Īstenais nelabais ko Bībele saka par velnu



Yüklə 1,63 Mb.
səhifə33/33
tarix25.03.2017
ölçüsü1,63 Mb.
#12649
1   ...   25   26   27   28   29   30   31   32   33

Dekorāciju maiņa

2006.gadā veiktā amerikāņu kristiešu aptauja [publiskota www.barna.org] uzrādīja, ka:

* 55% uzskata Sātanu drīzāk par ļaunuma simbolu nekā par reālu būtni.

* 45% jaunpievērsto kristiešu netic Sātana kā reālas būtnes eksistencei.



* 68% katoļu Sātans ir tikai simbols, tie neuzskata, ka Sātans attiektos uz reālu būtni. Jāatzīmē, ka pēdējais „Katoļu enciklopēdijas” izdevums vairs nedefinē Velnu kā „ārēji pastāvošu realitāti”, bet atsaucas uz to kā uz „psiholoģisku spēku simbolu”.
1997.gadā 114. ASV Prezbiteriešu baznīcas Ģenerālā asambleja uzdeva Teoloģijas un kultūras padomei izpētīt „velna būtnes un dēmonu jautājumu” un ziņot par šī pētījuma rezultātiem. Saskaņā ar viņu secinājumiem, Bībele nevar atbalstīt Sātana būtnes pastāvēšanu, kaut gan daži kristieši uzskata, ka šī doma atbalsta viņu pasaules uzskatu. Mūsu kontekstā ir interesanti atzīmēt šīs padomes internetā sniegto komentāru: „Kristiešu teologi ir vienmēr lauzījuši galvu par pretrunu starp apgalvojumu no vienas puses, ka viss (kas pastāv) ir Dieva radīts un no otras puses, ka „ir” un „pastāv” ļaunums. Kā var atzīt labu Dievu, kas ir visa pastāvošā radītājs, un tad runāt par ļaunuma un ļaunu būtņu pastāvēšanu?”. Tieši šī sarežģītā jautājuma pētīšana ir mūsu darba mērķis. Šķiet, ka daži jau sāk apjēgt šīs problēmas būtību.
Šo kopējo ainu apstiprina arī cits, no pirmā neatkarīgs pētījums (3). Taču baznīcas kungi nemitīgi piesauc Sātana būtni, izmantojot to kā draudu, lai piedabūtu cilvēkus maksāt desmito tiesu, nākt uz baznīcu utt. Taču tas liecina par viņu atpalicību no reālās cilvēku domāšanas par lietām. Taču es nevaru uztvert šos ciparus kā labu ziņu, ņemot vērā to, cik izplatīta kristiešu sabiedrībā ir pakļaušanās miesiskumam, bibliskajam ‘velnam’. Es redzu, ka cilvēki ir uztvēruši, cik muļķīgi ir ticēt Sātana personībai. Taču tā vietā nav nācis nekas labāks; nerunājot jau par milzīgo izaicinājumu, kas pastāv tās patiesības apziņā, ka mūsu pašu prāts ir mūsu galvenais pretinieks, mūsu Sātans un mums ir jācīnās ar to katru mīļu brīdi Dieva Gara spēkā.
Neskatoties uz to, ka ticība velna personībai un dēmoniem iet mazumā, es esmu pārliecināts, ka tas nenozīmē, ka cilvēkiem ir skaidrība šajās lietās. Mitoloģiskie uzskati turpina dzīvot, tērpjoties citās drānās. Mūsdienīgā kultūra ar tās zinātnisko noslieci grēcīgos eņģeļus un dēmonus ir aizvietojusi ar citplanētiešiem, kas ierodas lidojošos šķīvīšos un izvaro sievietes. Tāda veida ‘zinātniskā fantastika’ ir laidusi dziļas saknes sabiedrībā un kultūrā. Un nekad iepriekš nav bijuši tik izplatīti „ienaidnieku” meklējumi citos tā vietā lai pieņemtu kā faktu to, ka vislielākais mūsu ienaidnieks ir mūsu pašu dabiskais grēcīgums. Kristieši saskata ļaunuma perēkli musulmaņos tāpat kā tas bija krusta karu laikos; tāpat kā dažādos laika posmos 20.gadsimtā kristieši to saskatīja krievos, komunistos, melnajos; tajos, kas neatzīst trīsvienību; šķirteņos; tajos, kas košļā gumiju baznīcā un tml. Šķiet, ka mēs allaž tiecamies no jauna definēt šo ārējo ‘ienaidnieku’, ‘Sātanu’, izvairoties atkal un atkal no būtiskās mums piemītošās problēmas – mums dabīgi piemītošā grēka un pašapmāna.
Mēs runājām par milzīgo duālisma ietekmi – domas par labā dieva un sliktā dieva pastāvēšanu. Ja ir Dievs, tad jābūt arī velnam; ja ir eņģeļi, tad jābūt arī dēmoniem / ļaunajiem gariem; ja ir debesis, tad jābūt arī ellei. Un mēs centāmies parādīt, ka duālisms nav Bībeles mācība, tieši pretēji. Pēdējo dažu gadu desmitu patīkamā tendence ir tā, ka daudzi kristieši tagad atzīst, ka ‘elle’ nav nekas cits kā vienkārši kaps; un ka taisno atalgojums un cerība ir Dieva mūžīgā Valstība zemes virsū, nevis došanās debesīs pēc nāves. Man šķiet, ka debesis / elle duālisma noliegumam ir jāiet vēl tālāk, ieskaitot Sātana personas noliegumu un pieņemot Dievu kā ‘visu visā’. Mūsu cilvēciskajam spriešanas veidam duālisms ir ļoti pievilcīgs; tas pieļauj vienkāršotu skatu uz dzīvi no divām pretējām pozīcijām: Mēs un Viņi, kauboji un indiāņi, varoņi un nelieši, draugi un ienaidnieki…visu laiku izvairoties no sapratnes, kas ir būtiska kristietībā, ka vislielākā cīņa, kas cilvēkam ir jāizcīna, ir cīņa sevī.
Psihologi uzskata, ka cilvēka psihei piemīt baiļu nepieciešamība, tā vēlas baidīties. Tas redzams no lielās teroru stāstu, filmu, tēlu, Stīvena Kinga romānu popularitātes; arī no masu informācijas līdzekļu sapratnes, ka to globālie patērētāji kāri uztver terorisma ziņojumu iedvestās bailes un sensācijas. Visiem pagānu domas par ‘Sātana būtnes’ priekštečiem kopīga ir bijusi baiļu un šausmu iedvešana. Patiesas kristietības mērķis ir ‘aizdzīt’ bailes ar ticību visaptverošai Dieva mīlestībai (1.Jņ.4:18). Tik daudzas pakļaušanas sistēmas ir izmantojušas bailes no sātana – lai izaudzinātu bērnus paklausībā, draudzes – priesteru pakļāvībā un tml. Sen jau būtu laiks saprast, ka Dievs tā nestrādā. „Jo bailēm ir mokas” (1.Jņ.4:18) un tieši no tām mūs paglābj patiesa Kristus krusta izpratne. Dievs nenodarbojas ar psiholoģiskām manipulācijām, viņš neizmanto bailes, lai mūs pakļautu. Kaut gan jāsaka, ka cilvēce arvien vairāk nonāk baiļu varā. Cilvēki var smieties par bailēm no Lohnesas monstra, vilkačiem, dīvainām nakts skaņām…taču mūsos mīt nepieciešamība izjust bailes, kurai šī visnotaļ izplatītā Sātana būtnes doma ir mīļa. Tādēļ ir tik grūti pārvarēt šo domu virzību. Gribētos cerēt, ka šis pētījums jums ir palīdzējis šajā ziņā. Sen jau ir pienācis laiks radikāli jaunai domāšanai par Sātanu un par mums pašiem, 21.gadsimta cilvēces traģēdijai uzšķirot arvien jaunas lappuses.
Pēdējais aicinājums

