Īstenais nelabais ko Bībele saka par velnu

Personību vērtība

Grēka nozīmes mazināšana, noveļot vainu par to uz dzīva Sātana personību, rezultātā mazina arī cilvēku pestīšanas brīnuma nozīmi. Dieva labvēlība ikkatram no mums neko daudz neizsaka, ja mūsu pestīšana patiesībā ir bijusi abstrakts darījums, kas noslēgts starp Dievu un Sātanu kaut kur visumā. Bībeles zīmētā aina ir daudz skaudrāka katram no mums – pestīšana bija viena cilvēka, Dieva Dēla Jēzus sasniegums, šeit uz zemes, krustā Jeruzalemes tuvumā. Viņš mira mīlestībā pret mums, lai mūsu grēki taptu piedoti, nevis lai samaksātu kādai visuma būtnei vārdā Sātans. Būtiskākie notikumi nerisinās kaut kur visumā, bet gan mūsu sirdīs, kurās trūkst atsaucības Dieva mīlestībai un labvēlībai.

Tāpat kā vispārpieņemtais uzskats par Sātanu mazina grēka nozīmi, tā tas mazina arī indivīda personības nozīmi. Mūsdienu pasaulē arvien lielākas cilvēku masas kļūst par radikāla ļaunuma upuriem – masveidīgas cilvēku iznīcināšanas, terorisma akti, kari un tml. Bet katras personas nāve izraisa daudzu dvēseļu nāvi to cīņā ar šī radikālā ļaunuma pieredzi. Solžeņicins raksta par to NKVD upuru bērnu nāvi, kuru sirdis neizturēja un arī par tiem, kas ieslēgušies sevī, knapi vilka dzīvību, ļaunuma pieredzes nomākti: „Kad mēs minam miljonus, kas gāja bojā nometnēs, mēs aizmirstam, ka to skaits ir daudzkārt jādubulto”.
Tas attiecas uz mums visiem. Mums visiem ir mīļi cilvēki, kas cieš no ļaunuma un to ciešanas daudzkārtīgi atbalsojas mūsu sirdīs. Mums trūkst vārdu, lai aprakstītu katra pieredzēto ļaunuma daudzumu. Man šķiet, ka mūsu mēģinājumi tikt ar to kaut kādā galā ir noveduši mūs pie mēģinājuma to visu abstrahēt, izsakot to metafiziski kā kosmisku konfliktu starp Dievu un Sātanu, atsakoties no domas par individuālu grēka un ļaunuma pieredzi. Tas viss mazina indivīda ciešanas un vērtību. Piemēram, mēs runājam par Holokaustā iznīcinātajiem 6 miljoniem ebreju. Taču šis skaitlis slēpj ļaunuma realitāti. Mēs varam iejusties viena ebreja ciešanās, bet ne miljonu ciešanās. Ortodoksālā Sātana ideja cenšas novest ļaunumu un grēku līdz abstraktam jēdzienam, kaut kur visumā, kaut kur prātā… un līdz ar to zūd Bībeles liktais uzsvars uz indivīdu. Mēs vairs pilnībā nenododamies bēdām līdz ar mūsu ciešanām pakļauto brāli, droši nenostājamies pret grēku mūsu pašu un citu dzīvēs… no mums prasītā piepūle ir par lielu un mēs nogrūžam to uz šo ērto pārcilvēciskā Sātana ideju.
Grēks – tas ir nopietni

