Īstenais nelabais ko Bībele saka par velnu



Yüklə 1,63 Mb.
səhifə4/33
tarix25.03.2017
ölçüsü1,63 Mb.
#12649
1   2   3   4   5   6   7   8   9   ...   33

Piezīmes

  1. Tas viss dokumentēts J.A. McCulloch, The Harrowing of Hell: A Comparative Study of an Early Christiam Doctrine (Edinburgh: T. & T. Clark, 1930).

  2. Sīkāku informāciju skat Jaques Le Goff, The Birth of Purgatory (Chicago: University of Chicago Press, 1984).

  3. Atsauces uz Origena rakstiem šajā jautājumā atrodamas J.N.D. Kelly, Early Christian Doctrines (San Francisco: Harper, 1980), pp.180-1; J. Danielou, The Gospel Message and Hellenistic Culture (Philadelphia: Westminster Press, 1973), pp.418-9.

  4. Jaroslav Pelikan, The Christian Tradition (Chicago: University of Chicago Press, 1971), Vol.1, pp.148-151.




      1. Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā

Trešajā un ceturtajā gadsimtā vadošie kristiešu Sātana mācības paudēji bija Laktantijs un Atanasijs. Viņi turpināja cīnīties, lai pamatotu ticību kritušā eņģeļa Sātana personībai, neskatoties uz acīmredzamiem robiem argumentācijā. Argumentācijas gaitā viņiem izdevās papildināt šo domu par Sātanu, dažkārt atkārtojot un dažkārt noliedzot iepriekšējo „tēvu” teikto un bagātinot to ar pašu variācijām par tēmu.