Šajā grāmatā es esmu tik daudz runājis par nepieciešamību cīnīties pret grēku mūsos, apgūt paškontroles spēju, izprast, ka mūsu lielākais personīgais sātans / pretinieks ir mūsu cilvēka daba un tās grēcīgās tieksmes. To es gribu atkārtot arī grāmatas noslēgumā. Bet līdz ar to es nevaru neizteikt brīdinājumu. Es būtu pievīlis lasītājus, ja es aicinātu jūs tikai nomākt jūsu grēcīgās tieksmes bezkaislīgā burta kalpības veidā. Es nepiederu pie K.G. Junga pielūdzējiem, taču viņš līdz ar citiem psihologiem ir pamatoti atzīmējis, ka apspiežot savas kaitīgās vēlmes, mēs varam radīt sevī „ēnu” personību, sava veida negatīvu spēku sevī, kas var brīžiem izlauzties uz āru. Kā piemēru varētu minēt augstas pašsavaldības kristieti, kura agresivitāte brīžiem izlaužas uz āru gaužām nepievilcīgā veidā, reaģējot uz kādu maznozīmīgu problēmu. Šīs apspiestās vēlmes nepazūd tāpēc vien, ka tās tiek apspiestas – tās var novest, sākot no kuņģa čūlas līdz sevis ienīšanai (4). Šī ļaunuma apspiešana indivīdā ir saistīta ar lielā pasaules ļaunuma apzināšanās noliegumu un apspiešanu; un tas ir viegli izdarāms, ja mēs to visu norakstām uz kāda pārcilvēciska Sātana rēķina. Solžeņicins par to ir daudz domājis un secinājis: „Klusējot par ļaunumu, apglabājot to tik dziļi mūsos, ka virspusē par to nekas vairs neliecina, mēs to implantējam un nāks laiks, kad tas celsies augšup tūkstoškārtīgi.” (5). Ir jābūt citai izejai, ko Neumanns sauc par „jauno ētiku”, kas izriet no šīs sapratnes. Es domāju, ka šī ‘cita izeja’ ietver sevī pilnīgu pakļāvību Kungam Jēzum Kristum kā mūsu personīgajam Kungam un Saimniekam, kristības Jēzū Kristū ar pilnu iegremdēšanos Viņā, tādu ticību un rīcību it kā mēs būtu „Kristū” un Viņa taisnība un personība tiktu pielīdzināta mums, kā Jaunajā Derībā teikts „ticība tiek pielīdzināta par taisnību”. Mūsu paš-uztvere izmainās un, pat grēkojot, mēs uztveram sevi „esam Kristū”, rīkojoties kā Viņš rīkojās un domājot kā Viņš domāja. Romiešiem 7 Pāvils runā par savu nožēlojamo neveiksmi paškontroles un grēka apspiešanas ziņā, jo grēka vara izrādījās daudz stiprāka…un Romiešiem 8 viņš izsaka pateicību Dievam par Viņa dāvāto izeju, kas mums dota „Kristū”, ka mēs tērpjamies Kristus Garā un Kunga Jēzus personībā. Un tas viss ir kontekstā ar viņa aicinājumu Romiešiem 6 izprast kristības kā personīgu pakļaušanos Kristum, „ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un lai mēs vairs nekalpotu grēkam, jo, kas nomiris, tas ir taisnots [atbrīvots] no grēka…Tāpat spriediet arī jūs par sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojiet Dievam…Tad grēks vairs nebūs jūsu kungs…no grēka atsvabināti, kalpojat taisnībai…Bet tagad, kad jūs esat atsvabināti no grēka un esat kļuvuši par Dieva kalpiem, jūsu ieguvums ir svēttapšana un tās gals – mūžīga dzīvība”.