Bibliskais sātana jēdziens liek mums saprast, ka mūsos ir pamatā tās pašas grēcīgās tieksmes, kas ir vissamaitātākajā izvarotājā vai sadistā. Dievbijība nenozīmē tikai atdalīšanos no grēcīgiem cilvēkiem; tā ir atteikšanās no grēcīgām kaislēm mūsu pašu sirdīs. Solžeņicins vairāk par citiem ir pieredzējis un domājis par ļaunumu; un viņa slēdziens ir tieši tāds pats: „Ja tas būtu bijis tik viegli! Ja tikai… būtu nepieciešams atdalīt [ļaunos cilvēkus] no pārējiem un iznīcināt tos! Taču robežšķirtne starp labu un ļaunu iet caur katra cilvēka sirdi. Un kas ir gatavs iznīcināt kādu paša sirds daļu?” (8). Lai izprastu cilvēka postīšanas tendences avotus, Ēriks Froms ņēma talkā loģiku, socioloģiju, psiholoģiju un filosofiju; un viņš nonāca pie tiem pašiem slēdzieniem, pie kuriem mēs nonācām, studējot Bībeli un Solžeņicins no personīgās pieredzes. Arī viņš nonāca pie slēdziena, ka pārcilvēciskā Sātana uzskatam nav nekāda pamatojuma, ka ļaunums nāk no visas cilvēces dziļumiem, nevis no dažiem no mums: „Ļaunums ir dzīve, kas vēršas pati pret sevi… mūsu iekšējais pievilkšanās spēks tam, kas ir miris” (9). Froma slēdziens ir, ka tieši mūsu valdzinājumi un dzīves veids ir cilvēka ļaunuma avoti – un tas ir saskaņā ar biblisko atklāsmi. Pārcilvēciskajam Sātanam nav nekādas lomas nedz Bībeles skaidrojumos, nedz zinātniskajā pieejā, nedz dzīves pieredzes vērojumos. Tas viss liek mums saprast, ka risinājums nav tajā, lai mēs atdalītu labos no ļaunajiem cilvēkiem, vai iznīcinātu ļaunos karā vai nāves spriedumos; risinājums ir sapratnē, ka pamatā tās pašas tendences, kas ir visļaunākajos cilvēkos, ir arī katrā no mums. Mums ir jāielūkojas sevī, lai saredzētu, ka katrā no mums mīt ir Hitlers, ir Staļins un tml. Der tikai ieskatīties Roberta Saimona grāmatā „Ļaunie dara to, par ko sapņo labie” – un nopietni un godprātīgi ielūkoties savā sirdī – un mēs redzēsim, ka mēs visi esam pakļauti tiem kārdinājumiem, kuriem padodas tie briesmīgie noziedznieki (10). Es zinu, ka dažiem no lasītājiem būs iebildumi pret to… bet es varu tikai lūgt jūs būt godīgiem pašiem pret sevi attiecībā uz tām domām un vēlmēm, kas dažbrīd ienāk mums prātā.

Atbildība par rīcību

Sapratne, ka grēks nāk no mums, liek mums uzņemties daudz augstāku atbildību par mūsu pašu rīcību – kā arī māca mums prasīt lielāku atbildību no citiem par viņu rīcību. Mūsdienu pasaulē atbildība diemžēl ir arvien retāk sastopama īpašība. Mēs attaisnojam kā savu, tā arī citu cilvēku rīcību tik lielā mērā, ka patiesa nožēla, pazemība, prieka sajūta, piedzīvojot piedošanu, reāli un veiksmīgi pašpilnīgošanās centieni šķiet maz pazīstamas jūtas ļoti daudzu cilvēku dzīvēs šodien. Iekšēja grēka apziņa liks mums prasīt atbildību arī no citiem, nevis nostāties post moderniskā bezjūtīgā plecu paraustīšanas pozā, redzot citu cilvēku nepiedienīgu rīcību, un pasīvi attaisnojot to. Andrejs Grīlijs raksta: „Kāpēc dusmoties uz cilvēku par ļaunprātīgu rīcību, ja tu nedomā, ka viņš ir par to atbildīgs?” (11). Rolo Mejs bija vēl viens kristiešu psihologs, kas nonāca pie tiem pašiem slēdzieniem, pie kuriem mūs noveda Bībeles mācība: „Parastais personificētais [ļaunuma] vēsturiski lietotais nosaukums, proti, velns, nav pieņemams, jo tas izmet ļaunuma varu ārā no paša… Turklāt, man ir vienmēr licies, ka tā ir sabojāta un izvairīga ļaunuma izpratnes forma” (12). Tā tas patiesi arī ir – vispārpieņemtais velna jēdziens ir izvairīšanās no atbildības par mūsu grēkiem, lūkošanās kaut kur ārpusē tā vietā, lai ieskatītos sevī.