Laktantijs it īpaši attīstīja šo duālisma domu līdz tās loģiskajam noslēgumam. Bābeles gūsta laikā ebreji uztvēra pagānu pasaules duālisma ideju, tādējādi pieļaujot pirmo nozīmīgo Bībeles jēdziena par Velnu vai Sātanu izkropļošanu. Senie persieši ticēja, ka pretstatā mīlestības Dievam ir arī ļaunuma Dievs. Šī doma iesakņojās jūdaismā un galu galā iezagās arī agrīnajā kristietībā (1). Laktantijs bija pārņemts ar šo ideju un viņa prātā dzima doma, ka Kristus un Lucifers sākotnēji abi bija eņģeļi, vienādas dabas būtnes, bet Lucifers krita, „jo viņu māca skaudība pret savu vecāko brāli [Jēzu]” (Divine Institutes 3.5). Tā bija vēl lielāka nomaldīšanās no Bībelē teiktā, ka Jēzus ir Dieva vienpiedzimušais Dēls un kā tāds nevarēja eksistēt Debesīs pirms savas dzimšanas. Vēstules ebrejiem pirmās divas nodaļas nepārprotami uzsver Kristus pārākumu pār eņģeļiem un to, ka Viņam bija jābūt cilvēkam, lai Viņš varētu mūs glābt; ka Viņš bija cilvēks un nevis eņģelis, jo Viņš nāca glābt cilvēkus, nevis eņģeļus. Taču tas netika ņemts vērā, tāpēc ka ļoti vajadzēja paskaidrot, ka Kristus un Lucifers kaut kādā veidā ir līdzīgi. Laktantijs radīja vēl vienu problēmu kristietībai ar savu apgalvojumu, ka Kristus un Lucifers bijuši vienas dabas būtnes – jo ja jau šī daba varēja grēkot un krist, vai tad var garantēt, ka kādu dienu arī Kristus nekrīt, un tad viss mūsu pestīšanas balsts sabrūk? Persieši ticēja, ka labais dievs vienmēr uzvar ļaunuma dievu; bet tas bija tikai viņu pieņēmums. Ja nu patiesi pastāv šie divi dievi, kāpēc lai pieņem, ka viens noteikti uzvar? Šīs teoloģijas maldīgumu apstiprina ne tikai Bībele (piem. Jes.45:5-7), bet arī veselais saprāts; ja patiesi ir divi dievi, kāpēc lai mēs pieņemtu a apriori, ka labajam ir obligāti jāuzvar? Vai tam ir kāds pamatojums, izņemot vienīgi aklu cerību?
Cenzdamies izskaidrot, kādā veidā Kristus nāve „iznīcināja” Sātanu, taču tas rādās dzīvs un aktīvs esam, Laktantijs mācīja, ka kritušais Sātans patiesi bija satriekts Kristus nāves rezultātā, taču viņš un viņa eņģeļi sakopo spēkus vēl vienam uzbrukumam. Tas ir klajā pretrunā ar Jaunajā Derībā pausto Kristus galīgo un pilnīgo uzvaru un velna „iznīcināšanu” Ebr.2:14. Grieķu katargeo, kas tulkots kā „iznīcināt”, nozīmē „padarīt nederīgu” un citviet Jaunajā Derībā tiek tulkots kā „sagraut”, „anulēt”, „izdēdēt” un tml. Tā, Kristus „iznīcinās” netaisno un „izdeldēs” viņu, kad pats atnāks godībā (2.Tes.2:8), pati nāve tiks „iznīcināta” Viņa otrajā atnākšanā (1.Kor.15:26), Dievs „iznīcinās” netaisnos tai dienā (1.Kor.6:13). Taču Laktantijs apgalvoja, ka Sātana ‘iznīcināšana’ Kristus nāves rezultātā nebija galīga, ka viņš tiks pilnīgi iznīcināts tikai Kristus otrajā atnākšanā. Taču Bībele skaidri pauž, ka „iznīcināt” nozīmē padarīt rīcības nespējīgu. Un tomēr Laktantijs uzstāja, ka Kristus krustā Sātanu tikai sasaistīja uz laiku, un tikai otrajā atnākšanas reizē tas tiks galīgi ‘iznīcināts’. Pāvils izskaidro Sātana iznīcināšanu, lietojot to pašu vārdu katargeo Rom.6:6, kad viņš runā par grēkam pakļautās miesas „iznīcināšanu”, kad mūsu vecais cilvēks līdzi Kristum tiek krustā sists mūsu kristību laikā. Laktantijs turpināja sekot tradīcijai, kas nespēja atteikties no domas, ka Sātans pastāv kā atsevišķa būtne, kas arī lika viņam ignorēt šos Bībeles pantus.
Atanasija vārds saistās ar ticību Trīsvienībai, ko dēvēja par Atanasija ticību. Es citviet jau esmu centies apgāzt šo ideju, tieši tāpat kā es cenšos apgāzt Sātana pastāvēšanas mītu (2). Atanasijs tāpat kā Laktantijs uzskatīja, ka radīšanas laikā Jēzus bija Debesīs līdz ar Luciferu, kas it kā bija, viņuprāt, kosmosā pastāvošā milzīgā duālisma sastāvdaļa – un tas viss kaut kādā veidā noveda pie [Bībelē nepamatotas] domas par jau iepriekš pastāvošu Jēzus personību, kas kļuva par Dievu. Kā tas gadījies ar daudziem, kas iemaldījušies teoloģiskos strupceļos, Atanasijs izdarīja nepiedienīgu spiedienu uz loģiku tā vietā lai vadītos pēc bibliskās patiesības. Viņš argumentēja, ka Jēzus nāve šķīstīja gaisu, kurā tagad dzīvo dēmoni / kritušie eņģeļi, un tādā veidā pavēra ceļu [tā sauktajām] nemirstīgajām dvēselēm uz Debesīm (3). Tas ne tikai nesaskan ar Bībeles mācību, tas rāda Dievu kā fiziski saistītu būtni. Tas izriet no neticības Dievam kā Visuvarenajam, kuram nav nekādas vajadzības pārvarēt šķēršļus, kurus cilvēki Viņam rada savā prātā. Jāatzīmē, ka teiciens „uz veselību”, ko saka cilvēkam, kas nošķaudījies, ir cēlies no Atanasija domas par to, ka dēmoni var kļūt tik niecīgi, ka var iekļūt cilvēkā no gaisa. Es analizēju Atanasija nevietā lietoto Pāvila atsauci uz „gaisa valsts valdnieku” nodaļā 5:23. Jāatzīmē, ka 17.gadsimtā Īzaks Ņūtons noraidīja tautā izplatīto domu par Sātanu un dēmoniem un savā darbā „Paradoksālie jautājumi attiecībā uz Atanasiju” Ņūtons vaino Atanasiju šīs maldīgās idejas ieviešanā kristietībā.
Piezīmes

  1. Skat Abraham Malamat, History of the Jewish People (London: Weidenfeld, 1976) un John R. Hinnells, Persian Mythology (New York: Bedrick Books, 1985).