Es esmu vairākkārt runājis par grēka un ļaunuma rašanās problēmu un cilvēka iekšējās cīņas pret to nepieciešamību. Lai cik svarīgi, pareizi un nepieciešami tas būtu, galvenais ir tas, ka Kungs Jēzus Kristus krustā ir iznīcinājis „velnu”, grēku, ļaunumu visos tā izpausmes veidos, guvis uzvaru pār to (Ebr.2:14-18). Viņa nāves rezultātā gūtā pestīšana nebija kāds abstrakts darījums; tā nebija teorija, bet gan reāla lieliska dzīve un uzvaru nesoša nāve, kas vainagojās ar tikpat reālu augšāmcelšanos. Tas nozīmē, ka personīgi jūs un arī es pats esam brīvi no grēka un ļaunuma varas un pat nāves. Tika pavērts ceļš reālai, daudznozīmīgai, izjustai piedošanai un mūžības cerībai mūžīgā Valstībā bez ļaunuma. Šo realitāšu priekšā valoda zaudē savu varu un nozīmi; komentāri kļūst bezjēdzīgi. Vienīgā reakcija varētu būt ne kādas citas teorijas pieņemšana, nedz nedaudz mainīta izpratne; bet gan pateicības piepildīta dzīve.
Piezīmes

    1. See Plutarch, Oracles in Decline in D. Russell, ed., Plutarch: Selected Essays and Dialogues (Oxford: O.U.P., 1993).

    2. P.G. Bolt, „Jesus, the Daimons and the Dead”, in The Unseen World, ed., A.N. Lane (Exeter: Paternoster, 1996).

    3. Andrew Delbanco, The Death of Satan: How Americans have Lost the Sense of Evil (New York: Farrar, 1995).

    4. Šo parādību ir aprakstījuši un analizējuši daudzi autori, kā arī koncentrācijas nometnes bijušais ieslodzītais Viktor Frankl, Man’s Search for Meaning (New York: Simon & Schuster, 1963); Erich Neumann, Depth Psychology and the New Ethic (New York: Harper Collins, 1973); Antonio Moreno, Jung, Gods and Modern Man (Notre Dame: University of Notre Dame Press, 1970) especially p.41.

