Īstenais nelabais ko Bībele saka par velnu



Yüklə 1,63 Mb.
səhifə10/33
tarix25.03.2017
ölçüsü1,63 Mb.
#12649
1   ...   6   7   8   9   10   11   12   13   ...   33

Izraēla atkritēju valoda
Viscaur Vecajā Derībā Izraēls, Dieva tauta, aprakstīta Dievu tautas pretinieku / sātanu valodā. Padomājiet par visām tām reizēm, kad Dieva atkritēju tauta rīkojas vai tiek aprakstīta, ka rīkojas savu arābu radinieku veidā, kā turpinot tēmu par to, ka ebreju sistēma bija „jāpadzen” tāpat kā tika padzīts Ismaēls:


    • Jeruzālemes apraksts kā Oholiba Ecēh.23:4 atgādina Ēsava sievas vārdu Oholibama (1.Moz.36:2), kas atkal asociējas ar atraidītajām arābu tautām.

    • Ir saistība arī starp Izraēla atkritēju ķēniņu Saulu un horieti Cibeonu, kuru arī vajadzēja „padzīt” no zemes (salīdz. 1.Moz.36:24 un 1.Sam.9:3).

    • Dāvidu vajāja atkritēji Izraēlā un viņš lūdz Dievu sodīt visas (pagānu) tautas (Ps.59:6).

    • „Sukotas vadoņi atbildēja: ‘Vai tad Zeba un Calmunnas dūres ir jau tavā rokā, ka mums būs dot tavam karapulkam maizi?’” (Soģu 8:6). Tieši tādā garā rīkojās Izraēla aizdomīgie radinieki, kad Izraēls bija ceļā no Ēģiptes uz Kānaānu.

    • „Bet Kānaānam ir rokā nepareizi svari, un viņš labprāt mīl krāpt” (Hoz.12:7) izsaka visu. Izraēls rīkojās tāpat kānaānieši – jo viņi ļāva pārāk stipri izpausties šai Jēkaba rakstura īpašībai.

    • Hoz.2:22 izteiktais pravietojums attiecībā uz pagāniem citēts Rom.9:24-26 attiecībā uz Izraēla atkritējiem.

    • „Ēģipti un Jūdu, Edomu, Amona bērnus un Moābu… visas citas tautas ir neapgraizītas, bet visam Izraēla namam ir neapgraizīta sirds!” (Jer.9:25) jo skaidri pasaka, ka apgraizīšana ir daudz vairāk sirds, nekā miesas lieta; un tādēļ nav būtiskas atšķirības starp garīgi neapgraizīto Izraēlu un to radiniekiem – atkritējiem.

    • Dažus pantus agrāk, Jer.9:3 par Izraēlu runāts kā par Ēsavu, brīdinot par brāļa Jēkaba viltību: „Sargaities ikviens no sava drauga un nepaļaujaties uz brāļiem! Jo katrs brālis krāpj un māna, un katrs draugs aprunā un apmelo”. Atkal ir skaidri parādīts, ka abi brāļi nerīkojas pareizi un Dieva attieksme pret Jēkabu ir tāda pati kā pret Ēsavu.

    • Atkritējam Izraēlam bija jākļūst kā Sodomai (Jes.1:10; 5.Moz.29:23); bet tāds bija arī Moāba un Amona liktenis (Cef.2:9). Pār abiem nāk tas pats nosodījums, jo abu rīcība bija netaisna.

    • Kad ebreji lepni teica: „Mūsu tēvs ir Ābrahāms!” (Jņ.8:39), viņos izpaudās tas pats gars, kas Ismaēlā, kad tas vajāja Īzāku / Jēzu.

    • Kungs Jēzus veidoja savu līdzību par Sātana valstību, kas ceļas pret sevi un savā starpā sanāk naidā (Mk.3:23-26), runājot tiem pašiem vārdiem kā par Izraēlas valsts sadalīšanos ar Jeroboāma sacelšanos (1.Ķēn.12:21; 2.Laiku 13:6) – it kā Izraēla valsts būtu Sātana valstība.