  2. Skat manu grāmatu The Real Christ.

  3. Šī un citas atsauces uz Atanasiju no Nathan K. Ng, The Spirituality of Athanasius (Bern: Lang, 2001).




      1. Sātans Augustīna koncepcijā

Augustīna loģiskais un analītiskais prāts droši vien spēlēja vislielāko lomu kristiešu idejas par Sātanu sistematizēšanā un šīs tradīcijas nostiprināšanā nākamajās paaudzēs. Viņš izprata kristiešu tautā pieņemtās pozīcijas par Sātanu vājumu un daudz rūpīgāk par citiem studēja Bībeli, meklēdams tajā atbalstu šai idejai. Vislielāko uzmanību viņš pievērsa Atklāsmes 12.nodaļas pravietojumam par to, ka neilgi pirms Kristus otrās atnākšanas Miķelis ar saviem eņģeļiem / sekotājiem sāks karot ar simbolisko „pūķa” sistēmu. Šī fragmenta īsteno nozīmi mēs apskatīsim vēlāk nodaļā 5-32. Tas, ko Augustīns noteikti apzināti neņēma vērā, ir būtiskais Atklāsmes 12 konteksts – tas ir pravietojums par nākotni, nevis pagātnes, Bībeles vēstures sākuma, notikumu apraksts. Acīmredzamā iebilde, protams, ir tajā, ka Dieva tautai radīšanas rakstos (1.Moz.) nav dota nekāda informācija par kādu cīņu Debesīs, Sātana personību, kritušajiem eņģeļiem un tā joprojām. Kādēļ gan viņiem būtu bijis jāgaida līdz Bībeles atklāsmes pašām beigām, lai uzzinātu, kas notika? Un tādā gadījumā, kā varēja šo šķietamo notikumu zināšanas kļūt tik būtiskas kristietībai, ja tik ilgu laiku Dieva tauta dzīvoja pilnīgā neziņā par tiem? Neskatoties uz to, Augustīns uzstājīgi, apzināti vai neapzināti reklamēja savu viedokli. Viņš to darīja tik sparīgi, ka gandrīz vai radās iespaids, ka Sātanu pieveicis Eņģelis Miķelis, nevis pats Kristus – tā mazinot Bībeles nepārprotamo akcentu uz to, ka cilvēka dēls Kristus pieveica Sātanu, grēku, nāvi un tml., kas izklāstīts Vēstules ebrejiem pirmajās divās nodaļās. Augustīna darbības rezultātā vēlāk pat uzradās Miķeļa dievināšanas kults, atstājot tīšā nevērībā Pāvila brīdinājumu par pazemīgu kalpošanu eņģeļiem (Kol.2:18). Pāvils runā par eņģeļu dievināšanu kā nākošu no tādiem, kas „bez pamata kļūst iedomīgi savā miesas prātā” un neturas pie pārliecības, ka Kristus ir visu lietu „galva”. Iespējams, ka tieši tāpēc ka Augustīns un pārējie viņa domu biedri, lasot Bībeli, nesaredzēja Bībeles doto ļaunā definīciju kā „miesas prātu”, viņi arī nonāca pie maldīgiem secinājumiem. Pāvils pat šķiet dodam mājienu, ka viņš redz šo jautājumu kā pestīšanas problēmu – jo viņš runā par pazemīgu kalpošanu eņģeļiem, kas draud „atņemt jums jūsu balvu” (Kol.2:18). Taču Augustīna darbu [„Dieva pilsēta” un citu] rezultātā kristiešu baznīcā izplatījās Miķeļa un viņa eņģeļu dievināšanas kults, par ko liecina Francijā uzceltais Sv. Miķeļa klosteris un daudzie ar viņa vārdu saistītie kristiešu mākslas, kultūras un arhitektūras pieminekļi.


