Īstenais nelabais ko Bībele saka par velnu

Piezīmes

1. 
   Skat: Trešā atkāpe: 1.Mozus grāmatas 1-3 nolūks un konteksts.
   
2. 
   J.H. Walton, ‘Serpent’, in T.D. Alexander and D.W. Baker, eds, Dictionary of the Old Testament and Pentateuch (Leicester: I.V.P., 2003), pp.737/8.
   

5-3 Dieva dēli un cilvēku meitas

I.Moz.6:2-4: „…Dieva dēli vēroja, ka cilvēku meitas bija skaistas, un tie ņēma tās sev par sievām, kas tiem labāk patika. Tad Dievs sacīja: „Mans Gars nevar mūžīgi būt ar cilvēku, jo tas ir miesa. Viņa mūžs lai ir simts divdesmit gadi.” Tanīs dienās milži bija zemes virsū, arī pēc tam, kad Dieva dēli bija gājuši pie cilvēku meitām un tās bija dzemdējušas bērnus. Tie bija varoņi, kas bija senlaikos, vīri ar vārdu”.

Komentāri

1. 
   Itin nekur nav teikts, ka „Dieva dēli” būtu nonākuši zemē no debesīm.
   
2. 
   Kāpēc būtu jādomā, ka šie „Dieva dēli” ir eņģeļi? Šo vārdkopu lieto, runājot par cilvēkiem, it īpaši par tiem, kas pazīst patieso Dievu (5.Moz.14:1; Hoz.2:1; Lk.3:38; Jņ.1:12; 1.Jņ.3:1).
   
3. 
   Ja ticīgie tiks darīti eņģeļiem līdzīgi (Lk.20:35,36), vai tie izjutīs tās pašas miesas kārības, kas tolaik motivēja Dieva dēlus, vai varēs tām nodoties? Skaidrs, ka nē.
   
4. 
   Lk.20:35-36 nepārprotami teikts, ka eņģeļi neprecās: „Kas tiks atrasti par cienīgiem ieiet viņā dzīvē un uzcelties no nāves, ne tie precēs, ne tiks precēti…jo viņi ir līdzīgi eņģeļiem”.
   
5. 
   Vispārpieņemtais ticējums ir, ka eņģeļi, kas it kā grēkojuši, nonāca uz zemes Ēdenes dārza notikumu laikā, bet 1.Moz.6 attiecas uz plūdu laiku, kas notika daudz vēlāk.
   
6. 
   Ebreju vārds ar nozīmi „milži” 1.Moz.6:4 tiek lietots, lai aprakstītu cilvēka Anaka dēlus 4.Moz.13:34. Neparasti liela auguma cilvēki dažreiz dzimst arī tagad, bet tas nenozīmē, ka to vecāki bijuši eņģeļi.
   
7. 
   Mums arī nav teikts, ka milži bija bērni, kas dzimuši no „Dieva dēliem”. „Tanīs dienās milži bija zemes virsū, arī pēc tam, kad Dieva dēli bija gājuši pie cilvēku meitām” (:4).
   

Iespējamie paskaidrojumi

1. 
   Mēs parādījām, ka „Dieva dēli” var attiekties uz tiem, kam ir patiesā Dieva izpratne. Katras paaudzes „Dieva dēli” ir turējušies atsevišķi no pasaulīgajiem ļaudīm un Dievs tos ir brīdinājis neprecēties ar tiem, jo viņu iespaidā tie aizgriezīsies no patiesā Dieva (2.Moz.34:12,15,16; Jozua 23:12,13; Ezra 9:12; 1.Kor.7:39; 2.Kor.6:14-16). 1.Moz.3:15 teikts, ka starp čūskas dzimumu (pēcnācēji) un sievas dzimumu būs pastāvīgs ienaids (salīdz. ar Gal.4:29). Pašā pirmās Mozus grāmatas sākumā ir izgaismots tas fakts, ka bija divu veidu ļaudis; Seta pēcnācēji, kas „sāka piesaukt Dieva Vārdu” (1.Moz.4:26) un bija patiesi „Dieva dēli”, sievas dzimums. Turpretī Kaina pēcnācējus apraksta saistībā ar slepkavībām un poligāmijas ieviešanu (1.Moz.4:23 & 19), ieroču izgatavošanas mākslu (1.Moz.4:22) un izklaidi (1.Moz.4:21). Šo ļaužu vārdi liecina par to, ka tajā laikā viņi ieviesa alternatīvu, nodevīgu pielūgsmes sistēmu patiesā Dieva pielūgsmes vietā, kas izraisīja Dieva dusmību; piem., Kains nosauca pilsētu sava dēla vārdā par Ēnohu, kas nozīmē „uzticīgs”; Irads nozīmē „mūžīgā pilsēta”; Mehujaēls nozīmē „Dievs apkaro”; Lamehs nozīmē „apgāzējs” (patiesības?). Dieva dēlu precības ar cilvēku meitām varētu būt šo divu dažādo veidu ļaužu saradošanās, tādējādi tikai Noa un viņa ģimene plūdu laikā piederēja „sievietes dzimumam”.
   
