Piezīmes
-
Leander Keck, Paul and his Letters (Philadelphia: Fortress, 1988), p.106.
5-20 Šīs pasaules dievs
2.Kor. 4:4: „Kuriem šīs pasaules dievs ir apstulbojis neticīgo sirdi, ka tiem nespīd Kristus godības evaņģēlija gaišums, kas ir Dieva attēls”.
Skat 2-4 „Jūdu sātans”.
Aramiešu valodas tekstā teikts: „Tiem šai pasaulē, kuru prātus Dievs ir aptumšojis viņu neticības dēļ”. Starp citu, atzīmējiet sev, ka tumsa padara cilvēku neredzīgu (1.Jņ.2:11), proti, viņš nestaigā Dieva gaismas vārdā. Ir tikai viens Dievs. Divu dievu nav.
Rom.11:8 teikts, ka Dievs (nevis sātans) Izraēlam devis „acis, lai tie neredzētu”; 2.Kor.3:14 teikts, ka „viņu sirdis tika nocietinātas” tāpat kā Faraona sirds. Kas „šīs pasaules dievs” arī nebūtu, Dievs strādāja caur to un tādējādi ir varenāks par to.
Lai kādu nosauktu par „šīs pasaules dievu”, tam nav obligāti jābūt „šīs pasaules dievam”, tas varētu nozīmēt ‘spēku, kuru šī pasaule uzskata par dievu’. Tā piemēram, Ap.d.19:27 runāts par augsto dievi Artemīdu, nedzīvu elku, „ko pielūdz visa Āzija un visa pasaule”. Tas nenozīmē, ka koka vai akmens gabals, ko sauc par Artemīdu, patiesi ir pasaules dieviete.
Ja tomēr kāds uzstājīgi apgalvo, ka sātans ir dzīva būtne, tad būtu jāatbild uz jautājumu: Kas radīja sātanu? Vai viņa vara pakļaujas Dieva varai, vai ne? Atkal un atkal tie Bībeles fragmenti, kas min sātana un velna vārdu, norāda, lai kā arī mēs saprastu šos vārdus, ka Dievs stāv pāri tiem, Dievs visu pārvalda. Ījaba grāmata parāda, ka tur minētajam sātanam vara tika dota no Dieva. Kunga Jēzus vara pār ‘ļaunajiem gariem’ liecina par to pašu. Un šajā kontekstā pievērsiet uzmanību tam, kā 2.Moz.4:11 Dievs apgalvo, ka Viņš ir tas, kas dara cilvēku mēmu vai aklu, bet Lk.11:14 min „ļaunu garu”, kas dara cilvēku mēmu. Skaidrs, ka Dievs valda pār visu. Šī pasaule, ar visām tās negatīvajām pieredzēm, nav kādas nekontrolējamas būtnes varā. Drīzāk, „šīs pasaules dievs” [aion] „varētu būt visu šo aiona spēku, kas kavē evaņģēlija izplatību, personifikācija” (1).
Tas, ka ‘sātana’ vārds lietots, aprakstot kā indivīda grēku, tā arī sabiedrības, kuras vadās pēc grēcīgiem principiem, saskan ar pirmā gadsimta sabiedrības tēlu, kas bija vairāk balstīts uz kopienas, nevis individuālisma principiem. Sabiedrība bija persona. Sociologi un psihologi ir vairākkārt apstiprinājuši Bībeles mācību, ka cilvēkus motivē to ego, savtīgās intereses – tas, ko Bībele dēvē par ‘Sātanu’. Tas ir kā atsevišķa cilvēka, tā arī sabiedrības dzinējspēks (2). Tādēļ ir pilnīgi likumsakarīgi, ka ‘Sātans’ kā cilvēka grēka un savtības iemiesojums tiek piemērots arī runājot par cilvēku ieceltām valdībām un sabiedrībām kopumā. Tieši šajā nozīmē bibliskais Sātans var būt „šīs pasaules dievs”.
Piezīmes
-
Neil Forsyth, Satan and the Combat Myth (Princeton: Princeton University Press, 1989), p.275.
-
See R. Hare, Personal Being (Cambridge, Mass: Harvard University Press, 1984) and many others.
