Īstenais nelabais ko Bībele saka par velnu
Yüklə 1,63 Mb.
|
- Bu səhifədəki naviqasiya:
- Kā Dievs vēlas, lai mēs uztvertu lietas
- 4-11 Kristus mācīšanas stils Lēnprātīga vadība
- Lēnprātīga mācīšana
- Jēzus iecietība
- Jēzus mācīšanas stils
- Ļauno garu problēma
|
Nosacīta valoda Izejot no visa tā, mēs nonākam pie slēdziena, ka dažkārt Dieva valodas lietojumu nosaka vēlēšanās stipri izcelt kaut ko. Piemēram, mēs lasām, ka daudzi tiks glābti (1.Moz.22:17), bet no otras puses – maz ir izredzēto (Mt.7:14; 20:16; Lk.13:23). Attiecībā uz pestīšanas brīnumu, daudzi tiks glābti; taču skaitliskajā izteiksmē, to būs maz, skatoties no pasaules redzes viedokļa. Ceļš uz Valstību ir viegls, ja ņem vērā to, kas sagaida uzticīgos (Mt.11:30; 2.Kor.4:17); taču no cilvēciskā redzes viedokļa tas ir patiešām grūts, kas ved caur lielām bēdām (Ap.d.14:22; Atkl.7:14). Mūsu grūtības ir acumirklīgas salīdzinājumā ar Valstības mūžīgo godību (Ps.37:10; 2.Kor.4:17), un tomēr Bībeles valoda parāda arī Dieva atziņu, ka no mūsu redzes viedokļa mūsu pārbaudes laiks ir „ilgs” (Mt.25:19). „Daudzus” – nosacīti – Jānis Kristītājs atgriezīs pie Tā Kunga (Lk.1:16), kaut arī skaitliskajā ziņā vairums to, kas dzirdēja Jāņa vēsti beigu beigās aizgriezās no tās, kas arī noveda pie Mesijas krustā sišanas. Apdomājiet to, kas teikts Hozejas 1:6-7: „Es turpmāk vairs neiežēlošos par Israēla namu…Bet par Jūdas namu Es gribu apžēloties”. Taču mēs lasām, ka Jūda patiesībā grēkojis vēl vairāk nekā Izraēls (Ecēh.23:4-11; Jer.3:11); un tikai dažus pantus tālāk mēs uzzinām, ka Dievs galu galā tomēr apžēlosies par Izraēlu: „Tomēr Izraēla bērnu skaits reiz būs kā smiltis jūrmalā…Un notiks, ka tai vietā, kur viņiem reiz sacīja: jūs neesat Mana tauta, - viņiem atkal no jauna sacīs: jūs tā dzīvā Dieva bērni…un apžēlošos par to, kas bija nežēlastībā…un teikšu tam, kas nebija Manas tautas…: tu esi Mana tauta! – un viņš teiks Man: Tu esi mans Dievs!” (Hoz.1:10; 2:25) [5]. Tas pierāda, ka, sacīdams Izraēlam, ka viņš nav Dieva tauta, Dievs runāja nosacīti. Dievs dusmās noraida Izraēlu kā Savu tautu uz visiem laikiem un daži maldīgi secina, ka Dievs nekad arī vairs neapžēlosies par Izraēlu. Arī šajā gadījumā viņi vienkārši nespēj saprast, kā Dievs lieto valodu. Ortodoksālie ebreji un dažas ‘kristiešu’ sektas dzīvo tai pārliecībā, ka ir jāievēro Sabats, jo Sabats ir aprakstīts kā mūžīga zīme starp Dievu un Viņa tautu (2.Moz.31:17). Taču Jaunajā Derībā mēs lasām, ka Vecā Derība ir atcelta; un Vecajā Derībā bija desmit baušļi (5.Moz.4:13), viens no kuriem attiecās uz Sabatu. Šī iemesla dēļ Jaunā Derība skaidro, ka Dieva tautai tagad nav jāievēro Sabats (Kol.2:14-17; Rom.14:1-3). Patiesi visa Mozus bauslība aprakstīta kā derība uz mūžīgiem laikiem (Jes.24:5; 5.Moz.29:29), bet tagad tā ir atcelta (Ebr.8:13). Pashā svētki un Salīdzināšanas diena tika pasludināti kā „mūžīgs likums” (3.Moz.16:34; 2.Moz.12:14); bet tagad Mozus bauslības svētki ir atcelti Kristū (Kol.2:14-17y; 1.Kor.5:7). Levītiem tika