Īstenais nelabais ko Bībele saka par velnu



Yüklə 1,63 Mb.
səhifə6/33
tarix25.03.2017
ölçüsü1,63 Mb.
#12649
1   2   3   4   5   6   7   8   9   ...   33

Secinājumi

Mūsu Sātana idejas vēsturiskais apskats nav bijis tīri vēsturisks – es esmu devis arī savus komentārus. Taču kopējā šīs idejas vēsturiskā shēma, tās attīstība, izmaiņas tajā un laika gaitā ienākošie papildinājumi ir galvenajos vilcienos skaidri visprasīgākajam un objektīvākajam vēsturniekam. Bībele runā par „ticību”, „Evaņģēliju” kā par mācību kopumu, patiesības krātuvi, kas ir dota ticīgajam (Ef.4:4-6) – ”to ticību, kas svētiem reiz uzticēta” (Jūdas 3). Šai patiesībai nav nekas jāpieliek un no tās nekas nav jāatņem, kā tas skaidri teikts Bībelē – it īpaši Pāvila un Pētera aicinājumos saglabāt vienas ticības tīrību. Tas nozīmē, ka šim patiesības vārdam mēs nevaram ‘pievienot’ nekādu būtiski svarīgu mācību. Jaroslavs Pelikāns pilnīgi pareizi spriež: „Ko nozīmē tas, ka kāda mācība ‘kļūst’ par neatņemamu katoļu ticības daļu, kas jau pēc definīcijas ir universāla kā laikā, tā arī telpā?” (5). Taču ir pilnīgi skaidrs, ka Sātana personība ir kaut kas, kas radīts no nekā, ja runājam par Bībeli, un pēc tam ir pievienots un attīstījies laika gaitā līdz kaut kam tādam, kam nav nekāda sakara ar Bībeles tekstu. Tādēļ ir jāatsakās no domas, ka tā ir kristiešu mācība. Ja tā nebija zināma Ābrahāmam, Jēzum, Pāvilam… tad mums tā nav pieņemama.


Piezīmes

  1. Dokumentēts Auke Jelsma, Frontiers of the Reformation: Dissidence and Orthodoxy in Sixteenth-Century Europe (Aldershot: Ashgate, 1998), pp.25-39. 4.punkts Venēcijas Anabaptistu ticības apliecinājumā aptuveni 1550.gadā bija: „Nav cita sātana kā tikai cilvēku viltība, jo neviena Dieva radība nav naidīgi noskaņota pret viņu, kā tikai tā”. Šis dokuments pilnībā ir lasāms: Earl Morse Wilbur, A History of Unitarianism (Cambridge, Mass.: Harvard University Press, 1952) Vol.2, p.98.

  2. Frank E.Manuel, The Religion of Isaac Newton (Oxford: Clarendon, 1974), p.64. Citviet Manuels parāda, kā Ņūtons noraida domu, ka dēmoni ir burtiskas radības – drīzāk viņš interpretēja atsauces uz tiem kā to laiku garīgas saslimšanas apzīmējumu valodā – skat Frank E. Manuel, Isaac Newton: Historian (Cambridge, Mass.: Harvard University Press, 1963), p.149.

  3. Atkārtots Grammata Press (B.C., Canada) izdevums 1999.gadā.

  4. Citēts no G. Bowersock, P. Brown, O. Grabar Late Antiquity: A Guide to the Postclassical World (Cambridge: Harvard University Press, 2000), p.69.

  5. Jaroslav Pelikan, The Development of Christian Doctrine (New Haven: Yale University Press, 1969), p.39.




    1. Velns un Sātans jaunākajos laikos

Visas pasaules pretestības priekšā es esmu gatavs stingri stāvēt par Bībeles patiesību, neskatoties uz to, ko kāds cits varētu domāt. Mums ir jārīkojas tā un jātic tam, kas ir taisns Dieva priekšā nevis tam, kas apkārtējai sabiedrībai liekas stilīgs un moderns. Bet es saprotu, ka daudziem doma par pārcilvēciskā Sātana pastāvēšanas noraidīšanu šķiet nozīmīgākais notikums un dažiem šī varētu būt pirmā sastapšanās ar alternatīvu domāšanas veidu. Lai dotu kādu atspaidu tiem, kam grūti ir mainīt domu gājumu, es šajā grāmatā atsaucos uz to cilvēku uzskatiem, kas ir atteikušies no šiem pagānu aizspriedumiem par labu Bībeles patiesībai. Un šajā nodaļā es vēlos minēt dažus pēdējo laiku piemērus. Taču beigu galā pazīstamu vārdu pieminēšanai nav itin nekādas nozīmes – jo mums katram ir nesatricināmi jāiestājas par ļaunuma un grēka problēmas izpratni saskaņā ar Dieva vārda atklāsmi Bībelē.


