Īstenais nelabais ko Bībele saka par velnu



Yüklə 1,63 Mb.
səhifə3/33
tarix25.03.2017
ölçüsü1,63 Mb.
#12649
1   2   3   4   5   6   7   8   9   ...   33

Piezīmes

  1. Skat J.B. Russell, Satan: The Early Christian Tradition (New York: Cornell University Press, 1987), p.61.

  2. Justīna Martīra darbu apkopojumu skat L.Barnard, Justin Martyr: His Life and Thought (Cambridge: C.U.P., 1967).

  3. Skat Barnard ibid, p. 108.

  4. Sīkam izklāstam ar piemēriem skat J.F. O’Donnell The Vocabulary of the Letters of Saint Gregory the Great (Washington: Catholic University of America Press, 1934), 142.lpp.




      1. Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā

Cīnoties tālāk ar pašu radīto problēmu, „baznīcas tēviem” bija jātiek galā ar jautājumu, kā Kristus nāve varēja iznīcināt vai kaitēt sātanam. Origens, Irinejs un Tertuliāns izvirzīja domu, kas vēlāk tika attīstīta un popularizēta literatūrā un mākslā – ka Dievs kaut kādā veidā apveda Sātanu ap stūri. Domu gājiens bija sekojošs: Sātans pieprasījis Jēzus asinis un tādējādi Jēzum bija jāmirst, bet Sātanam nezinot, Jēzus bijis [it kā] Dievs, un Viņš augšāmcēlās no kapa. Bībelē Jēzus nekur netiek saukts par ‘Dievu’ trīsvienības piekritēju izpratnē, un viss šis stāsts vispār ir iztēles radīts. Jēzus asinis nebija „izpirkšanas nauda” nevienam. Un visuvarenajam Dievam nav nekādas vajadzības apvest kādu ap stūri, lai uzvarētu. Atkal mēs redzam, ka mūsu priekšstats par Dievu iespaido arī mūsu priekšstatu par Sātanu, kā arī otrādi. Un mēs redzam, ka šis uzspiestais, Bībelē nebalstītais šķīstīšanās redzējums arī atstāj iespaidu uz mūsu uzskatu par sātanu. Gnostiķi un citi ‘kristietības’ kritiķi ātri saskatīja šīs pretrunas un vērsās pie „tēviem” ar pamatotiem jautājumiem; pēdējiem nekas cits neatlika kā ierakties vēl dziļāk negodīgajā un pretrunīgajā teoloģijā. Viņiem bija jāatbild uz jautājumiem: Vai Sātans un viņa eņģeļi grēkoja vienā un tai pašā laikā un tika izraidīti no debesīm kopā? Vai sātans un viņa eņģeļi tika sodīti par vienu un to pašu grēku, jebšu tie atšķīrās? Tertuliāns atbildēja, ka Sātana grēks bija skaudība, kuras dēļ viņš arī tika nomests no debesīm. Vēlāk viņš mazliet mainīja savu uzskatu, teikdams, ka Sātanam tika dota neliela atelpa starp grēka darba pastrādāšanu un viņa izraidīšanu no debesīm, kuras laikā Sātanam izdevās novest neceļos dažus eņģeļus, kurus tad arī izraidīja līdz ar viņu. Klements, turpretī, uzstāja, ka Sātans un eņģeļi krita vienlaicīgi. „Baznīcas tēvu” atbildes bija viņu fantāzijas auglis, kurām nebija nekādas saistības ar svētajiem rakstiem. Taču šie neprātīgie vīri uzstāja, ka savos uzskatos tie vadās no Dieva un daudzas kristiešu paaudzes gadsimtiem ilgi ir akli tiem sekojušas. Tertuliānam bija jāatbild arī uz jautājumu vai Sātans bija eņģelis, vai kāda cita veida radība – kā bija apgalvojuši agrīnie baznīctēvi. Tertuliāns pielaboja šos izteikumus, sakot, ka faktiski Sātans tomēr bija eņģelis. Tad radās nākamais jautājums: Kādā veidā tad Sātans un eņģeļi nokļuva no debesīm uz zemes? Tā kā viņiem bija jāceļo pa gaisu, Tertuliāns secināja [Apol.22], ka sātanam un eņģeļiem bija spārni.