piešķirts priesteru amats „uz audžu audzēm” (2.Moz.40:15; 4.Moz.25:13), bet „priestera amatam mainoties (Kristus darba rezultātā), jāmainās arī bauslībai” (Ebr.7:12). Ik Sabata dienā Tā Kunga priekšā bija kārtojami 12 plāceņi Tā Kunga priekšā no Izraēla bērniem „par mūžīgu derību” (3.Moz.24:8). Šī „mūžīgā derība” acīmredzot beidzās līdz ar Mozus bauslības beigām. Taču tie paši vārdi „mūžīga derība” lietoti 2.Samuēla 23:5 attiecībā uz Kristus mūžīgo valdīšanu Dāvida tronī Valstībā. Kādā nozīmē tad Dievs lieto vārdu olahm, kuru Vecajā Derībā tulko kā „mūžīgs”, „pastāvīgs”, „nebeidzams”? Džeimsa Stronga definīcijā olahm burtiski nozīmē „beigu punkts; laiks, kuru nav iespējams atcerēties; praktiski mūžība”. Dieva mērķis bija lai Mozus bauslība un attiecīgi arī Sabats turpinātos gadsimtiem ilgi. Agrīnajam izraēlietim tas nozīmēja beigu punktu tik tālā nākotnē, kas nebija aptverama; tādēļ viņam teica, ka Bauslība turpināsies mūžīgi, proti „praktiski mūžīgi”. Nevienam no mums nepiemīt spēja aptvert galīgo mūžību. Mēs varam veikli runāt par Dieva mūžību un pārlaicīgumu, par mūžīgās dzīves brīnumu. Bet kad mēs apstājamies, lai patiesi to visu aptvertu, mums pietrūkst intelektuālo līdzekļu un valodas paradigmu, kas palīdzētu mums tikt ar to galā. Tādēļ Bībeles pierakstos nav ebreju vai grieķu vārdu, kas atbilstu absolūtai mūžībai. Mēs zinām, ka nāves vara ir iznīcināta tiem, kas ir Kristū, tādēļ mēs ceram uz mūžīgu dzīvi Valstībā. Bet Dieva valoda tver mūžību no cilvēka redzes punkta. Kā Dievs vēlas, lai mēs uztvertu lietas Rakstos bieži lasām, ka Dievs maina Savu nodomu atkarībā no apstākļiem, kurus, kā Raksti liek mums domāt, Viņš nebija paredzējis. Tā Jaunās Derības apustuļu iedvestie vārdi liek domāt, ka viņi gaidīja otro atnākšanu savas dzīves laikā. Bet Dievs no iesākuma pasludina gala iznākumu (Jes.46:10). Viņš nepieņem lēmumus tā, kā mēs to darām mūsu neparedzamās dzīves līkloču gaitā. Viņa mērķis bija stingri nosprausts kopš pasaules sākuma. Vienīgais secinājums, kas mums no tā ir jāizdara, ka Dievs vēlas, lai mēs Viņu tieši tā uztvertu, lasot Viņa pašatklāsmi. Viņš gribēja, lai pirmā gadsimta apustuļi uztvertu otro atnākšanu kā teju teju notiekošu. Viņš vēlas, lai mēs Viņu uztvertu kā mīlošu Tēvu, kā mītošu tepat padebešos (5.Moz.4:39; 5:8 un 4:36 salīdz. ar 5:22; un arī Kristus uzņemšanu pie Tēva Ap.d.1:9-11). Burtiskā nozīmē Viņš nav mūsu tēvs un Viņš nedzīvo tepat debesīs, virs mākoņiem; Viņš ir „augstāk par visām debesīm” (Ef.4:10) kā burtiski, tā arī simboliski. Dāvids bieži runā par Dievu „debesu augstumos” (Ps.8:1; 50:4;57:5; 108:5; 113:4). Mēs tikai varam teikt, ka Dievs vēlas, lai mirstīgie virs zemes uztvertu Viņu kā mītošu tepat netālu padebešos virs mākoņiem. Tādēļ ir acīmredzami, ka Dievs var lietot ‘neprecīzu’ valodu arī par gariem Jaunajā Derībā, nebūt nebūdams nekonsekvents ar to, kā Viņš lietoja valodu arī pagātnē. Dieva vārdā mēs lasām, ka Viņš pieņem lēmumus, vadoties pēc apstākļiem, kādos Viņš ‘nonāk’. Tā līdzībā par kāzu