Īstenais nelabais ko Bībele saka par velnu
-5 Dievs pieņem cilvēka uzskatus
Yüklə 1,63 Mb.
|
- Bu səhifədəki naviqasiya:
- 4-6 Brīnumi un ļaunie gari
- Otrā Mozus grāmata saukta Exodus
- Sērga Ēģiptiešu dievs / elks
- PIELIKUMS: „Arī ļaunie gari tic un dreb” (Jēkaba 2:19)
- 4-7 Kānaāniešu teoloģijas beigas
- Apkārtējo reliģiju parodēšana
- Elija un Elīsa
- Arī spožā zvaigzne (Lūcifers)…
|
4-5 Dievs pieņem cilvēka uzskatus Tāpēc ka Dievs atbild nejēgam pēc viņa nezināšanas, var minēt daudz piemēru, kur Dievs runā par cilvēku maldīgajām idejām tā it kā tās būtu patiesas. Mēs tikko parādījām, kā Viņš to darīja, runādams ar Izraēlu par ļaunajiem gariem. Bet ir arī citi šī principa īstenošanas piemēri:
Savā ziņā, ja mēs jūtam, ka kaut kas ir patiess, tad priekš mums tas arī ir patiess. Savā valodas lietojumā Bībele šķiet to attaisnojam. Tā piemēram, kā Dāvids, tā arī Jēzus saka, ka Dievs tos ir atstājis un aizmirsis (Ps.22:2; 42:10). Dievs nebija tos atstājis, bet viņi jutās atstāti un aizmirsti, tādēļ savā ziņā varētu teikt, ka Dievs tos bija atstājis. Kas šķita patiess, to Gara pieraksti tā arī fiksē, nenorādot uz sajūtu maldīgumu. Tas pats arī ļauno garu sakarā. Mācekļi maldās, domādami, ka viņu priekšā stāv Kristus rēgs. Bībele māca, ka visas lietas pastāv materiālā formā, rēgu nav. Taču Jēzus nenorāj viņus par nepietiekamu mācības izpratni. Tā vietā Viņš mierīgi demonstrē, cik aplami ir tādi uzskati: „Redziet Manas rokas un Manas kājas! Es pats tas esmu. Aptaustait Mani un apskatait; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam” (Lk.24:39). Jēzus runā par „garu” it kā tāds varētu pastāvēt, kaut arī viņš pats tam netic. Noteikti atveriet Soģu grāmatu, kur 11:24 dievbijīgais Jefta runā par elkdievību Kamošu it kā tas pastāvētu. Tādējādi Kristus attieksme šeit, tāpat kā visā ļauno garu pastāvēšanas problēmā, norāda uz Viņa personību raksturojošām īpašībām: pacietību, lēnprātību un karsta un spēcīga prāta vēlmi iemantot Sev piekritējus bez apsmiešanas un nievāšanas. 4-6 Brīnumi un ļaunie gari Jēzus brīnumi atmaskoja vietējo uzskatu maldīgumu, piemēram, ļauno garu sakarā, netērējot vārdus kļūdaino uzskatu labošanai. Tā Lūkas 5:21 ebreji pauž divus kļūdainus uzskatus: ka Jēzus ir zaimotājs un ka tikai Dievs var piedot grēkus. Jēzus nesaka ne vārda kļūdas skaidrošanai, taču triekas ķertā dziedināšanas brīnums apgāž abus ebreju izteiktos apgalvojumus. Jēzus neapšaubāmi uzskatīja, ka darbi ir uzskatāmāks pierādījums par vārdiem. Viņš ļoti reti atmaskoja kļūdainus uzskatus, tā piemēram, Viņš atklāti neapgalvoja, ka Mozus bauslība nav spējīga dot pestīšanu, bet Viņa brīnumu darbi, piemēram dziedināšana sabatā, uzskatāmi rādīja patieso lietu stāvokli. Kad Viņu kļūdaini nosauca par samarieti, Jēzus to nenoliedza (Jņ.8:48-49 salīdz. ar 4:7-9), kaut gan Viņa izcelsme no jūdiem, Ābrahāma dzimumam piederošiem, bija būtiska Dieva pestīšanas plānā (Jņ.4:22). Pat tad, kad jūdi (apzināti) izdarīja nepareizus secinājumus, ka Jēzus „Dievu sauca par Savu Tēvu, Sevi pielīdzinādams Dievam” (Jņ.5:18), Jēzus to nenoliedza; tā vietā Viņš pamatoti pierādīja, ka Viņš no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām, tādēļ Viņu nevar pielīdzināt Dievam. Kristus brīnumi paši par sevi pierāda arī, cik aplama ir ticība ļaunajiem gariem. Kristus