Irinejs atradās stiprā jūdu mītu par svētajiem sargiem (no Ēnoha grāmatas) iespaidā. Viņš pat nosauc Sātanu par ‘Azazelu’ savā grāmatā „Pret ķeceriem”, tieši tāpat kā to dara Ēnohs, tādējādi parādot cik stipra bija jūdu mītu ietekme, pret kuru tik dedzīgi brīdināja Pāvils, Jūda un Pēteris. Savus pretiniekus Irinejs arī dēvēja par „Sātana eņģeļiem” (Against Heretics 1.15.6), kas pierāda, cik ērti ir piemērot kosmiskā konflikta mītu terminoloģiju pret saviem pretiniekiem virs zemes.
Tai vietā lai atzītu, ka tie ir viņu pašu pieņēmumi, Irinejs un Tertuliāns turpināja apgalvot, ka ticība Sātanam ir kristietības centrālā mācība. Tertuliāns pieprasīja, lai kristību laikā jaunpievērstais nopeltu Sātanu (1). Tertuliāns [kuru vēlāk atbalsta arī Ipolīts] padarīja savu uzskatu par sātanu par kristietības neatņemamu sastāvdaļu; cilvēks, kurš nepieņēma šo uzskatu, nevarēja tikt kristīts. Pirms kristībām kandidātam bija jāsaka: „Es atsakos no tevis un taviem eņģeļiem, Sātan!” Tas ne tuvu neatgādina Jaunajā Derībā teikto par to, kā cilvēki nožēloja savus grēkus un tērpās Kristū, kad tiem tika piedots. Šis domāšanas veids tika novests līdz galējībai, kad daudz vēlāk, 1668.gadā, Jāzeps Glenvils (Karaliskās biedrības loceklis) sludināja, ka Sātana personības noliegšana ir tas pats, kas Dieva ticības noliegšana un ir līdzvērtīga ateismam (2). Lūk pie kā noved duālisms – ja mīlestības Dievs tiek pielīdzināts ļaunuma dievam, tad noliegt ļaunuma Dievu ir tas pats, kas noliegt mīlestības Dievu, Dievu un Jēzus Kristus Tēvu. Kalvīnists Jānis Edvards savā 1695.gada publikācijā „Dažas domas par ateismu un tā izcelšanās iemesliem” apgalvo, ka Sātana un dēmonu noliegšana ir ateisma izcelšanās cēlonis. Tas ir tik skumji, šī traģiskā Bībeles kristietības sagrozīšana – tie no mums, kas noliedz Sātana personības pastāvēšanu rūpīgu Bībeles un vēstures studiju rezultātā, tie, kas tic viena Dieva visvarenībai, tic tādā mērā, kas neatstāj vietas Sātana pastāvēšanai, tiek dēvēti par ateistiem. Un tas neattiecas tikai uz pagātni – ir dzirdēti mūslaiku kristiešu līderu izteikumi, kas sludina, ka Sātana personības noliegšana ir kristiešu ticības būtības noliegšana un tie, kas to noliedz, ir jāuzskata par kulta locekļiem, nevis kristiešiem (3). Tā ir vienkārši teoloģiskas opozīcijas nomelnošana, kuras aizmetņi ir baznīcas tēvu iedibināti, un kas turpinājās līdz pat luterāņiem, kā Augustam Pfeiferam, piemēram, kurš 1695.gadā sludināja, ka augoša neticība Sātanam novedīs pie sabiedrības morālas sabrukšanas (4). Taču tīri bibliska sātana izpratne nepārprotami sekmē garīgumu cilvēku uzvedībā – jo Jaunās Derības doma par to, ka patiesais ‘naidnieks’ ir mūsu pašu cilvēcīgā domāšana un kārdinājumi, noved pie daudz niknākas iekšējas cīņas pret amorālu rīcību to sirdīs, kas izprot kristieša patiesā naidnieka būtību.
Tertuliāns un Tēvreize