mielastu Dievs attēlots kā ķēniņš, kas ielūdz viesus uz mielastu. Līdzībā attēlots, ka Dievs izbrīnā par to, ka Izraēls nepieņēma Viņa aicinājumu, steigšus lika vest pagānus uz kāzu mielastu (Lk.14:21-24). Līdzībā par ļaunajiem dārzniekiem vīnadārza īpašnieks (kas pārstāv Dievu) šķiet izmisumā sakām: „Ko man darīt? Es sūtīšu savu mīļo dēlu, varbūt tie viņu bīsies” (Lk.20:13; Mt.21:37). Izrādījās, ka viņš kļūdījās; tie viņu nokāva. Skaidrs, ka Dievs to zināja jau kopš pasaules radīšanas (Atkl.13:8); bet Viņš vēlas, lai mēs uztvertu Kristus sūtīšanu uz Izraēlu tieši tādā veidā. Tiesas dienu attēlo tā it kā burtiski katras mūsu dienas darbu saraksts būtu fiksēts grāmatā, kuru Dievs atvērs pēdējā dienā, lai lemtu, vai mēs esam cienīgi saņemt Valstības atalgojumu. Ja mēs skatām Dieva atklāsmi kopumā, ir pilnīgi skaidrs, ka tas nav jāuztver burtiski. Tiesas diena būs un tās iznākums būs atkarīgs no tā, kā mēs esam dzīvojuši mūsu ikdienas dzīvi. Taču Dievam (caur Kungu Jēzu) nebūs nekādas vajadzības izsvērt kaut kādas liecības. Šīs grāmatas tika sarakstītas pirms pasaules radīšanas tai nozīmē, ka Dievs jau tad zināja, kas būs Valstībā. Ir gandrīz neiespējami iedomāties, ka tiks atritināti burtiski vīstokļi. Domas par vīstokļiem lietojums skaidrojams ar to, ka tā būtu saprotama tiem, kam šie Dieva vārdi tika pierakstiem iedvesti. Tā Dievs atklāj mums tiesas dienas norisi, cilvēkiem saprotamā veidā. Mums tieši nesaka, ka nekādu burtisku vīstokļu nebūs, ka Dievam nav nekādas nepieciešamības izsvērt liecības, lai lemtu par mūsu atbilstību Valstībai. Mozus (2.Moz.32:32) un Nehemija (Neh.13:14) iespējams redzēja tiesas dienu tik burtiski notiekam, bet tas nebūt nenozīmē, ka patiesi tiks atvērta kāda grāmata, atritināti kādi vīstokļi. Tātad ir jātiek skaidrībā par to, ka Dievs parasti runā par lietām tā, lai mēs tās vieglāk varētu uztvert, kaut arī, strikti runājot, tas pilnībā neatbilst patiesībai. Tieši tādēļ arī Kristus brīnumi tika pierakstīti tā, kā Dievs gribēja, lai cilvēki tos uztvertu: kā pierādījumu tam, ka nekādu ļauno garu nav. Dievs būtu varējis izvēlēties (ja mēs runājam cilvēkiem ierastā valodā) medicīniski izskaidrot, ka psihiskas slimības nav ļauno garu vaina vai arī tieši nosodīt muļķīgo ticību pagānu aizspriedumiem. Jāšaubās vai tas veicinātu Kristus brīnumiem rādīt Dieva godību. Jo tieši tas bija brīnumu mērķis (Lk.17:18; Jņ.11:4; 2:11 salīdz. ar 17:22). Jebkurā gadījumā, visuma Valdniekam nav vajadzības pierādīt cilvēkiem Savu visvarenību. Tas, ka brīnumi attēloti ļauno garu valodā ir daudz lielāks pierādījums tam, ka Dievs ir tik varens, ka ļaunajiem gariem šeit vienkārši neatliek vietas. Slēdzieni
Piezīmes
