Īstenais nelabais ko Bībele saka par velnu



Yüklə 1,63 Mb.
səhifə2/33
tarix25.03.2017
ölçüsü1,63 Mb.
#12649
1   2   3   4   5   6   7   8   9   ...   33

Pravieši un monstri

Atkal un atkal Vecās Derības pravieši atsaucas uz haosa monstru mītiem – un viņi attiecina tos uz Ēģipti un citiem Dieva tautas ienaidniekiem uz šīs zemes. Tā, ēģiptiešu armijas iznīcināšana Sarkanajā jūrā tiek aprakstīta kā pūķa Rahaba galvas sadragāšana un saduršana, kā arī leviatāna galvu satriekšana un atdošana par barību tuksneša zvēru pulkam (Ps.74:13,14, citas atsauces Ecēh.29:3-5; 32:2-8; Jes.30:7; Jer.46:7,8). Uz to ir likts liels uzsvars un būtība ir tieši tajā, ka Dieva tautas ienaidnieki nav haosa monstri, bet gan šīs zemes cilvēki un sistēmas. Un ir jāpriecājas par to, ka Dievs atkal un atkal pārvar šos pretiniekus. Tā Izraēlai bieži tiek atgādināta vēsturiskā uzvara pār Ēģipti ar likstām, kas pār to nāca, un iziešana no tās – jo tieši par to bija jādomā un nevis par mītiskajiem haosa monstriem, kas iesaistās kosmiskajos cīniņos. Un tas viss attiecas arī uz mums; mums ir jāpriecājas par Dieva uzvaru pār reālajiem, redzamajiem pretiniekiem. Tam, ka Dievs mūs ir radījis kā Savu tautu, kas ir visaugstākā realitāte, būtu jāpiesaista visas mūsu domas un uzmanība, nevis jāprāto par kosmisko konfliktu mītiem. Jo mūsu Ēģipte vēl aizvien ir mums visapkārt; pēc Mārtiņa Lutera Kinga definīcijas, „Ēģipte simbolizēja ļaunumu apspiešanas, bezdievīgas ekspluatācijas un graujošas kundzības formā” (8). Šīs pasaulīgās realitātes ir patiesais ‘Sātans’ / pretinieks, ar kuru mums ikdienā jāsastopas, nevis ar kādiem kosmiskiem monstriem. Un mums ir jāsmeļas iedvesma un iedrošinājums tajās vēstures lappusēs, kas ataino Dieva slaveno uzvaru pār ‘Ēģipti’. Tā laika populārā doma par kosmiskā pūķa sadragāšanu un iemešanu jūrā ir uztverta Mihas grāmatā 7:19 un pārattiecināta uz grēku: „Visus mūsu grēku darbus tu liec iemest jūras dziļumos”. Šeit atkal pravietis koncentrē mūsu uzmanību uz mūsu grēkiem – reālajiem sātaniem / pretiniekiem, novēršot to no kosmosa pūķiem.


Var pierādīt arī, ka visi pieraksti par Izraēla atteikšanos ieiet Kānaāna zemē ir izteikti tā, lai parādītu, ka tam par iemeslu bija viņu vēlme ticēt tiem, kas cēla neslavu labai zemei, izplatot mītus par ļaunu pūķi, kas tur dzīvojot un kurš aprīšot viņus tur. Taču būtībā viņiem pietrūka ticības Dieva spēkam. Ja viņiem būtu bijusi šī ticība, tad kāds arī nebūtu ‘pretinieks’ šai zemē, lai kādu veidolu tas arī pieņemtu, tas gala beigās būtu bezspēcīgs Dieva priekšā (4.Moz.13:32; 14:36; 5.Moz.1:25). Taču Dievs neizvēlējās atspēkot šos mītus un stāstīt ļaudīm, ka Kānaāna zemē nav nekādu no paslēptuves glūnošu pūķu – tā vietā Viņš strādāja ar tiem saskaņā ar viņu bailēm, likdams zemei, uz kuras tie stāvēja, atdarīt savu muti un aprīt tos, kas bija novērsušies no Viņa (4.Moz.16:30), uzsverot, ka Tas Kungs ko „jaunu rādīs”, ko Viņš līdz šim vēl nebija rādījis, jo tāda pūķa, kas uzglūnētu cilvēkiem, nebija nevienā zemē, kas varētu aprīt cilvēkus. Un visi pravieši uzsver, ka Dievs, nevis kāds pūķis aprija cilvēkus – „Tas Kungs [nevis kāds pūķis] kļuvis mums par ienaidnieku, Viņš iznīcinājis Izraēlu” (Raudu 2:5 un bieži arī praviešu rakstos). Izraēla tauta, kas atstāja Ēģipti, faktiski nemantoja Kānaānu tāpēc, ka ticēja tam, ka tā ir zeme, kas aprij savus iedzīvotājus (4.Moz.13:32), attiecinot to uz zemē mītošajiem milžiem (4.Moz.13:33). Kad Jozua un Kalebs centās viņus pierunāt, tiem bija jānotic, ka Dievs ir spēcīgāks par visiem apkārtnē izplatītajiem monstru mītiem. Un tāpēc ka tie negribēja tam ticēt, viņi neiemantoja zemi, kas tipiski simbolizē tos, kas neiemanto Dieva sagatavoto lielo pestīšanu.
Piezīmes