Tēvreizes vārdus „atpestī mūs no ļauna” Tertuliāns patvaļīgi sāka tulkot



„atpestī mūs no ļaunā”, personificējot ļaunumu. Grieķu teksts nepieprasa tādu tulkojumu. Grieķu valodā „no ļauna” var saprast kā attiecošos uz nekatro dzimti (abstrakts ļaunums) vai vīriešu dzimti, „no ļaunā” personificē ļaunumu. Dievs tiešām noved cilvēkus līdz baisiem pārbaudes laikiem – pavēle Ābrahāmam upurēt Īzāku un Izraēla pārbaudes laiki tuksnesī ir tam nepārprotami piemēri. Raksti arī liecina, ka Kungs Jēzus Savās lūgšanās seko Paša dotās lūgšanas modelim Viņa Paša personīgās dzīves situācijās. „Tavs prāts lai notiek…atpestī mūs no ļauna” (Mt.6:13; Lk.11:4) Viņš atkārtoja Ģetzemanes dārzā, kad Viņš lūdza, lai Dieva prāts notiek, ne Viņa, un vēl Viņš lūdza Dievu pasargāt mācekļus no ļauna (Jņ.17:15). Pāvila vēstules ir pārpilnas atsaucēm uz evaņģēlija pierakstiem, un šīs atsauces dod mums iespēju pareizi interpretēt attiecīgās Rakstu vietas. Viņš lieto tos pašus vārdus „atpestīt” un „no ļauna”, paužot savu pārliecību: „Izraus mani Tas Kungs no katra ļauna darba un izglābs Savā Debesu Valstībā” (2.Tim.4:18). Šie paši Kunga lūgšanas vārdi skanēja Pāvila prātā, kad Dieva iedvesmā viņš rakstīja, ka Kungs Jēzus mira, lai „mūs izglābtu no šīs tagadējās ļaunās pasaules pēc Dieva…prāta” (Gal.1:4; 2.Tes.3:3). Skaidrs, ka Pāvils ar „ļauno” nedomāja kādu sātanisku būtni, bet gan šīs pasaules „ļaunumu” un tos, kas vajāja ticīgos. Iespējams, ka Kungs Jēzus Pats pamatoja šo lūgšanas daļu uz tādiem Vecās Derības fragmentiem kā 1.Laiku 4:10; Ps.25:22; 26:11; 31:8; 34:23; 69:18; 78:35,42; 140:2 un Salamana pamācībām 2:12; 6:24, kas lūdz ‘atpestīt’ no ļauniem cilvēkiem, grēka, bēdām un likstām šeit pat uz zemes. Nevienā no šiem fragmentiem nav minēta pestīšana no kādas sātaniskas, pārcilvēciskas būtnes. Pat ja mēs tomēr gribētu lasīt „no ļaunā”, „ļaunais” Vecajā Derībā ir vienmēr bijis ‘ļaunais cilvēks Izraēlā’ (5.Moz.17:12; 19:19; 22:21-24 salīdz. Ar 1.Kor.5:13) – nekad nav bijusi runa par kādu pārcilvēcisku būtni. Un iespējams, ka Kungs atsaucas arī uz 1.Moz.48:16, kur teikts, ka Dievs „mani atpestījis no visa ļauna”. Tā kā Vecās Derības „Vārds tapa miesa” Kunga Jēzus personā, tad arī visa Viņa domāšana pastāvīgi atspoguļoja Vecās Derības pantus; taču nevienā no Viņa atsaucēm nefigurēja kāda pārcilvēciska sātaniska būtne. Dievs „izglābj” no „visām bēdām” (Ps.54:9), no jebkuriem vajātājiem un naidniekiem (Ps.142:7; 69:15) – bet, kā atzīmē Ernsts Lohmeijers, „Nav neviena gadījuma, kur sātans būtu saukts par „ļauno”, nedz Vecajā Derībā, nedz arī jūdu rakstos”(5).
Tiek arī atzīmēts, ka katru Kunga lūgšanas aspektu var interpretēt, attiecinot to uz nākamo Kunga Valstību virs zemes. Lūgšana par atpestīšanu no ļauna, pārbaudes laika (grieķu val.) tad saskanētu ar Kunga mudinājumu lūgt, lai mēs spētu izglābties no visām briesmām, kas gala beigās nāks pār zemi (Lk.21:36). Cits ieskats šajā lūgšanā ir, ka Dievs faktiski vada cilvēku kā lejup, pa lejupejošo spirāli, tā arī pa augšupejošo spirāli attiecībās ar Viņu – kā piemēru var minēt Faraonu. „Kādēļ Tu, Kungs, mums ļāvi nomaldīties no Taviem ceļiem?” vaimanā Izraēls savā lūgšanā Dievam Jes.63:17. Iespējams, šī ir tā situācija, no kuras mums būtu visvairāk jābaidās – tikt nocietinātiem grēkā, virzoties tuvāk un tuvāk iznīcības bezdibenim, kad mums vairs nav spēka tam pretoties…klasiskais šī tēla iemiesojums ir Sauls zemē pīšļos senajā Palestīnā naktī pirms savas nāves. Un Kungs mūs mudina kvēli lūgt Dievu, lai Viņš mūs nevestu pa šo lejupejošo spirāli (6). Viņa sarunām Ģetzemanes dārzā ar mācekļiem un ar Tēvu ir daudz saskarsmes punktu ar Tēvreizes pantiem. „Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā” (Mt.26:41) saskan ar „neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna”.