4-11 Kristus mācīšanas stils Lēnprātīga vadība Kungs Jēzus vārdu uz cilvēkiem „runāja tā, kā tie to varēja klausīties”, nevis kā Viņš to varēja izklāstīt. Viņš necentās atklāt cilvēkiem maksimālo sapratnes līmeni, kas bija Viņā. Dažiem Bībeles komentētājiem ir tendence katru domstarpību Bībeles interpretācijā traktēt kā pareizu un nepareizu, patiesu un maldīgu. Tāda attieksme attaisnojama, kad runa ir par pamata mācību. Taču katra Bībeles panta interpretācijas pārvēršana konflikta zonā ir katastrofa eklēsijas dzīvē. Tādas debates bieži izvēršas personālā sadursmē, kad viens brālis ir pārliecināts savā taisnībā un par katru cenu grib parādīt, ka otrs ir uz nepareiza ceļa. Tas neizbēgami noved pie lepnības un iespējas, ka otrs ir pazemots un jūtas apvainots. Mums ir vienkārši jāpieņem, ka liela daļa Rakstu pieļauj dažādu līmeņu interpretāciju, kas salīdzinājumā varētu likties pretrunīgas. Padomājiet, piemēram, par to, cik dažādi JD pielāgo Psalmus 2 un 110. Iespējams, ka tieši tāpēc Kungs šķiet atstājam dažas problēmas bez komentāriem – viņa ļauno garu valoda ir tam spilgtākais piemērs. Viņš zaudēja vienu cīņu, lai gūtu uzvaru karā - parādot cilvēkiem, ka Dieva spēka diženums neatstāj vietas ticībai ļaunajiem gariem. Taču ceļā uz šo mērķi Viņš pavēlēja ‘ļaunajiem gariem’ atstāt cilvēkus, kas lika klātesošiem pārsteigumā iesaukties: ‘Pat nešķīstie gari Viņam paklausa!’ Viņš tieši nenosodīja maldīgo uzskatu, uz īsu brīdi pat ļaudams šim uzskatam dzīvot. Taču Viņa kalpošanas laika ritumā, un visā JD, atsauces uz ļaunajiem gariem kļūst aizvien retākas un Viņa Patiesības sludināšana ar piemēriem un brīnumiem uzskatāmi pierādīja, ka patiesībā to nemaz nav. Tāpat arī Ēģiptes dievu pastāvēšana netika nekur tieši noliegta, taču iziešanas no Ēģiptes brīnumu rezultātā kļuva pilnīgi skaidrs, ka Jahvem nav līdzīgu visu šo ‘dievu’ starpā, par kuru eksistenci nez vai vispār ir vērts runāt (2.Moz.15:11; 18:11). Kad Viņu apvainoja sadarbībā ar ‘Sātanu’, Kungs nesāka tiem lasīt morāli par zaimošanu. Tā vietā Viņš runāja līdzībās, sakot, ka zaglis nevar aplaupīt stipru vīru, iepriekš to nesaistījis, tāpat kā Viņš nevar saistīt ‘Sātanu’, ja Viņš nav stiprāks par Sātanu (Mk.3:23-27). Viņš neizvēlas runāt par to, ka ‘Sātana’ / Belcebula / ļauno garu vienkārši nav; tā vietā Viņš parāda, ka Viņš ir neapšaubāmi stiprāks par jebkuru tādu būtni vai spēku, tā ka ticība tādiem ir absolūti bez pamata. Ir jātic vienīgi Viņam. Mums ir jārunā Dieva vārds tā, lai citi būtu spējīgi to uztvert, izsakot Kristus Patiesību valodā un terminos, kas nonāks līdz viņu apziņai. Evaņģēliju līdzību pierakstos ir dažas atšķirības. Dažādi evaņģēlisti, rakstot iedvesmā, varēja dažādi atstāstīt grieķu mēlē Kunga aramiešu valodā teikto. Jāņem vērā arī to, kam šis evaņģēlijs bija domāts. Marks runā par četriem nakts sardzes laikiem, kā ierasts romiešiem (Mk.13:35 salīdz. ar 6:48), bet Lūka runā par ebreju nakts sardzes sadali trijās daļās (salīdz. ar Soģu 7:19). Taču Lūka šķiet tulkojam palestīniešu stilu terminos, kas saprotami arī romiešiem. Tā Lk.6:47; 11:33 runāts par mājām ar pagrabiem, kas nebija raksturīgi Palestīnai; un Lk.8:16; 11:33 par mājām ar ieeju, no kuras spīd gaisma. …. Palestīnā sinepju audzēšana sakņu dārzos bija aizliegta, taču Lk.13:19 runāts par dārzā iedēstītu sinepju graudiņu, kas būtu