    • Runājis par to laiku, kad Izraēla nekrietnībām būs pielikts punkts, Ecēhiēls turpina tiem pašiem vārdiem aprakstīt arī Amona grēkus un nosodījumu (Ecēh.21:25,29); zobens ir trīts un asināts abu tautu asins izliešanai (Ecēh.21:10,28), tas neatgriezīsies makstī (Ecēh.21:5,30); abiem tiks atmaksāts to izcelsmes zemē (Ecēh.21:30 salīdz. ar 16:3).

    • Ebreji aizliedza un traucēja apustuļiem sludināt pagāniem. „Tā viņi aizvien piepilda savu grēku mēru. Bet dusmība jau nākusi pār viņiem galīgi” (1.Tes.2:16). Tas praktiski citē 1.Moz.15:16, kur runāts par amoriešiem.

Šīs pasaules dievs”

Ja raksti interpretē rakstus, tad „šīs pasaules dievs (aion)” 2.Kor.4:4 ir līdzīgs „šīs pasaules valdniekam (kosmos)”. Atzīmējiet sev, ka ebreju laikmeta un kosmosa beigas datējamas ar m.ē.70.gadu. Šajā kontekstā Pāvils 2.Kor.3 runā par to, ka Mozus vaiga spožums izraēliešus darīja tik aklus, ka tie nespēja saredzēt bauslības patieso garu, ka viss tajā norādīja uz Kristu. Līdzīgi, viņš argumentē 4.nodaļā, ka pirmā gadsimta ebreji nespēja saredzēt „Kristus godības evaņģēlija gaišumu (salīdz. ar Mozus vaiga spožumu)”, jo viņi vēl aizvien bija „šīs pasaules dieva” – jūdu laikmeta valdnieka, proti Mozus, apžilbināti. Tādējādi, atkal „šīs pasaules valdnieks” vai „dievs” bija jūdaisms, ebreju sistēma, kuras tā laika izpausme bija Mozus un viņa bauslība. Atcerieties, kā ebreji lepojās ar Dievu un bauslību (Rom.2:17,23) – Mozus bauslība tiem bija kļuvusi par viņu pasaules dievu. Kaut gan saikne nav skaidri izteikta, nav iemesla apšaubīt to, ka „šīs pasaules valdnieks” un „Sātans” ir saistīti jēdzieni. No Apustuļu darbiem (9:23-25. 29-30; 13:50-51; 14:5 & 19; 17:5 &13; 18:12; 20:3) ir skaidri redzams, ka agrīno kristiešu, un it īpaši Pāvila galvenie pretinieki (sātani) bija jūdi. Skaidrs, ka ir jāatcerās, ka nevar likt vienlīdzības zīmi starp Mozus personīgajām īpašībām un viņa ieviesto bauslību; šī atšķirība tiek pastāvīgi uzsvērta Vēstulē ebrejiem. Līdzīgā veidā, bauslība bija „svēta, taisna un laba”, bet cilvēka miesīgo īpašību dēļ tā ierosināja grēku – bet „kamēr mēs dzīvojām miesā, bauslības modinātās grēcīgās kaisles darbojās mūsos”, tas arī ir izskaidrojums tam, kāpēc sātana / grēka jēdziens ir saistīts ar bauslību. Šī iemesla dēļ tā bija nosodīšanas kalpošana un tādēļ arī ievērojams pretinieks / sātans cilvēkam, jo „grēcīgās kaisles” bija „bauslības modinātas” (Rom.7:5).
Jūdaisma piekritēji sātana lomā

Ir apbrīnojami daudzskaitlīgas atsauces uz jūdaisma sistēmu un tās sludinātājiem kā velnu vai sātanu:



    • Lk.6:7 lasām, ka rakstu mācītāji un farizeji centās atrast iemeslus, lai apsūdzētu Kungu Jēzu. Tie patiesi bija ‘velni’ – apmelotāji.

    • 1.Tes.2:14-16 stāstīts, ka jūdi ir vajājuši Pāvilu un viņa palīgus par sludināšanu pagāniem. Kad 18.pantā viņš saka; „mēs… esam gribējuši ne vienu reizi vien jūs apmeklēt, bet sātans mūs aizkavēja”, šis sātans attiecas uz ebreju pretošanos evaņģēlijam un Pāvila ieplānotajam Tesaloniku apmeklējumam.