  1. Paul Carus, The History of the Devil and the Idea of Evil (New York: Gramercy Books, 1996), p.58.

  2. Es tam esmu devis daudz piemēru “Bībeles dzīvēs”, 11.nodaļā.

  3. J.B. Russell, The Devil (Ithaca: Cornell University Press, 1977), p.174.

  4. H.C. Kee, Medicine, Miracle and Magic (Cambridge: C.U.P., 1986), p.70.

  5. Geza Vermes, Jesus the Jew (London: S.C.M., 1993), p.61.

  6. E.Urbach, The Sages: Their Concepts and Beliefs (Jerusalem: Magnes Press, 1975), Vol.1, pp.471-483.

  7. Kersey Graves dokumentē šos un citus piemērus no visas pasaules grāmatā The Biography of Satan (Chicago: Frontline Books, 2000), pp.63-66.

  8. Martin Luther King, Strength to Love (Philadelphia: Fortress Press, 1981), p.73.




      1. Grieķu ietekme

Pēdējā no Vecās Derības laiku ietekmēm uz ebreju domu gājumu par sātanu nāca no Grieķijas. Jūdaisms pieņēma grieķu priekšstatus par Tartaru [ļaunajiem domāto elli tumšajā pazemē], Asfodeles laukiem [sava veida šķīstītava] un Elisija laukiem [svētlaimīgo mājoklis], neskatoties uz to, ka tas neatbilda skaidrajiem Bībeles norādījumiem par kapu [„elli”] un mirušo stāvokli, kā mēs to parādam nodaļā 2-5. Grieķiem bija neskaitāmas leģendas par kosmiskajiem cīniņiem dievu starpā, daži no kuriem pieņēma arī čūskas veidolu; un šīs sacelšanās nereti beidzās ar dumpinieku izraidīšanu [kā, piemēram, Prometeja, Zeva, Faetonta un citu gadījumos]. Tas viss sajaucās ar citām ebreju jau uztvertajām idejām par sātana personību. Ragi un matainais grieķu dieva Pana veidols, Poseidona trīsžuburainais zizlis un Hermesa spārni – tas viss iemiesojās vispārpieņemtajā ebreju priekšstatā par sātanu kā atsevišķu personību un tas savukārt iespaidoja kristiešu priekšstatus par šo leģendām apvīto tēlu. Tādēļ nav jābrīnās, ka kritiķi, tādi kā Celsijs, vainoja Origenu un agrīnos [maldu ceļus staigājušos] kristiešu ‘ciltstēvus’, ka tie ir vienkārši pieņēmuši pagānu pasaules leģendas par sātanu. Origens un daudzi citi centās atspēkot šo [pilnīgi pareizo] apsūdzību, cenšoties ielasīt Vecās Derības pantos tās idejas, kuras viņi bija uztvēruši citviet. Bet, kā mēs parādam 5.nodaļā, šo atspēkojumu rezultātiem trūkst viengabalainības un tie bieži izvēršas par patētisku interpretāciju un Bībeles tekstu sagrozīšanu.


