5-25 Velna viltības
Efeziešiem 6:11-13: „Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekam un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt”.
Vispārpieņemtā interpretācija
Uzskata, ka šie panti norāda uz debesīs mītošajiem ļaunajiem gariem, kas vainojami pasaules grēcīgumā, pret kuriem mums ir jācīnās. Uzskata, ka šiem gariem / eņģeļiem piemīt pārcilvēciska vara.
Komentāri
-
Eņģeļi šeit nav minēti.
-
Šie panti uzskaita vairākas lietas, pret kurām kristieši cīnās – tajos nekas nav teikts par to, ka tās cenšas ieiet cilvēkos, lai liktu tiem grēkot.
-
Pasaule ir Dieva pārvaldībā, nevis kādu ļaunu debesu būtņu ziņā (Dan.4:32). „Visa vara debesīs un virs zemes” ir dota Jēzum (Mt.28:18) no Dieva (Atkl.3:21; Lk.22:29), tātad tā nevar piederēt nekādām ļaunām būtnēm debesīs.
-
Mēs jau redzējām, ka debesīs nevar atrasties nekādas ļaunas būtnes (Ps.5:5 & 6; Hab.1:13; Mt.6:10).
-
12.pantu „Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās” jāsaprot, ka mēs necīnāmies pret atsevišķiem cilvēkiem, bet pret sistēmu kā tādu.
-
Visa šo pantu (11-17) valoda ir tēlaina valoda – Dieva ieroči un cīņa, jo „mūsu Kunga kalpam nepienākas ķildoties, bet būt laipnam pret visiem” (2.Tim.2:24); attiecīgi jāsaprot arī 12.pants.
-
Ja, pēc vispārpieņemtās interpretācijas, „velnu” izraidīja no debesīm Ēdenē, kā tad tas varēja atrasties debesīs Pāvila laikā?
Iespējamie paskaidrojumi
-
Konteksts ir iezīmēts 13.pantā. Baznīcai ir jāapbruņojas aizstāvībai „ļaunajā dienā”. Tas attiecas uz īpaši nežēlīgām baznīcas vajāšanām, kam bija jānāk no romiešu puses, jo vienīgi tie bija pietiekami spēcīgi, lai sagādātu kristiešu baznīcai „ļauno dienu” tai laikā, kad Pāvils rakstīja šo vēstuli (1.Pēt.4:12; 5:8-9). Jācīnās bija pret „šīs tumsības pasaules valdniekiem”, kas tajā laikā bija romieši. Ievērojiet, ka cīņa ir garīga cīņa, lai saglabātu ticību (2.Kor.10:3-5). Ļaunās dienas bija jau sākušās, kad Pāvils rakstīja (Ef.5:16) – „šīs dienas ir ļaunas”.
-
„Valdības” Lk.12:11 tulko kā „valdības iestādes”; 1.Kor.15:24 – „valdība”, tāpat arī Lk.20:20 runa ir par romiešu valdību. Tātad šeit nav domāta nekāda vara vai valdība debesīs.
-
„Varas” Lk.20:20 tulko „zemes soģa vara”. Mums ir jāpakļaujas „valdībām un varām” (Titam 3:1), proti zemes varām, tikmēr, kamēr tās neprasa mūs rīkoties pretēji Dieva bauslībai (Ap.d.5:29; 4:19; Mt.19:17). Ja „valdības un varas” ir ļaunas būtnes debesīs, pret kurām mums ir jācīnās, kāpēc tad ir teikts, ka mums tām jāklausa? Bet ja mēs pieņemam, ka tās attiecas uz cilvēku valdībām un varām, tad viss ir skaidri saprotams.
