Īstenais nelabais ko Bībele saka par velnu



Yüklə 1,63 Mb.
səhifə5/33
tarix25.03.2017
ölçüsü1,63 Mb.
#12649
1   2   3   4   5   6   7   8   9   ...   33

Ļaunuma piedēvēšana

Viduslaiki piedzīvoja pastāvīgu Sātana un kosmisko cīniņu mīta izmantošanu, lai piedēvētu cilvēkiem ļaunuma varas spējas – ebrejiem un musulmaņiem tika piedēvēta saistība ar Sātanu; antisemītisms un krusta kari, kari pret musulmaņiem un tml. rada attaisnojumu tiem piedēvētajā saistībā ar ‘Sātanu’; jebkuru cietsirdību pret tiem uzskatīja par labu esam. Apgalvoja, ka Sātans vainīgs Jēzus nāvē, taču tie bija ebreji, kas nodeva Jēzu nāvei, tātad starp ebrejiem un Sātanu liekama vienlīdzības zīme, un tie ir jāiznīcina. Ebreju stereotips - garais deguns bija viegli sasaistāms ar pagānu ļaunuma dieviem, kuriem arī bija gari deguni. Lūk pie kā noved mītos balstītā teoloģija! Bībele uzsver, ka Jēzus krustā iznīcina velna varu (Ebr.2:14), nevis otrādi; kā arī to, ka neviens nav Jēzum atņēmis dzīvību, Viņš to atdod pats no Sevis mīlestībā pret mums (Jņ.10:18). Šis kosmisko cīņu mīts, ko izmantoja cilvēku nomelnošanai, noveda pie simtiem tūkstošu cilvēku iznīcināšanas viduslaikos raganu medību trakumā, kas izcēlās Eiropā. Jebkurā katastrofā vainoja Sātanu un tādēļ bija jāatrod un jānogalina viņa sūtņi zemes virsū. Un jebkuru, kas fiziski vai uzskatu ziņā atšķīrās no pārējā pūļa, uzskatīja par vienu no Sātana pārstāvjiem uz zemes.


Man šķiet, ka būtiski nekas nav mainījies arī šodien; mūsu rase šķiet nelabojami vērsta uz to, lai noveltu vainu par visu ļauno uz saviem pretiniekiem. Daži musulmaņi dēvē Ameriku par „lielo Sātanu”, rietumu

kristieši to pašu piedēvē musulmaņiem. Tā vietā lai vērstos pret saviem personīgajiem grēkiem, cilvēce visā nopietnībā cenšas piedēvēt ļaunumu citiem – ebrejiem, katoļiem, komunistiem, krieviem, arābiem, melnajiem, baltajiem… kad visu cietsirdību sakne, īstenais nelabais, ir cilvēka sirdīs, katrā no mums.


Piezīmes

  1. J.B. Russell, Lucifer: The Devil in the Middle Ages (Ithaca: Cornell University Press, 1992), p.62.

  2. H.R.E. Davidson, Scandinavian Mythology (London: Hamlyn, 1982), pp.94-96; H.R.E. Davidson, The Lost Beliefs of Northern Europe (London: Routledge, 1993).

  3. Pagānu dieva Pāna saplūšana ar populāro Sātana jēdzienu ir sīki aplūkota: P. Merivale, Pan, the Goat-God (Cambridge, Mass.: Harvard University Press, 1969).