Citu nomelnošana

Mūsu nodarbību laikā es esmu atzīmējis, ka cilvēkiem liekas pievilcīga doma par to, ka mēs, šeit uz zemes, kaut kādā veidā esam Dieva un Jēzus pusē, kas savukārt ir iesaistīti visuma mēroga konfliktā ar Velnu Debesīs. Un tas mums ļauj uzskatīt ikkatru uz zemes, kas ir pret mums, kā ,no Velna nākošu’ un tādēļ mēs esam tiesīgi tos apkarot un nomelnot, saucot tos par Sātana dzimumu. Viduslaiku raganu medību trakums aiznesa simtiem tūkstošiem nevainīgu cilvēku – tā bija sava veida psiholoģiska epidēmija, kas izplatījās sabiedrībā. Jebkurā nelaimē un slimībā cilvēki vainoja Sātanu un tādēļ jebkuru, kam kaut kas ir bijis pret cietēju, uzskatīja par ‘Sātana’ sūtītu. Šķielējošas vecenes, jebkurš, kas kaut kādā veidā atšķīrās no apkārtējā pūļa, kļuva par uzbrukuma upuri. „Šī ticība pieņēma arvien lielākus apmērus, izplatīdamās līdzīgi epidēmijai tajā apvidū, kurā šādi incidenti notika” (13). Nozīmīgi man šķiet tas, ka cilvēki ar lielu gatavību uztvēra ticību par atsevišķas Sātana būtnes pastāvēšanu. Šī ticība ļauj mums dot vaļu savām dusmām, savai neapmierinātībai un nepatikai pret kādu – Dieva vārdā, it kā piedaloties cīņā pret Sātanu, kurā mēs cēli nostājamies Jēzus pusē. Šeit arī slēpjas šīs ticības bīstamība. Patiesa, bibliska sātana sapratne ir tik atšķirīga, tā pieprasa no mums paškontroli, sevis pārbaudīšanu, mūsu vājību un Kristus spēka apzināšanos – un tas, savukārt, iespaido mūsu attieksmi pret citiem. Tā vietā lai rīkotu raganu medības un nomelnotu citus, mēs sākam saprast cilvēku vājības un cilvēku dabu un cenšamies, cik vien tas ir mūsu spēkos, stāties pretim sātanam mūsos, lai sasniegtu Kristus izcīnīto uzvaru pār velnu.

Mums labpatīk uzskatīt, ka Dievs nostājas kāda pusē visās uz zemes notiekošajās ķildās un mēs, bez šaubām, domājam, ka Viņš ir mūsu pusē, tātad mūsu pretinieki ir Dieva pretinieki un pret tiem ir jāvērš mūsu ienaida spēks. Šekspīra Makdafs atspoguļo mūsu domas šai ziņā: „Vai lai Debesis vienaldzīgi nolūkotos, neiesaistoties šai lietā?”. Šī mūsu iedomība, ka Dievs ir mūsu pusē lielās un mazās lietās, no ķildas ar kaimiņu līdz pasaules kariem, noved pie ienaidnieka nomelnošanas, saistot to ar Sātanu. Un tad ebreju un pagānu mīti par melno ļaunuma dievu, kas ir pretstatā patiesajam Dievam, kļūst tik pievilcīgi cilvēka domāšanai. Mums gribas tiem ticēt, jo mums tā gribas nomelnot pretīgo kaimiņu vai kaimiņu valsti, pierakstot tiem ļaunuma kalngalus, saistību ar visuma ļaunajiem spēkiem, ar kuriem mēs varonīgi cīnāmies. Tādēļ nav jābrīnās, ka pārcilvēciskā Sātana ideja ir tik pievilcīga un tiek likta lietā visās konflikta pusēs. Manā datorā ir datne ar karikatūrām un afišām, kas attēlo cilvēkus Velna veidolā. Abos pasaules karos abas karojošās puses pretiniekus nomelnoja kā sātana dzimumu. K.S. Lūiss savos darbos atsaucās uz Sātanu uz Otrā pasaules kara fona, kad britu prese par Sātana dzimumu sauca nacistus un vēlāk arī komunistus. Kopš 1945.gada padomju masu informācijas līdzekļi piedēvēja ienaidniekiem ‘Sātana’ veidolu, kaut gan oficiāli viņi neticēja ne Dievam, ne velnam; rietumu varas vīri līdzīgā veidā nomelnoja Padomju valstis. Ne tik senā pagātnē rietumu presē parādījās Islama valstu līderu un teroristu karikatūras; un arī islamistu karikatūristi nepalika rietumiem parādā šajā ziņā, attēlojot rietumu un Izraēlas līderus kā ‘lielo Sātanu’. Bosnijas musulmaņi un Serbijas kristieši rīkojās līdzīgi karos, kas noveda pie Dienvidslāvijas valstu apvienības sabrukuma… šo attēlu nomaiņa uz datora ekrāna rada nomācošu iespaidu. Katrs cenšas nomelnot otru, un piezīmēt otram ragus un asti, kas ir tik viegli un amizanti. Un kaut arī lielākā daļa no mums nav karikatūristi, patiesībā mēs lielos un mazākos konfliktos rīkojamies tieši tādā pat veidā.
Piezīmes