-
„Pret ļaunajiem gariem pasaules telpā” (angļu variantā: augstās vietās, debesīs). Kā mēs jau minējam, to nevar attiecināt uz debesīm. Ef.2:6 teikts, ka patiesi ticīgie Kristū Jēzū ir „paaugstināti debesīs” (augstās vietās). Gari varētu attiekties uz tiem ticīgajiem, kuriem tika dotas gara dāvanas. Pāvils, runājot par to, kā šīs gara dāvanas būtu lietojamas, nobeigumā saka: „Kas sevi tur par pravieti vai gara cilvēku (kuram dotas gara dāvanas), tam jāatzīst, ka tas, ko es jums rakstu, ir Tā Kunga pavēle” (1.Kor.14:37). 1.Kor.14 parāda, ka ticīgo baznīcā bija radušās problēmas tā iemesla dēļ, ka šīs gara dāvanas tika nepareizi pielietotas. Ebr.6:4-6 apraksta dažus pirmā gadsimta jūdu kristiešus, kas baudījuši gara dāvanas un krituši, līdz ar to novēršot citus no patiesās kristietības. Tie varētu būt tie ļaunie gari (augstās vietās) pasaules telpā (baznīcā). Templis un šķirsts dažkārt tiek saistīti ar debesīm (2.Sam.15:25 salīdz. ar 1.Ķēn.8:30; 2.Laiku 30:27; Ps.20:3 & 7; 11:5; Ebr.7:26). Baznīca ir jaunais templis. Tāpat kā ļauni ļaudis var būt templī, tā tie var būt arī baznīcas augstās vietās. Gara dāvanu baudīšana neliecināja par to, ka to baudītājs ir Dievam pieņemams; piem., Saulam tās kādu laiku bija (1.Sam.10:10), kā arī Izraēla soģiem (4.Moz.11:17), kaut arī tie nebija taisni; tie neticēja Jozuas un Kaleba liecībai un tādēļ bija lemti nāvei tāpat kā citi izraēlieši, neskatoties uz to, ka viņiem bija gara dāvanas – tas pats teikts Psalmā 82:1-7. Kādu laiku Atklāsmes 2.un 3.nodaļā minētās baznīcas arī baudīja gara dāvanas, neskatoties uz to kļūdām, kamēr beidzot to lukturis bija nostumts no vietas (Ap.d.20:28-29; Ef.4:11; Atkl.2:5). Tātad ļaunie gari bija no baznīcas atkritušie kristieši, kas veda baznīcu uz kārdināšanas „ļaunajām dienām”.
-
Tātad apdraudējums baznīcai bija divkāršs: no romiešu / jūdaistu vajāšanām un no (nereti jūdaistu) „viltus apustuļiem” (2.Kor.11:13) baznīcas iekšienē. Atcerieties, ka Ef.6:11-13 bija vēstule baznīcai Efezā. Pāvils jau agrāk bija tos brīdinājis par šīm briesmām no iekšienes: „Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi” (Ap.d.20:29-30).
-
Tātad visas šīs lietas ir pieskaitāmas „velna viltībām” (11.p.) tādā nozīmē, ka ļaunās miesas kārības izpaužas pasaules valdības sistēmās un kristiešos – atkritējos.
-
„Ļaunie gari pasaules telpā (augstās vietās)” var attiekties arī uz laicīgās pasaules valdniekiem. Tā piemēram, Bābeles ķēniņš bija tēlaini aprakstīts kā „zvaigzne” debesīs (Jes.14:12), proti, liels valdnieks. Jēzus ir „saule” (Mal.4:2), svētie ir „zvaigznes” (Dan.12:3) nākotnes iekārtā. Tagadējās cilvēka „debesis” nomainīs jaunas debesis, kad virs zemes tiks nodibināta Valstība (2.Pēt.3:13), proti, valdības vara, kas tagad atrodas grēcīgo rokās, tiks nodota patiesajiem kristiešiem. Visuaugstā svēto tautai tiks nodota ķēniņa valstība, vara un virskundzība pār visām valstīm apakš debesīm (Dan.7:27). Tātad ļaunie gari pasaules telpā varēja attiekties uz ļaunprātīgiem pasaules valdniekiem, kas vajāja kristiešus.
-
11.punkta velnu varētu attiecināt arī uz „Jūdu sātanu”. 12.punktā minētā pasaules telpa (augstās vietas) varētu attiekties arī uz jūdaistu debesīm. 2.Pētera 3 un 5.Moz.32:1 runāts par jūdaistu debesīm. To apstiprina arī tas fakts, ka „saule, mēness un zvaigznes” dažkārt lieto tēlainam ebreju apzīmējumam (piem., 1.Moz.22:17; 37:9; Dan.8: 9, 10, 24). Mēs parādījām, ka ļaunie gari var attiekties arī uz jūdu kristiešiem, kuri bija saņēmuši gara dāvanas, bet atkrituši no kristietības. Tādā veidā viņus varētu apzīmēt kā pie kristiešu, tā arī pie jūdaistu ‘debesīm’ piederošus. No iekšienes baznīcu apdraudēja tajā iezagušies jūdaisti (skat „Iespējamie paskaidrojumi” – visi punkti – attiecībā uz 2.Kor.11:13-15). „Iespējamie paskaidrojumi” 2.punkts par 1.Tim.5:14-15 norāda, ka „maldu gari” no 1.Tim.4:1 bija jūdu viltus mācītāji. Tādējādi, velns parādījās romiešu valdnieku tēlā un jūdos kristiešu baznīcas iekšienē.