5-21 Gaismas eņģelis
2.Kor.11:13-15: „Jo tie ir viltus apustuļi un viltīgi strādnieki, izlikdamies par Kristus apustuļiem. Nav arī brīnums; jo pats sātans izliekas par gaismas eņģeli. Tad arī nav nekas sevišķs, ka viņa kalpi izliekas par taisnības kalpiem; to gals būs tāds kā viņu darbi”.
Vispārpieņemtā interpretācija
Tas nozīmē, ka sātans ir eņģelis, kurš pieviļ kristiešus, izliekoties par pravieti.
Komentāri
-
Plaši izplatīts ir uzskats, ka sātans sākotnēji bijis gaismas eņģelis, kas vēlāk pārvērties par čūsku vai kļuvis par grēcīgu tumsas eņģeli. Tas ir klajā pretstatā ar šo pantu sniegto mācību. Šī sātana pārvērtība notika Pāvila laikā – nevis Ēdenē un ne 1914.gadā.
-
Nodaļā 2-1 mēs jau runājām par to, ka „eņģelis” var attiekties arī uz cilvēku.
-
Attiecībā uz sātana kalpiem teikts, ka „to gals būs tāds kā viņu darbi”. Tas atgādina Pāvila vārdus par viltus kristiešiem Fil.3:19: „Viņu gals ir pazušana”, kā arī Atklāsmes 20:12-13, kur teikts, ka mirušie goda krēsla priekšā „tika tiesāti ikviens pēc viņa darbiem”. Ja sātana kalpiem jātiek tiesātiem un iznīcinātiem, tad tie nevar būt eņģeļi, jo eņģeļi nemirst un nav iznīcināmi (Lk.20:35-36).
-
Šie panti skan tā it kā ticīgie, kurus Pāvils uzrunā vēstulē, būtu tiešā saskarsmē ar sātana kalpiem. Ticīgos centās pievilt „viltus apustuļi” nevis grēcīgi eņģeļi.
Iespējamie paskaidrojumi
-
4.pants runā par kādu, kas ienāk baznīcā un sludina citu Jēzu un citu evaņģēliju. Tas arī ir visas nodaļas konteksts. 13.un 15.pantu salīdzinājums skaidri parāda, ka šie „viltus apustuļi” ir „sātana kalpi” – tātad tie ir cilvēki, bet ne eņģeļi.
-
„Sātans” nereti tiek attiecināts uz visu jūdaisma sistēmu, it īpaši tās cīņā pret kristietību (skat 2.3.2. „Jūdu sātans”). Šie sātana kalpi bija cilvēki, kas infiltrējās kristiešu baznīcās un izplatīja viltus mācību. Bībele nereti atsaucas uz šo cilvēku infiltrēšanos un viņu graujošo darbību:
„No malas ievesto viltus brāļu (salīdz. ar „viltus apustuļi”) dēļ, kas bija iezagušies novērot mūsu brīvību, kas mums dota Jēzū Kristū, ar nolūku mūs darīt atkal par kalpiem” (Gal.2:4). „Par kalpiem” šeit attiecas uz kalpošanu Mozus bauslībai (Gal.3:23; 4:3 & 9). „Es (Pāvils) zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku” (Ap.d.20:29 – atkritušā Izraēla līderi pielīdzināti vilkiem Ecēh.22:27 un Cef.2:3).
Tāpat kā tuksneša klejojumu laikā Izraēla vidū bija viltus pravieši, tādi bija arī ebreju-kristiešu vidū, kuriem bija adresētas Pētera vēstules (1.Pēt.1:1), „kas paslepen ienesīs aplamas posta mācības” (2.Pēt.2:1).
„Viņi ir kauna traipi jūsu mīlestības mielastos, bez bijības mielodamies līdz ar jums…šie zaimo visu, ko tie nesaprot” (Jūdas 12. & 10.pp.), proti, viņi zaimoja kristietību, par kuru viņi maz ko zināja.
„Viņa (Pāvila) vēstules ir gan svarīgas un spēcīgas, bet viņš pats, personīgi klāt būdams, ir nespēcīgs” (2.Kor.10:10). Tā Pāvils parāda, ka „viņa (sātana) nodomi ” (2.Kor.2:11) graut kristietību ir „labi zināmi”.