    • „Viltus apustuļi un viltīgi strādnieki, izlikdamies par Kristus apustuļiem… pats sātans izliekas par gaismas eņģeli” (2.Kor.11:13-14) iespējams attiecas uz jūdaistu viltīgu iefiltrēšanos eklēsijās divkosīgu aģentu lomā (skat 2.Kor.2:11; Gal.2:4-6; Jūdas 4.p.).

    • Viltus skolotāji ir „iezagušies” kā iezogas čūska (Jūdas 4).

    • Par tiem pašiem cilvēkiem, iespējams, domāja arī Kristus Savā līdzībā par nezālēm, kuras ienaidnieks, ļaudīm guļot, bija iesējis (ebreju) pasaules laukā (salīdz. ar „viltus brāļiem”, kas „iezagušies”, Gal.2:4).

    • Sējēja līdzība saista sātanu ar putniem, kas aiznes vārdu no potenciālajiem ticīgajiem, tā apstādinot to garīgo izaugsmi. Tas labi saskan ar tiem jūdaisma piekritējiem, kas virzīja jaundibinātās eklēsijas prom no Dieva vārda un tiem ebrejiem, kas „aizslēdz Debesu Valstību cilvēkiem… jūs paši neejat iekšā un neļaujat tiem, kas vēlas tur ieiet” (Mt.23:13); velns nāk un aiznes Dieva vārdu no sirdīm, „lai tie netic un netop glābti” (Lk.8:12).

    • Jēzus saka ebrejiem: „Jūs esat no sava tēva – velna” un tāpēc mani nesaprotat (Jņ.8:44), arī Jūdu Kristus nosauc par velnu (Jņ.6:70), jo viņā ieperinājies jūdu velns un ieņēmis to, padara viņu par velnu. Ja jau ebreju tēvs ir velns, tad šis vārds der arī viņu aprakstam. Viņi bija „odžu dzimums”, kas sasaucas ar čūsku Ēdenē, kas iemiesoja „velnu”, to „veco čūsku”, ko sauc par „velnu un sātanu” (Atkl.12:9). Tāpat kā Jūda kļuva par velnu, tas pats liktenis piemeklēja arī „viltus pravieti, jūdu, vārdā Barjēsus”, kuru Pāvils nosauc par „velna bērnu” (Ap.d.13:6 & 10), kas padara viņu par ebreju pretestības evaņģēlijiem iemiesojumu. Ir daudz citu saikņu starp čūsku un jūdiem; visnepārprotamākā ir Jes.1:4 „Bēdas šai grēcīgajai tautai… šim ļaundaru dzimumam, šiem sabojātiem bērniem!” šeit Izraēla tauta aprakstīta tiem pašiem vārdiem, ar kuriem aprakstīta čūska 1.Moz.3:15. 140. psalma 3. un 10. panti izklāsta Kristus domas par Viņa ebreju vajātājiem, kas „trin savu mēli ka čūskas, odžu inde un dzelonis ir zem viņu lūpām… Lai krīt uz viņiem kvēlojošas ogles. Lai Viņš met viņus ugunī (vai tas attiektos uz degošajiem mūriem m.ē.70.gadā?). Pilnīgi iespējams, ka, teikdams šos vārdus septiņdesmit mācekļiem: „Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čuskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam”, Kristus pirmām kārtām attiecināja tos uz viņu spējām pārvarēt jūdu pretestību viņu kalpošanas ceļojuma laikā.

    • 109.psalms ir pravietojums par Kristus nodevību un nāvi (8.p. = Ap.d.1:20). Jēzus sātani („pretinieki”), par kuriem runāts psalmā (4.,20.,21. pp.), bija jūdaisti un īpašais 6.panta sātans bija Jūda.

    • Virseņģelis Miķelis, kuram bija vārdu cīņa ar velnu Mozus miesas dēļ, varētu attiekties uz eņģeli, kas vadīja Izraēlu pa tuksnesi, cīnīdamies ar grupu neapmierināto ebreju (Jūdas 9.p.).

    • „Sātana sinagoga”, kas vajāja eklēsijas (Atkl.2:9; 3:9) jau runā pati par sevi.