1. 
   Raimundo Panikkar, Worship and Secular Man (London: Darton, Longman & Todd, 1973, vi.
   
2. 
   David Levin, Legalism and Faith (Ann Arbor: Tidings Publishing, 2002), ch.21.
   
3. 
   Paul Tournier, The Violence Within, translated by Edwin Hudson (San Francisco: Harper & Row, 1978).
   
4. 
   Claude Levi-Strauss, The Savage Mind (Chicago: University of Chicago Press, 1961).
   
5. 
   Neil Forsyth, The Satanic Epic (Princeton: Princeton University Press, 2003), p.7.
   
6. 
   C.F. Evans, The Lord’s Prayer (London: S.C.M., 1997), p.70.
   
7. 
   J.B. Russell, The Prince of Darkness: Radical Evil and the Power of Good in History (Ithaca: Cornell University Press, 1992), p.275.
   
8. 
   Alexander Solzhenitsyn, The Gulag Archipelago (New York: Monad Press, 1974), pp.431,168.
   
9. 
   Erich Fromm, The Anatomy of Human Destructiveness (New York: Rinehart & Winston, 1973), pp.9,10.
   
10. 
    Robert Simon, Bad Men Do what Good Men Dream of (Washington: American Psychiatric Press, 1999). Saimons bija tiesu medicīnas psihologs, kura darbi atspoguļo viņa dzīves pieredzi pētot slepkavu un citu lielo noziedznieku psiholoģiju.
    
11. 
    Andrew Greeley, Unsecular Man (New York: Schoken Books, 1972), p.212.
    
12. 
    Rollo May, „Reflections and Commentary,” in Clement Reeves, The Psychology of Rollo May: A Study in Existential Theory and Psychotherapy (San Francisco: Jossey Bass, 1977), p.304.
    
13. 
    F.G. Jannaway, Satan’s Biography (London: Maranatha, 1900), p.12.
    

3-2 VELNS UN SĀTANS: GRŪTIE JAUTĀJUMI
Vispārpieņemtie uzskati par Velnu kā kritušo eņģeli un dzīvu būtni paceļ veselu virkni jautājumu, uz kuriem nav atbildes, vismaz Rakstos. Tas lika Šellijam norādīt, ka Velns vispārpieņemtajos kristiešu uzskatos ir visvājākā vieta. „Velns… ir populārās reliģijas vājākā vieta – krokodīla vārīgais vēders… Kristieši izgudroja vai pieņēma Velnu, lai izvairītos no grūtībām [cenšanās saprast laba Dieva pastāvēšanu un ļaunuma realitāti]” (1). Dž.B. Rasels bija līdzīgās domās: „Tā ir vienmēr bijusi trauslākā šuve kristiešu teoloģijā” (2). Pretrunīgo skaidrojumu daudzums, kurus sniedz galvenā virziena kristiešu teoloģija, un to izraisīto neatbildamo jautājumu birums tikai apstiprina šos vērojumus. Runājot par mūsu ticības nozīmi praktiskajā jomā, es vēlētos uzskaitīt šos jautājumus. Es daru to tāpēc, ka pārliecinošas, dinamiskas, noturīgas attiecības ar Dievu nevar dibināt uz tāda ticības pamata, evaņģēlija sapratnes pamata, kurā ir tik daudz kliedzošu pretrunu un neatbilstību. Ar grēka un ļaunuma problēmām mēs sastopamies ikdienas dzīvē; un es no sirds ticu, ka bez pareizas šīs problēmas sapratnes, bez pareiza Bībeles lasījuma šīs pretrunas un šķietami ‘teorētiskas’ grūtības novedīs pie nesakārtotas un nedrošas dzīves. Tik ļoti bieži tieši pārdomas par šāda veida problēmām [Kā gan Dievs varēja kaut ko tādu pieļaut”] noved pie ticības zuduma; bet arī otrādi, tās spēj novest pie grēka un ļaunuma jēgas izpratnes, kas ļauj Dievam stiprināt mūsu ticību šīs negatīvās pieredzes iespaidā. Lūk, daži no jautājumiem, kas rodas kristietībā ieviesto maldīgo ideju par velnu iespaidā – es tos esmu pierakstījis, lai atklāti grieztos pie jums ar nolūku novērst jūs no šī ierastā, taču maldīgā uzskata par Sātana eksistenci:

• 
  Ja Velns ir kritušais eņģelis, tad kas bija par iemeslu viņa krišanai? Kāda bija viņa grēka iedaba? Vai viņš fiziski atstāja Debesis un nogāja kaut kur citur? Un ja tā, tad kur viņš ir tagad? Ellē, virs zemes vai kaut kur gaisā? Ja viņš nonāca uz zemes, tad kur viņš nolaidās? Ēdenes dārzā? Vai tas bija Kristus vai erceņģelis Miķelis, kurš guva uzvaru pār Velnu? Kurš bija tas, kas viņu nometa no Debesīm?
  