Stīvens Mičels

Stīvens Mičels savā izslavētajā un plaši izreklamētajā grāmatā, kas izdota paša Harpera Kollinza apgādā, atzīmē, ka visā Ījaba grāmatā „nav ne mazāko mēģinājumu novelt galīgo atbildību uz Sātanu vai uz pirmatnējo grēku” (1). Un Mičels to saka, komentējot Ījaba (9:24) nelaimju un likstu sakarā teikto: „Ja Viņš [Dievs] to nedara, kas tad ir tas, kas to dara?” Un grāmatas beigās Dievs, protams, apstiprina, ka Ījabs ir visu pareizi teicis par Viņu. Mičels atzīmē, ka Ījaba grāmatas nobeigumā ir dots „divu radību, zvēra un čūskas detalizēts apraksts… abas šīs radības ir, faktiski, senās Tuvo austrumu eshatoloģijas centrālās figūras, ļaunuma iemiesojumi, ar kurām debesu dievs cīnās un uzvar… šī noslēguma nodaļa ar Balsi no vētras mākoņa ir tradicionālās, duālistiskās teoloģijas kritika. Kāda nozīme visai šai nejēdzīgajai tērzēšanai par labu un ļaunu, saka Balss, par cīņu starp varoni-dievu un kādu kosmisku pretinieku? Vai tad jūs nesaprotat, ka šeit nav neviena cita? Šie milzīgie, cilvēkus šausminošie ļaunuma simboli… Dievam ir kā spēļu mantiņas”. Tādējādi, Mičels nonāk pie tiem pašiem secinājumiem, kurus mēs šeit izklāstījām – beigās ir tikai Dievs un Viņš necīnās ne ar kādu pārcilvēcisku ‘sātanu’ Debesīs. Un tā arī ir Ījaba grāmatas galvenā mācība. Pat ja kāds domā, ka tāda mītiska būtne eksistē, kā bija pieņemts domāt Ījaba laikā, tad būtiski ir tas, ka Dievs ir tik pārāks par tādu sīku ‘sātanu’, ka Viņš var rotaļāties ar to. Džons Robinsons, kādreizējais Vulidžas anglikāņu bīskaps nonāca pie līdzīgiem secinājumiem, kaut gan ne tik skaidri paustiem, viņa klasiskajā darbā „Beigās – Dievs” (2). Kristiešu psihoterapeits Pols Terners arī nonāca pie šīm pašām domām par sātanu, kuras mēs izklāstījām citviet. Mēs tās izklāstījām Bībeles valodā, Terners lieto moderno žargonu: „[Mums ir] jāatmasko apslēptais ienaidnieks, kuru Bībele sauc par sātanu, bet psihoanalītiķi par superego: kļūdainais morāles kodekss, slepenais un visu-spēcīgais aizliegums, kurš sabojā un sagandē visu labāko cilvēka dzīvē, neskatoties uz vispatiesākajām viņa apziņas vēlmēm” (3).


Elaine Pagelsa

Citi nonāk pie tiem pašiem secinājumiem citādā ceļā. Tie, kas studē domu rašanās un attīstības vēsturi, ir atklājuši, ka Vecajā Derībā vienkārši nav tādas sātana būtnes idejas; taču viņi ir izsekojuši šīs domas attīstības ceļu gadsimtu gaitā, atzīmējot kā dažādas, nebūt ne kristiešu idejas, ir iefiltrējušās kristietībā, pāraugot tradīcijā un laika gaitā pieņemot arvien vairāk papildinājumu šai domai.