raksturīgi tikai romiešiem. Šajos gadījumos iedvesma lika Lūkam pārnest Kunga vārdus terminos, kas būtu saprotami romiešiem. Pat Mt.5:25 mēs lasām par mešanu cietumā par parādu nemaksāšanu, kas nebija raksturīgi ebreju tiesas praksei. Būtība ir tajā, ka jārēķinās ar to cilvēku loku, kam domāta sludināšana, valoda ir jāpiemēro auditorijas izpratnei. Lēnprātīga mācīšana Sludināšanas darbā vai sarunā ar brāļiem nav prātīgi vērsties uzreiz pret visām novirzēm no Dieva Patiesības. Pret tām ir jāvēršas, bet es runāju par to, kā to darīt. Tu nekur tālu netiksi piecdesmitnieka pievēršanas darbā, ja tu vienā laidā tam izteiksi, ka trīsvienības jēdziens, pēc tavām domām, ir zaimojošs; ka viņu apgalvojumi par tiem dotajām Gara dāvanām ir smieklīgi, ka velna nav un ka mēs nenonākam debesīs…daudz prātīgāk ir koncentrēti pievērsties vienai jomai, ignorējot (pagaidām) visu, ko viņš teiktu attiecībā uz citām jomām. Ar to es nesaku, ka jāignorē arī Kristus vārda necienīga uzvedība vai viltus mācība. Mums ir jāpārmet un jānorāj ar iedvestā vārda palīdzību, atceroties to, ka arī mums piemīt cilvēku trūkumi, un jāturas tālāk no skaidri redzamiem maldu ceļu mācītājiem. Bet šobrīd runa nav par tiem. Vēstulē filipiešiem Pāvils izklāsta savu kristieša pārliecību ar ieteikumu: „Visi, kas esam pilnīgi, turēsim tādas domas, un, ja jums kādā lietā ir citas domas, tad arī to Dievs jums atklās; tikai, ko esam sasnieguši, pie tā turēsimies” (3:15,16). Proti, es esmu pārliecināts, ka mans uzskats ir pilnīgs patiesa kristieša uzskats un es esmu pārliecināts, ka laika gaitā jūs arī pie tā nonāksiet. Bet galvenais ir turēties pie tā, ko jūs jau esat sasnieguši (1). Šī gudrība, es vēlētos uzsvērt, neattiecas uz pamatmācības jēdzieniem, bet to var labi piemērot daudzos mūsu mazāko nesaskaņu gadījumos. Iecietība un lēnība ir tās rakstura īpašības, kas jāizkopj attiecībās ar citiem (Ef.4:2; Fil.4:5). Pāvils apzinājās, ka dažās lietās brāļiem var būt dažādi uzskati (Rom.14:5,6). Taču ir starpība starp iecietību un vienaldzību. Iecietība, kas ir gara auglis, ir grūti kultivējama un to var izraisīt tikai mīlestība. Nav tā, ka mēs domātu, ka tas nav tik svarīgi…drīzāk, izjūtot simpātiju pret cilvēku, mēs cenšamies izprast, kāpēc viņš domā un dara tā vai citādi. Ir sava taisnība parunā: zināt visu nozīmē piedot visu. Un ja mums ir jānoliedz maldus mācība, tad taisnība ir jāizteic mīlestībā (Ef.4:15). Pretinieki ir jāpamāca „ar lēnprātību” (2.Tim.2:23-25; 1.Pēt.3:15). Ir pārāk viegli, zinot patiesību, pierādīt savu taisnību, bet līdz ar to zaudēt cilvēku. Un es pārāk bieži esmu pielaidis šo kļūdu. Iecietība Mēs lasām, ka ļaudis pulkiem ticēja Filipa evaņģēlija sludināšanai un vienprātīgi likās kristīties (Ap.d.8:6). Acīmredzot tas bija pūļa instinkts – katrs atsevišķs cilvēks pūlī jutās tieši tāpat, klausoties Filipa sludināšanā. Man liekas, ka mēs tādu acumirklīgu masu atsaucību uztvertu kā pārejošu jūtu uzplūdu. Taču Dievs ir daudz pozitīvāks – Viņa iedvestie pieraksti to uzskata