  4. R. Emmerson, The Antichrist in the Middle Ages (Seattle: University of Washington Press, 1981), 4.nodaļa.

  5. J. Zandee, Death as an Enemy (Leiden: Brill, 1960) p.329.

  6. J.B. Russell, Lucifer: The Devil in the Middle Ages (Ithaca: Cornell University Press, 1992), p.49.

  7. Ibid., p.211.

    1. Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām

Reformācija noveda pie kristietības šķelšanās protestantos un katoļos. Šķelšanās bija skarba un abas puses apvainoja viena otru, saucot savus pretiniekus par Sātana sabiedrotajiem pilnā pārliecībā par to, ka Dievs ir viņu pusē, tātad pretinieki ir no Sātana. Tas attaisnoja visāda veida karus, vajāšanas un ļaunuma piedēvēšanu citiem. Protestanti neatlaidīgi apgalvoja, ka pāvests ir antikrists, un katoļi, savukārt, runāja par protestantisma ļauno garu izdzīšanu. Mārtiņš Luters, reformācijas līderis, bija Sātana tēmas apsēsts, mezdams tam ar tintnīcu, nolaizdams gāzes, lai to aizbaidītu, un vienmēr gatavs ļaut vaļu savai apsēstībai ar Sātanu, apsūdzot katoļus sadarbībā ar to (1). Zīmīgi, ka pat Luters atzina, ka Atkl.12 fragments par „karu debesīs” neattiecas uz notikušo Ēdenē, bet drīzāk apraksta kristiešu vajāšanu no pretinieku puses. Luters ticēja vispārpieņemtajam uzskatam, ka Sātans tika nomests no debesīm Ēdenē, taču neatzina, ka Atkl.12 varētu atbalstīt šo domu (2). Sīkāks Atkl.12 apskats ir nodaļā 5-32. Katoļu reakcija bija ne mazākas apsēstības pilna. Atbildot uz Lutera 1529.gada katķismu, katoļu katķisms Sātanu piemin daudz biežāk nekā Jēzu (67 reizes pret 63 reizēm) (3). Trentas koncils protestantismā vainoja Sātanu.


Kalvins un vēlāko laiku protestanti neatpalika no Lutera savā apsēstībā ar Sātanu. Tāpat kā ebreju apokrifi, kurus mēs pieminējām nodaļā 1-1-2, Kalvins sniedza jaunu skaidrojumu Bībeles fragmentiem, kas it kā attiecoties uz sātanu, kad pats Bībeles teksts neko par Sātanu nemin. Tā, 2.Moz.10:27; Rom.9:17 un tml. skaidri saka, ka Dievs nocietināja faraona sirdi; taču Kalvins apgalvoja, ka „Sātans sējis stūrgalvību viņa [faraona] sirdī” (Institutes of the Christian Religion 2.4.2-5, Commentary on Mathew 6:13). Apsēstības ar ticību Sātanam apmēri bija tik lieli, ka vienlīdz katoļiem un protestantiem tā kļuva par pamata mācību. G.H Viljams apraksta, kā katoļi un protestanti vienotā frontē vajā itāļu anabaptistus Venēcijas apkārtnē, jo tie noliedza kā pārcilvēciskā Sātana, tā arī trīsvienības pastāvēšanu (4). Zīmīgi, ka abas šīs maldīgās mācības tiecas turēties kopā – vēlāk mēs redzēsim, ka Īzaks Ņūtons beigu beigās atteicās no abām. 6.nodaļa ir veltīta loģisko saistību, kas pastāv starp šīm mācībām, apspriešanai. Itāļu anabaptisti bija pirmie, kas uzstājās pret tradicionālo Sātana mācību, mēs to apspriedīsim nodaļā 1-5.
Nacionālo valstu veidošanās procesi noveda pie garīgiem konfliktiem un kariem, bieži starp nācijām, kas sauca sevi par kristiešu nācijām. To laiku māksla un ikonogrāfija atspoguļo, cik izplatīta bija Sātana tēma pretinieku puses nomelnošanai. Laika garā izraisītajās raganu medībās 16.un 17.gadsimtā gāja bojā 100 000 cilvēku. Jebkurš, kas kaut kādā veidā atšķīrās no masas, tika nomelnots un pieskaitīts ļaunuma varai. Tā laika cilvēku apsēstība ar Sātana tēmu atspoguļojas daudzās tolaik sarakstītajās lugās un romānos par Sātanu, nerunājot jau par populārajām leģendām un stāstiem par Faustu un Mefistofeli.
Beigu beigās uzausa apgaismības laikmets, līdz ar kuru nāca atskārsme, ka „raganu medību” asins izliešanai ir jādara gals. Katoļi sāka sludināt, ka cilvēks no dabas ir labs un pilnveidojams – atkal mazinot grēku un katra atsevišķa cilvēka cīņu ar ļaunumu. Vācu protestantus, tādus kā Šlīrmahers piemēram, pārņēma vēlēšanās dot visam racionālu izskaidrojumu tā laika zinātniskās revolūcijas procesu iespaidā. Viņš secināja, ka cilvēces vainas novelšana uz Sātanu neko neizskaidro, uzsvērdams, cik neloģiski ir ticēt tam, ka kāds sātans varētu izjaukt Dieva nodomus; tādējādi, viņš nonāca pie pārcilvēciskā Sātana jēdziena noraidīšanas (The Christian Faith 1.1.1.2). Viņam sekoja Sorens Kierkegards, argumentējot ar to, ka pārcilvēciskā Sātana jēdziens noniecina cilvēka lomu attieksmē pret grēku un ļaunumu. Arī Šellijs līdzīgā veidā nonāca pie patiesības, uzdodot jautājumu: „Kāda mums ir vajadzība pēc Sātana, ja mums ir cilvēce?”
Krievu klasiķus, Dostojevski it īpaši, dziļi nodarbināja grēka un ļaunuma problēma. Dostojevska romāna „Velni” tēma ir Nikolaja Stavrogina iekšējā cīņa starp vēlmi darīt ļaunu un uzņemties atbildību par to, tajā pat laikā cīnoties ar pašapmānu. Tā Dostojevskis izprata Sātana būtību. Uz jautājumu, vai tāds Sātans patiesi pastāv, Stavrogins atbild: Es viņu redzu tikpat skaidri, kā es redzu tevi… un dažkārt es nezinu, kas reāli pastāv, viņš vai es” (6). To pašu tēmu risina Dostojevska šedevrs „Brāļi Karamazovi”. Piektajā grāmatā Ivans skaidro Aļošam, ka cilvēks ir radījis Sātanu, „viņš to ir radījis pēc sava ģīmja un līdzības” (7). Ivans nonāk pie secinājuma, ka viņš pats ir Sātans, „bet tikai viena daļa no manis”. Citiem vārdiem sakot, patiesais nelabais ir vienkārši Ivana zemapziņa.
Pēc visa teiktā, lai cik patīkami arī nebūtu apzināties, ka tu neesi vienīgais, kas nonācis pie tāda slēdziena, ir skaidri redzams, ka ticība reāla Sātana pastāvēšanai neatslābst; un dzīves gaitā sabiedrība atsakās uzņemties atbildību par savu rīcību un grēcīgumu. Divi 20.gadsimta pasaules kari un cilvēces virzība uz globālo pašnāvību nepārprotami norāda uz to, ka bibliskais sātana, jeb grēka un ļaunuma jēdziens nav saprasts un nav pieņemts, pat ja daži prāti patiesi noraida pagānu mītus par pārcilvēciska sātana eksistenci. Labais un ļaunais tiek norakstīti uz cilvēka psihes parādībām, „grēks” patiesībā ir ne vairāk kā vēsturisks jēdziens. Rietumu intelektuālās aprindas raksturo tieksme būt pārņemtiem no vienas vai otras intelektuālās vai teoloģiskās idejas; un pārcilvēciskā sātana mīta noraidīšana, lai cik pareiza un apsveicama tā nebūtu, ir tikai pārejoša aizraušanās. Nepietiek tikai ar nepareiza jēdziena iznīcināšanu; ir jānonāk pie patiesās jēdziena izpratnes un jādzīvo saskaņā ar to.
Piezīmes