Tertuliāns gāja vēl tālāk, tīši nepareizi tulkojot Tēvreizi, lai tā atbalstītu viņa uzskatus. Viņa tulkojums pantam „neieved mūs kārdināšanā” (kurš skaidri norāda, ka Dievs ir Tas, kas mūs pārbauda) bija „neliec, lai mūs ieved kārdināšanā [Sātans]”. Tas jau vairs nav tulkojums, bet gan interpretācija – Raksti nesaskanēja ar viņa uzskatiem par Sātanu un viņš sagrozīja tulkojumu savu ieskatu atbalstīšanai [kā izsenis ir darījuši neskaitāmi baznīcas kalpi]. Aleksandrijas Dionisijs arīdzan pievienoja lūgšanas tekstam zemteksta piezīmi: „Tas nozīmē, nekritīsim kārdināšanā”. Šī vēlēšanās ‘glābt’ Dievu no mūsu kārdinātāja lomas ir vienkārši patētiska. C.F. Evanss bija teologs, kurš izprata šo pantu tāpat kā mēs to izprotam. Viņš raksta: Svētais Kipriāns, komentējot Tēvreizi, atkārto Tertuliāna tīši sagrozīto „Neliec, lai mūs ieved kārdināšanā”, tikai nu vairs ne kā paskaidrojumu, bet kā pašu lūgšanas teksta daļu un divus gadsimtus vēlāk Svētais Augustīns savā komentārā atzīmē, ka daudzi viņa laikā tieši tā arī lasīja lūgšanas tekstu, ka ļoti daudzos latīņu manuskriptos viņš ir atradis šo formu…taču [turpina Evanss] dažos Vecajā Derībā minētajos lielajos pārbaudes laikos Dievs pats ir minēts kā kārdinātājs, un tieši to arī šie vārdi nozīmē šeit” (7). Šo interpretāciju vēsture paver skatu uz to, kā maldīga mācība ir ienākusi baznīcā. Tertuliānam neizdevās salāgot Tēvreizi ar viņa uzskatiem par Dievu un Sātanu. Tad viņš sagrozīja interpretāciju un tulkojumu tā, lai tas nebūtu Dievs, bet Sātans, kurš ieved kārdināšanā. Un sekojošie baznīcas ‘tēvi’ jau dēvēja šo interpretāciju par oriģinālo tekstu, ko nemaz nebija tik grūti darīt neizglītotas draudzes priekšā. Taču brīnums ir tajā, ka Dievs ir precīzi saglabājis Savu vārdu, tā ka pat iesācējs Bībeles studijās var atklāt, kādā veidā šie ‘tēvi’ ir maldinājuši baznīcu. Jebkurš nopietns vēstures pētnieks, kas meklē sākotnējo informāciju no aizvēsturiskajiem laikiem, zinās teikt, cik liela daļa vēsturisku, biogrāfisku un tml. datu ir pazuduši laiku gaitā un palikuši tikai daži oriģinālo tekstu fragmenti (8). Tas, kā Bībele citē pati sevi, neuzrādot nekādu pazaudētu fragmentu no tās grāmatām, ir brīnumaini – Dievs ir to brīnumainā kārtā saglabājis, jo tas ir Viņa vārds mums. Tādēļ mums ir jāprot ar pateicību meklēt tajā patiesību, nevis pieņemt cilvēku tradicionālās interpretācijas kā Dieva vārdu, jo tās ir tikai cilvēku vārdi.
T.S. Eliots acīmredzot sarkastiski teicis: „Kristietība ir sevi vienmēr pielāgojusi kaut kam ticamam” (9). Un tā ir taisnība. It īpaši cilvēka ciešanu grūtajā jomā, Dieva taisnīguma, atbildības par cilvēku grēkiem… vispārpieņemtā kristietība kā reliģija ir patiesi pielāgojusies, pamatojoties uz cerību vairot savu popularitāti, ja tā pieņems uzskatus un ticības, kas pasaulē populāras, pieņemtas vai vienkārši ‘superīgas’. Tieši tādā veidā pagānu pasaules mīts par Sātanu ir iepinies kristietībā. Vienīgā izeja no šīs ķezas ir pašam lasīt Bībeli un atklāt sev, ka patiesa, bibliska kristietība nav tā „kristietība”, kas pastāv kā reliģija, viena no daudzām, apkārtējā pasaulē.
Piezīmes