par īstu ticību; tāpat arī pūlim, kas sekoja Kungam, tiek piedēvēta ticība, kaut gan drīz pēc tam tie sāka šaubīties par Viņu. Tajā es redzu ne tikai Dieva cerību uz ļaužu atsaucību Viņa žēlastībai, bet arī karstu vēlēšanos pieņemt ļaudis. Vai padomājiet arī par Caharijas dziesmu Lūkas 1. Viņa domās Mesija bija pestītājs, kas nāks un atbrīvos ebrejus no romiešu okupācijas varas. Viņš bija pārpratis, tāpat kā daudzi ebreji arī šodien, Vecās Derības pravietojumus un pirmtēlus, kas paredzēja divas Mesijas atnākšanas un to, ka Viņam vispirms ir jāmirst atraidītā nāvē. Bet neskatoties uz to, nav nekāda mājiena uz viņa nosodījumu, drīzāk uzslava šim dievbijīgajam cilvēkam. 1.Kor.1:2 var lasīt dažādi: „Jēzū Kristū svētītiem, aicinātiem svētajiem un visiem, kas piesauc mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdu visās vietās, tiklab pie viņiem, kā pie mums”. Pāvils varētu būt teicis, ka Jēzus Kristus ir mūsu Kungs, kā arī visu ticīgo draudžu Kungs. Bet viņš varētu būt domājis arī (un grieķiskais variants sliecas uz to), ka tas pats Jēzus, kuru dažādi ticīgie „visās vietās” izprot un interpretē dažādi, faktiski ir visu mūsu Kungs. Tāpēc ka tava Kunga Jēzus interpretācija un manējā neizbēgami atšķirsies kādos punktos. Taču šeit ir jāatrod līdzsvars ar Jāņa skaidro mācību, ka tie, kas noliedz Kristus atnākšanu miesā, ir patiesībā antikristi.
Jņ.8:31 tiek atzīts, ka daži jūdi sākuši ticēt Jēzum – un Kungs uz tiem saka: „Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi”, taču turpmākie panti parāda, ka viņi nepaliek „Viņa vārdos” un īstenībā nav Viņa mācekļi, kā arī īstenībā nav Ābrahāma dzimums. Taču šķiet, ka Dievs ir tik gribošs atzīt jebkuru ticības pakāpi Dēlā, ka arī viņi tiek atzīti par ‘ticīgajiem’, kaut arī tiem ir vēl tāls ceļš ejams. Kungu kritizēja par to, ka Viņš pieņem grēciniekus un ēd ar tiem (Lk.15:2). Parasti šeit sagaidāmā grieķu vārda dechomai vietā lietots grieķu vārds prosdechomai – Viņš uzņēma tos sadraudzībā, ko simbolizēja ēšana kopā ar tiem. Pirmā gadsimta Palestīnā ēšanai kopā pie viena galda bija reliģiska nokrāsa. Ievērojiet, ka Pāvils lieto prosdechomai, uzņemot brāli vai māsu garīgajā sadraudzībā (Rom.16:2; Fil.2:29). Kungs biedrojās ar cilvēkiem ticībā, ka tas vedīs tos pie grēku nožēlošanas, sekojot Sava Tēva žēlastības izrādīšanas piemēram, lai vestu ļaudis uz atgriešanos (Rom.2:4). Viņš negaidīja, kamēr cilvēki darīs visu pareizi un nožēlos grēkus par zīmi tam, ka viņi ir sasnieguši atzinības līmeni, pirms biedrošanās ar tiem. Kungs kritizēja ļaudis par atteikšanos ticēt, neredzot zīmes un brīnumus (Jņ.4:48). Tāpat Kungs kritizē arī Nikodēmu par to, ka viņš tic zīmju dēļ, un saka, ka cilvēkam ir jāpiedzimst no jauna, ja viņš grib redzēt Dieva Valstību (Jņ.3:2,3). Bet vēlāk Viņš saka, ka mācekļiem tika dotas brīnumu zīmes pat lielākas par dziedināšanu, lai tie ticētu (Jņ.11:15). Viņš lūdz cilvēkus ticēt viņam vismaz Viņa darbu dēļ, ja viņš pats neatstāj uz tiem nekādu iespaidu (Jņ.5:20;10:37; 