„Velna viltību” attieksmi uz jūdu kontekstu atbalsta arī cits šī vārda tulkojums Ef.4:14, kas runā par jūdu viltīgām rīcībām, lai ieviestu maldus mācības baznīcā: kad kristieši kā mazgadīgi bērni „viņu viltīgas rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam”. Ja šīs „augstās vietas” pārstāv arī jūdaisma sistēmu, tad skaidrāki kļūst Ef.3:3.-10. panti: „Dieva noslēpums…ka evanģēlijam nākot, pagāni Jēzū Kristū līdzi kļuvuši par apsolījuma mantiniekiem, par vienas miesas locekļiem un dalībniekiem…lai tagad caur draudzi visām varām un spēkiem debesīs Dieva daudzveidīgā gudrība kļūtu zināma”, proti, ka baznīca, demonstrējot vienotību starp jūdiem un pagāniem tās iekšienē, liktu arī jūdu līderiem („valdības un varas”) apjaust „Dieva daudzveidīgo gudrību”. Tas, savukārt, apskaidro Jāņa 17:21: „Lai visi ir viens (jūdi un pagāni)…lai pasaule (šie vārdi Jāņa evaņģēlijā gandrīz visur bez izņēmuma attiecas uz jūdaisma pasauli) ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis”.
13.pantā minētā „ļaunā diena” varētu būt jūdaistu izraisīta, kas bija „ļauni cilvēki un krāpnieki” (2.Tim.3:13). Par saistību starp otro un trešo vēstuli Timotejam skat piezīmes par 2.Tim.2:26; un saistību starp jūdaistiem un krāpniekiem skat „Iespējamie paskaidrojumi” par Tim.5:14 (1. & 2.pp.).
5-26 Velna valgs
1.Tim.3:6-7: „Ne jaunatgrieztam, lai viņš neuzpūstos un neiekristu velna tiesā. Bet viņam vajag arī būt labā slavā pie tiem, kas ir ārpusē, lai viņš neiekristu neslavā un velna valgā”.
Vispārpieņemtā interpretācija
Šos pantus citē, apgalvojot, ka velns ir būtne, kas pastāvīgi medī dvēseles.
Komentāri
-
Vārds „dvēsele” šeit nemaz nav minēts.
-
Dieva vārdiem ir spēks pieveikt velnu (mūsu ļaunās tieksmes), kā mēs to redzam no Jēzus tuksneša kārdinājumiem, un tāpēc mums tos jātur mūsu sirdīs (Ps.119:11). Tikai tie, kuriem nav pietiekamas Dieva vārda pieredzes, krīt par upuri velnam – šinī pantā „uzpūšas”, kad „velns” jeb miesas prāta tieksmes, lepnība ņem virsroku.
-
Domu par to, ka velns apzināti medī cilvēkus, jāsaskata tieši 7.pantā. Taču šeit ir uzsvērts tieši pretējais, ka viņš (bīskaps, 1. & 2.pp.) var „iekrist” velna valgā.
-
„Velna valgs” ir definēts 1.Tim.6:9: „Kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā…daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās”. Tādējādi, velna valgs ir kārdinājums, kas nāk no mūsu iegribām, un tieši tas arī ir teikts Jēkaba 1:13-15.
Iespējamie paskaidrojumi
-
„Velna tiesas” izpildītājs ir velns. Tiesas dienā nebūtu taisnīgi, ja mēs tiktu sodīti par to, ka velns, kāda ārēja būtne, mūs izmantojis. Bet mēs tapsim sodīti par to, ka pakļāvāmies savām ļaunajām tieksmēm, „jo pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts” (Mt.12:37). Kungs mācīja, ka Viņš ir Pestītājs, un Viņš ir nācis drīzāk lai pestītu, nekā tiesātu. Taču diemžēl daži tiks notiesāti. Kāpēc? Kas to darīs? Viņi būs paši sevi notiesājuši dēļ savas grēcīgās uzvedības. Viņi būs iekrituši „velna tiesā”.