    5. Alezander Solzhenitsyn, The Gulag Archipelago (New York: Monad Press, 1974), p.178.


Sestā atkāpe: Ciešanas

PAR CIEŠANĀM

Cietējiem Evaņģēlijs patiesi ir prieka vēsts. Visiem reiz pienāk ciešanu laiks un visi ilgojas izkļūt no tā pēc iespējas ātrāk. Mierinātāji nespēj remdēt ciešanas, taču palīdzot cietējiem tie ir kā aizsargtīkla daļa ar Dievu tajā vietā. Dievs svētī tos abus un Viņa vaigs uzlūko tos. Pat ciešanu izraisītā spēku izsīkumā mūsu atlīdzība ir debesīs. „Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti”, Mateja 5. Cietēju alga ir liela debesīs tiem, kas cieš Dieva dēļ.


Tiem, kas izraisa ciešanas, būs visgrūtāk

Necilvēcīgo mocītāju stāvoklis ir daudz sliktāks par viņu upuru stāvokli, jo mokām pakļautie var izvēlēties, kā uztvert šīs mocības. Patiesi garīgs uztveres veids var vērst ļaunu apstākli no tumsas gaismā. Mēs varam arī „redzēt” Viņu, kā tas notika ar Daniēla trīs draugiem, kad nekas cits vairs nevar palīdzēt. Raugies augšup, jo Es esmu ar tevi. Jau tagad ir jābūt prieka priekšnojautai ciešanās pirms prieka un krustā pirms kroņa. Lai kādas būtu ciešanas, tās nereti tik ātri nepāriet kā mums gribētos, taču Viņš vienmēr būs mums līdzās.



Lielas ciešanas ar Dievu

Lielās ciešanās mēs jūtamies Dieva pamesti un kādu brīdi, tāpat kā Ījabs, nespējam atmest neticību. Mēs pat varam izjust kārdinājumu noliegt Dievu. Ījabs teica: „Ja es eju uz austrumiem, tad Viņa tur nav, un, ja es eju uz rietumiem, tad es Viņu nepamanu. Ja Viņš darbojas ziemeļos, tad es Viņa nesaredzu, ja Viņš pagriežas uz dienvidiem, tad es Viņa tāpat nesaredzu”. Dieva ziņā ir noteikt, cik ilgi un stipri mums jācieš. Ja mēs pakļaujamies, Viņš ir mūsu „patvērums”, 32.psalms, kur pirms mums bija Kristus miesa. Neatsakoties no Dieva, ciešanas var gūt nozīmi, ja mēs lūkojamies uz priekšu un augšup, zinot, ka „” ir tikai uz brīdi, 1.Pēt.1:6-9. Mūsu ciešanu izpratne ir iespēja augt ticībā, jo Svētajos Rakstos lielie cietēji ir tie, kas nes Gara augļus, Gal.5. Mēs varam pilnveidoties ciešanās. Kristus pilnveidojās, pakļaudamies ciešanām. Nedz tumsa, nedz elles vārti nevar turēties pretī Dieva pārveidošanas spēkam, kad ļaunums pārvēršas savā pretspēkā līdzīgi ceturtajam Kristus līdziniekam uguns peklē. Rūgtums, kuru Dievs vērš dvēseles mīļumā, rada sapratni un uzlabo mūsu attiecības ar Viņu. Ja mēs kļūstam līdzīgāki Viņam mūsu attiecībās ar citiem, tas arī ir viss, ko Viņš no mums sagaida.


Vilšanās

Vilšanās aizmiglo skatu uz priekšu un mums rodas nepieciešamība pēc svaiga skata uz ticību un cerību, kas palīdzētu mums lūkoties uz priekšu un augšup, jo pretējā gadījumā cilvēka stāvoklis ir gaužām bēdīgs. Psalms 62:5: „Esi klusa, mana dvēsele, vērsdamās uz Dievu, jo no Viņa nāk mana cerība!” Tas ir vairāk kā optimisms, tā ir dzīve ar ticību, drosmi un apņēmību sagaidīt to labo, kas mums priekšā. Dievs var izmantot arī fizisku trūkumu, kā Jēkaba gadījumā, pilnveidošanās nolūkā. Viņš ir vienmēr līdzās, vērojot un palīdzot pilnveidošanās procesam, arī „nē” atbildes gadījumā.