  1. J.N.D. Kelly, Early Christian Creeds (London: Longmans, 1972), pp.31-38, 44, 399-409. Skat arī H.A. Kelly, The Devil at Baptism (Ithaca: Cornell University Press, 1985).

  2. Jāzepa Glenvila rakstu A Blow at Modern Sadducism recenzē Moody E. Prior, „Joseph Glanvill, Witchcraft, and Seventeenth-century Science” žurnālā Modern Philology, Vol.30, pp.167-193.

  3. Skat Christian Apologetics and Research Ministry apgalvojumus internetā. Baptistu nostāja 20.gadsimta beigās bija tikpat ekstremāla: „Jebkura reliģiskās ticības sistēma, kas noliedz reālu Sātana personības eksistenci ir radikāli nesavienojama ar kristietību un Bībeli un ir neapstrīdami pakļauta tā paša Sātana varai, kuru tā noliedz” – no raksta „Does Satan Really Exist?”, Our Baptist Heritage, March / April 1993. Text published at: www.worldmissions.org/Clipper/Doctrine.

  4. Citēts no Jonathan Israel, Radical Enlightenment: Philosophy and the Making of Modernity 1650-1750 (Oxford: Oxford University Press, 2001), p.395.

  5. Ernst Lohmeyer, The Lord’s Prayer, translated by John Bowden (London: Collins, 1965), p.214. Lohmeijers bija mācītājs Austrum Vācijā, kuru komunistiskā valdība 1946.gadā apcietināja un vēlāk nogalināja, pēc tam kad viņam gadiem ilgi bija jācieš no nacistu puses. Līdzīgi Solžeņicinam, Viņš pieredzēja daudz ļaunuma savā personīgajā dzīvē un tādēļ jo nozīmīgākas ir viņa pārdomas par to. Tāpat kā mēs, viņš uzskatīja, ka ticība vienam Dievam izslēdz ticību kādai sātaniskai būtnei un ka cilvēka ļaunuma saknes ir meklējamas viņa sirdī. Šajā sakarībā viņu varētu citēt bez gala: „Kamēr pastāv šis laiks, kurā labais un ļaunais ir savīti kopā, var teikt, ka ļaunums valda pār zemi. Visdažādākā veida ļaunas rīcības un ļauni notikumi ir viena un tā paša ļaunuma [proti] cilvēku sirds, kas to rada, izpausmes… jo stiprāka ticība vienam Dievam… jo mazāk pieciešama ir pati doma un niecīgāka ir [ortodoksālajā izpratnē] sātana figūra” (pp.216,218).

  6. Lejupejošas spirāles tēmai ir veltīta nodaļa manā grāmatā Beyond Bible Basics, kas tulkota arī latviešu valodā ar nosaukumu „Padziļinātas Bībeles pamatu studijas”.

  7. C.F. Evans, The Lord’s Prayer (London: S.C.M., 1997), p.64.

  8. Daži piemēri, kas minēti Martina Hengela grāmatā Acts and the History of Earliest Christianity (London: S.C.M., 1979), pp.6,7. Sengrieķu vēsturnieki Polibius un Diodors ir aprakstījuši pasaules vēsturi 40 sējumos, katrs no viņiem – saskaņā ar atsaucēm un citātiem no citiem sējumiem, kas ir saglabājušies. Bet tikai kāda trešā daļa no Polibiusa 40 sējumiem ir saglabājusies un tikai 16 no Diodora vēstures sējumiem. Tacita Annāles sastāvēja no 16 sējumiem, taču nav saglabājušies sējumi no 7.līdz 10. Līdzīgi arī no viņa 16 sējumu darba Vēstures ir saglabājušies tikai 4 sējumi. Pretstatā tam visas piecas Mozus grāmatas ir saglabājušās neskartas, ko var redzēt, analizējot to uzbūvi un citātus no tām vēlākajās Rakstu grāmatās, kurās arī nav atsauču uz kādiem nezināmiem Mozus darbiem.