Jūda, sātans un ebreji

Psalmi, kas pravieto par to, ka Jūda nodos Kristu, runā par Jūdu vienskaitlī, bet par to, ko viņš padarījis kā par grupas darbu – jūdaistu darbu: „Tas esi tu – cilvēks man līdzīgs – mans draugs un uzticīgais biedrs; ar kuru mīļi satikāmies… Lai nāve viņus (daudzskaitlī) aizrauj, ka viņi dzīvi nobrauc ellē! (Ps.55:14-16). „Mans labākais draugs, kam es cieši uzticējos, kas manu maizi ēda (kam Jēzus, kumosu iemērcis, dod), paceļ pret mani kāju spērienam. Bet Tu, Kungs, esi Man žēlīgs un uzcel Mani, lai es viņiem atmaksāju” (Ps.41:10-11). Tā, Jūda, kopā ar ebrejiem, kas alka viņu nogalināt, arī tiek saukts par velnu, līdz ar to parādot, ka Jēzus redz šo saikni starp tiem. Kā Jūda, tā arī ebreji bija klasiskie velni, jo viņi pakļāvās miesas kārībām. To apstiprina arī 69.psalma 23.panta citāts Vēstulē romiešiem 11:9-10 attiecībā uz ebrejiem: „Lai viņu galds kļūst viņiem par cilpu… Lai viņu acis tiek aptumšotas”. Fragmenta turpinājums ir Ps.69:26: „Viņu nometnes lai top par kailu tukšumu, viņu teltīs lai neviens nedzīvo”, kas Apustuļu darbos 1:16 & 20 tiek iedvesmā citēts tieši par Jūdu, attiecīgi izmainot vietniekvārdus: „Bija jāpiepildās rakstiem, ko Svētais Gars runājis ar Dāvida muti par Jūdu… viņa (viensk.) māja lai paliek par postažu, lai neviens tur nedzīvo; un lai cits dabū viņa uzrauga pilnvaras”.


Sējēja līdzībā „velns” ir Kristus – vārda sējēja / evaņģēlija sludinātāja ienaidnieks – un Viņa sākotnējie ienaidnieki bija ebreji. Tie bija tās nezāles, kas bija iesētas kviešu starpā, lietas, kas „apgrēcina” – un Pāvils brīdina pret jūdaistiem, kas nesa apgrēcības, radīja šķelšanos, lai sagrautu eklēsiju (Rom.16:17; 14:13; Mt.13:38, 39, 25, 41). To visu apstiprina Jēzus Mt.15:12-13, kad viņš nosauc farizejus par dēstiem, „ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis” un kas „tiks izrauti ar saknēm” tiesas dienā. Tieši viņi bija tas ‘velns’, kas iedvesa Jūdam domu nodot Jēzu; tā Lūkas 22:2-3 lasām, ka „augstie priesteri un rakstu mācītāji prātoja, kā Viņu nonāvēt…bet sātans bija iegājis Jūdā”. Ebreju idejas par tūlītēju Valstību un romiešu jūga nomešanu burvīga, varonīga Mesijas vadībā bija pārņēmušas Jūdu un izsauca viņā tādu rūgtumu pret Kristus kalpošanu, ka viņš to nodeva. Ebreju Sātans, ebreju un to ideoloģijas veidolā iedarbojās arī uz citiem mācekļiem: „sātanam ļoti iegribējies jūs (daudzskaitlī) sijāt ka kviešus”, Jēzus brīdina tos. Augstais priesteris it īpaši cerēja uz Pēteri. „Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos,” Jēzus saka Pēterim (Lk.22:31-32). Vai Jēzus varēja paredzēt, ka Sātans – Augstais priesteris vēlāk apcietinās Pēteri un tam sekojošo tiesas prāvu cietumā? Visa pirmā gadsimta laikā ebreju un romiešu velns meklē, „ko tas varētu aprīt” (1.Pēt.5:8). Iespējams, ka 1.Jņ. 2:14 attiecas uz ebreju Sātanu vai „ļauno”, kas cenšas sagraut jaunpievērsto ticību un garīgo briedumu gadsimta beigās tāpat kā tas centās to sagraut Kristus mācekļos Viņa kalpošanas laikā: „Es esmu jums rakstījis, bērni, jo jūs esat Tēvu atzinuši. Es esmu jums rakstījis, tēvi, jo jūs esat atzinuši Viņu, kas ir no sākuma. Es esmu jums rakstījis, jaunekļi, jo jūs esat stipri, un Dieva vārds paliek jūsos, un jūs ļauno esat uzvarējuši”. Ievērojiet, kā ar vārda palīdzību, ja tas ir jūsos, var uzvarēt „ļauno”. Psalms 119:11 un Kristus tuksneša kārdinājumi rāda, ka vārds mūsos palīdz pārvarēt mūsu ļauno sirdi, līdz ar to parādot, ka „ļaunais” attiecas uz mūsu pašu ļaunajām vēlmēm, kas rada izpausmi jūdaismā.
Mozus bauslība kā pretinieks