2. 
   Rūpīgs 1.Moz.6 lasījums norāda uz to, ka „Dieva dēli” bija cilvēki:-
   

• 
  „Tie ņēma tās sev par sievām, kas tiem labāk patika”. Cilvēkiem ir raksturīgi izvēlēties starp sievietēm to, kura tiem labāk patīk. Ievērojiet arī ka „Dieva dēli” iespējams ņēma vairākas sievas „kas tiem labāk patika”. Tas raksturoja čūskas dzimumu (1.Moz.4:19), norādot uz abu šo pēcnācēju sajaukšanos. Tāpēc ka Dieva dēli apprecēja cilvēku meitas, Dievs teica, ka pēc 120 gadiem Viņš iznīcinās cilvēku (1.Moz.6:3) plūdos. Kāpēc gan Dievam iznīcināt cilvēku, ja grēkojuši eņģeļi? Tā kā eņģeļi nemirst (Lk.20:35), nebūtu nekādas jēgas iznīcināt zemi plūdos, lai mēģinātu tos iznīcināt. Daudz loģiskāk tas skan, ja „Dieva dēli” attiecas uz cilvēkiem. Tādēļ Dievs teica: „Ikvienas radības gals nāk Manā priekšā; jo zeme ir pilna varas darbu, ko tie dara; tādēļ Es viņus izdeldēšu kopā ar zemi” (1.Moz.6:13). Varas darbi uz zemes, kuri minēti 3.-5.pantos, saistāmi ar „Dieva dēlu” maldu ceļiem, kuros tie uzsāka staigāt cilvēku dēļ – cilvēku, ne eņģeļu ļaunums „augtin auga zemes virsū”: - un vēl viens iemesls, kāpēc Dievs uzsūtīja plūdus, bija tas, ka zeme bija samaitāta Dieva priekšā. Kāpēc tā notika? Tā bija samaitāta, „jo ikviena radība savu ceļu samaitāja uz zemes” (1.Moz.6:11 & 12). Cilvēks bija samaitājis Dieva patieso ceļu – jo Dieva dēli, kas saprata šo „ceļu” bija sajaukušies ar miesas cilvēkiem. „Ceļš” tiek lietots, aprakstot patiesu Dieva sapratni (piem., 1.Moz.3:24; 18:19; Ps.27:11; 119:32-33; Ap.d.16:17; 18:25; 19:9 & 23; 2.Pēt.2:2). Šī „ceļa” samaitāšana no „Dieva dēlu” puses 1.Moz.6 ir pieminēta Jūdas vēstules 11.pantā, kur 1.gadsimta maldu ceļus ejošie kristieši tiek pielīdzināti tiem, kas „staigājuši Kaina ceļu” – nevis patieso ceļu. Kains bija tēvs čūskas dzimuma līnijai;
  
• 
  1.Moz.6:2 aprakstīto „Dieva dēlu” rīcību piektajā pantā Dievs nosauc par cilvēku ļaunumu, kurš „augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu”;
  
• 
  Jēzus teica, ka pasaule pēdējās dienās līdzināsies Noas dienu pasaulei. Ar to Viņš domāja, ka vīriem pēdējās dienās pirms Viņa atgriešanās būs tikpat nepareiza nostāja precību ziņā kā Noas laikā (Lk.17:26-27). Vienīgā atsauce uz precībām Noas dienās ir 1.Moz.6:2, tādējādi atkal norāde uz to, ka „Dieva dēli”, kuru attieksme pret precībām bija nepareiza, bija cilvēki.
  