• 
  Tieši kur ir Velns tagad? Ja jau viņš ir fiziska persona, viņam ir jābūt arī apmešanās vietai? Ja eņģeļi burtiski nokrita no debesīm, kur viņi ir?
  
• 
  Vai šķietami kritušie eņģeļi nonāca uz zemes, lai kārdinātu cilvēci grēkot, vai tādēļ, ka Dievs tos izraidīja? Ja Dievs tos izraidīja no Debesīm viņu grēku dēļ, tad kādēļ cilvēkiem būtu viņu dēļ jācieš? Vai tas neizskatās pēc psihopāta sodīšanas, dodot viņam bisi rokās un iemetot to no tiesas zāles tieši skolas spēļu laukumā? Ja viņi ir nonākuši uz zemes pēc pašu brīvas gribas, lai te grēkotu, tad tas ir pretrunā ar dumpi Debesīs.
  
• 
  Vai mēs grēkotu, vai mēs spētu grēkot, ja velna nebūtu? Ja nē, tad mēs noteikti ciešam un tiekam netaisni sodīti par mūsu grēkiem? Un ja varētu, tad cik liela ir velna daļa mūsu grēkos, ja jau mēs tik un tā grēkotu?
  
• 
  Ja Velns ir dzīva būtne, vai viņam ir ķermenis? Kā viņš izskatās? Ja apgalvo, ka viņš ir „gara būtne”, tad kādā nozīmē viņš ir persona? Kur ir atrodama kāda Bībeles liecība ‘garu’ eksistencei vai kādas citas formas būtņu pastāvēšanai?
  
• 
  Kādas ir attiecības starp Velnu un kritušajiem eņģeļiem / nešķīstajiem gariem? Kāda ir to soda veidu atšķirība? Vai kritušo eņģeļu grēks un Velna grēks bija atšķirīgi?
  
• 
  Vai Velns un tie eņģeļi var kādreiz nožēlot savus grēkus? Vai viņš var rīkoties pēc brīvas gribas? Vai viņam kādreiz ir bijusi brīva griba? Vai viņam sākotnēji Debesīs bija tāda pat daba kā Kristum? Ja Ādams grēkoja un varēja to nožēlot, kāpēc Velns un šķietami kritušie eņģeļi to nevarēja darīt? Kā Miltons rakstījis „Zaudētajā paradīzē”: „Cilvēks atradīs žēlastību, bet tas otrs [proti, Sātans] gan nemūžam” (3.131)
  
• 
  Kad krita Velns? Pirms radīšanas? Pirms Ādama radīšanas? Vēlāk? Laikā, par kuru runāts Atkl.12? Noas laikā, kad Dieva dēli apņēma cilvēku meitas (1.Moz.6)?
  
• 
  Kā radās nešķīstie gari? Jaunā Derība atsaucas uz apkārtējiem ticējumiem par gariem – bet pirmajā gadsimtā par gariem uzskatīja mirušo ‘nemirstīgās dvēseles’. Ļaunas nemirstīgas dvēseles kļuva par nešķīstiem gariem (skat Jāzepa Flavija „Ebreju kari” 6.47). Ja nešķīstie gari ir šķietami ļaunie eņģeļi, kas krita radīšanas laikā vai 1.Moz.6 laikā, kā viņi var tajā pat laikā būt par cilvēku ‘mirušajām dvēselēm’? Kā tam var rast attaisnojumu Bībelē, ja Bībele nepārprotami apgalvo, ka cilvēka dvēsele ir mirstīga.
  
• 
  Ja mēs izvēlamies ticēt vispārpieņemtajām Ecēh.28:15 interpretācijām: „Nevainojams tu biji savos ceļos… līdz kamēr atrada tevī noziegumu” un Jņ.8:44 „Viņš [Velns] no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā”, tad mēs sastopamies ar pretrunu savā ticībā Velnam – vai velns no paša sākuma bija grēcinieks, jebšu sākotnēji viņš bijis nevainojams, bet tad krita?
  