Elaine Pagelsa, Prinstonas universitātes reliģijas profesore, ir visnesamierināmākā rakstniece un domātāja, kas ir vienisprātis ar mums attiecībā uz sātanu. Viņas vispopulārāko grāmatu „Sātana izcelsme” ir tiešām vērts izlasīt, ja jūs šī tēma interesē (4). Viņa sāk ar to pašu, ar ko sākām mēs – ka kristietība un jūdaisms mācīja, ka ir tikai viens Dievs, kas neatstāja vietas velnam / sātanam ortodoksālajā izpratnē. Mēs esam vairākkārt teikuši, ka no vienas pareizas mācības izriet otra, un Pagelsa to ļoti labi izprot. Viens Dievs nozīmē, ka nav nekāda sātana. Tik vienkārši tas ir. Un tālāk viņa komentē: „Es sapratu, ka pievēršanās jūdaismam vai kristietībai no pagānisma nozīmē, pirmām kārtām, neredzamās pasaules uztveres transformāciju”. Un tam bija krasas praktiskas sekas – kas nāk no ticības jebkurai patiesai Bībeles mācībai: „Pievēršanās jūdaismam vai kristietībai sašķēla pagānu pasaules uzskatus un deva tiem ētisku virzību”. Pagānu uzskatos vulkāna izvirdums vai zemestrīce bija dēmoniskas darbības rezultāts. Tā vietā Bībele skaidri pasaka, ka vulkāns kas sagrāva Sodomu, nāca no viena Dieva kā sods par iedzīvotāju grēkiem (1.Moz.19:4). Cilvēki nebija lielu kosmisko spēku upuri; viņiem bija jāatbild par savu rīcību un tās bija viņu rīcības sekas. Var ļoti viegli palaist garām neievērotas tās krasās morālo pārkāpumu sekas, kas aprakstītas Bībelē, kuras citi piedēvē dēmoniem / pagānu dieviem. Atteikšanās no ticības ‘dēmoniem’ nesa līdzi arī smagas politiskas sekas. Romas prefekts Rustikus vajāja kristiešus par atteikšanos „klausīt dieviem un pakļauties valdniekiem”. Romiešu uzskatos viņu vadoņi bija dievu iecelti; un, ja dievu nebija, tad romiešu virsvadība zaudēja spēku un autoritāti. Šī iemesla dēļ romieši dēvēja kristiešus par ‘ateistiem’.
Sekojošie citāti no Elaines Pagelsas tieši atspoguļo arī mūsu secinājumus: „Ebreju Bībelē… sātans nekad neparādās tā kā rietumu kristietībā ierasts to uzskatīt: par „ļaunās impērijas” līderi, naidīgu garu armijas vadoni, kas cīnās ar Dievu… Ebreju Bībelē sātans nav obligāti ļauns un it nemaz nav noskaņots pret Dievu. Tieši pretēji, 4. Mozus un Ījaba grāmatā viņš parādās kā viens no Dieva paklausīgiem kalpiem – vēstnesis vai eņģelis, kas ir ebreju vārda mal’ak jeb vēstnesis pārnesums grieķu valodā – angelos… Bībelē ebreju termins satan apraksta pretinieku. Tas nav kāda noteikta personāža vārds… šī vārda saknes stn nozīme ir „tāds, kas pretojas, neļauj vai rīkojas kā pretinieks”… Bet šis vēstnesis nav obligāti ļauns… Jānis atvaira domas par sātanu kā par neatkarīgu pārcilvēcisku būtni… Pāvila uzskatos Sātans darbojas kā Dieva sūtnis lai pārbaudītu cilvēkus, nevis lai samaitātu tos” (111., 183. lpp.).
Taču Elaine Pagelsa nav vientuļa savos uzskatos. Līdzīgi raksta arī Nīls Forsits: „Vecajā Derībā vārds [Sātans] nekur neparādās kā pretinieka apzīmējums… kad Sātans parādās Vecajā Derībā, viņš drīzāk ir debesu svītas loceklis, kaut gan ar neparastiem uzdevumiem” (5). Vairāki cienījami komentētāji ir atzīmējuši to pašu, it īpaši, komentējot ‘Sātana’ lomu Ījaba grāmatā – secinot, ka ar šo terminu apzīmē paklausīgu dievišķu būtni, kas darbojas kā pretinieks, bet ne kā ļaunuma iemiesojums, par kādu to daudzi kristiešu pasaulē uzskata (6). Komentējot Sātana lomu Ījaba un Caharijas grāmatās angļu valodā lasošā kontingenta iecienītā Enkura Bībele atzīmē: „Ne Ījaba, nedz arī Caharijas grāmatā Sātans nav nekāda neatkarīga būtne, kurai būtu kāda reāla vara, izņemot to, kuru Jahve ir ar mieru tai dot” (7). A.L. Oppenheims rūpīgi pētījis, kādā veidā atsevišķa Sātana personība ir iefiltrējusies ebreju domāšanā; viņš secina, ka sākotnēji tur tādas nemaz nav bijis. Viņš uzskata, ka ebreju domāšanā dievišķais galms vai koncils, uz kuru ir doti mājieni ebreju Bībelē, spēlēja nozīmīgu lomu; bet viņi ievēroja, ka dažās Mezopotāmijas birokrātijās bija līdzīga institūcija, kur vienmēr bija klāt arī „apsūdzētājs”, tāda kā ‘Sātana’ figūra (8). Un ebreji pārņēma šo ideju un sāka ticēt Sātana personībai.
Kā kristietība pārņēma pagānu ticējumus?