Dieva neiedvestās apokrifiskās Ēnoha grāmatas stāsts par svētajiem sargiem, kas iespundēti zemes ielejās par to, ka tie it kā gulējuši ar cilvēku meitām, ir pārņemts no grieķu mītiem – tāds liktenis piemeklēja titānus, kad Zevs bija tos pieveicis; tas atgādina arī Urāna bērnu ieslodzījumu ielejās par sodu par nodarījumiem. Taču šie jūdu mīti par eņģeļiem iefiltrējās arī kristiešu tautas apziņā. Vienīgā atsauce uz eņģeļiem kā „svētajiem sargiem” ir Daniēla grāmatā, kas arī rakstīta Persijas / Bābeles gūsta laikos. Daniēls uzsver, ka svētie sargi ir Dievam paklausīgi un pilda Viņa gribu (Dan. 4:14,20). Visās atsaucēs ir runāts par „svētiem” sargiem, viņu svētums tiek uzsvērts. Tas izklausās tā, it kā būtu bijis kāds agrīns mīts par grēcīgiem sargeņģeļiem, un Daniēls censtos to apgāzt.
Laika posmā starp Veco Derību un Jauno Derību tapa milzīgs daudzums ebreju literatūras, kas propagandēja sātanu kā personu. Ēnoha grāmatu un stāstu par „sargiem” ebreji pieņēma kā dogmu, proti, ka sargeņģeļi grēkoja, atnākuši uz zemi laikā, kas aprakstīts 1.Mozus grāmatas 6.nodaļā, un apprecējuši skaistās sievietes. Mēs to speciāli komentējam nodaļā 5-3. Ebreju literatūra ir pretrunīga, ko nevar teikt par Rakstiem. Tā, piemēram, Jubileju grāmata, kas sarakstīta apmēram 104.gadā pirms Kristus, apgalvo, ka Dievs „norīkojis pār visām nācijām un tautām valdošus garus, kas vestu tos neceļos” (15:31). Kādēļ gan taisnajam Dievam būtu jānorīko pār mums tos, kas vestu mūs neceļos – un tad jānosoda mūs par nodevību? Citas to laiku ebreju teorijas uzskata, ka Dievs nosodīja sātanu, taču dēmoni kaut kā izvairījās no soda un kārdina cilvēkus nodoties grēkam – it kā tie viltībā būtu varējuši pārspēt Dievu. „Ādama apokalipse” līdzīgā veidā mazina cilvēka grēcīgumu, apgalvojot, ka „sātans” faktiski paveda Ievu, ar ko arī sākās grēkā krišana. „Mozus apokalipse” apgalvo, ka sātans parādījās Ievai tik apburoši spoža eņģeļa izskatā, ka viņa vienkārši nevarēja viņam nenoticēt.

Starp citu atzīmējiet sev, ka Pāvils atsaucas uz to 2.Kor.11:14 – tas gan nenozīmē, ka viņš atbalstīja šo domu. Atkal un atkal Bībeles uzsvars uz to, ka Ādams un Ieva ir grēkojuši un tas, ka mēs viņu vietā būtu rīkojušies tāpat, un faktiski to arī darām dienu no dienas…tiek mīkstināts un stipri mazināts. Atkal un atkal jūdu apokrifiskā literatūra cenšas ieviest domu, ka Dievam nav nekā kopīga ar visu to slikto, kas notiek cilvēka dzīvē. 1.Moz.22:1 skaidri teikts, ka Dievs pārbaudīja Ābrahāmu, aicinot viņu upurēt savu vienīgo dēlu Īzāku; „Jubileju grāmatā” šai stāstā parādās sātans „prinča Mastemas” veidolā, kurš liek Ābrahāmam to darīt (17:15-18). Līdzīgi, 2.Moz.4:24 stāstīts, ka „Tas Kungs”, droši vien eņģeļa izskatā, satika Mozu un centās to nonāvēt par to, ka tas nebija apgraizījis sava dēla priekšādu; taču Jubileju grāmata atkal apgalvo, ka tas bijis sātans / Mastema (Jub.48:1-3). Pseido-Jonatāns (Palestīnas Targums) mazina Ārona grēku, apgalvojot, ka sātans pārvērta zeltu, kuru Ārons iemeta ugunī, par zelta teļu; un attaisno cilvēku grēku, sakot, ka tas bija sātans, kas dancoja cilvēku pūlī (1). Bībele izceļ Ārona un tautas grēku, bet jūdu mīti tos attaisno, vainojot tai visā sātanu.


Cenšoties sevi attaisnot, ebreju autori vēl arī cīnījās ar problēmu, kas mūs visus nodarbina – kā gan labais un žēlsirdīgais Dievs var darīt ko ļaunu? Bet viņi izvēlējās to vieglāko ceļu, uzdrošinoties pārrakstīt Viņa vārdu, lai noveltu vainu uz pašu iztēlē radīto sātana tēlu. Šo neiedvesto, starp divām derībām radīto ebreju literatūru raksturo tieksme pārrakstīt Bībeles vēsturi un apgalvojumus tā, lai ieviestu Persijā aizgūtos tēlus. Jes.45:5-7 teikts skaidrāk par skaidru: „Es esmu Tas Kungs, un cita nav neviena! Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību, kas dod svētību, bet arī ļaunu; Es esmu Tas Kungs, kas visu to dara!” Taču 4.Ezras grāmata 2:14 labo to uz „Es esmu izslēdzis ļaunumu un radījis labumu, jo Es dzīvoju, saka Tas Kungs”. Tā kā mēs esam izvēles priekšā – vai nu Dieva iedvestās Bībeles teksts, jebšu neiedvestās ebreju interpretācijas ar to centieniem attaisnot pagānu mīta par sātanu pieņemšanu.
Esēņi