Kad Pēteris skaidroja, kā Kristus bija pavēris neebrejiem ceļu uz pestīšanu bez Bauslības, viņš tiem atgādināja, kā Jēzus bija dziedinājis „visus velna nomāktos” (Ap.d.10:38). ‘Nomāktie’ burtiski nozīmē ‘valdnieku varai pakļautie’ – vai tas būtu mājiens, ka ļaudis, kuriem Jēzus palīdzēja, bija bezcerīgi pakļauti jūdaisma sistēmai? „To, kam nāves vara, tas ir, velnu” (Ebr.2:14) varētu attiekties uz to, ka nāves dzelonis (vara) ir grēks; bet grēka spēks ir (jūdu) bauslība” (1.Kor.15:56; skat arī Rom.4:15; 5:13; 7:8, kur ‘bauslība’, kas dod spēku grēkam nepārprotami attiecas uz jūdaisma bauslību). Tā kā ‘velns’ bieži attiecas uz grēku un miesu, šķiet zīmīgi, ka ‘miesa’ un ‘grēks’ bieži asociējas ar Mozus bauslību. Visu Ebr.2:14 pantu var lasīt attiecībā uz atsvabināšanos no bauslības caur Kristus nāvi [„lai ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara”]. Velns turēja ļaudis verdzībā tāpat kā bauslība (Gal.4:9; 5:1; Ap.d.15:10; Rom.7:6-11). Bauslība bija sūdzības uzrādītājs (Rom.2:19,20; 7:7) tieši tāpat kā velns.


Viena no galvenajām Vēstules galatiešiem tēmām ir nepieciešamība atteikties no bauslības. „Jūs esat svabadībai aicināti… jo visa bauslība ir vienā vārdā izpildīta, proti, tanī: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu… es saku: staigājiet Garā, tad jūs miesas kārību savaldīsit. Jo miesas tieksmes ir pret Garu… ka jūs nedarāt to, ko gribat”. Bauslības neizpildāmības dēļ nebija iespējams darīt visu tā, kā tas tajā bija noteikts. ”Bet, ja Gars jūs vada, tad jūs vairs neesat padoti bauslībai”. Tas šķiet pilnībā izšķir jautājumu par bauslības saistību ar miesu (Gal.5:13-18). Tas pats kontrasts starp garu un bauslību / miesu ir redzams Rom.8:2-3: „Jo dzīvības Gara bauslība Kristū Jēzū tevi ir atsvabinājusi no grēka un nāves bauslības. Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ…”. Bauslība netieši mudināja uz „miesas darbiem”, kas uzskaitīti Gal.5:19-21, un praksē ebreji kļuva pat morāli samaitātāki par kānaāniešu tautām, kādēļ arī Pāvils bija spiests atmaskot Izraēla pagrimumu Vēstulē romiešiem 1.

Burta kalpība eklēsijā arī dod rezultātā līdzīgu vājību uzskaitījumu. Droši vien ir iespējama savstarpēja saistība starp burta kalpību eklēsijās un nopietnu nodarījumu skaitu, proti, padošanos ‘sātana’ varai. Gal.5:24-25 šai kontekstā netieši norāda, ka tāpat kā Jēzus ar savu nāvi krustā sitis arī bauslību, tā arī agrīnajai baznīcai ir jāsit krustā bauslība ar tās specifiskajām norādēm uz tik daudzām miesas iekārēm: „Tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām”. Tas šķiet saistāms arī ar Rom.7:5: „Kamēr mēs dzīvojām miesā (bauslības varā – Pāvils ar to norāda, ka tagad viņš vairs nedzīvo ‘miesā’, kur ‘miesa’ attiecas uz cilvēka dabu), bauslības modinātās grēcīgās kaisles spēcīgi darbojās mūsu locekļos”.