„Viņa (šī pretinieka) parādīšanās ar visu viņa viltus varu, zīmēm un brīnumiem ir sātana darbs” (2.Tes.2:9) iespējams arī attiecas uz šiem cilvēkiem. Tas, ka viņiem ir spēja darīt zīmes un brīnumus var būt tāpēc ka dažiem ebreju kristiešu atkritējiem vēl bija palikušas Dieva dotās Gara spējas (kā Ebr.6:4-6; 1.Kor.14)
-
Jāņa mācekļi vai kalpi arī tiek saukti par viņa „eņģeļiem” (vēstnešiem) – Lūkas 7:19 & 24 (salīdz. ar 2.Kor.11:14-15). Tā mēs varam saprast paralēli starp Kristus mācekļiem un gaismas eņģeli (apustuli). Atcerieties arī, ka Kristus ir gaisma (Jņ.1:8; 8:12).
Viltus apustuļi
|
izliekas par Kristus apustuļiem
|
Sātans
|
izliekas par gaismas (Kristus) eņģeli (apustuli)
|
Viņa kalpi
|
izliekas par taisnības (Kristus) kalpiem (eņģeļiem)
|
|
|
-
To, ka šie sātana kalpi attiecas uz jūdiem, kas iezagušies kristiešu vidū, apstiprina Pāvila teiktais 2.Kor.11:22, ka viņš arī bijis jūds tāpat kā viņi.
-
To, ka taisnības kalpi ir jāsaprot kā Kristus kalpi vai apustuļi, Pāvils apstiprina, sakot, ka viņš arī ir Kristus kalps, par kādiem viņi grib, lai tos uzskatītu (23.p.).
-
14.pantā minētais sātans (vienskaitlī) var attiekties vai nu uz visu jūdaisma sistēmu, kas izliekas par kristiešiem (gaismas eņģelis, proti Kristus kalps, patiesā gaisma) vai arī uz vienu no Jūdaisma sistēmas vadoņiem. Atceroties ka „šīs pasaules valdnieks” tika attiecināts uz Augsto priesteri (skat 2.3.2 „Jūdu sātans”), šeit varētu būt atsauce uz kādu Augstā priestera Rakstos nefiksēto izteikumu attiecībā uz kristietību, kas varētu kalpot kā samierināšanās zīme starp jūdaismu un kristietību.
-
13.punktā minētie „viltīgie strādnieki” – sātana kalpi – ir tie, par kuriem Pāvils brīdina Vēstulē filipiešiem 3:2 „ sargaities no ļauniem strādniekiem, sargaities no sagraizīšanas”, proti, tie mācīja, ka kristiešiem ir jāapgraizās un tādējādi jāsaglabā Mozus bauslība. Šo grupu ticīgo jūdu sauca par „apgraizītajiem” (Gal.2:12).