Dievs darījis taisnus Savus ceļus Dāvida, Jāņa Kristītāja un Stefana priekšā, tāpat kā arī Jēzus Kristus priekšā. Viņu morālie spriedumi bija dziļi, līdz pat „Piedod tiem” attiecībā uz saviem mocītājiem. Mums arī būs jācieš cik spēka, augot gudrībā, saskaņā ar Viņa nolūku un vēlmi. Mūsu lēmumiem pietrūkst Dieva gudrības un, ja mēs lūdzam Dievu palīdzēt mūsu ciešanās, Viņš strādās atsevišķi ar katru no mums. Svētīts ir tas cilvēks, kuram nav jāzina atbildes uz visiem jautājumiem.
Vai tā būs vilšanās bez Dieva, vai vilšanās ar Dievu? Raksti nekad nenovērtē sāpes vai izmisumu un vilšanos pārāk zemu, jo tā ir zīme, ka mēs alkstam beigu. Jūs nespējat sekmīgi cīnīties ar Dievu, taču pazemība ilgstošu ciešanu pieņemšanā nesīs mums svētību, kā tas teikts Psalmos un Ījaba grāmatā. Mums nav dots zināt Dieva iemeslus, bet mēs nevaram riskēt, atsakoties pieņemt ciešanas. Ciešanas ir tumšs un sarežģīts ceļš, kas jāstaigā, piedodot nepiedodamam un lūdzot svētību ļaunumam. Tad mēs līdzināmies Dievam, 2.Kor.1:3-7.
Tuvojieties Dievam

Lūgšanas ir efektīvas, kad mums ir cieša saikne ar Dievu, lai kāds arī būtu to rezultāts. „Lūdziet bez mitēšanās Dievu” (1.Tes.5:17). Lūgt „bez mitēšanās” nav iespējams, tātad „bez mitēšanās” jānozīmē tādu tuvību ar Viņu, staigāšanu ar Viņu Vissvētākajā vietā, kur Viņš zina mūsu vajadzības vēl pirms mēs par tām ieminamies. Cīnīties un sasniegt šo vietu ir balva Viņam un Viņa klātbūtne liek aizmirst par ciešanām, kad mēs sajūtam, ka Viņš cieši tur mūs Savā rokā. Tad ciešanas ir kā Dieva vēstījums mums.


Dievs negarantē mierīgu nāvi vai ātru galu ciešanām, bet Viņš piedāvā veidus, kā pārvarēt apstākļus un bažas. Viņš ir nodrošinājis pēcnāves dzīvi Valstībā. Bet mēs arvien vēl saucam, ‘Kad mitēsies apspiešana?’ Viņš atbild: „Esiet pacietīgi, Es vienmēr esmu līdzās” bet „vēl ne. Mēs nezinām, kad vēl izbeigsies, taču mūsu uzticība aug mūsu ciešanās. Ja mēs izmetam visu no galvas un paļaujamies uz Dievu, tas palīdz mums atbrīvoties no ciešanām. Tieši šī ir tā mācība, ko Dievs piedāvā mums mūsu ciešanās.
Neizmērojamas dāvanas un liela svētība nenodrošina mūs pret ciešanām. Bez Dieva nodrošinājuma no bagātībām nav nekāda labuma tieši tāpat kā tās nenes labumu ļaunajam cilvēkam. Tās nedeva labumu Salamanam, un viņš padevās ļaunumam. Bieži vien cilvēks ir traģiskas izvēles priekšā, iegūt vēlamo vai neiegūt vēlamo. Dieva tauta turpināja kurnēt par Dieva apslēptību, nesadzirdot Viņa atbildi, ka grēku nožēla atgriezīs tos pie Dieva. Viņa derība ar mums arī ietver paklausību. „Es celšu Savu lielo Vārdu atkal godā”, Ecēhiēla 36:23. Dieva noslēpumainie darbi sākās Ēdenē un vainagojās ar Pāvila vēsti pagāniem. „Dievs, bagāts būdams žēlastībā…arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu”. Šis Ef.2 atklātais noslēpums no jauna uzsver grēku nožēlošanas nepieciešamību, lai atgūtu tuvību ar Dievu.
Noregulējiet attiecības ar Dievu

Kad nākotne ir miglā tīta, Dieva vārdi iedveš cerību. Pēc pagātnes neveiksmēm Dievs neklusēja, bet atkal atjaunoja cerību, kad Viņš sūtīja Savu Dēlu. Jēzus deva atbildes. Viņš nomierināja klausītājus ar vārdiem: „Kas Mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu”. Bet vairums neņēma nopietni Viņa apgalvojumu, ka Viņš ir ķēniņš vai pestītājs. Viņš demonstrēja vadmotīvu, ka grēku piedošana ir nopietna gatavošanās Valstībai. Neviens cits nevar pareizi novērtēt manu piedošanu. To zina tikai Dievs. Ļaudis redzēja klibus staigājam un aklus redzam, bet pamatvēstījums par atkal apvienošanos ar Dievu caur grēku piedošanu tos nesasniedza. Bez cerības un bez ticības, tie visu pārprata un to liktenis bija neticība.