Ebr.2:14 teikts, ka Kristus nāve iznīcināja velnu. Tas pats grieķu vārds, kas Ebr.2:14 tulkots kā ‘iznīcināt’, Ef.2:15 tulkots kā ‘atcelt’: „atceldams pats savā miesā bauslību ar viņas daudzajiem priekšrakstiem”. Tas pielīdzina velnu naidīgumam Dievam vai pakļautībai miesai (Rom.8:7), kuru modina bauslība; jāatceras, ka Vēstule ebrejiem bija domāta tieši ebreju ticīgajiem. Bauslība pati par sevi bija ideāla, tā nekalpoja grēkam, bet tās iespaids uz cilvēku bija ‘velna’ stimulēšana cilvēkā viņa nepaklausības dēļ. „Grēka spēks ir bauslība” (1.Kor.15:56). „Grēks, baušļa aizlieguma ierosināts, pievīla mani un ar to man atnesa nāvi” (Rom.7:8,11). „Tātad (bauslības ierosinatā) grēka alga ir nāve” (Rom.6:23). Pilnīgi iespējams, ka grēkam Vēstulē romiešiem 6, kuram mums nav jākalpo, varētu būt kāda saistība ar Mozus bauslību. Vairāk kā iespējams, ka jūdaisma piekritēji bija daudz lielāks viltus mācības avots agrīnajā baznīcā nekā tīrs gnosticisms ar tā mācību, ka grēks nav nekas ļauns. Iespējams, ka šīs idejas pauda arī jūdaisma piekritēji ar piebildi, ka grēks nav pārāk nopietni ņemams, jo bauslība deva noteiktas receptes, kā šķīstīties no tā. Bauslība izpaudās ārīgi pie „miesas”, nerunājot jau par apgraizīšanos (Rom.2:28).
Vēstulē romiešiem ļoti bieži sastopama saistība starp grēku (velnu) un Mozus bauslību (ar to nav teikts, ka bauslība būtu grēcīga – tā veda pie grēka tikai cilvēka vājuma dēļ). Rom.6 skaidri teikts, ka miruši grēkam, mēs kalpojam taisnībai un Rom.7 tieši tāpat izsakās par bauslību; jo „kas nomiris, tas ir taisnots no grēka… jūs… esat miruši grēkam (Rom.6:7 & 11) salīdz. ar „Tāpat arī jūs esat nonāvēti bauslībai” (Rom.7:4). Un vēl daži līdzīgi piemēri:

Romiešiem 6 (par grēku)

Romiešiem 7 (par bauslību)

„Tad grēks vairs nebūs jūsu kungs; jo jūs neesat padoti bauslībai” (14.p.)

„Bauslībai pār cilvēku ir noteikšana vienīgi tik ilgi, kamēr tas ir dzīvs” (1.p.)

„miruši grēkam” (11.p.)

„kļūst brīva no bauslības” (2.p.)

„no grēka atsvabināti” (18.p.)

„viņa ir brīva no bauslības saistībām” (3.p.)

„Kā tādi, kas no mirušiem kļuvuši dzīvi… jūs esat atsvabināti no grēka un… jūsu ieguvums ir svēttapšana” (13.un 22.pp.)

„Jūs… piederat citam, Tam, kas uzmodināts no mirušiem. Tāpēc nesīsim augļus Dievam” (4.p.), brīvi tapuši no bauslības saitēm.

„Nenododiet arī savus locekļus par netaisnības ieročiem grēkam” ( kas notiek, kad jūsu kungs ir grēks), (13.un 14.pp.)

„Kamēr mēs dzīvojām miesā, bauslības modinātās grēcīgās kaisles spēcīgi darbojās mūsu locekļos… tagad turpretim bauslība zaudējusi savu spēku pār mums” (5.un 6.pp.).

„Lai…arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē” (4.p.)

„Nu varam kalpot jaunā garā un nevis pēc vecā (bauslības) burta” (6.p.).


„Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ. Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi (Rom.8:3) – salīdz. ar Gal.4:4-5: „dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības (salīdz. ar „grēcīgo miesu”), lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība”. Pāvila argumentu galvenais mērķis sākotnējā kontekstā ir iedibināt ticīgajos ebrejos pārliecību, ka pēc kristībām tiem jāatstāj bauslība, kas saistīta ar grēku, no kura kristība tos paglābj – tā ieved tos pestīšanā no tīras Kristus žēlastības. Vēstules ebrejiem rakstītājs turēja šo saistību prātā, rakstot par „miesīgiem likumiem” (Ebr.9:10; 7:16). Būt attaisnotam bauslībā būtu „kļūt pilnīgiem miesā”, tik cieša ir saikne starp bauslību un miesu. „Garā iesākuši, jūs tagad miesā gribat pabeigt?” (Gal.3:2,3). „Kas kalpo Dievam garā… neuzticas miesai (proti, bauslībai), lai gan es varētu arī uzticēties miesai…” (Fil.3:3-4) un tad Pāvils turpina, uzskaitot visu to, kas dod viņam augstu stāvokli bauslības un jūdaisma sistēmā. Šīs lietas viņš saista ar „miesu”.


Šos argumentus Pāvils apkopo Vēstulē kolosiešiem 2, kur kristību kontekstā un brīdinot ticīgos, lai tie neatgrieztos bauslībā, viņš saka: „Ja nu jūs esat ar Kristu (kristībās) nomiruši (jūdaisma) pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl dzīvodami (jūdaisma) pasaulē, uzņematies (Mozus bauslības) priekšrakstu jūgu…?” (20.p.). Bauslība bija „pret mums vērstais parādu raksts” (Kol.2:14) – mūsu pretinieks / sātans. Jūdi, kas dzīvo pēc Mozus bauslības pretēji Ābrahāmam dotajai derībai par Kristu, ir „miesīgie bērni” (Rom.9:8). Līdzīgā veidā, tie, kas ir zem bauslības, ir pielīdzināti kalpones bērniem, „dabīgi dzimušiem” (Gal.4:23). Argumentējot, Pāvils jautā: „Vai… Garā iesākuši, jūs tagad miesā gribat pabeigt?” (Gal.3:3,2) – it kā „miesā” ir tas pats, kas „ar bauslības darbiem”.
Tagad mēs saprotam, kāpēc Ebr.7:16 & 18 runā par bauslību kā par cilvēku pavēles likumu, kas atceļama „tās nespēcības un nederības dēļ”. Bauslības „nespēcība” asociējas ar Mt.26:41 pausto: „gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja”. Rom.8:3 tādēļ apraksta bauslību kā „nevarīgu… mūsu miesas dēļ”.
Jūdaisms kā „sātans” Vēstulē romiešiem 16

Jūdaisma sistēma pārstāja būt par nopietnu pretinieku vai sātanu kristiešiem pēc tās sagraušanas m.ē. 70.gadā, kā to paredzēja Pāvils Rom.16:20: „Miera Dievs drīzumā samīs sātanu apakš jūsu kājām”. Konteksta sīkāka analīze precīzāk ataino jūdaistu sātana mentalitāti. Sātana samīšana apakš jūsu kājām ir atsauce uz čūskas sēklu (kas ir īpaši svarīga ebrejiem – Jņ.8:44) no 1.Moz.3:15: sievas dzimums „tev sadragās galvu”. Tādēļ jūdi tiek pielīdzināti čūskai-sātanam 1.Mozus grāmatā par to, ka viņi „rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, ko esat mācījušies” (Rom.16:17). Arī citas detaļas Vēstulē romiešiem 16 tagad sakrīt ar 1.Moz.3:15 kontekstu: „Tādi cilvēki, kas nekalpo mūsu Kungam, bet savam vēderam un ar saviem saldajiem vārdiem un skaistajām runām pieviļ vientiesīgo sirdis” (18.p.). Jūdaistu skaistās runas līdzinājās čūskas teiktajam. Tā vietā, lai jautātu: ‘Kāpēc gan neēst no šī koka?’ tie vaicā: ‘Kāpēc gan neturēt bauslību?’ Jau daudz agrāk Jesaja teicis, ka priesteru grēku dēļ „lāsts grauž un māc zemi”, „tiem ir tāds niknums kā čūskas dzelonis” (Ps 58:5).