Esēņi, grupa ebreju fanātiķu, kas atdalījās no ebreju kopienas, uzskatīdami tai piederīgos par atkritējiem, bija stipri pieķērušies šim mītam par sātana tēlu. Viņi kritizēja ebreju sabiedrību, kura tos vajāja, un sāpīgi pārdzīvoja ebreju atrašanos Romas pagānu pavalstniecībā. Viņi attīstīja Ēnoha grāmatas idejas savā Damaskas dokumentā un vēlāk savas Kopienas statūtos un Kara rullī. Viņi uzskatīja, ka visas „viņu likstas izriet no šīs radības [proti, Mastemas jeb sātana] naidīguma. Visi viņu pavadošie gari tiecās likt gaismas dēliem (proti, esēņiem) paklupt” (2). Savus pretiniekus viņi sauca par tumsas spēkiem, kas cieši sadarbojas ar sātanu, tādējādi attaisnojot savu gatavošanos varmācīgai un varonīgai cīņai ar romiešiem, ticot, ka Dievs ir viņu pusē. Diemžēl viņi nesaprata, ka visa viņu teoloģija šajā ziņā bija veidojusies un ietekmējusies no pagānu duālistiskajām idejām, kuras visās citās jomās viņi tik dedzīgi kritizēja. Viņi nosodīja rabīnus par to apgalvojumiem [pilnīgi pareiziem, Bībeles mācībai atbilstošiem], ka cilvēkā ir divu veidu noslieces: uz ļaunu (yetser-hara) un uz labu (yetser-tob). Par nelaimi, viņi nesaprata, ka dzīve Dieva priekšā būtībā ir ļaunās tieksmes savaldīšana un labās attīstīšana un tādā veidā viņi mazināja iekšējā garīguma nepieciešamību, liekot tam izpausties uz āru dzēlīgā valodā un burtiskā kara darbībā pret ienaidniekiem. Starp citu zīmīgi, ka Jigels Jadins, Izraēlas Aizsardzības armijas ģenerālis un arī arheologs un akadēmiķis, rediģēja „Kara rulli” un izmantoja to kā attaisnojumu Izraēlas 20.gadsimta konfliktiem ar arābiem (3).


Tiek atzīmēts, ka Pāvils plaši izmanto esēņu terminoloģiju (4). Pēc manām domām, viņš to lieto, lai pierādītu, cik dziļi tie maldās. Aicinot romiešu ebrejus „noliksim tumsības darbus un tērpsimies gaismas bruņās” (Rom.13:12), uzrunājot savus pievērstos „gaismas bērni un dienas bērni” (1.Tes.5:5), Pāvils atsaucas uz esēņu idejām. Taču viņš saka, ka gaismas bērniem ir jāizcīna garīgā cīņa sevī, savās sirdīs, lai tiktu galā ar miesas kārībām un netikumiem, nevis jāmetas bruņotā cīņā pret romiešiem. Līdzīgi, kad Pāvils uzstāj, ka Dievs nocietina faraona sirdi (Rom.9:14-18), viņš ne tikai atkārto Rakstos teikto (2.Moz.9:12,16), bet atsaucas uz ebreju Jubileju grāmatā pausto, ka Mastema [sātans] un nevis Dievs nocietināja faraona sirdi.
Tāpat arī Jāņa evaņģēlijs ir pārpilns ar atsaucēm uz esēņu uzskatiem. Tiek diskutēts par to, vai Jāņa lietotā valoda nav atsaukšanās uz gnosticisma rašanās briesmām, kas tā arī varētu būt. Bet drīzāk Jāņa evaņģēlijs ir tapis daudz agrāk, pat vēl pirms m.ē. 70.gada (5). Tādējādi, kad Jānis runā par gaismu un tumsu, gaismas un tumsas bērniem, jūdu ‘sātanu’ / kristietības pretinieku kā „šīs pasaules valdnieku” [skat nodaļu 2-4], viņš arī atsaucas uz šīm plaši pazīstamām esēņu idejām. Jāņa vārdiem runājot, sekošana gaismai ir sekošana Kungam Jēzum; tumsa attiecas uz miesu, mūsos mītošo tieksmi pielāgoties apkārtējai pasaulei un tās domāšanas veidam. Tādēļ viņa aicinājuma būtība ir atteikties no fantāzijām par kosmiskajām cīņām un izprast, ka visbūtiskākā cīņa noris mūsu pašu prātos.
Piezīmes

  1. John Bowker, The Targums and Rabbinic Literature (Cambridge: C.U.P., 1969).

  2. Rule of the Community 3.13-4.26, citēts no T.H. Gaster, The Dead Sea Scriptures (New York: Doubleday, 1964), p.50.

  3. Yigael Yadin, The Scroll of the War of the Sons of Light Against the Sons of Darkness (Oxford: O.U.P., 1962).

  4. J.Murphy-O’Connor, Paul and Qumran (London: Chapman, 1968) – labs kopsavilkums.

  5. Džona Robinsona plašie pētījumi šai laukā nav ignorējami, kaut arī dažas detaļas varētu apšaubīt. Skat John Robinson, Redating the New Testament (Philadelphia: Westminster, 1976) un The Priority of John (London: S.C.M., 1985). Robinsons min argumentu pēc argumenta, lai attaisnotu savu viedokli – piem. „Jeruzālemē pie Avju vārtiem ir dīķis” (Jņ.5:2) nekādi neiederētos, ja tas būtu rakstīts pēc m.ē. 70. gada.