-
Jāsaprot arī tas, ka Pāvils nereti citē tā laika jūdu un pagānu literatūru, dažkārt vārds vārdā ar nolūku labot tur izteiktās maldīgās idejas. Tā, Pāvils citē dzejnieku Aratu (Ap.d.17:28), Menanderu (1.Kor.15:33) un Epimenīdu (Titam 1:12) – viņš citē atsevišķus izteicienus no šiem neiedvestajiem sacerējumiem, lai ilustrētu izteikto domu. Es jau citviet esmu norādījis, ka tas nav nekas neparasts Bībelē, piemēram, viss Pentateihs ir pilns atsaucēm uz dažādiem mītiem un radīšanas pirmsākumu leģendām, dodot patiesos faktus. Tas, ka 21.gadsimta Pāvila darbu lasītājiem šī literatūra ir pārsvarā sveša, kā arī viņa rabīniskais rakstīšanas stils, kas nelieto pēdiņas, nereti apgrūtina sapratni. Tas attiecas uz visu vēsturisku apcerējumu lasīšanu, kur rakstīšanas konteksta nezināšana rada uztveres grūtības. Kad Pāvils runā, ka sātans izliekas par gaismas eņģeli, viņš faktiski citē mūsu ēras pirmā gadsimta darbu „Ādama un Ievas dzīve” (12-16), kur ir izteikti pieņēmumi, ka ‘Sātans’ atteicās pielūgt Ādamā Dieva līdzību un tādēļ nolaidās zemē gaismas eņģeļa izskatā, lai pieviltu Ievu. Pāvils citē šo darbu, kaut gan iepriekšējā pantā (2.Kor.11:3) viņš uzsver, ka „čūska ar savu viltību piekrāpa Ievu”. Viņš atkārto Rakstos doto, kur nav nekādas runas par sātanu, bet gan tikai par čūsku kā vienu no Dieva radītajiem „lauku zvēriem”. Mēs varētu pārfrazēt Pāvila izteikto domu šādi: ‘Es zinu, ka jūdu rakstos teikts, ka čūska patiesībā nebija čūska, tas bija ‘Sātans’, kas parādījās gaismas eņģeļa tēlā. Tā tas nav – pieturēsimies pie 1.Mozus grāmatas, kur minēta čūska. Taču tāpat kā jūdu mītā Sātans pārvēršas pārliecinošā gaismas eņģelī, šie viltus mācītāji no jūdiem rādās kā brīnišķi garīgi cilvēki – bet sekojot tiem, jūs piedzīvosiet tikpat lielu katastrofu kā čūskas pieviltā Ieva’.
Piezīmes
-
Skat sekojošas atkāpes „1.Mozus grāmatas 1-3 nolūks un konteksts”, „Vēstule romiešiem un Salamana gudrība”, „Jūdas vēstule un Ēnoha grāmata”.
5-22 Sātana eņģelis
2.Kor.12:7: „Lai es nepaaugstinātos īpašo atklāsmju dēļ, man ir dots dzelonis miesā, sātana eņģelis, lai tas sistu mani, ka netopu iedomīgs”.
Vispārpieņemtā interpretācija
Sātans ienes problēmas mūsu dzīvē. Tā kā vārds ‘eņģelis’ sākotnēji nozīmē ‘vēstnesis’, tad uzskata, ka Sātans šim nolūkam izmanto grēcīgu eņģeli.
Komentāri
-
Sātana vēstneša darba rezultātā Pāvila raksturā izveidojās garīgās pazemības pazīmes. Sātans neļāva Pāvilam tapt iedomīgam. Uzpūtība ir velna darbs – 1.Tim.3:6-7. Un tā nu mums rodas situācija, kad sātans neļauj sātanam darīt viņa darbu. Tradicionālā sātana interpretācijā tas skan nejēdzīgi. Mk.7:20-23 teikts, ka lepnība nāk no cilvēka sirds. Tādējādi, pārbaudījumu mērķis, kas uzlikti Pāvilam, bija apturēt viņā ļaunās tieksmes – neļaut viņam krist lepnības grēkā.
-
Mēs jau redzējām, ka cilvēku var nosaukt par ‘sātanu’ (piem., Mt.16:23) un ka vārds ‘vēstnesis / eņģelis’ arī var attiekties uz cilvēkiem (piem., Mt.11:10; Lk.7:24; Jēkaba 2:25). Sātans var attiekties uz jūdaisma sistēmu, tātad sātana eņģelis visdrīzāk varētu būt cilvēks, kas darbojas jūdu uzdevumā.
-
Šo vietu varētu tulkot arī kā „vēstnesis, pretinieks…”.