Augustīna duālisma versijā cilvēce pieder Sātanam un mēs esam marionetes Sātana un dēmonu rokās: „Cilvēku rase ir Sātana augļu koks, viņa privātīpašums, kura augļus viņš var ievākt. Tā ir dēmonu rotaļlieta” (1). Bībeles pozīcija ir krasi atšķirīga. „Visas dvēseles pieder man”, saka Dievs (Ecēh.18:4). Atkārtoti tiek uzsvērts, ka Dievs ir cilvēces radītājs, un tādēļ mēs piederam Viņam – ne Sātanam: „Atzīstiet, ka Tas Kungs ir Dievs, Viņš mūs ir darījis – un ne mēs paši – par Savu tautu un par Savas ganības avīm” (Ps.100:3). „Viņš ir mūsu Dievs, un mēs esam Viņa tauta, avis, ko Viņa roka gana” (Ps.95:7). Cilvēce pieder Dievam, tāpat kā viss, ko Viņš radījis – tas bija vēstījums Ījabam viņa grāmatas pēdējās nodaļās, tā ir arī neskaitāmu psalmu tēma. R.A. Markus norāda, ka uz Augustīna cilvēces, kosmosa un pasaules uztveri lielu iespaidu bija atstājis Romas impērijas sabrukums m.ē. 410.gadā (2). Pasaule Augustīnam bija kļuvusi tumša un draudīga, ļaunums bija uzvarējis – un viņa teoloģija atspoguļoja viņa personīgās jūtas un pieredzi tā vietā, lai pieņemtu Bībelē pausto patiesību, lai cik grūti arī to būtu saskaņot ar dzīves pieredzi dotajā brīdī.
Augustīns apzinājās ‘grūtos jautājumus’, kas skāra ļaunuma sākotnējo izcelsmi un grēka jēdzienu. Bet līdz ar citiem grūtiem jautājumiem viņš tos novirzīja posmu atpakaļ. Grēkā viņš vainoja to, ka cilvēcei ir dota izvēles iespēja un noslēdza ar vārdiem, ka „pirmais ļaunums nav izskaidrojams”, tādējādi visa šī problēma ir neizskaidrojams noslēpums, un visai radībai ir neizbēgami jāgrēko (City of God 12.15). Neskatoties uz to, ka grēka kā jēdziena sākotnējā izcelsme ir patiešām grūti formulējama, Augustīna ideja par ‘neizbēgamu grēku’ pazemoja cilvēci un caur kalvinismu noveda pie domas, ka mēs visi esam tikai nožēlojami grēcinieki, kuriem jākaunas pašiem no sevis – tādējādi nostādot sevi par garīgas un psiholoģiskas zākāšanas mērķi no galvenā virziena baznīcas draudzes puses līdz pat šai dienai. Un doma par to, ka katrai radībai ir neizbēgami jāgrēko rada loģisku problēmu tiem, kas tic, ka visus eņģeļus radījis Dievs, bet tikai daži grēkojuši. Kāpēc viņi visi negrēkoja, ja visām radībām ir neizbēgami jāgrēko? Un ne Rakstos, ne arī kur citur nav nekādas liecības par to, ka visām radībām jāgrēko. Kā tad ir ar dzīvniekiem – vai arī tie neizbēgami grēko?

Augustīna darbu komentētāji ātri saskatīja dziļas pretrunas viņa argumentācijā par Sātanu – kas raksturo arī vispārpieņemtos kristiešu uzskatus šajā jomā. Pat „Dieva pilsētas” 11.nodaļā lasām, ka Sātans jau sākotnēji bija grēcinieks, bet tomēr arī, ka sākotnēji viņš bija labs – „sākotnēji viņš bija patiesībā, bet viņš nebija neatlaidīgs savā nostājā” (City of God 11.13 salīdz. ar 11.15). Neskatoties uz apgalvojumu, ka eņģeļi un visas radītās būtnes neizbēgami pakļauti grēkam, Augustīns mūs nomierina, ka „no labajiem eņģeļiem nekad vairs necelsies neviens sātans” (11.13). Dž.B. Rasels atbilstoši komentē: „Daži no viņa (Augustīna) argumentiem ir nepārliecinoši, pat nesakarīgi. Tādējādi rodas ārkārtīgi svarīgs jautājums, cik tad pamatots ir pats Sātana jēdziena rašanās process. Ja Augustīns, būdams nesakarīgs dotajā jautājumā, uz šī pamata iedibinājis tradīciju, cik pamatota tad šī tradīcija var būt? Neviens jēdziens nevar pastāvēt uz nestabila pamata” (3) – un nevar arī.