Šaubu māktos neiedvesmoja vārdi „Mana valstība nav no šīs pasaules” un tie nepieņēma Dieva Dēlu un sita To krustā. Dievs neiejaucās, lai to novērstu, taču šis notikums atvēra Vissvētāko vietu katram, kas staigā ar Dievu. Krusts nebija neveiksme, jo tas bruģēja ceļu citiem. Daži uzdod jautājumus un ņirgājas, piemēram, kāpēc ļauni cilvēki, grēcīgums, nabadzība un netaisnība dominē, un kāpēc Viņš nesūta Savu Dēlu? Jo tāda ir Viņa griba šobrīd.
Jēzus atjaunoja tuvību ar Dievu, kas tika sagrauta Ēdenē, parādīdams šo ceļu mums. Ja Jēzus būtu padarījis savus ienaidniekus nespēcīgus bez ciešanām, Viņš tagad nevarētu būt kopā ar mums kā mūsu pestītājs. Tas atjauno mūsu ticību, ka labais uzvarēs. Dievs mūs mīl, neieredzot mūsu ļaunos gājienus, žēlīgi piedod un līdz ar mums pārdzīvo, kad mēs ciešam labu darbu dēļ. Viņš arī dod mums norādījumus, kā celt ticīgo baznīcu kā jaunu dzīves vietu Viņam. Dievs bija un ir klāt visneticamākajās vietās. Mēs Viņu redzam Viņa baznīcas sejā. Templis vairs nav fiziska celtne, bet „Kristus miesa”. Pāvils mums atgādina: „Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo?” Tagad nav iespējams sagraut šo dievišķo celtni. Dievs var perfekti darīt savu darbu, bet savervēdams tādus nepiemērotus darbiniekus kā mūs, Viņš māca mums ko vairāk par Sevi. Atbalstiet tos, kas mīl Jēzu; tā mēs atbalstām Jēzu, un citi redz Jēzu mūsos. Neskatoties uz mūsu nepilnību, Dievs saredz vērtību mūsos, kaut gan lai kā mēs censtos, mēs esam ļoti nepilnīgi Viņa pārstāvji.
Pievienošanās kādai grupai, kas pieturas pie kāda doktrīnu klāsta, neapmierina Dieva prasību pēc individuālas uzticēšanās Viņam. Neviena sekta to nespēj. Dievs sagaida no mums daudz vairāk mūsu grūtībās, jo grūtības var savukārt slavināt Viņu. Mēs varam būt droši, kad Viņš saka: „Es esmu šeit”. Dievu sarūgtina tas, kur mēs esam. Dievs atbalstīja Ījabu, (nevis Ēlihusu), kad Ījabs demonstrēja savu nelokāmību. Viens cilvēks ir no svara. Viena cilvēka ticība Dievam nozīmē ļoti daudz. Šī individuālā pieeja bija / ir Dieva dāvana un svētība mums.

Dieva mēraukla, ne mūsējā

Labestība bija Dieva radīšanas plānos pirms grēka, un pēc grēka Dievs ieviesa atgriešanos ar iespēju izvēlēties labu, nevis ļaunu, kam mēs varam piekrist vai nepiekrist. Dzīve patiesi šķiet sarežģīta esam. Ījabs sūrojās par netaisnību. Taču Dievs neseko Ījaba taisnības izpratnei. Ījabs varēja „atsacīt Dievam un mirt”. Nav mūsu spēkos saprast, kā Dievs mūs māca. Taisnīgums ir Dieva rokās un mūsu rezultāti ir atkarīgi no mūsu attiecībām ar Viņu. Garīgās realitātes ir lielākas par fiziskajām ciešanām, bet Dievs nav ienaidnieks šais ciešanās, jo Viņam tas ir labāk zināms.