  1. J.M. Todd, Luther: A Life (New York: Crossroad, 1982).

  2. References in S.P. Revard, The War in Heaven (Ithaca: Cornell University Press, 1980), p.109.

  3. J. Delumeau, Catholics between Luther and Voltaire (London: Burns & Oates, 1977), p.173.

  4. G.H. Williams, The Radical Reformation (Philadelphia: Fortress, 1962), pp.202,562.

  5. Shelley, Defence of Poetry (Indianapolis: Bobbs-Merrill, 1965), p.60.

  6. F. Dostoevsky, The Possessed (London: Random House / Vintage, 2005), p.697.

  7. F. Dostoevsky, The Brothers Karamazov (New York: Farrar, Straus, and Giroux, 1990), p.283.



      1. Sātans „Zaudētajā paradīzē”

Džona Miltona „Zaudētajai paradīzei” ar tās spilgto no debesīm nomestā dumpīgā Sātana tēlojumu bija liela loma Sātana kā atsevišķas būtnes popularizēšanai. Miltona episkās poēmas radītie vizuālie tēli dzīvo cilvēku prātos līdz mūsdienām, pat ja viņi paši nav šo poēmu lasījuši. Tās ietekme pēdējo pāris gadsimtu laikā ir bijusi tik liela, ka daudziem ir radies iespaids, ka Miltona tēlojums arī ir Bībeles mācības atspoguļojums. Ir jāatzīst, ka cilvēku reliģiskie uzskati veidojas daudz biežāk apkārtējās kultūras vides, redzēto mākslas darbu vai pat uz ielas dzirdētā iespaidā… nevis pēc teologu vai Bībeles pētnieku darbu lasīšanas. Nav šaubu, ka mākslas loma Sātana tēla nostiprināšanā cilvēku prātos ir ārkārtīgi nozīmīga – un „Zaudētā paradīze” bija viens no visiespaidīgākajiem darbiem šajā ziņā (1). Pats Miltons atzina, ka viņš uzrakstījis šo poēmu citastarp arī, lai „attaisnotu Dieva ceļus cilvēku priekšā” (1.26). Un visa Sātana idejas rašanās vēsture ir faktiski pakārtota šai tēmai. Tas ir tā it kā cilvēki justu nepieciešamību atvainoties Dieva vietā, kā arī izvairīties no nepieciešamības atzīt grūti pieņemamo Bībeles mācību, ka Dievs viens pats ir Tas, kas pieļauj ļaunumu cilvēku dzīvē.