Augustīns sapinās šajos (un arī citos) intelektuālajos jucekļos tās pārliecības vadīts, ka „Dievs dara tikai labu”. Savā argumentācijā viņš pat nonāca līdz apgalvojumam, ka ļaunuma patiesībā nemaz nav – ir vienkārši „nebūšanas” stāvoklis, laba trūkums, jo visas lietas jau nāk no Dieva, bet Dievs nevar radīt ļaunumu. „Ļaunums nav nekas, jo Dievs rada visu, kas pastāv, un Dievs neradīja ļaunumu” (4). Augustīns vienkārši nevarēja samierināties ar skaidri izteiktajiem Bībeles apgalvojumiem, ka Dievs galu galā ir arī posta / „ļaunuma” autors šai pasaulē. Vēl jo vairāk, kas ir cilvēks, lai teiktu Dievam, ko Viņš var un ko nevar darīt? Turklāt, mūsu sapratne par „labo” ir tik ļoti aprobežota. Mēs neesam nekas vairāk kā bērni, kas nevar samierināties ar to, ka viņu un viņu tēva uzskati nesakrīt. Domāju, ka mums ir grūti pieņemt to, ka Dievs var radīt un rada ļaunumu vai postu, tāpēc ka mēs spriežam par Viņu kā mēs spriestu par cilvēku. Nav nekādu šaubu par to, ka pasaulē mīt ļaunums, kas ir visuvarenā Dieva pieļauts, kura varā ir to nepieļaut. Arī Bībele māca, ja pilsētā ir kāda nelaime, tad Dievs ir licis tai notikt (Am.3:6). Ļaunumu, vajāšanas, slepkavības, grautiņus… Viņš varētu momentā izbeigt. Bet Viņš to nedara. Viņš apzināti atstāj mūs cīnoties ar apjausmu, ka šis Dievs ir mīlestības un žēlastības Dievs. Ja mums būtu jātiesā cilvēks, kurš ar nodomu pieļauj izvarošanu, slepkavību, grautiņus, etnisko tīrīšanu savā zemē, ko viņš būtu spējīgs apstādināt, mēs justos vairāk kā tiesīgi viņu nosodīt. Atkal un atkal kara noziedznieku tiesas prāvas ir viegli un vienbalsīgi nonākušas pie šī secinājuma. Un tā, mēs cenšamies tiesāt Dievu kā mēs tiesātu cilvēku, pieņemot, ka mūsu ļaunuma un ļaunuma mērķa izpratne ir līdzvērtīga Dieva izpratnei. Bet Dievs ir Dievs, un šajā izpratnē, Viņš nav cilvēks. Ticības pārbaude ir tajā cīņā, kas notiek mūsu apziņā, cenšoties izprast to, kā Viņš mums sevi pasniedz; cenšoties rast sevī pazemību pieņemt mūsu izpratnes spēju aprobežotību, ticēt Viņam un šo cīniņu rezultātā apjaust, iemīlēt un uzticēties Viņam vēl jo vairāk, ar nepacietību gaidot Viņa Valstības galīgo atnākšanu virs zemes.
Pārāk bieži vispārpieņemtais Sātana tēls tika radīts un attīstīts ar nolūku aizsargāt Dievu, lai nevainotu Viņu ļaunuma un nelaimju izcelsmē mūsu dzīvēs. Kāpēc rodas vēlme to darīt? Tāpēc ka šis ir, iespējams, lielākais mūsu ticības Dievam pārbaudījums. Ja mēs to pieņemam, mums ir jānogremdē mūsu vēlēšanās redzēt Dievu tādu, kādu mēs vēlamies Viņu redzēt; kas rīkojas tā, kā mēs domājam, ka Viņam būtu jārīkojas; un pieņemt Viņu un Viņa vārdu pāri mūsu izpratnei. Dieva paziņojums Jes.55, ka Viņa domas nav mūsu domas un mūsu ceļi nav Viņa ceļi, ir jāpieņem pilnībā – Viņa laba un ļauna jēdzieni vienkārši ir atšķirīgi un daudz pārāki par mūsējiem, vai pat par mūsu spējām tos saprast. Ījabs nomocījās, cenzdamies izprast visu šo jautājumu, un Dieva atbilde (Ījaba 38) bija vienkārši: „Kas ir tas, kas Dieva glābšanas nodomus aptumšo ar vārdiem, kuriem nav jēgas?...Kur tu biji tolaik, kad Es zemi veidoju? Pasaki to, ja tev ir tāds gudrs prāts!” Es uzskatu, ka visi augstāk apskatītie „baznīctēvu” nesakarīgie prātojumi patiesi ir Dieva nodomu aptumšošana ar „vārdiem, kuriem nav jēgas”. No Augustīna un citu seno „tēvu” kļūdām, es esmu izdarījis secinājumu, ka mums nav jācenšas izvairīties no grēka un ļaunuma problēmas tieša risinājuma, jo katrs mēģinājums apiet šo problēmu, novirzīt to un izvairīties no tās noved tikai pie lielākiem sarežģījumiem, kas apdraud patieso ticību. Manā skatījumā neviena reliģija, mācība vai teoloģija, sauciet to kā vien jūs vēlaties, nav neko vērta, ja tā tieši nepievēršas grēka un ļaunuma problēmām. Vispārpieņemtais populārās kristietības uzskats, kas balstās uz Augustīna traktējumu, to vienkārši nedara.
Piezīmes