Iespējamie paskaidrojumi
-
„Sātana eņģelis” iespējams ir tie paši sātana kalpi, kas minēti 2.Kor.11:13-15, kurus mēs interpretējām kā agrīnās baznīcas jūdaistus, kas cēla neslavu Pāvilam un centās mazināt kristietības ietekmi. Šos „sātana eņģeļa” sitienus Pāvils piemin 2.Kor.12:10: „Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās…” (proti, sakarā ar šo dzeloni miesā, no kura Dievs mani neatbrīvo). Pievērsiet uzmanību līdzībai starp dzeloni un to, kas no tā izriet. Pārestības attiecas uz jūdaisma kalpotāju apgalvojumiem, ka „viņš pats, personīgi klāt būdams, ir nespēcīgs” (2.Kor.10:10), kā mēs jau iepriekš minējām. Bēdas un vajāšanas, bez šaubām, attiecas uz pastāvīgajām vajāšanām no jūdaistu puses, kas aprakstītas Apustuļu darbos. Tas attaisno vārda „sist” lietojumu – norādot uz fiziskajām ciešanām, kuras viņu periodiski piemeklēja. Šīs vājības attiecās uz ciešanām, kas radās jūdaistu vajāšanu rezultātā – apmētāšana ar akmeņiem līdz viņš jau likās miris esam (Ap.d.14:19) bez šaubām iedragāja viņa veselību, tāpat kā no jūdiem piecas reizes dabūtie „četrdesmit sitienu bez viena” un trīs reizes dabūtās „rīkstes” (2.Kor.11:24-25). Tādējādi, šim fragmentam jāattiecas uz jūdaistu organizēto vajāšanas kampaņu pret Pāvilu, kas sākās ar 2.Kor.12:1-4 atstāstītajām parādībām, kopš kura laika Pāvils runā par dzeloni miesā. No šī laika Pāvila dedzīgā sludināšana pagāniem izraisīja arvien varmācīgāku pretošanos Pāvilam no jūdaistu puses. Viņu pretenzijās pret Pāvilu izskan doma, ka viņš vājina jūdu reliģiju, sludinot pestīšanas iespēju arī pagāniem.
-
Ir netieša norāde uz vienu jūdu sātana „eņģeli”, kas organizēja Pāvila vajāšanas – Aleksandru (2.Tim.4:14-15; 1.Tim.1:20). Saikne starp sātana eņģeli 2.Kor.12:7 un 2.Kor.11:13-15 norāda uz to, ka šis cilvēks arī bija eklēsijas loceklis. Kamēr pravietojums par „grēka cilvēku” 2.Tes.2:3 nepārprotami attiecas uz pāvesta amatu, tas sākotnēji varēja attiekties uz kādu cilvēku Dieva namā (proti, draudzē – 1.Tim.3:15), „kura parādīšanās ar visu viņa viltus varu, zīmēm un brīnumiem ir (jūdu) sātana darbs” (2.Tes.2:9). Šis cilvēks spēja darīt brīnumus – tāpat kā 9.p. – un jūdu kristieši agrīnajā baznīcā, kas ienesa tajā jūdaistu idejas, arī to varēja (Ebr.6:4-6). Tādā veidā šie jūdi jau otrkārt sita Dieva Dēlu krustā (Ebr.6:6) – jo jūdi vienreiz to jau bija darījuši. Šis grēka cilvēks ir „pazušanas dēls” (2.Tes.2:3) – šī vārdkopa lietota Jūdas aprakstā (Jņ.17:12). Šī atsauce uz Jūdu norāda, ka grēka cilvēks var nozīmēt kādu cilvēku eklēsijas iekšienē, kas tāpat kā Jūda nodeva Kristu, vēlēdamies jūdaisma nevis Kristus mērķu sasniegšanu. „Tā Kunga diena”, kas minēta 2.Tes.2:2-3, pirms kuras jāparādās grēka cilvēkam, sākotnēji attiecās uz Jeruzalemes iznīcināšanu mūsu ēras 70.gadā – kas atkal norāda uz to, ka sākotnēji „grēka cilvēks” attiecās uz jūdaismu. Pievērsiet uzmanību tam, ka visspēcīgākā jūdaistu pretošanās Pāvila sludināšanas darbam bija Tesalonīkā – Ap.d.17:5-13.