Bet uz Miltonu var paraudzīties arī no citas puses. Jāatceras, ka Miltons noliedza ļoti daudzas vispārpieņemtās ‘kristiešu’ doktrīnas – piemēram, trīsvienību, mazuļu kristīšanu, dvēseles nemirstību – un nicināja algoto garīdzniecību (2). Kā mēs atzīmējam nodaļā 1-5, arī Īzaks Ņūtons nonāca pie šiem secinājumiem – un šo galvenā kristietības virziena dogmu noliegšana noveda viņu arī pie populārās idejas par Sātanu noraidīšanas, kā arī pie atklāsmes, ka bibliskais sātana definējums ir vienkārši ‘pretinieks’, kas saistāms ar cilvēka pakļaušanos kārdinājumiem un grēkam pretēji Dieva gribai. Tādēļ mēs varētu domāt, ka arī Miltons nonāca pie līdzīgiem secinājumiem. Džons Ramričs detalizēti attīsta šo iespēju, nonākot pie pieņēmuma, ka visa Miltona poēma ir satīra par atsevišķas sātana būtnes pastāvēšanu, novedot šo domu līdz tās loģiskajiem secinājumiem. Tādējādi, Ramričs pieprasa radikāli mainīt „Zaudētās paradīzes” interpretāciju un izprast tās īsteno sūtību (3). Miltona teoloģiskais traktāts De Doctrina Christiana citē Jes.45:6,7 („Es esmu Tas Kungs, un cita nav neviena! Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību…”) kā liecību pret trīsvienību un atsevišķu Sātana būtni. Un Miltona secinājums ir: „Šie vārdi izslēdz ne tikai kāda cita dieva, bet arī kādas citas būtnes, kas līdzinātos viņam spēkā, iespējamību… ir neciešami un neticami, ka kāda ļauna vara būtu stiprāka par labo un izrādītos pārāka” (4). Šajā traktātā Miltons arī uzteic Džordža Herberta apgalvojumu, ka „sātani ir mūsu grēki patiesā gaismā” un viss viņa sistematizetās teoloģijas izklāsts nesatur ne vārda par to, ka viņš būtu vienisprātis ar populāro uzskatu par Sātanu. Mēs jau citviet parādījām, ka vispārpieņemtais kristiešu uzskats par Sātanu radies no pārprasta ebreju uzskata par Sātanu, kura rašanos savukārt iespaidoja apkārtējo tautu kultūras, saskarsmē ar kurām tie nonāca. Atliek tikai minēt, vai tieši tas bija Miltona prātā, kad viņš nosauc Sātana korpusu to dievu vārdos, kuriem ticēja ar Izraēlu saskarsmē nonākušās tautas – Molohs, Kemošs, Baals, Aštarots, Thamuzs, Dagons, Rimons, Oziriss, Horuss un citi. Būdams rūpīgs Bībeles pētnieks, Miltons noteikti zināja, ka Bībelē šie vārdi ir minēti, nesaucot tos par dieviem, noliedzot pat to pastāvēšanu.
Visi šie punkti zaudē nozīmi tā vienkāršā fakta priekšā, ka savā traktātā „Kristiešu doktrīna”, ko komentē arī zemāk 2. piezīmes punktā minētie pētnieki, Miltons noliedz nemirstīgu dvēseļu pastāvēšanu un elli saprot kā kapu, kā arī mēs to traktējam nodaļā 2-5. Taču pirmās divas „Zaudētās paradīzes” grāmatas attēlo populāro uzskatu par elli kā par moku kambari. Miltons mūs it kā izved cauri deviņiem iedomātiem elles apļiem. Kā tad lai saskaņo šīs atšķirības starp viņa dzeju un personīgajiem teoloģiskajiem uzskatiem? Neizbēgami jāsecina, ka viņš sarkastiski zīmē vispārpieņemto elles ainu, it kā sakot: ‘Ja tāda vieta patiesi pastāv, vai tādai tai būtu jāizskatās?’ Tādā veidā viņš ņirdzīgi apspēlē vispārpieņemto jēdzienu, novedot to līdz loģiskajam noslēgumam – un tas pats, droši vien attiecas arī uz ar to saistīto Sātana problēmu.