• 
  Kā lai izskaidro Sātana pozitīvo garīgo iespaidu? Cilvēki tika nodoti sātanam, lai viņi pārmācīti vairs nezaimotu Dievu (1.Tim.1:20); nodošana sātanam „miesas samaitāšanai” (1.Kor.5:5) – un „miesa” Jaunajā Derībā parasti attiecas uz miesīgu domāšanu (Rom.8.5-9; Ef.2;3; Jņ.8:15). Tam noteikti ir kāda jēga tikai, ja ‘sātans’ attiecas uz pretinieku, bet ne uz kādu visumā mītošu būtni, kas liek mums grēkot.
  
• 
  Kad Velns tika sodīts, un kā? Kad viņš bija nomests zemē? Jēzus krustā sišanas laikā? Jēzus kalpošanas laikā, kad viņš teica: Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam”? Vai otrajā atnākšanā?
  
• 
  Kā mēs varam izsargāties no velna? Kāpēc velns baidītos, ja mēs lasām Bībeli, saucam Kristus vārdu, kristāmies, nēsājam vai pieskaramies krustam, pārmetam krustu, skaitām maģiskos vārdus un darām citas agrīno baznīcas „tēvu” ieteiktās lietas?
  
• 
  Ja Jēzus iznīcināja velnu krustā (Ebr.2:14), kā tas nāk, ka grēks un ļaunums zemes virsū arvien pieaug – ja jau velns ir tajos vainojams? Un ja velns ir „iznīcināts”, kā tad šī personība turpina dzīvot un darboties? Kā var sodīt Velnu pastarā dienā, ja viņš tika iznīcināts krustā? Skaidrs, ka tam visam ir kaut kāda jēga tikai, ja mēs saprotam, ka visas Bībelē sastopamās atsauces uz velnu neattiecas uz kādu dzīvu būtni, bet gan uz cilvēka dažādajiem ‘pretiniekiem’ un grēka varu. Piektdienis uzdeva jautājumu Robinsonam Krūzo: „Ja Kunga spēkos ir iznīcināt Velnu un Viņš vēlas to iznīcināt, kāpēc Viņš gaida līdz pasaules galam?”. Un tas ir labs jautājums. Tradicionālie uzskati par Velnu laupa jēgu Bībeles izteikumam, ka Kristus iznīcināja velnu krustā (Ebr.2:14). Ja mēs izprotam, ka velns šajā kontekstā attiecas uz grēka varu, viss nostājas savās vietās. Grēka vara tika iznīcināta; Kristū personīgi velns tika pārvarēts un pilnībā iznīcināts. Mēs tagad izdzīvojam Viņa uzvaru, iznīcinot grēka varu, caur Viņa uzvaru un Viņa spēkā mūsu dzīvēs, būdami droši par galīgo uzvaru Kristū.
  
• 
  Sakarā ar to visu: Kāpēc Kristum bija jāmirst? Vai Velna tirānijas dēļ, kā to tik bieži apgalvojuši ‘baznīcas tēvi’? Vai mūsu un Ādama grēka dēļ, kā Pāvils to skaidro savā Vēstulē romiešiem?
  
• 
  Kāda ir Velna vara, ko viņš dara mūsu pasaulē? Vai viņš ir vainojams tā lāsta, kas nāca pār Ādamu pēc viņa grēkā krišanas, rezultātos? Vai viņš to izved dzīvē? Vai viņš rada visas nelaimes? Vai viņš ir vainojams katra atsevišķa cilvēka grēkos?
  
• 
  Gregorijs Lielais un citi kristiešu autori apgalvo, ka Dievs ir devis Sātanam varu darboties. Kāpēc tad mēs atkārtoti lasām par nelaimi, kam Dievs „licis notikt” un „ļaunu garu no Dieva”, par Dievu, „kas dod svētību, bet arī ļaunu” (Am.3:6; 1.Sam. 18:10; Jes.45:5-7)? Vai Dievs it kā atzītu Sātana ‘tiesības’ valdīt pār mums?
  
• 
  Vai velns bija čūska, vai viņš tikai izmantoja čūsku savu mērķu sasniegšanai? 1.Moz. pierakstos par čūskas sodu teikts; „tev būs… pīšļus ēst visas tavas mūža dienas” – tā norādot uz tās mirstību. Vai Velns burtiski ēd pīšļus? Kādas ir attiecības starp čūskām, kuras mēs šodien pazīstam, kas lien uz sava vēdera, un Sātanu?
  