-
Mēs jau esam agrāk komentējuši, ka Dieva vārdam ir spēks pārvarēt velnu: „Es turu Tavus vārdus (ebr.v. – apslēptus) savā sirdī, lai negrēkotu pret Tevi” (Ps.119:11). Ebreju vārds „apslēpt” nozīmē „izlikt slazdus”, it kā ļaunās domas iezagtos mūsu apziņā, bet iekļūst Vārda slazdā. Tāpat kā tiek aprakstīta velna virsroka pār cilvēkiem, ar tiem pašiem vārdiem aprakstīta arī cilvēka garīgā uzvara pār velnu. Citi līdzīgi piemēri:
-
Cilvēki „atkāpjas”, jo tie zaudē Dieva vārdu (Lk.8:13). Velns „atstāja” – tas pats vārds oriģinālā – Kristu, jo Viņš turēja Dieva vārdu sirdī (Lk.4:13). Mēs esam vai nu sagūstīti velna valgā (2.Tim.2:26) vai Kristus valgā (Ef.4:8).
-
2.Tim.2:26 teikts, ka velns sagūsta cilvēkus, lai tie darītu viņa gribu, bet cilvēkus sagūsta („zvejo”) arī Evaņģēlija Vārds. (Lk.5:10). Tā mēs atkal nonākam pie atziņas, cik svētīgi ir studēt Dieva vārdu, caur kuru mēs varam uzvarēt velnu un kļūt „gudri kā čūskas” (Mt.10:16).
-
Mēs redzējām, kā „kārdinātājs piestājās pie Viņa”, pārdomājot Kristus tuksneša kārdinājumus, tāpat kā mūsu ļaunās tieksmes iemetas (ienāk) mūsu sirdī. Tie paši darbības vārdi ar fiziskās kustības nozīmi tiek lietoti, runājot par Dieva vārda nākšanu pār praviešiem un Kristus nākšanu sludināt Vārdu (Ef.2:17).
-
„Neslavā un velna valgā” var attiekties arī uz jūdu sātanu / velnu, kas nekavējoši izmanto jebkuru ēnu, kas kristu uz kristiešu līderi, lai radītu neuzticību pret kristietību – tie celtu neslavu kristietībai ja bīskapam būtu sliktā slavā „pie tiem, kas ir ārpusē”. Šādi jūdu un jūdaistu taktikas piemēri minēti 1.Pēt.2:12; 3:16; 2.Pēt.2:10 („augstā vara” varētu būt pielīdzināma „bīskapiem” 1.Tim.3); 1.Tim.5:14; 2.Kor.10:10; Ap.d.21:28-29.
Jaunatgrieztais varētu „iekrist (jūdaistu) velna tiesā”, nebūdams pietiekami pieredzējis, lai atspēkotu jūdaistu maldinātājus, kas „izposta veselas ģimenes” (Titam 1:11) – proti, mājas draudzes – iespējams, pirmām kārtām maldinot bīskapus un baznīcu līderus.
2.Timotejam 2:26: „Un viņi atkal atgūtu skaidru prātu, atraisīdamies no velna valga, ar ko tie sagūstīti, lai darītu viņa gribu”.
Vispārpieņemtā interpretācija
Velns aktīvi darbojas, gūstīdams cilvēkus, lai tie grēkotu pēc viņa gribas.
Komentāri
Ja velns burtiski sagūsta tos, kurus viņš vēlas sagūstīt, tad mēs tur neko nevaram darīt. Tādā gadījuma Dieva vārds nespēs viņu apturēt.
„Atgūt skaidru prātu” patiesībā nozīmē „atmosties”. Tikai tos kristiešus var sagūstīt, kas iegrimuši garīgā miegā; tātad galu galā tā ir viņu pašu vaina.
„Sagūstīt” nozīmē noķert dzīvus kā zivis ķer (Lk.5:10 šis vārds ir tulkots „zvejot”). Velns ķer cilvēkus savā valgā. Mēs definējām šo „velna valgu” piezīmēs par 1.Tim.3:7, 5.komentārs kā cilvēka ļaunās tieksmes.