Jāsaprot, ka atkāpšanās no vispārpieņemtās baznīca mācības tajā laikā bija riskanta lieta – tas bija jādara ļoti piesardzīgi, it īpaši cilvēkiem ar stāvokli sabiedrībā, kā tas bija Miltona un Ņūtona gadījumos. Man vismaz liekas, ka Miltons pārspīlēja, attīstot ekscentrisko iespēju Dievam it kā cīnoties ar vienu no eņģeļiem, lai atklātu domājošam lasītājam, cik absurda ir tāda ideja pati par sevi. Stenlijs Fišs argumentē, ka Miltona garā bija rakstīt stipri maldinošā manierē, izmantojot savas autora dotības, lai parādītu, kā tā nozīme, kuru viņš piedēvē dažām frāzēm, ir faktiski tieši pretēja (5). Kā piemēru tam varētu minēt, kā Miltons izvirza vienu no ‘grūtajiem jautājumiem’ sātana mīta sakarā: Ja Ādams grēkoja, bet varēja nožēlot grēku, kāpēc Sātans un šķietamie kritušie eņģeļi arī nevarētu nožēlot grēkus? Un Miltons rezumē: „Cilvēks tādēļ gūs žēlastību / Otrs [proti, Sātans] – nē” (3.131). Tā ir viena no daudzajām pretrunām, kuras es esmu minējis nodaļā 3-5 kā piemērus tām loģiskajām un bibliskajām problēmām, kuras rada atsevišķas sātaniskas būtnes jēdziens. Brīžiem Miltons dod vaļu sarkasmam attiecība uz Sātana eksistenci Leviatāna tēlā, jūras briesmonī no Ījaba grāmatas – pirmajā grāmatā 192-212 šis zvērs reprezentē mītisku būtni jūrnieku ticējumos, kuri brīžiem uzduras viņam, domājot, ka tā ir sala un iemet enkuru viņa „zvīņainajā ādā”, kura ķermeņa apjomi ir mītiski lieli (1.196,197). Bet tas varbūt nemaz nav sarkasms – Miltons šeit postulē, ka Sātans ir „tik liels”, cik lielu viņu tēlo mīti. Iespējams, Miltona vārdu nozīme ir: „Vai tā ir tā būtne, kurā jums liek ticēt mīti? Derētu padomāt par daudzu literatūrzinātnieku ievēroto un analizēto saistību starp Miltonu un Danti. Nevar nepamanīt līdzību starp Miltona „Zaudēto paradīzi” un Dantes „Dievišķo komēdiju”. Derētu papētīt, vai arī Dantes Sātana tēlojumā nav vērojami sarkasma elementi – galu galā viņa darba virsraksts ir „Dievišķā komēdija”, kā liekot saprast, ka viņa tēli nav jāuztver burtiski.
Ne tik senos laikos padomju rakstnieki, kas vēlējās kritizēt pastāvošo iekārtu, vai tie, kas dzīvoja represīvo režīmu laikā, vienmēr rakstīja tā, lai liktos, ka viņi atbalsta partijas līniju – tikai domājošie varēja uztvert, ka patiesībā darba zemteksts to it spēcīgi noraida. Pilnīgi iespējams, ka tieši to darīja arī Miltons. Taču, tā nu tas ir, ka vairums cilvēku uztver mākslu tikai virspusēji; viņi vienkārši ‘nesaprot’, ko mākslinieks patiesi cenšas novest līdz skatītājam. Un tā Miltona spilgtais episkās poēmas Sātana tēls, kas tiek nomests no debesu augstumiem, nogulsnējas un dzīvo tautas atmiņā. Kā secina Nīls Forsits: „Sātana tēls ‘Zaudētajā paradīzē’ ir tik neatvairāms, ka daudzas angļu valodā runājošo paaudzes, kas Miltonu pārzina labāk nekā Bībeli, ir pārliecinātas, ka kristietība māca par kritušajiem eņģeļiem pēc kara debesīs un ir izbrīnīti, neatrodot neviena vārda par Sātanu 1.Mozus grāmatā” (6). Arī G.B. Kairds līdzīgi rezumē: „Bībele neko nezina par Sātana krišanu, kas ir tik pazīstama tēma „Zaudētās paradīzes” lasītājiem” (7). Vai šo autoritāšu domas sakrīt vai nē, nav tik svarīgi, es atsaucos uz tiem, lai parādītu, ka šai grāmatā attīstītā tēma nav oriģināla, ka daudzi pazīstami autori un domātāji ir nonākuši pie līdzīgiem secinājumiem.
Miltons, Gēte un Mērija Šellija