3. 
   „Tanīs dienās milži bija zemes virsū”. Nav teikts, ka milži būtu „Dieva dēlu” un cilvēku meitu pēcnācēji. Vārdam, kurš tulkots „milži” ebreju valodā ir divas nozīmes: ‘kritušie’ (kas varētu attiekties uz „Dieva dēliem”, kas bija atkrituši no ticības) un ‘pretinieki, cirtēji, tirāni’ – Martina Lutera un H.C. Leupolda dotajā definīcijā (1). Šī ebreju vārda sakne lietota arī 2.Ķēn. 3:19 & 25, kur aprakstīts Izraēla nežēlīgais uzbrukums moābiešiem. Rodas iespaids, ka bija fiziski ļoti lieli un spēcīgi cilvēki, kas nežēlīgi uzbruka citiem. Tie bija slaveni (vai bēdīgi slaveni) „vīri ar vārdu”. Ījaba 22:15-17 par tiem teikts: „Vai tu gribi turēties pie agrākās pasaules ceļiem, pa kuriem ļauni ļaudis reiz staigājuši? Tie, kas priekšlaikus bojā gājuši, kuru dzīves pamatus aizskalojuši plūdi, kas mēdza atkārtoti sacīt uz stipro Dievu: nost no mums”. Ievērojiet, ka tas attiecas uz cilvēkiem, nevis eņģeļiem. Starp citu, šķiet ka šie cilvēki atgādina mūsdienu bandu karus un attiecīgi līdzīgo prāta ievirzi. Trešajā atkāpē mēs parādījām, ka Mozus 1.grāmatas nolūks bija paskaidrot izraēliešiem apkārtējo pasauli un sagraut nepareizos uzskatus, kuri veidojušies no apkārtējo tautu mītiem. Cilvēki bija nobijušies no „milžiem”, kurus viņi sastapa Kānaāna zemē (4.Moz.13:33).
   
4. 
   Doma par kosmisko būtņu nonākšanu zemes virsū un pārošanos ar cilvēku meitām ir plaši izplatīts pagānu mīts; un ebreji to pielietoja 1.Moz.6 interpretācijā, piem., Ēnoha grāmatā. Josifs Flāvijs atzīmējis šo līdzību: „Dieva eņģeļi apvienojās ar sievietēm…viņu rīcība, ko mūsu tradīcijas tiem pieraksta [ievērojiet – „mūsu tradīcijas”, ne Raksti!] atgādina asiņainās izdarības grieķu nostāstos par milžiem” (2). Skaidrs, ka ebreju domāšanas veidā bija iesakņojušies šie pagānu mīti.
   
5. 
   Izraēlieši zināja, ka ir neparasti liela auguma cilvēku tautas – zamzumieši, refajieši, emieši un anakieši (5.Moz.1:28; 2:10-11, 20-21; 3:11). Oga, Basanas ķēniņa no refajiešu dzimtas, atdusas vieta bija deviņas olektis gara un četras olektis plata (5.Moz.3:11). Kānaāniešu mitoloģija vēsta, ka šie milži dzima cilvēku un dievu laulību rezultātā; taču Mozus 1.Moz.6 nepārprotami atsaucas uz šo mītu, labojot to. Viņš netieši norāda, ka tas tā nenotika, ka laulības notika starp patiesā Dieva pielūdzējiem un ļaunā dzimuma pēcnācējiem. Un jā, tanīs dienās bija milži zemes virsū, bet tie tika nosodīti un plūdos iznīcināti un tas netieši norādīja uz to, ka izraēlieši, kas bija pirmie Mozum iedvestās vēstures klausītāji, var būt droši, ka milžus Kānaāna zemē sagaida līdzīgs liktenis no Dieva rokas.
   

Piezīmes

1. 
   H.C. Leupold, Exposition of Genesis, vol.1 (Ann Arbor, MI: Wartburg Press, 1942), p.250.
   
2. 
   Antiquities of the Jews 1.3.1.
   

5-4 Ījaba sātans

Ījaba 1:6: „Un notika, kādu dienu kad Dieva dēli nāca, lai nostātos Tā Kunga priekšā, tad arīdzan sātans atnāca viņu vidū”.

Tradicionālā interpretācija

Sātans Ījaba grāmatā ir eņģelis, kas eņģeļu klātbutnē debesīs kritizēja Ījabu, kuru viņš bija novērojis, klejojot pa zemes virsu un domājot, kādus nedarbus viņš var izdarīt. Tad viņš sagādā Ījabam milzu problēmas, cenšoties novērst viņu no Dieva.

Komentāri

1. 
   Sātans minēts tikai divās pirmajās Ījaba grāmatas nodaļās un nekur nav teikts, ka viņš būtu eņģelis.
   
2. 
   No mūsu komentāriem par 1.Moz.6:2 redzams, ka „Dieva dēli” var attiekties uz tiem, kam ir patiesā Dieva atziņa (Rom.8:14; 2.Kor.6:17-18; 1.Jņ.3:1). Eņģeļi neapmelo ticīgos „Dieva priekšā” (2.Pet.2:11).
   
3. 
   Nevar ar pārliecību apgalvot, ka Sātans bija Dieva dēls – viņš atnāca „viņu vidū”.
   
4. 
   Sātans aprakstīts ceļojam un klejojam pa zemes virsu. Nav nekādu norādījumu uz to, ka viņš pastrādātu kādas apgrēcības. No Caharijas vārdiem var noprast, ka šis izteiciens ebreju valodā tiek lietots ar nozīmi novērot.
   
5. 
   Kā sātans varēja būt debesīs un arī virs zemes Ījaba laikā, ja, saskaņā ar populāro uzskatu, viņu nometa zemē Ādama laikā, vai 1914.gadā, kā rakstīts izdevumā „Watchtower” (Sargtornis)?
   