    1. Sātans Jaunās Derības laikos

Jaunā Derība atklāj to pašu Dievu, kas ir Vecajā Derībā. Arī Jaunajā Derībā Dievs ir Tas, kas mūs pārbauda un nosoda un tajā vēl jo biežāk tiek norādīts uz grēka aizmetņiem cilvēka prātā. Tāpat kā Vecajā Derībā uzsvērta tiek Dieva virsvaldība. Pat zvēram Atkl.17:17 Dievs ir devis „darīt Viņa gribu”. Zvēra vajātie „cieš pēc Dieva gribas” (1.Pēt.4:19). Bet tā vēsture, kuru mēs tagad aplūkosim, atkal un atkal parāda, ka Dieva tauta nemitīgi vēlas kaut ko pielikt pie Dieva vārda pamatmācības un sagrozīt to.


Kristiešu māksla uzskatāmi atspoguļo kristiešu tautas apziņā cirkulējošās domas. Ir atzīmēts, ka „visagrākais zināmais sātana attēls ir sastopams Rabbulas evaņģēlijos, kas attiecināmi uz m.ē. 586.gadu…nav zināms, kāpēc kristiešu mākslā līdz sestajam gadsimtam sātana attēli nav sastopami” (1). Iespējams, ka atbilde ir pavisam vienkārša – šī doma vēl bija tikai attīstības stadijā. Garīgo tēvu darbu apskats parāda, kā sāka attīstīties doma par sātanu kā krituša eņģeļa tēlu. Romas Klements rakstīja korintiešiem 1.gadsimta beigās par sātanu kā būtni, kas it kā mudinot kristiešus grēkot (Klements 51:1). Ap to pašu laiku Ignatijs sāk rakstīt par labiem un grēcīgiem eņģeļiem debesīs un par to, ka grēcīgie eņģeļi ir būtnes, ko sauc par sātanu, sekotāji (Trallians 5:2; Smyrneans 6:1; Ephesians 13:1).
Laikā, kad kristietība sastapās ar pretestību un vajāšanām, par sātana dzimumu sāka saukt jūdus, ķecerus, pagānus un tml., kas it kā atspoguļojot kosmisko cīņu, kas debesīs norisinoties starp Kristu un Sātanu. Šo domu attīsta Polikarpa vēstule filipiešiem ap m.ē.150.gadu – viņš uzskata tos, kas nav vienisprātis ar viņu, nevis par tādiem, kuru uzskati vienkārši nesakrīt ar viņējiem, bet tieši tādēļ par sātana sekotājiem. Viņš, līdz ar daudziem citiem kopš tā laika, sāka ‘spēlēt Dieva lomu’ un izmantot šo domu par kosmiskās cīņas atspoguļojumu virs zemes [kur paši, bez šaubām, bija taisnie varoņi] kā attaisnojumu savu pretinieku nostādīšanai sātana pusē. Šīs idejas lietoja krusta karu attaisnošanai tāpat kā tagad tās lieto, lai attaisnotu kara darbību. Otra puse ir sliktie, kas atspoguļo Sātanu Debesīs; un ‘mūsu’ puse ir labie, taisnie un Dievs ir mūsu pusē. Mēs parādījām, ka saskaņā ar Bībeli, Debesīs nenotiek nekādas kosmiskās cīņas; pat simboliskais „kara debesīs” (Atkl.12) apraksts pravietoja par stāvokli īsi pirms Kristus otrās atnākšanas. Tādējādi, plaši pieņemtā pagānu ideja par kosmisko konfliktu tika ieviesta kristietībā un lietota, lai attaisnotu jebkura kristiešu pretinieka pieskaitīšanu sātana tumšajiem spēkiem. Tas deva iespēju kristiešiem aprakstīt savus pretiniekus visneķītrākajiem vārdiem, pamatojoties uz to, ka šī cīņa atainojot kosmisko cīņu starp Jēzu un Sātanu ‘tur augšā’. Tas viss ne tuvu nelīdzinājās tai lēnprātīgajai un nevarmācīgajai liecībai, kas raksturoja Jēzus saskarsmi ar ļaunumu. Varētu šķist, ka jautājums par to, vai Debesīs notiek šī kosmiskā cīņa vai ne, ir tīri teorētisks; taču tie, kas tai tic, tiecas sevi redzēt cīnāmies Dieva pusē šeit uz zemes un līdz ar to attaisno jebkurus līdzekļus šai cīņā