• 
  Vai katram grēkam ir savs nešķīstais gars / kritušais eņģelis? Vai Velns ienāk mūsu prātā vai miesā? Kā Velns mūs kārdina? Bībeles skaidrojums par iekšējā kārdinājuma ieņemšanos cilvēkā ir nepārprotams (Jēkaba 1:13-15; Mk.7:15:23); un to apstiprina mūsu pieredze. Bet kā tad tā velnišķā būtne kārdina mūs un noved grēkā?
  
• 
  Vai velns soda grēciniekus pēc nāves, vai kontrolē sodīšanas procesu? Kā velns sadarbojas ar Dievu, ja vispār sadarbojas?
  
• 
  Ko velns darīs Tūkstošgades laikā, būdams „sasiets”? Kāpēc fiziskais ķermenis būtu jāsasien, lai to savaldītu, ja viņš ir tik aktīvs garīgi?
  
• 
  Saskaņā ar 1.Mozus grāmatas pierakstiem, lāsts, kas nāca pār zemi un cilvēci pēc Ādama grēkā krišanas, bija no Dieva, ne no velna. Ko tad velns darīja uz zemes pēc savas šķietamās krišanas? Ja [kā to bieži vien uzskata] no Velna nāk ciešanas un lāsti, kā tad viņa varā ir sodīt dabas radības un dzīvniekus, kas nav grēkojuši?
  
• 
  Ja mēs pieļaujam domu par sātana kā personības pastāvēšanu, kura varā ir katra cilvēka ievešana kārdināšanā, tad tam ir jābūt ļoti varenam un zinošam. No kurienes šī vara un tiesības? Dievs ņem dalību miljonu, ja ne miljardu vissīkākajās cilvēku darīšanās visā pasaulē, regulējot Savu plānu, ņemdams vērā tās neskaitāmās nākotnes, kuras pieļauj Viņa dotā izvēles brīvība cilvēkiem. Kā Sātans var stāties pretī mūsu Visuvarenajam Dievam, kura pārraudzībā ir miljardiem visumu, kas seko neskaitāmo vissīkāko atoma daļiņu kustībai neskaitāmajās galaksijās, kur zvaigznēm nav ne gala ne malas… vai šķietamais Sātans patiesi būtu tik varens? Vai pati doma par kādu pretspēku Dievam – radītājam visumā nav absurda, pat nožēlojama? Tāpat kā doma par to, ka Dievam būtu jāatpērk no Sātana Dēls un visa cilvēce, piešķir Sātanam pārāk daudz varas – un Bībelē nav ne vārda par to, ka tāda vara viņam būtu jel kad bijusi.
  

Es teiktu, ka šis milzīgais būtisku un neatbildamu jautājumu klāsts sagrauj teoloģisku mācību vai nostādni, kura nav spējīga tikt galā ar šiem jautājumiem. Tas fakts, ka vispārpieņemtā kristietība vēstures gaitā ir nākusi klajā ar tik lielu daudzumu pretrunīgu šo jautājumu skaidrojumu, norāda vienīgi uz to, ka šim pieņēmumam nav pamatojuma. Visu šo jautājumu risinājums ir Bībeles skaidrojuma izpratne, ka grēks nāk no cilvēka iekšienes, ka ļaunums un posts gala beigās nāk no Dieva; tas visu nostāda savās vietās. Visi šie grūtie jautājumi patiesībā tikai atspoguļo to, cik neapmierinoši ir tradicionālie Sātana un ļaunuma skaidrojumi. Sūzana Neimane ir veltījusi veselu grāmatu to piemēru izklāstam, kas parāda, kā Eiropas domāšanas, filosofijas un politikas vēsture patiesībā neveiksmīgi cenšas vienoties ļaunuma izcelsmes skaidrojumā (3). No Kanta līdz Hegelim, Marksam, Nīče, pat Hitleram… to visu var saprast kā virkni arvien izmisīgāku centienu apvienot pagātnes ļaunuma piemērus ar ļaunuma pieredzi šobrīd. Sen jau būtu laiks nopietni ielūkoties Dieva dotajā Bībelē. Cilvēku skaidrojuma centieni, vai tie daļēji atsaucas uz Bībeli, vai nē, ne pie kāda risinājuma nav nonākuši. Es esmu ievērojis, ka tie, kas neveiksmīgi centušies rast atbildi uz šo jautājumu cilvēku teorijās, nonāk pie Dieva – ja tiem pareizi izklāsta Bībelē doto ļaunuma izcelsmes skaidrojumu. Kā piemēru var minēt M.Skott Peku, klasiski liberālu amerikāņu psihoterapeitu. Savā grāmatā viņš atzīstas, ka centies skaidrot cilvēku ‘grēcīgumu’ vienkārši kā nepareizu ievirzi, disfunkciju un tml., visādi izvairoties minēt ‘ļaunuma’ jēdzienu. Bet tikai galu galā nonākot pie ļaunuma atzīšanas, nevairoties to nosaukt vārdā, kā arī atzīstot to, ka cilvēce dzīvo pašapmāna maldos un ‘sātans’ patiesībā ir ‘apmelotājs’, kas arī ir grieķu vārda diabolos burtiskā nozīme, viņš nonāca ne tikai pie Dieva, bet arī pie Kristus un daudz veiksmīgākas cilvēku ārstēšanas.