Elaine Pagelsa un citi rakstnieki risina acīm redzamo jautājumu: No kurienes tad ir radusies tagadējā doma par burtiski eksistējošo ļauno Sātana būtni, ja jau Bībelē tā nav atrodama? Viņi izseko šai domai līdz pat pagānu avotiem, kas ienāca jūdaismā pirms Kristus – un drīz pēc Kristus arī kristiešu uzskatos, tai laikā, kad kristietība sāka attālināties no tīri bibliskās ticības (9). Bet palūkosimies vēl senākā pagātnē, kāpēc un jūdaisms un vēlāk arī kristietība pieņēma pagānu mītus par sātanisko būtni un kritušajiem eņģeļiem un iepina tos savā ticības sistēmā? Pagelsa citē ebreju „Sargu grāmatu”, kurā izklāstīta ticība, ka katram cilvēkam ir savs ‘sargeņģelis’ un, konfliktiem izceļoties, sāka uzskatīt, ka pār cilvēkiem, kuri citu acīs bija ‘negodīgi’ vai ‘ļauni’, valda ‘negodīgi’ vai ‘ļauni’ eņģeļi. Un tad nenācās grūti spert arī nākamo soli un pieņemt, ka ‘ļaunie’ eņģeļi ir pakļauti pārcilvēciskai ļaunai būtnei – Sātanam, ticībai, kas jau bija plaši izplatīta pagānu vidū. „Jubileju grāmata” (piem.,15:31) pagānu dievus min saistībā ar dēmoniem. Jūdu ticības atkritējiem, kas ticēja pagānu dieviem, vai kurus apsūdzēja šai ticībā, piedēvēja saistību ar tiem. Tādējādi šie ‘dēmoni’ tika uzskatīti par reāli eksistējošām būtnēm, jo tiem pakļautie cilvēki bija reāli cilvēki.