  1. Peter Brown, Augustine of Hippo (London: Faber, 2000), p.245.

  2. R.A. Markus, Saeculum: History and Society in the Theology of Augustine (Cambridge: C.U.P., 1970).

  3. J.B. Russell, Satan: The Early Christian Tradition (Ithaca: Cornell University Press, 1994 ed.), p.218.

  4. Citēts no G.R. Evans, Augustine on Evil (Cambridge: C.U.P., 1982), p.91.




    1. Sātans viduslaikos


Augoša pieskaņošanās pagānismam

Saskaroties gadsimtu gaitā ar pagānismu, kristietība pārņēma dažas no vietējo pagānu idejām. D.B. Rasels apkopo tā laika situāciju: „Kristiešu Sātana jēdziens iespaidojās no folkloras elementiem, no dažām senākām Vidusjūras kultūrām, kā arī no ķeltu, teitoņu un slāvu reliģijām ziemeļos. Pagānu idejas iefiltrējās kristietībā un kristietības idejas iespiedās pagānismā” (1). Tā, ķeltu pazemes dievs Sernunnoss, „ragainais dievs”, bez grūtībām asimilējās kristietībā, tāpat kā pagānu svētki 25.decembrī tika pārņemti kā ‘Ziemassvētki’. Ragainos skandināvu dievus nebija grūti pielīdzināt Sātanam un no tā laika kristiešu mākslā izplatās ragainā Sātana tēls [neskatoties uz to, ka Bībele nedod tam nekāda pamatojuma]. Hilda Dāvidsone, rūpīgi izpētījusi skandināvu priekšstatus par Sātana tēlu, parāda, kā šīs idejas tika pieskaņotas kristietībai, tā vietā lai nestu Evaņģēlija vēsti un Dieva Valstības tēlu kā būtiski atšķirīgu pasaules uzskatu (2). Kad Sātanu pielīdzināja Pānam, viņu sāka attēlot ar lopu nagiem, āža apmatojumu un garu degunu (3). Sātanu vairs neattēloja ar gariem tumšiem matiem, tie bija drīzāk spuraini, uz augšu saslējušies kā Ziemeļeiropas tautu ļaunajiem dieviem. Tādējādi kristietībai ‘pievērstajiem’ atļāva saglabāt dažas no iepriekšējās ticības idejām un tās drīz vien kļuva par populārās ‘kristietības’ būtisku sastāvdaļu. Piemēram, ziemeļeiropiešu bailes, ka dēmoni var iekļūt cilvēkā, lika tiem aizklāt muti žāvājoties, un baidīties šķaudīt, jo līdz ar gaisu mutē varētu iekļūt arī dēmoni. Kristietība uztvēra šos paradumus, reaģējot uz šķavām ar vārdiem „Uz veselību!” („Lai Dievs tevi svētī!”, angļu variantā).


Islāma iespaids

Uz Korānu acīmredzamu iespaidu ir atstājuši kā ebreju, tā arī citu apkārtējo Tuvo austrumu tautu mīti. Neskatoties uz to ka Sātanam islāmā ir dots cits vārds, tā tēls būtiski neatšķiras no populārajā kristietībā vispārpieņemtā tēla. Korāns māca, ka Ibliss [Sātans] krita, jo viņš atteicās klanīties jaunradītā Ādama priekšā. Tas neatbilst Bībeles izklāstam, kurā it nekas nav teikts par kādu Sātanu Ēdenē, nevienā no Mozus 1.grāmatas pantiem. Taču Korāna mācība stipri līdzinās tam, ko kristiešu ‘tēvi’ lēmuši par Sātana skaudības jūtām un aizvainoto lepnību, kas bija par iemeslu viņa krišanai. Šis uzskats savukārt ir pārņemts no ebreju apokrifiem „Ādama un Ievas grāmatas”. Ar to es gribu teikt, ka populārais kristiešu Sātana tēls ir daudz tuvāks ebreju mītu un islāma / pagānu jēdzieniem nekā Bībelē dotajam izklāstam.