  9. Citēts no John Hick, The Myth of God Incarnate (London: S.C.M., 1977) ix.




      1. Sātans Klementa un Origena traktējumā

Viena no visgrūtāk atrisināmajām problēmām tiem, kas tic Sātana personības pastāvēšanai, attiecas uz to, kas patiesībā notika pēc Kristus nāves. Ebr.2:14 skaidri teikts, ka ar Kristus nāvi tiek iznīcināts tas ”kam nāves vara, tas ir, velns”. Kā es paskaidrošu vēlāk, es uzskatu, ka vienīgā iespējamā un Bībelē balstītā pieeja ir izpratnē, ka velns šeit ir lietots kā ļaunuma personifikācija – jo grēka alga ir nāve (Rom.6:23). Visu grēka radīto likstu autors, kā tas aprakstīts 1.Mozus grāmatā, ir Dievs un nevis kāds Sātans. Grēks un nāve Bībelē ļoti bieži ir cieši saistīti (Rom.5:12,21; 6:16,23; 7:13; 8:2; 1.Kor.15:56; Jēkaba 1:15). Nevienā no šiem pantiem nav ne mazākā mājiena uz kādu sātanisku būtni, kas nestu nāvi; nāves iemesls ir cilvēku grēcīgums. Un tomēr Origens uzstāj, ka „Velnam ir vara pār ļaunumu un nāvi” (Against Celsus 4.92,93). Pirmajiem „baznīcas tēviem”, kas bija pievērsušies Sātana pastāvēšanas ticībai, bija jāuzklausa zobgalīgie gnostiķu un citu kritiķu jautājumi šajā sakarībā – kā tad Kristus iznīcināja velnu, ja grēks un ļaunums turpina pastāvēt un pat pieaug pasaulē dienu no dienas? Bībelē balstītai nostājai nebūtu grūti atrast atbildi uz šo jautājumu – Kristus iznīcināja grēka varu tai nozīmē, ka mēs tagad varam saņemt piedošanu un tērpties „Kristū”, pateicoties kristībām. Būdams mūsu pārstāvis, Viņš ir darījis iespējamu to, ka viss, kas attiecas uz Viņu, attiecas arī uz mums; un tādēļ no Viņa žēlastības mums ir dāvāta augšāmcelšanās un mūžīgā dzīve.


Bet ne tāda bija „baznīcas tēvu” nostāja. Kā viņi, tā arī tie, kas nāca pēc viņiem, ir nemitīgi centušies izskaidrot, kā Kristus krustā varēja „iznīcināt” būtni, ko sauc par Sātanu, neskatoties uz to, ka tas vēl joprojām ir acīm redzami dzīvs un nemitīgi darbojas visu šo pēdējo 2000 gadu laikā. Jau pati par sevi šo skaidrojumu daudzveidība liek domāt par to, cik sarežģīta ir šī problēma kristīgajai pasaulei. Tertuliāns un Klements bija pirmie, kas centās kaut kā izlocīties no tās. Tertuliāns apraksta, kā Jēzus salauza elles aizbīdņus un izdemolēja šo vietu. Klements gāja vēl tālāk un apgalvoja, ka pēc nāves Kungs Jēzus nolaidās „ellē” un atbrīvoja to taisno dvēseles, kuras Velns bija turējis ieslodzījumā. Ipolīts mācīja, ka Kristus nolaišanās ellē bija tikpat svarīga daļa no Viņa glābšanas darba kā Viņa nāve krustā (1). Un tas viss balstījās uz ievazātajām no pagānisma idejām par elli kā soda vietu un nemirstīgajām dvēselēm – kā viens tā otrs aizņemts no pagānisma un platonisma. Pats vārds „elle” faktiski radies no teitoņu pazemes dievietes vārda. Bibliskajā, sākotnējā kristiešu nostājā ar elli ir domāts vienkārši kaps, tieši tā parasti arī tulko attiecīgo ebreju valodas vārdu sheol; un dvēsele attiecas uz personu vai ķermeni, kas beidz apzinātu eksistenci pēc nāves. Es sīkāk runāju par elli nodaļā 2-5. Jaunpieņemtā pozīcija itin nemaz nesaskanēja ar Jaunās Derības vēsti, ka Kristus nāve un augšāmcelšanās ir jāsaprot kā Dieva plāna pēdējā, vainagotā virsotne, kas pati par sevi iznīcina Sātanu un nes cilvēkiem pestīšanu (Rom.5:5-8; 6:3-9; 1.Pēt.3:18). Jo tādēļ Kristus ir miris un dzīvs tapis, lai būtu Kungs pār visiem (Rom.14:9) – nekur nav ne vārda par to, ka Viņš ‘elli uzplēsis’ to triju dienu laikā, kad Viņš bija miris. Un Viņš ne vārda nav bildis par to saviem mācekļiem, kad Viņš tiem parādījās pēc augšāmcelšanās. Un evaņģēlija kopsavilkums Pāvila 1.vēstulē korintiešiem 15:3,4 ir: „Kristus ir miris… aprakts…un augšāmcēlies”. Līdzīgi, arī Pēteris salīdzina Dāvidu, kas ir nomiris un apglabāts kapā, ar Kristu, kas nomiris un apglabāts, bet Viņš nepalika pazemē, Dievs to ir uzmodinājis (Ap.d.2:29-32). Vienīgais fragments, kuram Klements pieķērās, bija 1.Pēt.3 par Kristus vēršanos pie gariem cietumā – un mēs to apskatām Pielikumā 4.
Nonākuši strupceļā „tēvi” vairs nerada sevī drosmi atgriezties. Turpinājās debates par to, ko tad tieši Kungs Jēzus tur ‘ellē’ darīja. Bet neskatoties uz visu to, Ipolīts apgalvoja, ka ticība ‘elles uzplēšanā’ ir evaņģēlija neatņemama sastāvdaļa bez kuras nav pestīšanas (skat viņa darbu par antikristu). Tad pacēlās jautājums: ja labos cilvēkus var izglābt no elles kā ciešanu un soda vietas, tad ir jābūt atšķirībai starp šo un galīgo nosodījuma vietu, no kuras nav atgriešanās. Tā radās šķīstītavas ideja (2). Protestanti var stenēdami teikt, ka tai tic tikai katoļi, taču arī viņu ticība galu galā izriet no tiem pašiem „tēviem”, kuri bija spiesti nākt klajā ar šādu domu. Bet vai tad Sātanu nenometa tai pašā „ellē” saskaņā ar agrāko „tēvu” uzskatiem? Tā bija. Un tad Origens sacerēja stāstu par krustā sišanu un Kristus šķietamo