-
„Dzelonis miesā”. Vārds, kas tulkots kā ‘dzelonis’, var nozīmēt arī ‘mietu / stabu’ – kā krustā sišanai. Tam bija jāsit Pāvils, kā Kristus tika sists krustā sišanas dienā (Mt.26:67). Tāpat kā Kristus Savās pēdējās stundās, tā arī Pāvils lūdza, lai dzelonis no viņa atkāptos (2.Kor.12:8 salīdz. ar Lk.22:42). Pāvils teica, ka viņš trīs reizes esot lūdzis Dievu par to un tāpat arī Kristus Ģetzemanes dārzā (Mt.26:39, 42, 44). Kā Kristus, tā arī Pāvila lūgšana netika uzklausīta, galvenokārt viņa garīguma labad. Tā ir netieša norāde uz to, ka Pāvila ciešanas no jūdu sātana puses visā viņa dzīves gājumā tiek pielīdzinātas Kristus krustā sišanai, jo viņam bija pastāvīgi jācieš tā kā Kristus cieta savās pēdējās stundās. Tas ir tieši tas, par ko runā Ap.d.26:18 (Skat „Iespējamie paskaidrojumi”, 3.punkts attiecībā uz šo fragmentu).
-
Vecajā Derībā atrodamas vēl dažas atsauces uz domu par „dzeloni miesā”. 4.Moz.33:55, Jozuas 23:13; Soģu 2:3 un Ecēhiēla 28:24 lietoti šie tēlainie izteicieni, lai aprakstītu nācijas, kas bija apkārt Izraēlam un galu galā bija par iemeslu tam, ka Izraēls tapa atraidīts un nespēja pilnībā mantot apsolīto zemi – Izraēls neiznīcināja tās zemes sākotnējās iekarošanas laikā, kā tas tam tika pavēlēts. Šīs ir arābu nācijas un arābi ir vienmēr tēlaini pārstāvējuši Izraēlu – atkritēju, kas arvien vēl pieturējās bauslības likumiem (Skat „Jūdu sātanu” sīkākam izklāstam par to, kā Hagara un Ismaēls, arābu senči, ir saistīti ar Izraēlu – atkitēju). Tas izskaidro, kāpēc Pāvils lieto šo ‘dzeloņa miesā’ tēlu, lai aprakstītu jūdus – atkritējus, kas viņu vajāja. Vecajā Derībā šis tēls tiek vienmēr lietots kontekstā at to, kas kavē Dieva tautas iespēju mantot valstību. Tādējādi šis jūdu pretspara dzelonis bija Pāvila kārdinājums, kas centās turēt viņu tālāk no Valstības. Pāvils norāda, ka šis spēcīgais kārdinājums pārtraukt sludināšanu atturētu viņu no ieiešanas Valstībā (1.Kor.9:16; Ef.6:20; Kol.4:4; Ap.d.18:9), tādēļ savas dzīves beigās viņš varēja pateikties Dievam, ka viņš ir beidzis sev uzticēto sludināšanas darbu (Ap.d.20:24; 2.Tim.4:7). Kārdinājumu pārtraukt sludināt izsauca spēcīgā jūdu opozīcija – jūdu dzelonis miesā. Tātad, Pāvils 2.vēstulē korintiešiem 12:7 lieto Vecās Derības tēlaino izteicienu par dzeloni miesā, kas kārdina cilvēku un kavē cilvēka ieiešanu Valstībā.
-
Jozuas 23:13 apraksta tautas kā „pātagu jūsu sāniem un…dadžiem jūsu acīs” – Septuaginta versijā „naglai jūsu pēdās”. Tā ir atsauce uz 1.Moz.3:15, kur pravietots, ka čūskas dzimums iekodīs sievietes dzimumam papēdī. Tadējādi, „dzelonis miesā” saistīts ar čūskas dzimumu. Vēstule romiešiem 16:17-20 apraksta jūdaistus kā Satanu, kas drīz tiks samīts apakš kristiešu kājām, atkal lietojot 1.Moz.3:15 valodu (par to sīkāk skat „Jūdu sātans” 2-4). Tādēļ nav jābrīnās, ka Pāvils nosauc Jūdu sātana eņģeli par „dzeloni miesā”.
Piezīmes
-
Skat manu grāmatu Bible Lives, section 3-3-8.
5-23 Gaisa valsts valdnieks
Efeziešiem 2:1-3: „Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos, kuros reiz dzīvojāt, pakļauti šīs pasaules varas nesējam, gaisa valsts valdniekam, garam, kas vēl tagad darbojas nepaklausības bērnos. Kopā ar tiem arī mēs visi reiz dzīvojām savas miesas kārībās, ļaudamies miesas un miesas prāta iegribām, pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni kā visi pārējie”.