Patiesības atziņa (proti, Dieva vārda –Jņ.17:17) un mācības un pamācību uztvere (kas galu galā sakņojas Dieva vārdā) ir līdzeklis kā atmosties no velna valga (2.Tim.2:24-26). Dieva vārds pārvar mūsu ļaunās tieksmes (Ps.119:11; salīdz. ar Jēzu tuksnesī); šeit Dieva vārds palīdz izvairīties no velna valga, kas, tātad, ir mūsu ļaunās tieksmes. Tādēļ ir jāsecina, ka nevērība pret Dieva vārdu ir tā, kas iemet cilvēkus velna valgā. Tātad gūstīšana velna valgā nav atkarīga no kādas ļaunas būtnes vēlēšanās likt mums grēkot, tā ir cilvēka paša nevērība pret Dieva vārdu.
Vārds „griba” nozīmē „tieksmes”. Vairumā gadījumu, kad runa nav par Dieva vai Jēzus gribu, to lieto, runājot par cilvēka ļauno „gribu” vai tieksmēm:
Pēteris runā par „pagānu gribu” kā dzīvošanu „baudās” un miesas kārībās (1.Pēt.4:3). Iepriekšējā pantā viņš pretstata Dieva gribu cilvēku kārībām, uz tām norādot kā uz cilvēka gribu;
Skat arī 2.Pēt.1:21; 1.Kor.7:37; Lk.23:25.
Tātad velna griba 2.Timotejam 2:26 attiecas uz ļaunajām tieksmēm mūsu pašu dabā, kas sagūsta mūs, ja mēs nevērīgi izturamies pret Dieva vārdu.
Iespējamie paskaidrojumi
-
Šeit varētu būt domāts ne tikai mūsu ļauno miesas kārību velns, bet arī jūdu velns, kas sagūsta cilvēkus dzīvus (26.p.) tai ziņā, ka viņš tos musina palikt draudzē, lai iedragātu kristietību. Par to runā „Iespējamie paskaidrojumi” attiecībā uz „velna valgu” no 1.Tim.3:7.
-
2.Timotejam 2 konteksts šķiet attiecamies uz jūdaistiem draudzē, ko jau minējām augstāk 1.punktā.
-
„Nesvētām un tukšām runām…aplamās un nemākulīgās prātošanas…tās rada karus” (16.& 23.pp.) – tas izklausās pēc jūdu pasakām un cilvēku priekšrakstiem, kas ierosina prātošanu, par ko Pāvils jau agrāk bija brīdinājis Timoteju (1.Tim.1:4; Titam 1:14).
-
„Varbūt Dievs kādreiz dotu viņiem atgriezties pie patiesības atziņas” (25. & 26.pp.) norāda uz to, ka šie cilvēki kādreiz ticējuši Patiesībai.
-
20.pantā šie cilvēki aprakstīti kā „trauki…negodam”. Tas ir tas pats izteiciens, kas lietots Rom.9:21-25 attiecībā uz jūdiem, kas aizgriezušies no patiesības, kas ir Kristū Jēzū.
-
„Kas ir noklīduši no patiesības, sacīdami, ka augšāmcelšanās esot jau notikusi” (18.p.). Jūdaistu teoloģija uzskata par nepieciešamu mazināt nākamās Valstības uz zemes nozīmi. Viņuprāt, galvenais ir nopelnīt Dieva labvēlību šai dzīvē.
-
Tie „sagroza dažiem ticību” (18.p.). „Sagrozīt” ir tas pats vārds, kuru tulko arī „mazināt”. Gandrīz katru otro reizi tas ir sastopams jūdaistu graujošas darbības pret kristietību kontekstā – Titam 1:11; 3:9-11; Ap.d.15:24 (jūdaisti „jūs ar vārdiem samulsinājuši”).
-
Pievērsiet uzmanību tam, ka sludinot evaņģēliju mēs „zvejojam” cilvēkus. Taču Pāvils šeit lieto to pašu izteicienu, aprakstot velna darbus. Cilvēkus „sagūsta” vai nu velns vai arī mūsu Kristus sludināšana.
5-27 Nogriezties neceļos sātanam pakaļ
1.Timotejam 5:14-15: „Tad nu es gribu, lai jaunākās apprecētos, dzemdētu bērnus, valdītu māju, nedotu pretiniekam nekādu iemeslu nievāšanai, jo dažas ir jau nogriezušās neceļos sātanam pakaļ”.