No tumsas Jēzus atspīdēja kā spilgta gaisma pie debesīm. Taču Viņa nāve un augšāmcelšanās nedarīja galu netaisnībai. Mīlēt Dievu nozīmē arī pildīt grūto uzdevumu lūgt svētību apmelotājiem. Tas liek svētībai atgriezties atpakaļ pie mums. Dievs neatbild un neapstrīd apvainojumu netaisnībā, Ījaba 38-41. Viņš sniedza mācības stundu, kā Viņš pārvalda fizisko un morālo visumu, un kā Ījabs to nespēj. Tad Ījabam viss kļuva skaidrs un visas aizvainojuma pēdas izzuda. Paļaušanās uz Dievu, kad mums nav zināmas atbildes, galu galā attaisnos mūs un sniegs mums apmierinājumu.
Mēs nespējam saprast atbildes par mūsu ciešanām un visuma uzbūvi, un Dievs to no mums neprasa. Citā dzīvē mēs varbūt to sapratīsim, bet tagad, tā kā mums ir cita mēraukla, mēs esam iespīlēti laikā un telpā un citos noslēpumos, kas nav atklāti. Mēs nespējam paredzēt un mūsu uztvere ir izkropļota, bet mēs nevaram saukt Dievu par netaisnu. Mēs nesaprotam ļaunuma uzvaras gājienu, netaisnīgus notikumus vai to, ka netaisnais uzvar taisno un cik skumji tas viss ir. Un tā, mēs paliekam neapmierināti, taču uzticīgi Viņam.
Ābrahāma (zvaigznes) un Ījaba (visums) pārbaudījumi veicināja viņu ticību nezināmajam, un viņi patiesi staigāja Viņa pēdās. Dievs iedrošina mūs, lai mēs atspoguļotu Viņa nodomu un būtu mierā ar to, ka visu uztvert nav mūsu spēkos. Viņš mūs pārliecina: „Dieva vārds ir jums līdzās”. Ābrahāms un Ījabs zināja, ka viņi nevar zināt visu. Un šis nesaprašanas stāvoklis var likt mums pārliecināties, ka Dievs ir atbildīgs par visu. Mūsu gudrības trūkums ved mūs labāk mūsu nepilnībā pie Viņa kājām un liek teikt „ņem mani”, jo savā miesā un grēkos es esmu niecība. Pirms laika sākuma, pirms Radīšanas (kas ir tik grūti aptverama), Dievs zināja, ka mums būs nepieciešama izpirkšana. Viņa plāns neradās steigā nejauši, kad pasaulē ienāca grēks. Šis plāns jau bija mums sagatavots.

Traģēdija, tumsa un uzvara

Dieva vārdi iedrošina mūs ticēt Viņa gribai, kaut gan mēs esam liecinieki Viņa šķietamam kurlumam. Viņš ir mūs iežogojis, Ījaba 23, bet pat izteiciens Viss notiekošais ir uz labu šodien vairs nedarbojas. Dieva vārdos ierakstītās vērtības pamatojās uz dievišķo saistību, kas smēlās spēku no neredzamās pasaules nepiepildītajiem apsolījumiem. Šaubīšanās laiki palīdzēja iestāties ticībai. Mēs varam veicināt ticību tumšajos laikos un ticība patiešām zeļ un plaukst. Šausmīga nedrošība, ko stiprina pārbaudījumi, var novest pie vēl stiprākas ticības un kaut arī šī ticība aug grūtībās, tā kļūst nesatricināma. Kad Dievs šķiet esam vistālāk no mums, Viņš var būt vistuvāk, jo arī Viņam ir pazīstamas bēdas. Viņa Dēla nāves stundā iestājās vispārēja vilšanās. Pat Dievs šķita miris un nekustīgs. Bet šis Dēls augšāmcēlās. „Viņš ir augšāmcēlies”. Tā, traģēdija, tumsa un sekojošā uzvara šķiet arī ir ceļš, ja vien mēs varam sasniegt uzvaru. Viss, kas notiek, ir uz labu” ir grūtākais un garākais ceļš, bet vislabākais brīnums.