Esēņi bija jūdu sekta, kas konfliktēja ar pārējiem jūdiem, kuri, pēc esēņu pārliecības, bija lemti nosodījumam. Šo savstarpējo konfliktu viņi iztēlojās kā kosmisku konfliktu starp Dievu – kurš, pēc viņu pārliecības, bija esēņu pusē – un Sātanu, kuru, pēc viņu pārliecības, atbalstīja viņu pretinieki. Jo skaudrāks kļuva politiskais konflikts Izraēlā, jo skaļāk tika sludināta šķietamā kosmiskā cīņa starp labo un ļauno, starp Dievu un Sātanu. Šīs maldīgās mācības rezultāts bija pretējās puses nomelnošana. Tas pats var ļoti viegli notikt arī šodien. Cilvēka personības vērtība netiek ņemta vērā, ja mēs ticam, ka tie ir sodam lemti, ļauni cilvēki, paša Sātana iemiesojums. Nav domājama nekāda samierināšanās ar ortodoksālo ‘sātanu’. Tas ir tikai iznīcināms. Un ja mēs apsūdzam cilvēkus piederībā Sātanam, mēs ar tiem nesamierināsimies, mēs centīsimies tos iznīcināt. Te lūk arī izpaužas mācības praktiskā nozīme. Ja tādas Sātana būtnes pār mums nemaz nav, tad visi cilvēki, ieskaitot arī mūsu ienaidniekus, vienkārši cīnās pret savu personīgo dabu… tad mums nav jāstrīdas savā starpā, jo arī viņi cīnās ar to pašu iekšējo ienaidnieku, mēs varam tos saprast un cīnīties kopā ar tiem, lai sasniegtu pestīšanu. Un tā, man šķiet, ka atsevišķas Sātana būtnes mīts iekaroja popularitāti tā iemesla pēc, ka ar tā palīdzību viegli varēja nomelnot pretiniekus, apsūdzot tos sadarbībā ar Sātanu, ar kosmisko ļaunumu, tai laikā, kad mēs [protams!] esam tie labie. Un tā, kristieši nomelnoja savus pretiniekus un vēlāk arī tos ticības brāļus, kas kaut kā atšķīrās no tiem, tāpat kā to darīja jūdi un vēlāk esēņi. Tas viss pierāda, ka maldīga mācība gandrīz vienmēr rada ētiskas problēmas, atrodot sev [a]morālus attaisnojumus, izdabājot mūsu dabiskajām tieksmēm, nevis Dieva sludinātajam vārdam.
Daudzi zinātnieki ir atzīmējuši to faktu, ka Vecā Derība klusē par ‘Sātana’ figūru, ticība kurai ir guvusi tādu izplatību kristiešu pasaulē. 1.Mozus grāmatas pierakstos nav ne vārda par grēcīgiem eņģeļiem, Luciferu, Sātana izraidīšanu no debesīm un tml. Šķiet, ka ir pietiekami daudz faktu, kas liecina, ka šīs idejas pirmā parādīšanās ir saistāma ar jūdaisma saskarsmi ar persiešu reliģijām ebreju gūsta laikā Bābelē. Rabīnu darbos ‘Sātana’ vārds neparādās pirms Bābeles gūsta laikiem, bet līdz ar persiešu ietekmes padziļināšanos, atsauces uz Sātanu kļūst arvien biežākas. Tādēļ monumentālie Jesajas panti [piem.45:5-7], kas adresēti gūstā esošajiem ebrejiem, norāda uz persiešu uzskatu par cīņu starp labu dievu un sliktu dievu maldīgumu. Tradicionāli Sātanu stādās priekšā kā būtni ar ragiem un dakšām rokā. Ja mēs uzdodam sev jautājumu, kāpēc tāds priekšstats ir radies, mēs drīz vien saprotam, ka Bībele nedod mums nekāda priekšstata par tādu sātanu vai velnu. Bet šie tēli ir atrodami pagānu mitoloģijā – Panu, Dionisiju un citus pagānu dievus zīmēja ar ragiem, garām astēm un tml. Britu salās, nerunājot jau par seno Romu un Grieķiju, tradicionālie uzskati redzēja ļaunuma dievus kā būtnes ar ragiem – tādus tos redzēja arī ķelti, velsieši un citi. Maldu ceļus ejošā kristietība uzņēma sevī pagānu idejas no tik daudzām tautām, ieviešot tās savā teoloģijā. Šie ragainie dievi ar astēm un dakšām tika ieviesti maldu ceļus ejošajā kristietībā ar nosaukumu ‘sātans’ vai ‘velns’. Bībelē par to nav ne vārda – nekur Bībelē nav tādas velna vai sātana būtnes ar asti un ragiem.
Citi reliģijas vēstures un attīstības pētījumi ir parādījuši, ka reliģiskās sistēmas pirmsākumos atsevišķas ‘sātana’ būtnes parasti nav sastopamas; taču cīnoties ar milzīgo ļaunuma izplatību šai pasaulē, cilvēkiem rodas nepieciešamība pēc šādas būtnes radīšanas viņu teoloģijās. Šķiet, ka daudziem cilvēkiem rodas psiholoģiska tieksme novelt savus un citu grēkus uz kādu ārēju faktoru, kas arī ir pamatā sātana figūras popularitātei. Uz to mēs vienkāršoti noveļam visus savus cīniņus, sarūgtinājumus un bailes, kā no sevis, tā arī no pasaules, kurā mēs dzīvojam. Bet pacensties izprast, ticēt un mīlēt Dievu, kas atklāj mums Sevi Savā vārdā kā vienu vienīgo spēku un varu šajā cunami, zemestrīču un dabas katastrofu pasaulē, patiesi ir ļoti, ļoti grūti. Tas ir kaut kas, ar ko ir jācīnās visiem Viņa bērniem, tāpat kā bērni cīnās ar savu vecāku lēmumiem un rīcību attiecībā uz tiem, kuri tiem šķiet cietsirdīgi, nepamatoti un bezjēdzīgi.
Tā ir bēgšana no patiesības, padošanās vienkāršotam risinājumam, ka mūsu Dievs nav vienīgais, kam spēks un vara, ka tur augšā ir arī ļauns dievs. Patiesībā tā ir bēgšana no patiesības, kas atspoguļo arī ticības trūkumu un viena patiesā Dieva nepieņemšanu, jo mēs To līdz galam neizprotam, jo Viņš nerīkojas tā, kā mēs uzskatām, ka Viņam būtu jārīkojas.
Sātans Jāņa evaņģēlijā