Vispārpieņemtā interpretācija
Jaunām atraitnēm ir pārāk daudz brīva laika, kas var aizvest tās neceļos.
Komentāri
-
Atraitnes pašas nogriežas neceļos – sātans nemaz necenšas tās gūstīt.
-
12.un 13.pantos teikts, ka atraitnes „ir lauzušas pirmo uzticību” – proti, pašas ir pie tā vainīgas. „Viņas mācās vēl arī dīkā dzīvot, staigādamas apkārt no mājas uz māju”. Tieši to darot, tās ir „nogriezušās neceļos sātanam (proti, pašu ļaunajām kārībām) pakaļ”.
-
Nepareiza mutes palaišana nāk ļauna sirdsprāta rezultātā – „Jo no sirds pilnības mute runā” (Mt.12:34). To nogriešanās neceļos sātanam pakaļ izpaudās ‘iznēsājot pļāpas un jaucoties citu darīšanās, runājot to, kas neklājas’ (13.p.). Tātad sātans attiecas uz to ļaunajām sirdīm.
-
Tukšas pļāpāšanas rezultātā un nepieturoties pie Dieva vārda patiesā gara, daži no Efēzas eklēsijas, kurā bija arī Timotejs, bija „nogriezušies uz tukšu izrunāšanos” (1.Tim.1-6). Šeit Pāvils tagad norāda, ka dažas no eklēsijas jaunajām atraitnēm tā paša iemesla dēļ ir nogriezušās neceļos „sātanam pakaļ”, jebšu pakaļ savām ļaunajām nosliecēm, kas izpaudās tukšās runāšanās.
-
„Ir jau nogriezušās” nozīmē „uzreiz”; Pāvils saka, ka tiklīdz to vīri nomirst, jaunās atraitnes nekavējas doties sātanam pakaļ, pakaļ savām ļaunajām iegribām, tādēļ daudz labāk tām būtu uzreiz no jauna apprecēties.
-
„Pretinieks” šeit nav tas pats, kas sātans, kaut gan tas var attiekties uz jūdiem, kas meklē katru izdevību kritizēt kristiešus (skat piezīmes par 1.Tim.3:6-7, „Iespējamie paskaidrojumi, 3.p.). Tas varētu attiekties arī uz pretinieku tiesas zālē, tai ziņā, ka jūdi varēja sagādāt kristiešiem nepatikšanas, iesūdzot tos romiešu tiesā.
Iespējamie paskaidrojumi
-
„Staigādamas apkārt no mājas uz māju” šīs sievietes izpelnījās sev neslavu, kas deva iespēju jūdu pretiniekiem „zaimot” kristiešus. Jūdas 9.un 10.panti norāda uz to, ka jūdaisti „zaimo” kristiešus.
-
„Runājot to, kas neklājas” (13.p.) atgādina Jūdas 10.pantu par jūdaistiem, kas „zaimo visu, ko tie nesaprot”. „Staigādamas apkārt” saistās ar „nomaldījušās zvaigznes” Jūdas vēstulē (13.p.). Diotrefs, viens no jūdaistiem, kurš centās nomelnot apustuli Jāni, kā arī citus apustuļus (tāpat kā jūdaisti centās apmelot Pāvilu) pieminēts Jāņa 3.vēstulē, kā tāds, kas „ļauniem vārdiem aprunā mūs” (10.p.). Šeit minētie „ļaunie vārdi” sasaucas ar „pļāpu iznēsātājām” atraitnēm no 1.Tim.5:13, oriģinālā šie vārdi nāk no tās pašas saknes. „Staigādamas apkārt no mājas uz māju” varētu nozīmēt arī no draudzes uz draudzi, jo tā šis vārds nereti tiek lietots Jaunajā Derībā (jo māju draudzes toreiz bija izplatīta parādība). Tas ir tas, ar ko nodarbojās jūdu viltus mācītāji; 2.Jāņa vēstulē minēti „daudzi maldinātāji”, kas iezagušies kristiešu pasaulē. Ir neskaitāmas atsauces uz šiem „maldu gariem” (1.Tim.4:1) – proti, viltus praviešiem (1.Jņ.4:1) baznīcā, kuru pasakām nav „jāpieķeras” (Titam 1:14). Jaunajā Derībā izskan ne viens vien brīdinājums pret šo jūdu viltus praviešu iezagšanos kristietībā:
„Raugait, sargaities no farizeju rauga” (Mk.8:15);
„lai tie ticībā kļūst veseli, nevis pieķeras jūdu pasakām” (Titam 1:13,14);
„nedz nodoties bezgalīgām pasakām un cilts rakstiem” (1.Tim.1:4) – šo cilts rakstu avots, droši vien, nāca no Vecās Derības, par kuriem jūdaisti mudināja kristiešus debatēt bez kāda pamata.