Kad „Vārds tapa miesa” Jēzus apvienoja fizisko un garīgo pasauli. Mēs arī varam būt kā Viņš, kur Viņš ir mūsos un mēs Viņā. Mēs, darīti pēc Dieva tēla un līdzības esam cēlušies vērtībā ar Viņa dāvanām. Viņš nolaidās ar dāvanām. Dievs atsaucas uz mūsu šaubām, izbailēm, vilšanos un ticību, 22. psalms, pārliecinot mūs, ka Viņš būs tur klāt un nepametīs mūs postā, kad mēs būsim kļuvuši par pīšļiem. Viņš bija ar artrīta piemeklēto Jēkabu, kas sauca pēc Dieva palīdzības visgrūtākajos pārbaudījumos.
Dievs mūs atbalsta, vēršot izmisumu par labu, bet mēs nedrīkstam Viņu ignorēt. Neviens no slavenībām nav Viņu ignorējis un arī mums ir labas vai sliktas izvēles iespējas attiecībās ar Dievu. Apslēptība nenozīmē, ka Dievs ir ienaidnieks, kuram nav nekādas daļas gar mums. Visi Dieva uzticamie kalpi tiek iedrošināti savā aprobežotajā redzes lokā, kad tie redz izkropļotu realitāti, un Dievs iedrošina tos un pastiprina to sapratni. Mēs arī salīdzinām dabīgo un pārdabisko pasauli un redzam, ka Viņš saprot un palīdz mums mūsu šaubās. Mēs neesam mazsvarīgi un mūsu sagrautie sapņi visi iekļaujas lielajā pasaules ainavā.
Vēlāk, prieka izvēle nozīmē sava veida dienas gaismu ar mierīgu rāmumu. Dievs sola mums savu atbalstu, līdz kamēr izbeidzas depresija un mēs sasniedzam dzīvei nepieciešamo. Slavenības redzēja Dieva norādi, ka viņi ir īpaši un viņi darbojās Viņa vārdā. Ar lūgšanu palīdzību nododoties Dieva rokās var vienmēr izsaukt Dievu pie diskusiju galda. Viņam viss ir iespējams atkarībā no lielākās perspektīvas. Mūsu Dieva sapratne palīdz mums izvēlēties tās iespējas, kas vērsīs mūsu ciešanas uz izveseļošanās pusi.
Fiziskā un garīgā pasaule

Mums visiem nav dots Ījabam līdzīgais ieskats pārdabiskajā. Mums ir garš ceļš ejams, kad Dievs nesniedz momentānu atbildi. Daži miruši šausmīgā nāvē, bet tika atbrīvoti cerībā uz nāvi Jēzus vārdā. Viņi redz sava veida pārdabisku jeb garīgu vīziju. Šajās nāvēs mēs saskatām jēgu. Mēs arī varam redzēt Dieva klātbūtni ar cerību uz nākotni. Kad ir grūti izprast šo neatklātiem noslēpumiem pilno dzīvi, vienīgais ceļš ir – uz priekšu. Ja mums nav šīs cerības, tad mums nav cerības.


Mēs saprotam, ka Dievs ir spējīgs uzvarēt ļaunumu un atjaunot debesis un zemi to sākotnējā pilnīgumā, demonstrējot Savu mīlestību un varu. Ja mēs tam neticam, tā nav neveiksme no Dieva puses, tas drīzāk nozīmē, ka mēs esam aizvirzījušies no Dieva. Un tomēr mūs aicina neatskatīties uz mūsu bezdievīgo vēsturi, vai nožēlojamo tagadni, bet redzēt pāri šīm likstām to tālo vietu, kur mēs redzēsim Dievu, vaigu vaigā, kā Ījabs teica, „ ja arī es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu”. Mūsu pieredze šajā saulē apgrūtina mums skatu uz nākotnes pasauli, jo jebkurš laimes uzplaiksnījums ir tikai rets apliecinājums tam, kam jānāk. Pilnībā mēs nevaram novērtēt nākotni, bet mēs ticam Dieva nodrošinājumam, ka tā ir vērtīgs brīnums, kas mūs sagaida. Cīņa ar ciešanām un vilšanos Rakstos tiek vienmēr aprakstīta kā „pagaidu” cīņa. Mūžīgā vieta, kurā mums jānonāk ir Radīšanas Ideāls. „Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi”.
Ja mēs ticam Dievam, ticam, ka Viņš neklusē, tad ciešanu problēma ir atkarīga no mūsu ticības. Ticībā taisnie dzīvos. Mums ir skaidri jāapzinās, ka tur, kur ir Dievs, nav vietas bailēm. Tad dzīvojot ar pārliecību par Dievu un vienmēr lūkojoties uz Viņu, varētu nozīmēt arī dzīvi ar vilšanos, bet bez bailēm. Pretešķības varas un ciešanas var mēģināt mums uzmākties, taču mēs paliekam imūni, kad Dievs nostāda sienu mums visapkārt. Mēs necietīsim, jo esam Viņa, un Viņš ir mūsos. Raugies ārā un satraucies, raugies sevī un kļūsti nomākts, raugies augšup un tevī iemājos miers”. Tieši tā tas arī ir.

Beverley Russell
Yüklə 1,63 Mb.

Dostları ilə paylaş:
1   ...   25   26   27   28   29   30   31   32   33




Verilənlər bazası müəlliflik hüququ ilə müdafiə olunur ©azkurs.org 2024
rəhbərliyinə müraciət

gir | qeydiyyatdan keç
    Ana səhifə


yükləyin