Vispārpieņemtā interpretācija
Uzskata, ka gaisa valsts valdnieks ir Velns, kas ir gars, kas liek cilvēkiem neklausīt Dievam.
Komentāri
-
Vārdi „sātans’ un „velns” šeit nav minēti.
-
„Dzīvojāt, pakļauti šīs pasaules varas nesējam” ir tēlains izteiciens, kas 3.punktā ir izteikts tieši, proti, „dzīvojām savas miesas kārībās”. „Miesas kārības” iziet no iekšienes, no cilvēka sirds (Mk.7:21-23; Jēkaba 1:14) un nevis no kaut kā ārpus mums.
-
„Pasaules varas nesējs, gaisa valsts valdnieks” ir tēlaini izteicieni.
-
„Gaisa valsts valdnieks” ir gars, „kas vēl tagad darbojas nepaklausības bērnos”. Garu nereti attiecina uz domāšanas veidu (piem., 5.Moz.2:30; Sal.pam.25:28; Jes.54:6; 61:3; Ecēh.18:31; Mk.14:38; Lk.2:40; 2.Kor.12:18; Ef.4:23). To apstiprina arī 3.pantā teiktais – šie cilvēki dzīvo, „ļaudamies miesas un miesas prāta iegribām” – Jēkaba 1:14). Miesas cilvēki nepakļaujas kādam „valdniekam” no ārpuses, bet gan sava sirdsprāta kārībām un iegribām. Fiziska būtne nevar pastāvēt kā „gars”, kā kaut kas netverams. Garam nav ne miesas, ne kaulu, proti, ķermeņa (Lk.24:39); tādēļ ja „gaisa valsts valdnieks” ir „gars”, tad tas ir tēlains izteiciens, bet ne dzīva būtne.
-
Šie panti (un 11.p.) attiecas uz viņu pagājušajiem pagānu dzīves laikiem. 1.Pēt.4:3 runā par dzīvi pirms pievēršanās: „pagājušajā laikā ir izpildīta pagānu griba, kad esat dzīvojuši baudās, kārībās”. Viņu miesa bija to „valdnieks”. Tātad dzīvot gaisa valsts valdnieka pakļautībā (2.p.) ir dzīvot „pēc miesas” (11.p.).
-
Džordžs Lamsa, kura dzimtā valoda ir aramiešu valoda, uzskata, ka „gaisa valsts valdnieks” ir tas pats, kas arābu / aramiešu valodā resh sultana, kas, kā viņš apgalvo, ir jāsaprot vienkārši kā valdnieks, kuram ar burtisko gaisu nav nekāda sakara (1).
-
Afanasijs teica, ka Jēzus nāve attīrījusi gaisu no dēmoniem / kritušajiem eņģeļiem un fiziski atvērusi ceļu [šķietamajām] nemirstīgajām dvēselēm uz debesīm (2). Tas ne tikai neatbilst Bībelei, bet atspoguļo burtiskumu, kas attēlo Dieva pakļautību materiālismam. Šis domāšanas veids izriet no ticības trūkuma Visuvarenajam Dievam, kuram nav nekādas vajadzības risināt problēmas, kuras cilvēki ir Viņam sagudrojuši savā sirdsprātā. Jāatzīmē, ka doma novēlēt šķaudītājam „Uz veselību!” (angļu variantā: Lai Dievs tevi svētī!) radusies no Afanasija iedomas, ka dēmoni var kļūt tik niecīgi mazi, ka tie var iekļūt cilvēkā burtiski no gaisa.
Iespējamie paskaidrojumi
-
Pirmais pants saka, ka „jūs” – ticīgie Efezā – bijāt miruši savos grēkos. Tad otrais un trešais panti nosauc iemeslu, kāpēc jūs bijāt miruši, četros vienādas nozīmes veidos:
-
„…dzīvojāt, pakļauti šīs pasaules varas nesējam”
-
„…gaisa valsts valdniekam”
-
„…garam, kas vēl tagad darbojas nepaklausības bērnos”
-
„…pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni.”