Viduslaiku teoloģija

Gregorijs Lielais un citi turpināja cīnīties ar pretrunām un teoloģiskajām problēmām, kuras ietvēra sevī ticība sātanam kā atsevišķai būtnei. Gregorijs it īpaši attīstīja domu par to, ka Dievs devis Sātanam varu pār cilvēci, lai sodītu mūs par grēkiem. Tas atkal izraisa veselu virkni jautājumu. Kā var kādu sodīt par grēkiem, nododot to tādas būtnes varā, kura vēlas, lai mēs grēkotu vēl vairāk – un kā to var darīt Dievs, kurš uzstādījis par mērķi atpestīt cilvēci no grēkiem? Un kādēļ gan tad Dievam būtu bijis, saskaņā ar ‘tēvu’ teikto, jāatpērk mūs no Sātana ar Sava Dēla asinīm? Un ja tas notika krustā, tad kā tas var būt, ka cilvēce vēl arvien ir „Sātana” varā kā pirms, tā arī pēc Jēzus krustā sišanas? Tā kā Dievs visu zina jau iepriekš, kāpēc Viņš atļāva Sātanam to tādā veidā dabūt gatavu? Man šķiet, ka tas viss izlaiž no redzes loka būtisko – Dieva sirds ir salauzta mūsu grēku dēļ, tādēļ ka mēs brīvprātīgi aizgriežamies no Viņa, nevis tāpēc ka kāds konkurējošs dievs uz laiku būtu guvis pār Viņu virsroku.


Anselms turpināja izvirzīt visdažādākos argumentus, cenzdamies nekādā ziņā nepieņemt Dievu kā ļaunuma autoru. Tajā viņš vainoja Sātanu, bet nevarēja izskaidrot, kāpēc Dievs atļāvis Sātanam grēkot. Anselms apgalvoja, ka Dievs piedāvājis Sātanam žēlastību, bet tas atteicies no tās. Taču ņemot vērā Dieva nesalīdzināmās paredzēšanas spējas, tas tikai atvirza jautājumu vēl soli atpakaļ – kādēļ Dievs pieļāva, lai tas notiek un kas pamudināja Sātanu atteikties no Dieva žēlastības?
Akvīnas Tomass centās izskaidrot grēka un ļaunuma saknes, mācot, ka grēks un ļaunums izpaužoties tikai darbībā, un tādēļ Dievs neizraisīja ļaunumu, dodot cilvēkiem izvēles iespējas. Kamēr, saskaņā ar Bībeles mācību, cilvēka prāts ir tas, kas, liekot lietā Dieva dotās izvēles iespējas, patiesi arī ir ļaunuma izraisītājs, Akvīnas Toms savā dedzībā attālināt Dievu no jeb kā negatīva nonāca līdz Kristus Tēvreizē izteiktās pamatmācības noliegumam (Mt.5-7). Jo tajā, skaidrāk par skaidru, izskan tēma, ka grēks izpaužas ne tikai darbos, bet arī domās. Un Tomass atkal kārtējo reizi seko jau vispārpieņemtajai kristiešu tradīcijai nepiegriezt vērību Bībeles izteikti uzsvērtajai mācībai, ka grēks nāk no sirds un tādēļ mums daudz vairāk pienāktos savaldīt pašam savu prātu, nevis gavilēt Dieva pusē kāda kosmiska konflikta norisē, kuru mēs vērojam no zemes.
Kristiešu māksla