„Maldu garu” no 1.Timotejam 4:1 „sirdsapziņa bija ar kauna zīmi iededzināta” (2.p.), norādot uz ticīgajiem, kas atkrituši no ticības. Tie aizliedza doties laulībā, pavēlēja „atturēties no barības vielām” (3.p.), kas, it īpaši pēdējais, bija jūdu starpā sevišķi izplatīts strīdus avots pirmajā gadsimtā. Ievērojiet, ka tas, kas teikts par jūdaistiem, attiecas arī uz katoļiem – atbalstot to domu, ka 2.vēstule tesaloniķiešiem 2 attiecināma kā uz jūdiem, tā arī uz katoļiem.
Tātad „maldu gari” no Timoteja 4:1 bija jūdi, kas iezagušies baznīcā, kuri, bez šaubām, bija starp „maldinātājiem”, kas minēti 2.Jņ.10.pantā kā staigājoši no mājas uz māju (no draudzes uz draudzi), izplatot savu mācību, kas mazina Kristus personības nozīmi. Šie jūdaisti „izposta veselas ģimenes” (Titam 1:11). Atgriežoties pie 1.Tim.5:13, tas, ka sievietes arī staigāja no mājas uz māju, ir vēl viena norāde uz to, ka tās faktiski darīja to, kas bija pa prātam jūdaistiem. Tā rodas interesants pieņēmums, ka līdz ar vīra nāvi sievietēm pietrūka garīgās virsvadības un jūdu graujošās darbības iespaidā tās nogriezās pakaļ jūdu sātanam. Šādu no pirmā acu uzmetiena nevainojamu draudzes locekļu izmantošana, lai iezagtos kristietībā, būs bijusi patiesi efektīva. Iespējams, ka 2.Tim.3 arī atsaucas uz to, kad runā par cilvēkiem draudzē, kas „izrādīdami ārēju svētbijību” noliedz tās spēku (5.p.), „uzstājas pret patiesību” (8.p.). „Viņu neprāts būs visiem skaidri redzams” (9.p.) – kad atbildīgajiem būs jāstājas Dieva tiesas priekšā. Tie tiek pielīdzināti Jannem un Jambrem, kas, pēc jūdu tradicijas, bija jūdi – atkritēji. Šie viltus mācītāji (jūdaisti) „iespiežas namos un gūsta sievas (6.p.). Pievērsiet uzmanību tam, ka arī jūdaisti tiek aprakstīti kā kristiešu gūstītāji, lai iezagtos kristiešu baznīcās 2.Tim.2:26 un 1.Tim.3:7. Šo uzskatu par sievietēm apstiprina divi sekojoši pamatojumi:
-
Apustuļu darbos 13:50 teikts, ka „jūdi sakūdīja augstas kārtas dievbijīgas sievas un…sacēla vajāšanu pret Pāvilu un Barnabu”.
-
Pasaules vēsture liecina, ka jūdi iespaidojuši daudzas pagānu sievietes. Tā Josifs Flavijs („Jūdu kari”, II, 20.2) raksta, ka jūdu vajāšanu laikā Damaskā bija uzbrukumi arī tur dzīvojošo pagānu jaunpievērstajām sievām. Josifs liecina, ka Damaskas vīriešu sievas „gandrīz visas bija pievērsušās jūdu reliģijai”. Viljams Barklais saka, ka pirmā gadsimta laikā „jūdu reliģijai bija īpaši panākumi sieviešu vidū…apkārt sinagogām pulcējās sievietes, nereti augstas kārtas sievietes, kas atrada jūdu reliģijā tieši to, pēc kā tās bija ilgojušās. Daudzas no šīm sievietēm pievērsās šai reliģijai” (1). Ka sievietes, par kurām teikts Pāvila vēstulēs bija pārtikušas kārtas, liecina tas, ka viņas varēja staigāt no mājas uz māju, tātad tām nevajadzēja strādāt.