nolaišanos „ellē”, kur Sātans tika sasaistīts un ieslodzīts ellē… un atkal izcēlās debates par to, vai Sātanam ir izredzes uz galīgo pestīšanu un kurā „elles” daļā viņš ir ieslodzīts. Jo ja viņš ir tur, kur ir labi ļaudis un kur ir glābšanās iespēja, tad kāpēc viņš nav ieslodzīts „zemākajā elles daļā”? Un tā skaidrojumiem nebija gala un Sātana tradīcija tika izpušķota ar jauniem papildinājumiem.


Un atkal kristietības kritiķi nekavējoši uzrādīja no jauna radušās loģiskās, intelektuālās un ētiskās problēmas. Celsus dedzīgi norādīja uz tām Origenam, sakot ka Origena mācība parāda Sātanu kā absurdi spēcīgu būtni, ja viņš varēja faktiski nogalināt Paša Dieva dēlu; un Celsus nekavējās uzrādīt, ka Origens un kristietības kustība tagad ir nonākuši pretrunā ar Bībeli. Tas lika Origenam izmisīgi meklēt Bībelē atbalsta punktus. Origens bija pirmais, kas citēja Jesajas 14.nodaļu par Bābeles ķēniņu lai atbalstītu kristietības Sātana mācību. Šis fragments, kuru mēs sīkāk apskatīsim nodaļā 5-5, ir par Bābeles ķēniņu kā spožāko no zvaigznēm (latīņu valodā Lucifer), kurš simboliski „kritis no debesīm”. Zīmīgi, ka „ausekļa zvaigzne” bija Kristus nosaukums un pirmajā gadu simtenī šajā vārdā sauca tos, kas pievērsās kristietībai. Taču tagad Origens centās vārdam Lucifers piedēvēt negatīvu nozīmi. Origens piesauca arī vēl vienu līdzīgu Bībeles fragmentu par Tīras ķēniņa krišanu Ecēhiēla 28, kuru apskatīsim nodaļā 5-6. Viņš atsaucās arī uz Ījaba grāmatā pieminēto leviatānu (Ījaba 40:25). Nevienā no šiem fragmentiem nav minēti ne ‘Sātans’ ne ‘Velns’- bet Origens uzspieda to lietošanu uz virspusējas līdzības pamata ar to Sātana tēlu, kādu viņš centās aizstāvēt. Visas šīs diskusijas laikā Origens beidzot atteicās no domas, ka 1.Moz.6 panti par Dieva dēliem, kas apņēma cilvēku sievas, attiecas uz kritušajiem eņģeļiem – jo tas nesaskanēja ar viņa domu, ka sātana eņģeļi visi iemesti ellē pēc grēkā krišanas (3). Tādējādi „tēviem” bija jāmaina savi uzskati šajā ziņā, kā tas kristiešu līderiem bija jādara ne reizi vien, kad tiem bija jāatbild uz viņu nostājas izraisītajiem grūtajiem jautājumiem. Es apkopoju šos jautājumus nodaļā 3-2. Cīņas karstumā, izmisuma dzīti, viņi neizbēgami pielaida kļūdas. Celsus provocēja Origenu ar jautājumu, vai cilvēce grēkotu, ja Sātana nebūtu, un Origens atzina, ka cilvēce tomēr arī tad grēkotu. Tā Celsus pierādīja acīm redzamo, ka kristiešu „tēviem” nebija nekādas vajadzības pēc Sātana, pēc šīs pagānu ticības būtnes ieviešanas kristietībā. Arī šodien Celsus jautājums ir spēkā. Oficiālā atbilde šķiet esam, ka Sātana dēļ mēs grēkojam vairāk – kas atkal izraisa virkni jautājumu par tiesu un Dieva taisnīgumu, tiesājot mūs grēku dēļ. Ir vairāki viduslaiku mākslinieku veidoti tiesas dienas attēlojumi, kur svaru kausos sver taisnos un Sātans cenšas pavilkt kausus uz zemi, pie sevis. Un tajos, kas tic ka kāda sātaniska būtne ir atbildīga par viņu grēkiem, šis attēls nevar izsaukt ne smaidu, ne plecu paraustīšanu, jo tieši šo dīvaino pozīciju viņi ir pieņēmuši kā faktu.