Es redzu līdzību Miltona un J.V. Gētes pieejā viņa „Faustā”. Gētes Sātans, Mefistofelis, ir atstājis dziļu iespaidu to cilvēku prātos, kas tic Sātana personībai. Bet Gēte ir „vienmēr dedzīgi noliedzis kristiešu Sātana burtisku pastāvēšanu” (8). Viņš izceļ to spriedzi, kas rodas no domas, ka viss vienmēr notiks pēc Dieva gribas un šķietamas Sātana pastāvēšanas – „viņš aicina lasītāju tieši ielūkoties realitātes daudzveidībā” (9). Bet, tāpat kā Miltona gadījumā, es uzskatu, ka Gētes Sātana personības atveidojums ir ārkārtīgi pārliecinošs virspusējam lasītājam, kā arī tiem, kas nekad nav šo grāmatu lasījuši, bet ir iespaidojušies no tēliem, kas ar to saistīti.


Tas pats attiecas arī uz Mērijas Šellijas „Frankenšteinu”. Viņas vīrs Persijs Šellijs atklāti izsmēja domu par pārcilvēciska Sātana pastāvēšanu, kā mēs norādījām nodaļās 3-2 un 1-4. Un arī Mērijas Šellijas romāns ir ironiski tendēts – tas rāda, ka ļaunuma avots rodams cilvēkos, kas arī radījuši Frankenšteina monstru, nevis pašā briesmonī. Zīmīgi, ka viņas Frankenšteins mācās lasīt „Zaudēto paradīzi” – it kā atzīstot, cik stipri Miltona episkā poēma ir iespaidojusi Sātana kā groteska monstra uztveri cilvēku prātos; „Zaudētā paradīze” Mērijas Šellijas uzskatos ir iespaidojusi paša Sātana priekšstatu par sevi.
Miltons, T.S. Eliots un kristadelfieši

Kristadelfieši, līdz ar tiem piederošajām Carelinks iestādēm, ir vienīgā lielāka izmēra konfesija, kas atklāti noliedz pārcilvēciska Sātana kā ticības objekta pastāvēšanu. Viņu ticības pamatnostādnes ir apkopotas brošūrā „Ticības deklarācija”. Sekojošais Teda Rasela, kādreizējā angļu valodas docētāja Austrālijas Rietum-Sidnejas universitātē, interesantais stāsts apstiprina mūsu iepriekšteikto: „ Interesanta ir Džona Miltona saistība ar kristadelfiešiem. Kad mēs 1956.gadā bijām Birmingemā, mēs uzdevām jautājumu Džonam Karteram [kādreizējam žurnāla Kristadelfieši redaktoram]: „Kāpēc uz kamīna dzegas Džona Miltona kotedžā [Bakingemas grāfistē, kuru mēs apmeklējām] ir piemiņas plāksne ar vārdiem ‘Džons Miltons… sava veida kristadelfietis’, kurus piedēvē T.S. Eliotam? Kad viņš rakstīja, kristadelfiešu vēl nebija”. „Jā, protams,” atteica Džons Karters, „Mēs apzināmies, ka Džonam Miltonam bija tādas pašas domas kā mums par Sātanu un daudzām citām lietām. Miltons bija sava veida kristadelfietis, jo viņa ticība bija tāda pati kā mūsējā un faktiski tas ir minēts arī uz mūsu „Ticības Deklarācijas” iekšējā apvākojumā. Būtība nav tajā, vai mēs atzīstam Miltonu, vai nē, bet gan tajā, ka T.S. Eliots saskatīja saistību starp Miltonu un kristadelfiešiem… tādēļ T.S. Eliots, studēdams un izprazdams Miltona dzejisko darbu kā figurālu, nevis burtisku, nāca pie slēdziena par Miltona patiesajiem reliģiskajiem uzskatiem un to, ka viņš bija „sava veida kristadelfietis”, kaut gan dzīvoja divus gadsimtus pirms kristadelfiešu kustības rašanās” (10).