Pēdējo laiku Jāņa evaņģēlija pētniekiem arī brīžiem ir nācies atzīt, ka faktiski Jāņa pieraksti nemaz neatbalsta vispārpieņemto Sātana ideju. Jāņa evaņģēlijs tiecas labot maldīgo domu par milzīga kosmiska konflikta pastāvēšanu. Jānis bieži atsaucas uz gaismas un tumsas, tikumības un ļaunuma pretstata idejām. Bet viņš allaž definē tumsību un ļaunumu kā neticību, kas mīt cilvēka sirdī. Un atkal, lasot no mūsu laika viedokļa, mēs varam arī nepamanīt to, ka būtībā Jānis krasi nostājas pret tā laika izplatītajām idejām par Sātana personību, kas mītot debesīs un esot iesaistīts kādā kosmiskā konfliktā. Patiesais cīņas lauks, patiesā cīņa, Jāņaprāt, ir cilvēka sirdī un būtībā tā ir cīņa starp ticību un neticību Jēzum kā Dieva Dēlam ar visu, kas no tā izriet.


Tas ir tāpat kā arī ‘ļauno garu’ jēdziens kaut kā izgaist evaņģēlijos un tiek uzsvērts, ka Dieva varas spēks padara tos kā nebijušus, tāpat kā arī ‘Velnu’. Jūdaisms bija pārņēmis apkārtējo pagānu ideju par ‘Sātana’ personību. Un Kungs Jēzus un Evaņģēliju rakstītāji lieto šo terminu, bet, lietojot to, viņi piešķir tam citu nozīmi. Līdzības par to, ka Kungs Jēzus sasaista „stipro vīru” – Sātanu – mērķis bija parādīt, ka „sātans”, kā viņi to saprata, vairs neeksistē un viņa šķietamo Valstību ir pārņēmis Kristus. Pēdējais, Jāņa evaņģēlijs nelieto šo terminu tā, kā tas lietots iepriekšējos evaņģēlijos. Sātans viņa lietojumā ir cilvēks, tie ir ebreji vai Jēzus brāļi, kad tie izsaka savu [sātanisko] nostāju pret Jēzu. Daudzi no cienījamiem un pazīstamiem autoriem ir līdzīgi secinājuši: Jānis nekad nezīmē Sātanu… kā ēterisku būtni… Jānis nepieļauj domu par sātanu kā neatkarīgu pārcilvēcisku būtni” (10). „Jāņa evaņģēlijā doma par velnu [kā par neatkarīgu pārcilvēcisku būtni] nav atrodama” (11). Reimonds Brauns – viens no 20.gadsimta vispazīstamākajiem Romas katoļticības skaidrotājiem – nonāk pie secinājuma, ka ‘Sātans’ neattiecas uz kādu noteiktu atsevišķu personību, drīzāk tas ir attiecināms uz cilvēku grupām, kas spēlē pretinieku vai kārdinātāju lomu (12).
Citi autori

20.gadsimta teologs Džims Garisons visu savu dzīvi ir veltījis attiecību starp Dievu, Velnu un ļaunumu pētīšanai. Viņa galīgais secinājums ir, ka Sātana kā tāda nemaz nav un Dievs ir Tas, kas rada patiesu ļaunumu un izmanto to galīgā labuma mērķim ‘lielākajā perspektīvā’ (13). Petru Dumitriu līdzīgi nācis pie slēdziena, ka Sātans ir „simbols, kas nepieciešams iedzimta ļaunuma apzīmēšanai” un lielākā daļa mūsu pieredzētā ļaunuma nāk tieši no cilvēkiem: „Visā radībā nav nekā cietsirdīgāka par cilvēka ļaunprātību… ļaunums ir galīgajā noraidījumā pat atzīt ļaunu nodomu, vainu vai grēku” (14). Flanerī O’Konnoras romāni un stāsti to pašu izsaka populārā formā. Viņas pēdējais romāns „Varmācīgie triumfē” (The Violent Bear it Away) patiesi ir šīs tēmas spilgta ilustrācija (15). „Nav tāda Sātana, nav… Es tev to saku no savas personīgās pieredzes, es to droši zinu. Tas nav vai nu Jēzus vai Velns. Tas ir Jēzus vai tu” (p.39).