brīnumam slimā dziedināšanā pie Betzatas dīķa bija jāparāda, cik aplama ir ticība ebreju mītam, ka Pashas svinību laikā eņģelis pieskaras dīķa ūdenim, piešķirot tam dziednieciskas īpašības. Mīts ir pierakstīts bez komentāriem par tā maldīgumu; Kristus brīnums ir tā maldīguma atmaskojums (Jņ.5:4). Tas pats attiecas arī uz mītu par nomizotajām rīkstēm, kas veicinot ganāmpulka vaislību; Jēkabs izmisīgi rīkojās saskaņā ar šo pagānu mītu, lai viņa ganāmpulks pieaugtu, un Dievs viņam palīdzēja. Taču tikai daudz vēlāk Jēkabs saprata, ka šie ganāmpulki bija Dieva žēlastības dāvana (1.Moz.33:11). Ja Dievs būtu vienkārši pārmetis Jēkabam par ticību mītiem, šī mācība nebūtu bijusi tik iespaidīga. Tas, kā Dievs attiecas pret viltus reliģiju apgalvojumiem Vecajā Derībā, palīdzēs mums saprast, kā Viņš atsaucas uz ticību ļaunajiem gariem Jaunās Derības laikā, un kāpēc nekur nav skaidri un gaiši pateikts, ka tādu garu vienkārši nav. Mēs gribētu, lai Kristus attieksme pret ļauno garu problēmu tiktu skatīta vēsturiskā plāksnē. Otrā Mozus grāmata saukta Exodus Padomājiet par tām sērgām, kas nāca pār Ēģipti; katram no šiem brīnumiem (jo tie bija brīnumi) bija jāparāda, ka ēģiptiešu dievu (elku) pastāvēšana ir blēņas un nekas vairāk. „Pār visiem Ēģiptes dieviem Es spriedīšu tiesu, Es, Tas Kungs” (2.Moz.12:12; 15:11; 4.Moz.33:4). Vienu brīdi par „dieviem” runā kā par reāli pastāvošiem, lai parādītu Tā Kunga absolūto pārākumu par tiem līdz to vispārējai nebūšanai. Ievērojiet, ka tie bija Ēģiptes ļaudis, pār kuriem Dievs sprieda tiesu (1.Moz.15:14); to elki (dievi) Rakstos pārstāv tos, kuri viņiem ticēja. Tāpat arī „ļaunie gari” dažkārt vienkārši pārstāv tos, kas tiem tic (Mk.1:32,34).
Dievs nekur nenoliedz šo dievu pastāvēšanu. Tie tiek parādīti kā nenozīmīgi cilvēku iztēles augļi brīnumu spēka priekšā. Jaunās Derības ļauno garu terminoloģija, lai aprakstītu Jēzus brīnumus, ir vēl viens tam piemērs. Ļauno garu pastāvēšana nekur netiek noliegta, taču brīnumi pierāda, ka to nav. Zīmīgi ir tas, ka par ļauno garu apsēstību tiek runāts tikai Dieva dziedināšanas spēka izpaušanās kontekstā. Taču, starp citu jāsaka, ka Izraēls šķiet neguva no tā mācību. Vai jūs kādreiz esat aizdomājušies par to, kādēļ viņi izgatavoja zelta teļu? Kāpēc tie neizvēlējās kādu citu dzīvnieku? Iespējams, ka Izraēls identificēja zelta teļa tēlu ar Ēģiptes dievieti Hatoru. „Ēģiptiešu dieviete Hatora asociējās ar govs tēlu, sieviete ar govs galvu, vai sieviete ar govs ragiem un / vai govs ausīm. Viņai bija arī citi nosaukumi, ieskaitot Zeltītā un Mūzikas pavēlniece. Viņa bija mīlestības, mātes jūtu, pļēgurošanas, deju un mūzikas aizbildne. Hatoras pielūgsme izvirta netikumībā un dažreiz viņu attēlo situācijās un statujās kā baudkāru jaunu sievieti. Hatora bija aizbildne ceļotājiem no Ēģiptes uz dažādām vietām, ieskaitot Sinaju”. Tas nozīmē, ka Izraēla ļoti ātri aizmirsa tai sniegto mācību, ka Ēģiptes elki / gari ir bezspēcīgi! Sekojošās atsauces uz Hatoru ļauj gūt pilnīgāku ieskatu par to: Hatorai bija vairāki veidoli, ieskaitot govs veidolu, sievietes ar govs galvu, vai sievietes ar govs ragiem un / vai ausīm (1). Hatora bija pazīstama arī ar nosaukumu ‘Zeltītā’ (2). Hatora bija aizbildne ceļotājiem no Ēģiptes uz dažādām vietām, ieskaitot Sinaju (3). Pļēgurošanas aizbildne (4). Hatora bija pazīstama kā ‘Mūzikas aizbildne’ (5). Hatoras pielūgsme izpaudās mūzikas instrumentu spēlē un dejās (6) Hatoras pielūgsme izraisa prieka un baudas sajūtas (7). Hatora ir arī mīlestības dieviete (8). Hatoras dievināšana izvirta netikumībā (9). Pārdomājot Izraēla saistību ar Ēģipti, interesanti, ka faraona sapņi Jāzepa laikā bija apkārtējo pagānu ideju tiešs pretatats. Vienam no galvenajiem ēģiptiešu dieviem, Ozirisam, bija septiņas govis; Jāzepam, droši vien, nemaz nebija tik viegli uzdrošināties apgalvot, ka septiņas kaulainās govis apēdīs septiņas treknās govis (1.Moz.41:20, iespējams, galu galā pārstāvot Izraēlu, salīdz. ar Hoz.4:15-16; Am.4:1). Ar to mēs šai kontekstā gribam teikt, ka faraona pagānu idejas netika noraidītas kā nepareizas, bet netieši tika norādīts uz Jahves un Viņa tautas pārākumu par viņiem. Daudzi autori ir atzīmējuši, ka apkārtējo Tuvo Austrumu kultūrās ir daudz mītisku nostāstu, kuri izklausās pēc atsaucēm uz Bībeles brīnumiem, kā piemēram, Saules apstāšanās, Sarkanās jūras izžūšana un tml. (10). Viņi pieraksta šos brīnumus saviem dažādajiem dieviem. Pilnīgi iespējams, ka šīs leģendas ir tikai kropļoti Bībeles pierakstos attēloto notikumu pārstāsti, kas parādījās pēc šiem brīnumainajiem notikumiem. Taču precīzu šo mītu rašanās laiku nav iespējams noteikt. Saskaņā ar bagātīgajiem pierādījumiem, ka Dievs veic tādus brīnumus, lai sagrautu apkārtējo tautu mitoloģiju un filosofiju, varētu būt iespējams, ka šīs leģendas pastāvēja pirms notika Bībelē aprakstītie brīnumi. Kad Dievs atdalīja Sarkanās jūras ūdeņus vai apturēja zemes riņķošanu, šie fakti varēja būt spēcīga atsauce uz leģendām, kas vēstīja par dažādo dievu (X,Y vai Z) brīnumdarbiem. Bija skaidrs, ka Jahve, Izraēla Dievs, patiesi lika notikt šiem brīnumiem reālajā dzīvē nevis leģendārajos atstāstos. PIELIKUMS: „Arī ļaunie gari tic un dreb” (Jēkaba 2:19) „Ļaunie gari” šeit lietoti (šķietami) garu apsēsto cilvēku apzīmēšanai un to ‘trīcēšanai’, kas bija vērojama dziedināšanas laikā. Bet es nedomāju, ka šis pants Jēkaba vēstulē vēstītu mums par ļauno garu pastāvēšanu. Jēkaba vēstules 2.nodaļa ir daļa no iztēlota dialoga starp „darbu cilvēku” [kas uzskata, ka darbi var glābt] un „ticības cilvēku” [kas domā, ka pietiek pateikt, ka tu tici, un tavam dzīves veidam nav nozīmes]. Abi iedomātie sarunu biedri izsaka ‘nepareizus’ apgalvojumus, tādēļ nav brīnums, ka ‘darbu cilvēks’ noniecina ticību, sakot, ka pat garu apsēstie cilvēki var ticēt un tikt dziedināti. Pats par sevi šis pants nevar būt par pierādījumu tam, ka ļaunie gari ticētu, jo vispārpieņemtais uzskats ir, ka ļaunie gari ir kritušie eņģeļi, kas nevar ticēt, nevar nožēlot grēkus un nevar tapt dziedināti. Šis pants, ja to ņem burtiski, būtu pretrunā ar augstāk minēto uzskatu sistēmu. Piezīmes
4-7 Kānaāniešu teoloģijas beigas Agrīno kānaāniešu cilšu, kas dzīvoja ebreju iziešanas no Ēģiptes laikā, reliģisko ticējumu analīze parāda, ka viens patiesais Dievs izvēlējās Sevi atklāt valodā, kas nepārprotami atsaucās uz apkārtējiem teoloģiskajiem ticējumiem. Vienu no visvarenākajiem kānaāniešu dieviem to daudzo dievību pulkā, kuras kānaānieši pielūdza, sauca ‘El’ (1). Tā Kunga, Izraēla Dieva, raksturojums, kā tas dots pirmajās piecās Bībeles grāmatās, ir gandrīz identisks ar kānaāniešu