Piezīmes

  1. Skat Luther Link, The Devil: The Archfiend in Art (London: Reaktion Books, 1995).

  2. Kā parādīts grāmatā: Stephen Dobranski and John Rumrich, Milton and Heresy (Cambridge: C.U.P., 1998). Par Miltona kā trīsvienības pretinieka uzskatiem lasi: Michael Bauman, Milton’s Arianism (Bern: Lang, 1987) un W.B. Hunter, C.A. Patrides and J.H. Adamson, Bright Essence: Studies in Milton’s Theology (Salt Lake City: University of Utah Press, 1971).

  3. John Rumrich, Milton Unbound: Controversy and Reinterpretation (Cambridge: C.U.P., 1996).

  4. No The Complete Prose Works of John Milton Maurice Kelley redakcijā (New Haven and London: Yale University Press, 1982) Vol.6, pp.300, 131.

  5. Stanley Fish, Surprised by Sin (London: Macmillan, 1997), p.215.

  6. Neil Forsyth, The Satanic Epic (Princeton: Princeton University Press, 2003), p.66.

  7. G.B. Caird, The Revelation (London: A. & C. Black, 1984), p.153.

  8. J.B. Russell, The Devil (Ithaca: Cornell University Press 1977), p.158.

  9. Skat J.K. Brown, Goethe’s Faust: The German Tragedy (Ithaca: Cornell University Press, 1986).

  10. Email received from Ted Russell, 1/1/2007.



    1. Protestētāji: pretošanās vispārpieņemtajam uzskatam par Sātanu

Šī nodaļa ir veltīta slēdzieniem, pie kuriem es esmu nonācis, studējot Bībeli, par vārdu ‘sātans’ [pretinieks] un ‘velns’ [nepatiess apsūdzētājs] nozīmi. Tie ir vienkārši vārdi, kuriem nav obligāti negatīva pieskaņa, taču brīžiem tie attiecas uz mūsu vislielāko ‘pretinieku’, proti, grēku. Turklāt, doma par atsevišķu sātanisku būtni, kritušo eņģeli, Bībeles tekstā vienkārši nav nemaz atrodama. Manu secinājumu pamatā ir tikai un vienīgi Bībeles studēšana un es ceru, ka es par to stāvēšu, ja arī visa pasaule nostāsies pret mani. Daudziem lasītājiem šie slēdzieni liksies sensacionāli un pārdomas rosinoši. Taču jāņem vērā, ka es neesmu vienīgais, kas ir nonācis pie šiem secinājumiem. Plaši pazīstami kristiešu rakstnieki un domātāji ir izdarījuši tos pašus secinājumus.