Jaroslavs Pelikāns sīki dokumentē loģiskos strupceļus, kuros tika iedzīts Origens (4). Origens centās pierādīt, ka Dieva taisnīgums apstiprinās vienmēr – tā kā mācības par Sātana personību kritiķi to apšaubīja. Origenu tirdīja ar jautājumiem, vai visi kritušie eņģeļi ir ellē un, pateicoties Kristus upurim, tagad sasaistīti – un ja tas tā ir, kāpēc tad tie šķiet aktīvi esam? Par atbildi viņš izvirzīja teoriju par dēmonu spēju atstāt elli uz laiku, lai kārdinātu cilvēkus uz zemes un tad atkal atgriezties atpakaļ, un ka daži kritušie eņģeļi vēl arvien lidinās atmosfērā un tml. Tam visam nav itin nekāda pamatojuma Bībelē. Tālāk Origens izvirzīja domu, ka Dievs par mūsu pestīšanu samaksājis Sātanam izpirkuma maksu, un šī izpirkuma maksa bija Viņa Dēla Jēzus asinis. Bet tā kā Kristus bija Dievs [pēc Origena domām, ko es uzskatu par vēl vienu izpratnes kļūdu], Kristus cēlās no mirušiem – un tādējādi Sātans tika piemuļķots un viltus ceļā zaudēja savu varu. Šis mēģinājums saglabāt Dieva taisnīgumu, pēc manām domām, sasniedz tieši pretējo rezultātu. Tas viss ir ne tikai apzināta Jaunās Derības mācības par pestīšanu ignorēšana, bet arī pati doma par to, ka Dievam bija jāķeras pie blēdībām un viltībām, ir klajā pretrunā ar Bībeles atklāsmēm par Dievu. Man liekas, ka doma par Sātana varu Origena prātā bija sasniegusi tik milzīgus apmērus, ka viņš iedomājās, ka pat Visuaugstajam Dievam bija problēmas ar Sātanu un Viņš bija spiests pielietot ārkārtējus līdzekļus. Jaunās Derības atklāsme ir, ka Kristus bija it kā „kopš pasaules radīšanas nokautais Jērs” (Atkl.13:8) – proti, Dieva plāns caur Kristu tika iedibināts no paša sākuma, nevis uzradies pēkšņi Sātana augstās varas iespaidā.
Vissvarīgākā atziņa, man šķiet, ir tā, ka Bībele neatbalsta Origena idejas un visu kristietības mācību par Sātanu [kā viņš tai ticēja un izplatīja to] uzturēja un uztur vienīgi tradicionālie cilvēku uzskati. Šīs atziņas rezultātā mums ir jānoliedz viņa mācība, kā arī doma par viņu kā patiesās kristietības ‘dibinātāju tēvu’: „Raksti neskaidro Sātana un viņa eņģeļu dabu, nedz kādas naidīgas varas. Taču baznīcā vispārpieņemtais uzskats ir, ka Sātans ir kritušais eņģelis…” (De Principiis, priekšvārds).
Yüklə 1,63 Mb.

Dostları ilə paylaş:
1   2   3   4   5   6   7   8   9   ...   33




Verilənlər bazası müəlliflik hüququ ilə müdafiə olunur ©azkurs.org 2022
rəhbərliyinə müraciət

    Ana səhifə