Dieva ‘Ela’ raksturojumu (2). Piemēram, ‘El’ apprecēja prostitūtu Asarti, tāpat arī Jahve apprecēja prostitūtu Izraēlu (Hoz.3:1); un viszīmīgākais ir tas, ka ‘El’ upurēja savu miesīgo dēlu (3). Zīmīgi ir arī tas, ka ‘El’ ir viens no vārdiem, ar kuriem Dievs Sevi sauc Rakstos. Arturs Gibsons norāda, ka vārdam ‘Jahve’ ir līdzība ar amoriešu dieva Ja-Vī vārdu, kā arī ar ugarītu dievu Jahanīnu (4). Tā ir nepārprotama liecība tam, ka Dievs atklāj Sevi tam laikam raksturīgajā valodā, lai ar to parādītu Savu acīmredzamo pārākumu, ka šīs citas dievības, uz kurām Viņš atsaucas, nemaz nepastāv, un Jahve ir vienīgais ‘El’. Šie dievi ar līdzīgiem vārdiem nebija nekas, salīdzinot ar patieso Jahve El. Apkārtējo reliģiju parodēšana Londonas Britu muzejā glabājas vislielākais pasaules arheoloģisko izrakumu krājums, kas nāk no Izraēlas un apkārtējām tautām. Pastaiga gar šiem eksponātiem drīz vien atklāj, ka viens patiesais Izraēla Dievs atklāja Sevi reliģiskajos terminos, kuri sasaucās ar apkārtējo pagānu tautu ticības mācību dažādajām dievībām. Minēšu tikai dažus piemērus, kas to nepārprotami apliecina:
Elija un Elīsa Tāda veida apkārtējo pagānu ticības elkiem un ļaunajiem gariem sagraušana ir raksturīga Vecajai Derībai. Tā, 1.Ķēniņu 18 pieraksti attēlo sacensību starp ticību Baalam, negaisa un lietus dievam, un Jahvem, Izraēla Dievam. Sacensība acīmredzami pierādīja, ka Baala kā tāda vispār nav; un visa tauta to redzēja un piesauca To Kungu: „Tas Kungs ir Dievs, Tas Kungs ir Dievs!” 2.Ķēniņu 2:19 apraksta cilvēku gaušanos, ka „ūdens te ir nelāgs un zeme neauglīga”. Elīsa nepārmet tiem māņticību un zemes neauglības attiecināšanu uz sievu neauglību; tā vietā viņš ar Kunga vārdu padara ūdeni veselīgu un zemi auglīgu līdz šai dienai „kā Elīsas vārdi, ko viņš runāja, bija sacījuši”. Parasti cilvēki būtu griezušies pie burvjiem pēc palīdzības, lai aizdzītu nešķīsto garu, kurš, pēc viņu domām, bija vainīgs nelaimē. Taču Elīsas brīnums skaidri norādīja uz to, ka ūdens ļaunums, tāpat kā tā veselīgums ir Dieva rokās un Viņam nav grūti vērst ļaunu par labu. Tas bija daudz iedarbīgāks līdzeklis pret māņticību nekā vārdisks māņticības nopēlums. Arī spožā zvaigzne (Lūcifers)… Jesajas 14:12-15 apraksta „spožās zvaigznes, ausekļa dēla”, Bābeles ķēniņa vēlmi pacelties augstāk par debesīm un ieņemt Jahves troni. Faktiski, tas ir citāts (5) no Ugaritu leģendas par dievu Attru (attiecīgais ebreju vārds ir latviskotajā Bībelē tulkots kā „spožā zvaigzne, ausekļa dēls” un angļu variantā – Lūcifers). Attrs vēlējās kļūt par visaugstāko dievu, un tas, apkārtējo tautu mitoloģijās, viņam arī izdevās. Jesaja citē šo leģendas daļu, bet parāda, kā Jahve to nogāzīs mirušo valstībā, visdziļākajā bedrē! Tas jo skaidri parāda, ka Bībele atsaucas uz apkārtējās pasaules leģendām un mītiem ar nolūku iedvest bijību pret Dieva varu, kas padara visus pagānu mītu elkus un dievības absolūti bezspēcīgus un tādēļ vienkārši neesošus. Daudzi autori ir atzīmējuši, ka Jāņa evaņģēlijs un vēstules ir cauraustas ar atsaucēm uz tolaik izplatīto gnosticisma filosofiju (6), lai parādītu patiesā evaņģēlija pārākumu pār pirmā gadsimta pasaules tukšo filosofiju, kad Jānis iedvesmā rakstīja savu evaņģēliju. Tas ir Jaunās Derības analogs Jesajas 14.nodaļai. Yüklə 1,63 Mb. Dostları ilə paylaş:
|