(1).
Laika gaitā radās risinājumi arī tiem jautājumiem, kurus izsauca doma par kritušā sātana eksistenci. Daži no tiem minēti nodaļā 3-2. Viens no jautājumiem bija vienkārši par viņa atrašanās vietu. Kur ir sātans? Virs zemes, kaut kur gaisā vai pazemē? Nepieciešamība piesaistīt sātanu kādai atrašanās vietai ir par iemeslu tam, ka kristietības doma novirzās no Bībeles izpratnes par ‘elli’ kā kapu un pārvērš to par baismīgo kritušā Sātana apmešanās vietu. Elles būtības sīkāks iztirzājums atrodams nodaļā 2-5. Ebreju-kristiešu darbs „Salamana odas”, kas datējams ar otro vai trešo gadsimtu, ir pirmais, kas nosaka sātana atrašanās vietu pašā zemes dzīļu centrā, viszemākajā pekles daļā (2). Vēlāk Dante grafiski attīsta šo ideju, tā popularizējot to. Taču tā bija grieķu filozofija, it īpaši platonisms un gnosticisms, kas atstāja daudz dziļāku iespaidu uz kristiešu domu gājumu. Platonisma piekritēji ticēja, ka pastāv starpnieki starp cilvēkiem un dieviem, kurus sauc par dēmoniem (daimon). Un daudzu kristiešu prātos tas sasaucās ar Bībelē minētajiem eņģeļiem. Taču nav nekādu šaubu par to, ka Bībeles dēmoniem ar to nav itin nekāda sakara – sīkāk par to skat nodaļu 4-2. Septuagintā, Vecās Derības grieķu tulkojumā, ebreju mal’ak tiek tulkots kā angelos (eņģeļi) nevis daimon (dēmoni). Taču laikā, kas raksturojams ar vispārēju pagānu ideju saplūšanu ar kristiešu mācību, šī asociācija itin viegli uzprasījās – un tā kristietībā pamazām ieviesās doma par dēmoniem, proti kritušiem eņģeļiem. Filons (ebreju 1.gs. filozofs) bija pielīdzinājis grieķu dēmonus eņģeļiem jūdu ticībā; turklāt persiešu doma par labu un ļaunu dēmonu pastāvēšanu viegli noveda pie attiecīgas domas par labiem un ļauniem eņģeļiem. Bet galvenais, kas šai sakarā sakāms, ir, ka tas viss ir Bībeles mācības sajaukums ar dažādiem pagānu ticējumiem un tā laika filozofijām.


Nav šaubu, ka agrīno kristiešu domu gājumu iespaidoja arī gnosticisms – Jāņa vēstules it īpaši ir pārpilnas brīdinājumu par gnosticisma rašanos. Jānis dod savu ‘gaismas’ un ‘tumsas’ traktējumu atšķirībā no maldīgajām idejām, kas vēlāk noveda pie gnosticisma. Gnosticisma piekritēji bija duālisti, proti, viņi visu redzēja pretējos jēdzienos. Viņuprāt, ja Dievs ir labs, tad no Viņa nevar nākt ļaunums, ka jābūt kādam citam pretpolam, neatkarīgam spēkam vai principam. Tā bija agrīnās persiešu ticības par gaismas dievu un tumsas dievu, miera dievu un posta dievu daudz izsmalcinātāka forma. Tieši šo persiešu ticējumu apstrīd Jes.45:5-7, brīdinot persiešu gūstā nonākušos ebrejus, ka Izraēla Dievs ir viens, un nav neviena cita, kas rada gaismu un tumsību, mieru un postu. Gnosticisma piekritēji uzskatīja, ka šī pasaule ir neglābjami ļauna un tādēļ labais Dievs ir tālu no tās. Viņi sludināja, it sevišķi to vadošais aizstāvis Marsions, ka Dievs nevarot būt labs, visuvarens un tomēr radījis un ļāvis pastāvēt šai ļaunajai pasaulei. Pats par sevi saprotams, ka viņi neizprata pašu kristietības būtību – ka šis viens un vienīgi eksistējošais visa labā Dievs patiesi mīl šo ļauno pasauli tik stipri, ka Viņš nodevis Savu Dēlu „grēcīgās miesas veidā” (Rom.8:2), lai Viņš ne tikai varētu ieiet šai ļaunajā pasaulē un to apdzīvojošajā cilvēku vidē, kas še pastāv, bet arī paglābt to. Gnostiķi to noliedza un postulēja, ka šo grēcīgo pasauli ir radījis un uztur cits dievs, Sātans. R.M. Grants norāda, ka gnostiķu

izaicinājums kristietībai ir licis kristiešu vadībai precīzāk definēt sātana būtības izpratni, kuru tie vēlētos sludināt – un tādējādi radās nākošā stadija mācības par sātanu attīstībā (3). Ar laiku Sātanu arvien biežāk lietoja kā biedu – ja tu neatbalsti baznīcu, nedod tai savu artavu, neatbalsti valdošos, tad tevi sagaida šausmīga, ciešanu pilna nākotne Sātana ugunīgajā peklē. Šī doma vienmēr ir likusies dīvaina Kunga ļoti skaidri izteikto vārdu gaismā, ka ļaunie tiks sodīti (simboliskajā) uguns peklē, „kas sataisīta velnam un Viņa eņģeļiem [sekotājiem]” (Mt.25:41). Jēzus un nevis Sātana eņģeļi soda tos, kas dara netaisnību (Mt.13:42-50). Bībeles sagrozīšana, kas iztēlo Sātanu kā ļauno mocītāju, ir tiešā pretrunā ar šiem skaidri izteiktajiem Kunga Jēzus vārdiem.