Fjodors Dostojevskis un Sātans (Teda Rasela pārspriedumi)

Lielā krievu deviņpadsmitā gadsimta rakstnieka Fjodora Dostojevska „Brāļi Karamazovi” ir viens no nopietnākajiem un aizraujošākajiem visu laiku romāniem; taču tas nekādā veidā nesekmē ticību nemirstīgajam Velnam. Impresionistiska reālisma stilā uzrakstītajā grāmatā Dostojevski nodarbina ciešanas, kas izriet no cilvēka divējādās dabas, kurā mītiskajam Sātanam nav it nekādas lomas, funkcijas vai vietas un tādēļ tas arī neiejaucas. Faktiski, vienīgā vieta, kur Sātans tiek pieminēts, ir gandrīz pašās grāmatas beigās, kad Ivans izdzird, ka Smerdjakovs nogalināja Fjodoru viņa (Ivana) nihilistisko izteikumu un rīcības mudināts, kas vedināja uz domām, ka tēva nogalināšana būs par svētību visai ģimenei. Viņš atgriežas savās istabās ar paaugstinātu temperatūru, viņu nomoka drudzis un murgi, kuros viņam rādās Velns cilvēka izskatā, kurš pēkšņi atdalās no viņa dvēseles, tādējādi atklājot viņam viņa patieso dabu. Līdz šim brīdim Ivana nihilismā nebija vietas sirdsapziņas pārmetumiem. Ar lielu novēlošanos snaudošā sirdsapziņa ir beidzot pamodusies viņā, pēkšņi apjaušot viņa atklāti paustās filozofijas traģiskās sekas. Zīmīgi, ka Ivana drudžainā situācijas izpratne nerod atsaucību klausītājos; tiesas zālē neviens no tiem, kam viņš atzīstas, tai nenotic. Patiesībā tas ir Dostojevska vēstījums lasītājiem.


Ja Dostojevskis būtu gribējis ieviest reālu, atsevišķi pastāvošu Sātanu, viņš to būtu ieviesis jau agrāk, visizslavētākajā grāmatas daļā (Leģenda par Lielo Inkvizitoru), kurā Ivans viesnīcā atklāj Aļošam, ka viņš tic Dievam, bet viņš nevar pieņemt Dieva pasauli. Tas , ko šie divi apspriež tur ir cilvēka divējādā daba, kas ir visa romāna gaitā risināmā tēma. Šeit Ivana stāsts par kādu no viņa murgainajiem sapņiem, šoreiz poētiskā formā, izskaidro, kas viņam ir pret Kristu un viņa niknumu pret Dievu, kas pieļauj nevainīgu bērnu ciešanas. Bet tas nenotiek caur Sātana muti, bet caur pieredzējuša veca inkvizitora muti autodafē - ķeceru nāves soda, sadedzinot – laikā 16.gadsimta Seviljā. Ciematā ierodas svešinieks un pastrādā brīnumu. Ļaudis pazīst viņā Kristu. Lielais Inkvizitors parādās un apcietina svešinieku ar nolūku sadedzināt to sārtā nākamajā dienā. Viņš pārmet svešiniekam: „Vai tas esi Tu?” viņš jautā, „Tev nebija tiesības nākt. Mēs esam izlabojuši Tavu darbu.” Ar to Ivans netieši saka, ka Kristus vēstījums ir pārāk grūts, lai kāds tam varētu sekot, nevienam nav pa spēkam pildīt tik nesasniedzami augstas prasības. Nevienam nav vajadzīga brīvība; vajadzīga tikai drošība. Un tā, Baznīca ir mainījusi prasības, lai tās būtu sasniedzamas – un kam tad ir vajadzīgs Kristus tagad? Inkvizitors piedāvā Kristum brīvību, ja Viņš aizies un „nenāks vairs”. Ivana poētiskā sapņa nobeigumā Kristus pieņem Inkvizitora piedāvājumu. Nesakot ne vārda, Viņš noskūpsta Inkvizitoru uz lūpām un aiziet, uz visiem laikiem.
Bet ar to viss nebeidzas. Sapnis viss ir Ivana apziņā. Tur nav vietas kādam Sātanam. Kristus ir nācis ar cilvēkam neizpildāmām prasībām. Baznīca, saprotot, ka Kristus prasības nav izpildāmas, to visu ir mainījusi un ar skūpsta palīdzību ir patriekusi Kristu. Tas arī ir viss, kas mums ir vajadzīgs, uzskata Ivana nihilistiskais Intelektuālis. Taču Aļoša nav apvārdojams. Zosima ir viņam mācījis, ka patiesā kristiešu ticība, tā, kurai Baznīca nav pielikusi savu roku, nav tik bezspēcīga, kā Ivans to attēlo. Tās prasības ir noteikti sasniedzamas un tās strādā. Aktīva mīlestība ir daudz svarīgāka par jebko, ko Ivana totalitārā sistēma varētu kādreiz sasniegt. Vai tad Zosima neteica: „…mīlestība darbībā ir skarba un drausmīga lieta salīdzinājumā ar mīlestību sapņos. Mīlestība sapnī tiecas tvert momentānu darbību, kas notiek uzreiz un visu acu priekšā. Cilvēki pat ir gatavi ziedot savu dzīvi, lai tikai smagais pārbaudījums ātrāk beigtos visu acu priekšā, aplausiem skanot, it kā uz skatuves. Taču aktīvā mīlestība ir darbs un gara spēks, un dažiem cilvēkiem arī, varbūt, vesela zinātne”.