Patiesību sakot, pretošanās šim populārajam uzskatam ir bijusi no laika gala. Sešpadsmitajā gadsimtā ievērojams šī uzskata pretinieks bija Dāvids Džoris, līdz ar citiem, it īpaši anabaptistu piekritējiem (1). Vesela grupa līdzīgi domājošo bija arī 17.gadsimtā – Jēkabs Bauthamlijs, Lodoviks Magltons, Antonijs van Deils, Tomass Hobbs [Leviatanā, 1651], Baltazārs Bekkers [ Apmātā pasaule, 1693] un citi. Īzaks Ņūtons sākumā pieturējās pie populārā uzskata par Sātanu, taču pienāca laiks, kad viņš to noraidīja [līdz ar trīsvienību, mazuļu kristīšanu un dvēseles nemirstību]. Frenks Manjuels komentē: „Sātans šķiet pārvērties miesas kārību simbolā un tā pastāvēšana kļūst arvien problemātiskāka” (2). Ievērojams Ņūtona darbu pētnieks Stīvens Snobelens ir to apstiprinājis daudzos rakstos, kuru pamatā ir nesen klajā laistie Ņūtona teoloģiskie manuskripti. Viņš arī atklāja, ka Ņūtons sācis izprast dēmonus nevis kā burtiskus radījumus, bet drīzāk kā Jaunās Derības laika valodas lietošanas piemēru – šajā gadījuma, lai aprakstītu psihiskas slimības pārņemtos. Joseph Mede savā darbā Pēdējo laiku atkrišana arī atbalsta šo secinājumu. Nodaļā 1-4-1 es jau minēju, ka, iespējams, arī Miltons nemaz nepieturējās pie ortodoksālā uzskata un [ja viņu pareizi interpretē] faktiski pat apsmēja šīs idejas aplamību. Līdzīgi protesti vērojami arī 18.gadsimtā – piemēram, no Artura Ešlija Saiksa (Arthur Ashley Sykes) un Ričarda Mīda (Mead) puses. Kā arī 19.gadsimtā, lai minam Džonu Simpsonu [Sātana nozīme, 1804 (3)], Džonu Eppsu [Sātans, 1842], Džonu Tomasu [Izraēla cerība, 1848], Robertu Robertsu [ Nelabais, 1882] un daudzi citi.
Šie un citi neatkarīgi kristiešu domātāji iestājās pret gadsimtiem piekopto tradīciju smago nastu un protestantu un katoļu apvienoto dogmu. Jaunākajos laikos kā akadēmiskie domātāji, tā arī vērīgi domājošie kristieši ir droši sekojuši savai domu gaitai. Diemžēl ir pieņemts domāt, ka reliģiskās pārdomas ir ekspertu, mācītāju, garīdznieku, akadēmisko teologu darba lauks; kamēr vienkārši ieinteresēts Bībeles students – diletants nevar nonākt pie pamatota secinājuma. Taču tādējādi tiek pārprasta pati Bībeles atklāsmes būtība – Bībele ir Dieva vārds visai Viņa tautai un tas ir dots, lai ikkatrs no mums studētu un domātu par izlasīto un nāktu pie secinājumiem, pie kuriem arī godīgi turētos savas dzīves laikā. Tā, Gregorijs no Nisas, viens no populārā uzskata par Sātanu radītāj tēviem, faktiski vaimanā par to, ka parastie darba ļaudis kristiešu draudzē aktīvi interesējas par teoloģiskiem jautājumiem. Viņš rakstīja: „Visa pilsēta ar to pilna, alejas, ielas… kad jūs apjautājieties par maiņas kursu, jūs saņemat lekciju par radīto un neradīto. Jūs jautājiet, cik maksā maizes klaips, un atbildes vietā dzirdat, ka Tēvs ir pārāks un Dēls ir zemāks. Jūs interesējieties par pieklājīgu sabiedrisko pirti, un viņš atbild, ka Dēls tika radīts no nekā” (4). Agrīnie tēvi bija tālu no domas, ka „ikkatrs ir Bībeles students”. Viņi vēlējās [tāpat kā daudzi mācītāji un reliģiski līderi mūsdienās] saglabāt Dieva vārda studiju un mācības formulējumu tiesības tikai savai ierobežotai elitei. Viņi bija pārliecināti, ka tikai viņi ir spējīgi un tiesīgi saprast Dieva vārdu. Un šī iemesla dēļ mums tagad nākas sūri un grūti censties izkulties no viņu savārītās putras, lai pareizi uztvertu Bībeles vēsti. Paldies Dievam, ka Viņš ir saglabājis sākotnējo Bībeles tekstu un mēs varam to tagad lasīt dzimtajā valodā.
Yüklə 1,63 Mb.

Dostları ilə paylaş:
1   2   3   4   5   6   7   8   9   ...   33




Verilənlər bazası müəlliflik hüququ ilə müdafiə olunur ©azkurs.org 2024
rəhbərliyinə müraciət

gir | qeydiyyatdan keç
    Ana səhifə


yükləyin