14:11). Skaidrs ir tas, ka Kungs izmisīgi vēlējās, lai ļaudis Viņam ticētu, lai nonāktu līdz kaut mazākajai ticībai – pat ja šīs ticības pamatā arī nebija tas, ko Viņš būtu vēlējies saskatīt. Un iespējams, ka laika gaitā Viņa sākotnējās augstās prasības nedaudz atslāba, jo sākotnējā prasība, ka ticībai nav jāsakņojas zīmēs un brīnumos, ir lasāma Jņ.3 un 4, bet Jāņa evaņģēlija vēlākajās nodaļās jau lasāmi aicinājumi ticēt Viņa darītajiem brīnumiem. Jēzus mācīšanas stils Kungs un evaņģēlisti šķiet atzina, ka cilvēks var ticēt Kristum un viņu var nosaukt par ‘ticīgo’, kaut arī viņš pilnībā nav nācis pie „patiesības” atziņas: „Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas bija sākuši ticēt Viņam: Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību” (Jņ.8:31,32). Skaidrs, ka Kungs saskatīja posmus un līmeņus patiesības atziņas gaitā arī mācekļu vidū. Visa Jēzus dzīve bija veltīta žēlastības sniegšanai un cilvēku pestīšanas misijai tāpat kā viņa pirmtēla Jāzepa dzīve bija veltīta brāļu labklājībai. Pat tad, kad viņš maldījās (ebreju tekstā „murgoja drudzī” 1.Moz.37:15), viņš teica svešiniekam, ka viņš meklē brāļus (kas viņu ienīda); viņa karstākā vēlēšanās bija tos atrast. Un tā tas bija arī Kunga dzīvē. Tāpat kā Viņa Tēvs, Viņš bija ārkārtīgi pacietīgs savā vēlmē iekarot cilvēku prātus. Atcerieties kā Vecās Derības laikos Dievs dāvāja piedošanu par asins izliešanu. Viņš atļāva priesterim šķīstīt cilvēkus no viņu grēkiem. Taču Vēstule ebrejiem skaidri pasaka, ka vēršu un āžu asinīm nav varas atņemt grēkus. Taču Dievs it kā piedēvēja ticību un sapratni upuru pienesējiem, kuru tiem patiesībā nebija. Padomājiet par dažiem piemēriem no Viņa Dēla dzīves: Ļauno garu problēma Virsnieks šķiet arī ticēja ļauno garu apsēstībai. Viņš teica, ka viņa kalps cieš lielas mokas šo garu dēļ. Viņš ticēja, ka Kungs var to dziedināt tieši tāpat kā viņš var pavēlēt saviem karavīriem: - ‘Ej! Un tas iet’ (Mt.8:6-10). Ar to viņš it kā domāja, ka Jēzus varētu teikt ļaunajiem gariem: ‘Ejat!’, un tie aizies; tieši tāpat kā ‘nešķīstie gari’ no garu apsēstā geraziešu zemē. Kungs neapstājās, lai lasītu viņam lekciju par to, ka tādu ļauno garu nemaz nav (kaut gan to tiešām nav un to ir svarīgi saprast). Viņš saprata, ka šim cilvēkam bija ticība, ka Viņam kā Dieva Dēlam ir vara pār šiem ‘gariem’ un tādēļ „Viņš brīnījās un sacīja…’Patiesi…ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis’”. Viņš koncentrējās uz to ticību un sapratni, kas šim cilvēkam bija. Ar visu Savu augsto garīgumu un ar to, ka Viņam bija visi iemesli vilties cilvēkos, Kungs brīnījās par šī cilvēka ticību. Tas ir piemērs tam, kā Viņš pieķērās patiesai ticībai, kuru Viņš saskatīja, un centās to stiprināt, pat ja tajā bija kāda daļa maldīgu uzskatu. Mk.9:23 slimā bērna tēvam jautā, vai viņš spēj ticēt [proti, ka Jēzus var izdzīt ļauno garu]. Cilvēks iesaucās, ka var, kaut gan viņa ticība nebija tik stipra. Jēzus pirmām kārtām visos gadījumos uzsvēra ticības nepieciešamību, uz to tika