Piezīmes

1. 
   P.B. Shelley, On the Devil in The Complete Works of Percy Bysshe Shelley, ed. Roger Ingpen and Walter E. Peck (New York: Scribner’s, 1965).
   
2. 
   J.B. Russell, The Devil (Ithaca: Cornell University Press, 1977), p.222.
   
3. 
   Susan Neiman, Evil in Modern Thought: An Alternative History of Philosophy (Princeton: Princeton University Press, 2002).
   
4. 
   M. Scott Peck, People of the Lie: The Hope for Healing Human Evil (New York: Simon & Schuster, 1983).
   

CETURTĀ NODAĻA: NEŠĶĪSTIE GARI
4-1 Velns, Sātans un nešķīstie gari
Iepriekšējās nodaļās mēs noskaidrojām, ka Velns vai Sātans nav kāda atsevišķa būtne vai nezvērs, bet gan tās iekšējās grēcīgās noslieces, kas piemīt cilvēka dabai. Ja mēs pieļaujam, ka nav tādas būtnes, tad no tā izriet, ka nav arī nešķīsto garu, kurus pieņemts uzskatīt par Velna kalpiem. Daudzi cilvēki domā, ka Dievs dod mums visas labās lietas dzīvē un Velns ar saviem gariem nes mums visas sliktās lietas un atņem to labo, ko Dievs mums dod. Bet pirms mēs ķeramies pie nešķīsto garu tēmas, atkārtosim dažus no Bībeles pamatprincipiem, kurus mēs jau apskatījām agrāk.
Bībele nepārprotami māca, ka Dievs ir visa spēka un varas avots, ka Viņš ir atbildīgs kā par labām, tā arī par sliktām lietām mūsu dzīvēs:

„Es kas radu gaismu un veidoju arī tumsību, kas dod svētību, bet arī ļaunu, Es esmu Tas Kungs, kas visu to dara!” (Jes.45:7);

„Briesmas nāca no Tā Kunga un ir aizsniegušās līdz Jeruzālemes vārtiem” (Mihas 1:12);

„Ja pilsētā pūš tauri, vai ļaudis tad lai nesabītos? Vai var gadīties pilsētā kāda nelaime, kam Dievs nebūtu licis notikt?” (Am.3:6).

Tādēļ, kad mūs piemeklē nelaimes, mums tās jāuztver kā Dieva sūtīts pārbaudījums, nevis jāvaino Velnu un viņa garus. Ījabs bija cilvēks, kas zaudēja daudzas lietas, ar kurām Dievs bija viņu svētījis, taču viņš neteica: ‘Šie nešķīsteņi ir atņēmuši man visu, ko Dievs bija devis’. Bet lūk, ko viņš teica:

„Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!” (Ījaba 1:21);

„Ja mēs esam no Dieva labu saņēmuši, kā tad lai mēs arī nesaņemam ļaunu?” (Ījaba 2:10).
Kad mēs beidzot nonākam līdz atziņai, ka visas lietas nāk no Dieva, tad, kad mūs piemeklē nelaime, mēs varam griezties pie Dieva ar lūgšanu pēc palīdzības; un, ja Viņš mūs neuzklausa, mēs varam būt droši, ka Dievs to devis mūsu garīgajai pilnveidošanai, kas galu galā nāks mums par labu:

„Mans bērns, nenicini Tā Kunga pārmācību un nepagursti, kad Viņš tevi norāj! Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš (nevis nešķīstie gari) pārmāca un šauš katru bērnu, ko Viņš pieņem. – Pacietiet pārmācību! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem. Jo kur ir bērns, ko tēvs nepārmāca? Bet, ja jūs esat bez pārmācības, ko visi ir saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un ne īsti bērni” (Ebr.12:5-8).