Piezīmes

  1. Man liekas, ka vēlēšanās pierakstīt citiem ļaunuma izraisītāja īpašības garīgi pieņemamā veidā ir bijis viens no galvenajiem iemesliem kāpēc ir attīstījusies šī doma par velna / sātana tēlu. Šīs tēmas nopietnai izpētei ir veltīts M. Hilla darbs: M. E. Hills, Human Agents of Cosmic Power (Sheffield: S.U.P., 1990), it īpaši šī darba 5.nodaļa.

  2. Odes of Solomon 42 in J.H. Charlesworth, The Odes of Solomon (Missoula: Scholar’s Press, 1977).

  3. R.M. Grant, Gnosticism and Early Christianity (New York: Columbia University Press, 1966), pp. 128-131; skat arī Elaine Pagels, The Gnostic Gospels (New York: Random House, 1979).



      1. Sātans Justīna Martīra uzskatos

„Baznīctēvi”, atsaucoties uz to, sludināja, ka, kaut arī pasaule patiesi esot sātana rokās, kristības atbrīvojot cilvēku no sātana varas. Tā kristību formulējums sāka vēstīt, kā izdzen dēmonus no cilvēka (1). Tas bija krasā pretrunā ar Jaunajā Derībā vairākkārt pausto liecību, ka kristības ir atgriešanās no personīgajiem grēkiem, „tērpšanās Kristū”, ka Viņa upuris ir izpircis mūsu grēkus (Ap.d.2:37,38; Kol.2:12-14). Nevienā no Jaunās Derības pantiem, kas attiecas uz kristībām, proti, kristību izklāstā Rom.6 un kristību rituāla iedibināšanā, nav ne vārda par kristībām kā dēmonu izdzīšanas līdzekli vai atbrīvošanos no kādas būtnes, ko sauc par Sātanu, varas. Mūsu ēras 180.gados sarakstītie apokrifiskie „Pētera darbi” apzināti centās apvienot gnosticismu ar kristietību, apgalvojot, ka pasaules negatīvie aspekti ir Sātana izraisīti, kurš ievilināja lamatās Ādamu un „sasēja viņu… (cilvēka grēcīgās) miesas valgiem”. 1.Mozus grāmatā nav ne vārda – un vai tas nav iespaidīgs klusums? – par kādu ‘Sātanu’, kas būtu kārdinājis Ādamu. Līdzīgi arī Jaunajā Derībā vienkārši teikts, ka grēks ienācis pasaulē Ādama, un nevis kāda cita, dēļ (Rom.5:12).