koncentrēta visa Viņa uzmanība. Leģions ticēja, ka viņu ir apsēduši nešķīstie gari. Bet Kungs pirms dziedināšanas nesāka viņu mācīt, ka viņš maldās; patiesībā ir jāpieņem, ka iespējams šim cilvēkam tomēr bija ticība, ka brīnums ir iespējams (Mt.13:58). Lk.8:29 saka, ka „Jēzus bija nešķīstam garam pavēlējis atstāt šo cilvēku”. Cilvēkam vēlāk noteikti bija jādomā par notikušo un jāsaprot, ka viņa agrākā ticība gariem neko nenozīmēja salīdzinājumā ar Kunga Gara diženumu. Taču Kungs it kā ‘piekrita’ viņa lūgumam par garu, kuri bija viņu apsēduši, izdzīšanu, kas sakrita ar apkārtējiem uzskatiem, ka ļaunie gari un grēcinieki tiks iemesti bezdibenī. Tādi tolaik bija dziedināšanas paņēmieni cilvēku uzskatos – piemēram, Josifa Flavija darbā lasām, kā Ēleāzars izdzina nešķīstos garus no cilvēkiem, to tuvumā vispirms novietojot ūdens krūzi, kuru gari pēc to izdzīšanas apgāza [Antiquities of the Jews 8.46-48]. Man šķiet, ka Kungs arī redzēja tāda apstiprinājuma nepieciešamību slimajam un tādēļ lika cūku baram nogāzties no kalna ezerā par zīmi tam, ka slimība ir viņu atstājusi. Kunga vārdi: „Caur ko tad jūsu bērni tos [nešķīstos garus] izdzen?” (Lk.11:19) parāda, ka Kungs uz brīdi pieņem, ka nešķīstie gari pastāv un ebreji tos varēja izdzīt. Viņš nelasa tiem lekciju par to, ka garu nav, ka tie ir maldīgi uzskati; par viņu pārspīlētajām atskaitēm par dziedināšanas gadījumiem. Viņš runā ar tiem viņiem saprotamā valodā un cenšas vest tos pie patiesības atziņas. Tamlīdzīgu piemēru Jaunajā Derībā, droši vien, ir daudz vairāk nekā mēs varam lasīt bībelēs, kas ir tulkotas no oriģinālās valodas. Brīdinājums, ka ļaunie cilvēki tiks iemesti „mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem” (Mt.25:41), ir atsauce uz apokrifos pareģoto šķietamo „ļauno eņģeļu” likteni, kā lasāms 1.Ēnoha 54. 2.Pētera un Jūdas vēstulēs lasāmie vārdi par „pazemes tumšajām bedrēm” un grēcīgajiem eņģeļiem arī ir atsauces uz maldīgajiem ticējumiem, kas aprakstīti ebreju apokrifiskajos darbos. Šīs maldīgās idejas (un tās ir maldīgas!) netiek tiešā veidā labotas, taču tās tiek dotas kā morāles mācība, kas no tiem ir jāuztver. Tāds ir to pieminēšanas iemesls, taču mītu tiešs noliegums netiek dots. Kunga līdzības par bagāto vīru un Lācaru (Lk.16) atveidojums ir pierādījums tam, ka Viņš Pats arī atsaucās uz maldīgajām idejām, nelabojot tās, bet izlietojot tās, lai sniegtu morāli ētisku mācību to maldīgo uzskatu ietvaros, kas bija labi zināmi un saprotami Viņa klausītājiem. Patiesībā Bībelē ir ļoti daudz gadījumu, kad formāli ‘kļūdainas’ idejas tiek izmantotas, nelabojot tās, lai sniegtu mācību par kādu augstāku principu. Tā piemēram, ērglis nenes savus mazuļus uz spārniem; tas planē gaisā virs tiem. Bet ,raugoties no zemes, izskatās it kā viņš nestu tos uz spārniem. Dievs piemērojas mūsu, zemes iedzīvotāju, redzes lokam, lai mācītu mūs debešķīgajām lietām. Viņš necenšas katru reizi atspēkot ikkatru maldīgo ideju, jo tad Viņš nesasniegs Savu mērķi. Yüklə 1,63 Mb. Dostları ilə paylaş:
|