„Visa pasaule ir grimusi ļaunumā” (1.Jņ.5:19), jo pēc dabas mums visiem ir miesas prāts vai gars. „Nepaklausības bērni” to parāda, „ļaudamies miesas un miesas prāta iegribām” (1. & 3.pp.). Tādējādi, „šīs pasaules varas nesējs, gaisa valsts valdnieks” ir mūsu miesas prāts, proti īstenais nelabais.
-
Pastāv daudz saikņu starp Vēstuli efeziešiem un Vēstuli kolosiešiem. Viena no skaidrākajām ir starp šiem pantiem un Kol.3:3-7. Kolosiešiem 3:3 teikts, ka mēs esam miruši grēkam, kā tas teikts Ef.2:1. Kol.5-7 nosauktas „miesas kārības”, kuras darbojas „nepaklausības bērnos”: „Tāpēc nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei: netiklību, nešķīstību, kaisli, ļauno iekāri un mantkārību; tā ir elku kalpība. Viņu dēļ nāk Dieva dusmība pār nepaklausības dēliem, kuru vidū arī jūs kādreiz esat staigājuši, kad jūs vēl tanīs dzīvojāt”. Kol.3-5 nosauc tās „miesas iegribas”, kas minētas Vēstulē galatiešiem 5:19. Visas šīs lietas nāk no iekšienes, nevis no kaut kā ārpus mums (Mk.7:21-23). Tāpēc gaisa valsts valdnieks, kas izsauc visas šīs iekāres, tiek atkal nosaukts kā mūsu pašu ļaunās tieksmes.
-
Runājot par „gaisu”, mēs parasti domājam burtisko gaisu, kuru mēs ieelpojam. Tas nav tas pats vārds, kas grieķu val. lietots Lk.9:58 (putniem gaisā, kas latv. tulkojumā skan „putniem apakš debess”). Atklāsmes 16 septiņi eņģeļi izlej septiņus kausus pār zemi, gatavojoties Dieva Valstības nodibināšanai. „Septītais izlēja savu kausu gaisā” (Atkl.16:17), jo viņa rīcība iespaidoja visu, kas apakš debess; šī kausa izliešanas rezultātā tiek nodibināta Dieva Valstība virs zemes un cilvēku valstībām ir pienācis gals. Tātad „gaisa valsts valdnieks” tēlaini attiecas uz varu, kas iespaido visus zemes ļaudis – un grēka vara, miesas prāts valda pār visu pasauli.
Piezīmes
-
George Lamsa, New Testament Light (San Francisco Harper & Row), p.248.
-
Nathan K. Ng., The Spirituality of Athanasius (Bern:Lang, 2001).
5-24 Nedodiet vietu velnam
Efeziešiem 4:26-27: „Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties, un nedodiet vietu velnam”.
Vispārpieņemtā interpretācija
Velns ir būtne, kas cenšas piekļūt mūsu sirdīm un mums ir tam jāpretojas.
Komentāri
-
Dusmas un niknums ir miesas darbi (Gal.5:19-20) un nāk no mūsu sirdsprāta (Mk.7:21-23).
-
Ļaujot tiem rūgt mūsos līdz pat dienas beigām ir tas pats, kas dot „vietu velnam”. Tas ir velns, kas tās izsauc. Bet pirmajā punktā mēs jau norādījām, ka tie ir miesas darbi, kas nāk no mūsu ļaunās sirds, tātad tie arī ir tas nelabais, tas „velns”.
-
„Dot vietu velnam” it kā norāda, ka velns ieiet mūsos. „Citas (grēcīgas) kārības iemetas mūsos” (Mk.4:19) un liek mums grēkot. Mūsu kārības vairākas reizes tiek attēlotas it kā fiziski ieejam mūsu sirdī no mūsu grēcīgās dabas krātuves (skat nodaļu 5-8-1).
-
28.pants piekodina nezagt, jo arī šī vēlēšanās ir ļauno kārību rezultāts, kas diktē mums to, kas nav pareizi. To darīt nozīmē dot vietu velnam, proti, mūsu ļaunajām tieksmēm.
-
Skat komentārus par 1.Timotejam 5:14-15.
Dostları ilə paylaş: |