Ļauna un laba atzīšanas koks tad kļūst par bauslības simbolu – jo „bauslība dod grēka atziņu (Rom.3:20). Ādama un Ievas vīģes lapu apsēji arī reprezentēja bauslību, jo tos nomainīja nonāvētais jērs. Viņu sākotnējais spīdīgais izskats labi tipizē grēka redzamo pārklājumu ar bauslības palīdzību, kas laika gaitā izplēnē. Vīģes koks ir labi pazīstams Izraēla simbols. Ir pamats domāt, ka apēduši laba un ļauna atzīšanas koka augli, viņi pagatavoja apsējus no tā lapām, tā padarot vīģes koku par laba un ļauna atzīšanas koku. Kā koks, tā arī lapas tādējādi pārstāv bauslību un jūdaisma sistēmu; tādēļ arī lapām bija jābūt tā paša koka lapām. Zīmīgi ir arī tas, ka Kristus farizeju aprakstā, „kas no ārpuses izskatās jauki”, lietotais vārds ir tas pats kas Septuaginta tulkojumā attiecas uz laba un ļauna atziņas koku, it kā tie būtu kaut kādā veidā saistīti (Mt.23:27). Tas viss izskatījās tā it kā jūdaisti teiktu: ‘Vai tad Dievs patiesi teicis, ka nav jāturas pie bauslības? Kāpēc tad Viņs to ir mums devis? Tā nāks jums par labu, tā dos jums lielāku garīguma atziņu.’ Kol.2:3-4 redzams, ka tāda argumentācija tika lietota: „Kristū apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības. To es saku, lai neviens jūs nemaldinātu skaistiem vārdiem”. Tā ir vēl viena atsauce uz čūsku. Tāpēc ka visas garīgās atziņas bagātības ir Kristū, Pāvils saka, neļaujieties maldinājumam, kad kāds jums piedāvā dziļākas zināšanas.
Tā Ādama un Ievas attiecības ar Dievu Ēdenē, kuras čūska apskauda un pārtrauca, var salīdzināt ar mūsu esību „Kristū” ar visu garīgo atziņu, kas tajā ir, tādēļ Pāvils brīdina Korintu: „Bet es baidos, ka čūska, kas ar savu viltību piekrāpa Ievu, tāpat nesamaitā arī jūsu domas un nenovērš no vienkāršības un skaidrības, kas ir Kristū” (2.Kor.11:3). Vienkāršība Kristū tādēļ bija tāda pati kā cilvēka attiecības ar Dievu Ēdenē. Un tā mēs atkal redzam, ka jūdaisti tiek pielīdzināti 1.Mozus grāmatas sātanam-čūskai. Titam 1:10 un 2.Pēt.2:1 & 3 tieši runā par pļāpām un maldinātājiem „visvairāk no apgraizītajiem”. 2.Pēt.2 tie aprakstīti kā droši pārgalvji, kas zaimo godības eņģeļus (10.p. salīdz. ar Jūdas 8.p.) – tieši tāpat kā čūska zaimoja Dieva dotās pavēles Ēdenē.
Atgriežoties pie Rom.16, par jūdaistu Sātanu teikts, ka tas kalpo „savam vēderam” (18.p.) kā to darīja čūska. Varbūt čūskai patika šo augļu izskats un tā gribēja attaisnot pašas iekāri pēc tiem; tādēļ viņa pierunāja Ievu to nobaudīt. Par kalpošanu vēderam uz sava vēdera tai „būs līst”. Līdzīgi, arī jūdaisti gribēja attaisnoties par to, ka viņi turpina turēties pie bauslības, un tādēļ pierunāja Ievu, Kristus jaunavu (2.Kor.11:1-3), darīt to pašu. Es „tikai vēlos, lai jūs būtu gudri uz labu, bet vientiesīgi uz ļaunu” (Rom.16:19) – „esiet gudri kā čūskas (sākotnēji attiecās uz farizejiem?) un bez viltus kā baloži”, Jēzus teica (Mt.10:16). Mums ir jāizprot jūdaistu un miesas gudrība un viltība, tai pat laikā saglabājot gara skaidrību.
Yüklə 1,63 Mb.

Dostları ilə paylaş:
1   ...   6   7   8   9   10   11   12   13   ...   33




Verilənlər bazası müəlliflik hüququ ilə müdafiə olunur ©azkurs.org 2022
rəhbərliyinə müraciət

    Ana səhifə