Romāna fabula ir stāsts par tēvu un četriem viņa dēliem (no trim dažādām mātēm) un to, kā baudkāre un iedzimta juteklība iedarbojas uz viņiem un uz visiem, ar ko tiem nākas saskarties. Tēvu nogalina un tam sekojošā izmeklēšanas gaita liek lasītājam aizdomāties par visiem iespējamajiem cilvēces attīstības ceļiem.



Dmitrijs, jutekliskais vecākais dēls, attēlo juteklisko attīstības ceļu; Ivans, ateistiski noskaņotais intelektuālis, pārstāv rietumniecisko domāšanas veidu, argumentējot, ka viss ir pieļaujams; Aleksejs (saukts Aļoša), trešais dēls, ir lēnprātīgs jauneklis, kurš ir tuvējā klostera tēva Zosimas mācības iespaidā (kura pozitīvā mācība ir romāna centrālā tēma); un Smerdjakovs (faktiskais slepkava), ārlaulībā dzimušais dēls, kas pārstāv samaitātā skepticisma un bezdievības ceļu.
Dostojevskis ievada savu grāmatu ar citātu no Jāņa evaņģēlija, kas ir cieši saistīts ar grāmatas pamatā esošo tēmu: „Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu”. Grāmatā katram brālim ir šī patiesība jāmācās no savas paša pieredzes: „Krīti zemē, mirsti un tad atdzimsti”.
„Brāļos Karamazovos” Sātana nav. Zosimas vienkāršā, bet stingrā kristietības mācība ir visu laiku romāna centrālā tēma un tā ir pilnīgs noraidījums Ivana Lielā Inkvizitora mītiskajai leģendai – poētiskam, izgudrotam sapnim, kas sasniedz katarsi beigu pašatklāsmē Ivanam, viņa patiesības brīdī. Jo viņa sapņa vēlākā pašatklāsme, ka viņa otrā puse ir „personīgs sātans” – viņa divējādās dabas sliktā puse („patiesais viņa dvēseles rēgs”) – ir saskaņā ar to, ko viņš pats no paša sākuma mēģināja postulēt savam brālim Aļošam „Lielā inkvizitora” stāsta ievadā: „Es domāju, ka Sātana nav un tādējādi cilvēks to ir radījis savās iedomās pēc sava ģīmja un līdzības”.
Yüklə 1,63 Mb.

Dostları ilə paylaş:
1   2   3   4   5   6   7   8   9   ...   33




Verilənlər bazası müəlliflik hüququ ilə müdafiə olunur ©azkurs.org 2022
rəhbərliyinə müraciət

    Ana səhifə