Justīns Martīrs bija viens no vadošajiem gaismas nesējiem savos centienos aizstāvēt kristietību no gnostiķu kritikas. Rakstīdams 2.gadsimta vidū, viņš atzina, ka zeme patiesi mudž no dēmoniem un Sātana varas izpausmēm. Viņš nāca pie šīs atziņas, saskāries ar nepieciešamību meklēt atbildi uz jautājumu ‘Kur nokrita Sātans ar saviem eņģeļiem?’ Viņa piedāvātajā sistēmā atmosfēra dalās vairākos līmeņos, kurus apdzīvo dažāda veida kritušie eņģeļi. Tie, kuru kritiens bija visspēcīgākais, nonāca pašā zemes centrā, ellē, kamēr citi palika zemes virsū un vēl citi – atmosfērā. Viņš neatteicās arī no maldīgās idejas par ‘nemirstīgo dvēseli’, kas pēc nāves dodas uz debesīm, un tādēļ viņš domāja, ka dēmoni atmosfērā pūlas apturēt dvēseli tās ceļā uz debesīm. Tam nav nekāda pamatojuma Bībelē. Bībele nepārprotami runā par ķermeņa augšāmcelšanos un taisno burtisku apbalvojumu Dieva Valstībā uz zemes Kristus otrās atnākšanas laikā. Un cilvēka dzīve un ticība ir tās, kas nosaka viņa galīgo likteni – to nevar ietekmēt nekādas atmosfērā pakarinātās būtnes.
Justīns Martīrs izmisīgi vēlējās rast pamatojumu saviem uzskatiem Bībelē (2). Visai viņa augstāk aprakstītajai kosmoloģijai nav itin nekāda Bībeles pamatojuma. Labākais, uz ko viņš varēja atsaukties, bija 1.Moz.6, kur minēti Dieva dēli, kas ņēma cilvēku meitas par sievām. Taču šis fragments, lai kā to arī izprot, nekādā ziņā nepamato viņa tik detalizēto kosmoloģijas aprakstu. Nodaļā 6-3 es aplūkoju 1.Moz.6 fragmenta nozīmi; šobrīd es tikai teikšu, ka tas vienkārši neapstiprina to, ko Justīns uz tā pamata ir uzcēlis. Justīna izmisīgā vēlēšanās bibliski pamatot savus uzskatus sevišķi spilgti izpaužas viņa kļūdainajā izteikumā „Dialogā ar Trifonu 103”, kurā viņš apgalvo, ka vārds sātans ir radies no ebreju vārda sata [„atkritējs”] un nas [kas, kā viņš apgalvo, nozīmējot „čūska”]. Kaut gan šī etimoloģija ir acīmredzami nepareiza (4), jo čūska ebreju valodā ir nachash un satan nozīme ir vienkārši „pretinieks”, to pieņēma arī Irinejs. Šis intelektuāli izmisīgais solis, šī akadēmiskā krāpšana un augstprātīgā ebreju cilmes vārdu sagrozīšana bija un ir nepieciešama tikai tāpēc, lai pamatotu to, kas nav pamatojams – ka čūska Ēdenes dārzā nebija vis burtiskais zvērs, kā teikts 1.Moz.3:1, bet gan nodevīga būtne, vārdā Sātans. Zīmīgi, ka arī Gregorijs līdzīgā veidā ar nodomu ir devis acīmredzami nepareizus atvasinājumus no ebreju un grieķu cilmes vārdiem, lai pamatotu sevis pausto – piemēram, apgalvojot, ka diabolus nāk no ebreju saknes ar nozīmi ‘nokrist no debesīm’ (4). Nekā tamlīdzīga! Bet viszīmīgākais varbūt ir tas, ka Justīns, cenzdamies attaisnot savus uzskatus, vēršas pie citu „baznīcas tēvu” rakstītā, nevis pie pašas Bībeles. Tā piemēram: „Jo mūsu vidū ļauno garu princi sauc par čūsku, un Sātanu un Velnu, kā jūs varat par to pārliecināties, lasot mūsu darbus” (The First Apology of Justin, 28.nodaļa). Svarīgi kļuva pārliecināties, kā sātanu sauca „mūsu vidū”, un šīs definīcijas pamatojums bija rodams „lasot mūsu darbus”. Bībelē pamatota ticība, rūpīga balstīšanās uz Dieva vārdu vairs nebija tik svarīga.
Šī laika posma pārskats atklāj, kā „baznīcas tēviem” bija jācīnās ar loģiskajām saistībām, kas izrietēja no viņu attīstītās teorijas par Sātanu. Un spilgtākais no piemēriem ir tas, kā viņi mainīja savas domas par to, tieši kādu grēka darbu tad Sātans bija pastrādājis. Teofīls pieņēma jūdu uzskatus [no Gudrība 2:24], ka Sātana grēks bijusi skaudība; Irinejs un Kiprians nevarēja izšķirties par to, vai viņa skaudība bija vērsta pret Dievu vai [it kā iepriekš jau pastāvošo] Jēzu, vai Ādamu; bet Origens nolēma, ka viņa grēks nebija vis skaudība, bet gan lepnība. Atkal un atkal viņi atteicās pieņemt 1.Mozus grāmatā skaidri un gaiši paustos faktus, kurus Pāvils apkopoja, sakot „viena cilvēka [Ādama] vainas dēļ pasaulē ienācis grēks” (Rom.5:12). Irinejs nevarēja tikt skaidrībā par Sātana grēkā krišanas hronoloģiju. Nolēmis, ka Sātans krita skaudības pret Ādamu rezultātā, viņam bija jādatē Sātana grēks laikā pēc Ādama radīšanas. Domājot par Sātana eņģeļu krišanas laiku, viņš to pieskaņoja laikam, kad 1.Moz.6 minētie Dieva dēli apņēma cilvēku sievas, neilgi pirms plūdiem. Tad, bez šaubām, atkal paceļas vesela virkne jautājumu. Kāpēc Sātans tika padzīts no Debesīm, bet citi eņģeļi nē? Kā tad viņiem izdevās palikt Debesīs vēl vairākus gadsimtus pēc Sātana krišanas? Kā to lai saskaņo ar Atkl.12:9, kur teikts, ka sātans tika nomests uz zemi un līdz ar viņu tā eņģeļi? Vai Sātana grēks un eņģeļu grēks bija viens un tas pats?
Yüklə 1,63 Mb.

Dostları ilə paylaş:
1   2   3   4   5   6   7   8   9   ...   33




Verilənlər bazası müəlliflik hüququ ilə müdafiə olunur ©azkurs.org 2022
rəhbərliyinə müraciət

    Ana səhifə