Viduslaiku ieguldījums Sātana tēla attīstībā izpaudās Sātana attēlojumos visdažādākajās mākslas formās, kas padarīja šo tēlu redzamu un plaši atpazīstamu. Grūtības un neērtības, ar kurām sastapās galvenais kristietības virziens Sātana idejas sakarā, atspoguļojās tajā, kā kristiešu rakstnieki un mākslinieki attēloja Sātanu, Luciferu un tml. Piemēram, līdz ar Romas impērijas sairšanu kristiešu literatūrā Sātana tēls kļūst arvien draudīgāks un ļaunāks, iespējams atspoguļojot augošo ļaunuma un posta sajūtu, kas pārņēma impēriju. Tiek atzīmēts, ka bada un mēra laikos viduslaiku Eiropas kristiešu mākslā un literatūrā Sātana un elles atveidojumi kļūst arvien atbaidošāki (4). D. Zandi atzīmē, kā Ēģiptē koptu kristietība ieviesa apkārtējo iedzīvotāju reliģiskās idejas kristiešu Sātana tēlā – piem. dēmoniem zīmēja „plēsīgu zvēru galvas, no kuru mutes izšāvās ugunīgas mēles starp dzelzs ilkņiem” (5). Citi pētījumi rāda, ka līdzīgus priekšstatus par Sātanu no pagāniem pārņēma arī Eiropas kristietība. Un ar laiku par Sātanu sāka runāt ne tik daudz kā par atsevišķu fizisku būtni, bet kā par ne tik konkrētu, rēgam līdzīgu „garu”. D.B. Rasels līdzīgi apkopo vizuālo dēmonu atveida maiņu laika gaitā – atkal atzīmējot, ka tie ‘pastāv’ cilvēku mainīgajos priekšstatos, nevis atspoguļo Bībelē teikto: „Bizantijas mākslā dēmoni parasti ir antropomorfi, tie izskatās pēc eņģeļiem…melni, dažreiz ar ragiem vai ar asti…Piecpadsmitajā un sešpadsmitajā gadsimtā Grieķijā, Rumānijā un Krievijā vērojams krass pavērsiens dēmonu attēlojumā, tie vairs neatgādina cilvēkus, bet monstrus, pieņemot dzīvnieku veidolus… aitas, suņu… cūku” (6). Viņš atzīmē, ka „daudzās kultūrās parādās arī čūska ar cilvēka seju; šāds atveids kļūst vispārpieņemts kristiešu mākslā, sākot ar trīspadsmito gadsimtu” (7). Tas viss tikai parāda mākslas vēstures atspoguļojumā, ka ‘kristiešu’ Sātana jēdzieni top nevis Bībeles studiju iespaidā, bet gan pagānisma un apkārtējo sociālo notikumu iespaidā.


Dantes ilustrētie darbi šķiet bijuši visiespaidīgākie Sātana kā atsevišķas būtnes nostiprināšanā cilvēku prātos. Atmetis Bībeles vienkāršo elles un kapa vienādojumu, Dante nolēma, ja reiz eņģeļu grēcīguma pakāpes ir dažādas, tad arī viņu soda vietām ellē ir attiecīgi jāatšķiras. Sātanam, protams, jābūt ieslodzītam pašā elles centrā, tumsā un ledū. Skaidrs, ka jebkurš domājošs cilvēks saskatīs, ka tumsa un ledus nesaskan ar vispārpieņemto domu par elli kā uguns pekli. Pretrunas Dantes elles un Sātana tēlā ir saistītas – viņš nolēma, ka Sātanam kaut kur bija jāpiezemējas un viņa priekšstatos tie bija krāteri un ieplakas zemes virsū, kuri veidojās kritušiem eņģeļiem piezemējoties. Vairums cilvēku šodien, arī tie, kas tic Sātana kā atsevišķas būtnes pastāvēšanai, droši vien nepieņem Dantes elles attēlojuma šaušalību. Taču viņi neatsakās no Dantes darbā aprakstītajiem maldīgajiem priekšstatiem par kritušajiem eņģeļiem, par Sātana burtisku nomešanu no debesīm. Tad kāpēc viņi domā, ka Dantem nebija taisnība? Vai viņiem ir labākas atbildes uz jautājumiem, atbildes uz kuriem meklēja Dante, piemēram, par to, kur piezemējās Sātans un kritušie eņģeļi, kurp viņi devās un tml.?

Yüklə 1,63 Mb.

Dostları ilə paylaş:
1   2   3   4   5   6   7   8   9   ...   33




Verilənlər bazası müəlliflik hüququ ilə müdafiə olunur ©azkurs.org 2022
rəhbərliyinə müraciət

    Ana səhifə