Piezīmes
(1) William Barclay, The Acts of the Apostles (Louisville: Westminster / John Knox, 2003), p.114.
5-28 Stājieties pretim velnam
Jēkaba 4:7: „Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums”.
1.Pētera 5:8: „Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt”.
Vispārpieņemtā interpretācija
Uzskata, ka velns ir briesmonis kā lauva, kas aktīvi meklē cilvēkus, ko aprīt, no kura kristietim ir jāsargās.
Komentāri
-
Velns ir kā rūcošs lauva. Tie, kas tic, ka velns ir briesmonis ir tendēti uztvert šos pantus burtiski. Taču tādā gadījumā tiem rodas problēma, jo Atklāsmes 12:9 velnu nosauc par pūķi un čūsku; 1.Pētera 5:8 – par lauvu; un Jāņa 6:70 – par cilvēku. Ja to visu uztver burtiski, tad vairs nav skaidrs, kas tas velns patiesībā ir.
-
Grēks nāk no iekšienes (Jer.17:9; Jēkaba 1:14-15). Nav nekā tāda ārpus mums, kas varētu ienākt mūsos un likt mums grēkot (Mk.7:21-23). Šo nepārprotamo apgalvojumu gaismā, augstāk minētais pants nav pierādījums tam, ka ir kāda būtne, kas ieiet mūsos un liek mums grēkot, jo Bībele nerunā pati sev pretim.
-
Ja velns var burtiski staigāt apkārt, rūkdams kā lauva, kāpēc tad neviens nav viņu ne redzējis, ne dzirdējis?
-
Kā cilvēka modrība un pretestība var likt velnam bēgt no mums, ja jau uzskata, ka tam piemīt pārcilvēciskas spējas?
-
Šeit teikts, ka lauva „aprij” cilvēkus; 2.Tim.2:26 teikts, ka tas sagūsta tos dzīvus un ved tos sev līdzi (kā tas jānoprot no 1.Tim.5:15). Tātad aprīt nenozīmē nonāvēt. Kad rūcošs lauva aprij cilvēku, tas burtiski nonāvē to. Tā kā aprīšana nav burtiski jāsaprot, tad tas pats attiecas arī uz lauvu. „Aprīt” un „staigāt apkārt” ir tēlaini izteiksmes līdzekļi. Tādēļ arī velna „darbība” ir tēlains izteiksmes veids.
-
Lauvām līdzīgi raksturojumi tiek piedēvēti cilvēkiem (piem., Ps.22:13 & 14 attiecībā uz jūdiem, kas sita Jēzu krustā; Ps.57:5; Sal.pam.28:15). Aprakstot savas pirmās aizstāvības runas labvēlīgo iznākumu, Pāvils saka, ka viņš ir „izrauts no lauvas rīkles” (2.Tim.4:17), proti, no romiešu tiesas, kuru viņš pielīdzina lauvai. Tādēļ velns, kas staigā apkārt, meklēdams, kuru viņš varētu aprīt, varētu attiekties uz romiešiem un jūdiem, kas cenšas atrast ieganstu, lai vērstos pret kristiešiem tiesā; tādēļ Pāvils brīdina kristiešus, lai viņu dzīves veids nedotu velnam iespēju izvirzīt pret tiem apsūdzību tiesā (2.Kor.2:11; 1.Tim.5:14-15; 3:6-7; 2.Tim.2:26; 2.Kor.11:12).
Varētu saistīt 2.Tim.4:17 par Pāvilu, kas „izrauts no lauvas rīkles” ar 2.Tim.3:11-13, kur attiecībā uz visām viņa vajāšanām no jūdu puses Pāvils varēja teikt „Tas Kungs ir mani izrāvis” no ļauniem cilvēkiem un krāpniekiem – skat „Iespējamie paskaidrojumi”, 2.punkts par Tim.5:14-15.
Tātad, atkal ir iespējams interpretēt velnu, un šajā gadījumā arī lauvu, divējādi:
mūsu ļaunās tieksmes un
ļaunās tieksmes, kas rod izpausmi romiešu un jūdu sistēmās.
Dostları ilə paylaş: |