6. 
   Atcerieties, ka debesīs nevar būt grēka vai sacelšanās pret Dievu (Ps.5:5-6; Hab.1:13; Mt.6:10; Ps.103:19-21).
   
7. 
   Ījaba grāmatas galvenā tēma ir, ka Dievs ienesa problēmas Ījaba dzīvē un tās galu galā padarīja viņu par vēl taisnāku cilvēku (Ījaba 2:10; 16:11; 19:21; 23:16; 42:11). Ievērojiet, ka Ījabs neticēja, ka tikai labas lietas nāk no Dieva; viņš nekur nevaino sātanu savās problēmās. Ījabs saprata, ka viņa ciešanas likušas viņam iepazīt Dievu vairāk praksē nekā teorijā – „Līdz šim es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acsTevi skatījusi!” (42:5). Tā kā problēmas dara mūs taisnākus, ja mēs uz tām pareizi reaģējam (Ebr.12:5-11), tad kamdēļ gan grēcīga, ļauna būtne, kas grib, lai mēs aizgrieztos no Dieva, nestu tās mūsu dzīvē, kad tās mūs dara taisnākus un tuvina mūs Dievam?
   
8. 
   Tas, ka sātans un Dieva dēli bija „Tā Kunga priekšā”, pie Tā Kunga (1:6; 2:7), nenozīmē, ka tas obligāti notika debesīs. Dieva pārstāvji nes Dieva vārdu, piem., eņģeli, kurš veda Izraēlu cauri tuksnesim, sauca par „To Kungu”, jo viņā mājoja Dieva Vārds (2.Moz.23:20-21), bet tas nebija Pats Dievs personīgi (2.Moz.33:20 salīdz. ar 12.p.). Līdzīgi, arī priesteri pārstāv Dievu (2.Laiku 19:6) un nonākt viņu priekšā nozīmēja nonākt Tā Kunga priekšā (5.Moz.19:17). Kains „aizgāja no Dieva acīm” (1.Moz.4:16) – nevis no debesīm, bet droši vien prom no eņģeļa –ķeruba klātbūtnes. Jēzu kā bērniņu nesa uz Jeruzalemi, „lai to stādītu Tam Kungam priekšā” (Lk.2:22) – tas ir, priestera priekšā.
   
9. 
   Pievērsiet uzmanību tam, ka sātanam bija jāsaņem vara no Dieva (Ījaba 2:3-6); viņam pašam tādas varas nebija un patiesībā tas bija Dievs, kas pievērsa sātana uzmanību Ījabam (1:8). Ījabs atzīst, ka Dievs ir viņa ciešanu avots: „Ja Viņš to nedara, kas tad ir tas, kas to dara?” (Ījaba 9:24). Ījabs neticēja, ka kāds cits būtu vainojams, ne Dievs.
   
10. 
    Nav nekādas norādes uz to, ka sātans būtu darījis kādu grēka darbu. Sātans neko nepareizi nedara un nesaka; viņš tikai izsaka pieņēmumu, ka Ījaba kalpošana Dievam varētu būt saistīta ar to, ka Dievs viņu ir materiāli un visādi svētījis. Tad dievs dod viņam varu izstiept roku un pieskarties tam, kas Ījabam pieder. Atkal un atkal ir uzsvērts, tieši uzsvērts, ka Dieva ziņā bija radīt problēmas Ījaba dzīvē, sātanam pašam tādas varas nebija (1:12,16; 2:3,10; 6:4; 8:4; 19:21; 42:18).
    
11. 
    Pat ja sātans Ījaba grāmatā būtu eņģelis, nav nekāda pamata domāt, ka tas būtu grēcīgs. Eņģelis teica Ābrahāmam upurēt Īzāku, lai parbaudītu cik paklausīgs būs Ābrahāms, tad viņš teica: „Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad” (1.Moz.22:12). Līdzīgi arī eņģelis izveda Izraēlu no Ēģiptes un „tevi ir vadījis tuksnesī visus šos četrdesmit gadus, lai tevi pazemotu un lai tevi pārbaudītu, lai Viņš zinātu, kas ir tavā sirdsprātā, vai tu Viņa baušļus turēsi vai ne” (5.Moz.8:2). Dievs pats zina visas lietas, bet eņģeļi ienes problēmas padoto dzīvēs, lai redzētu kā tie reaģēs. Varētu arī tā saprast Ījaba sātanu. Atcerieties, ka 4.Moz.22:22 Tā Kunga eņģelis nosaukts par Bileāma pretinieku (sātanu).
    
12. 
    Daudz ir runāts arī par to, ka Ījaba 1 un Cah.3:1,2 mēs lasām par Sātanu, ha Satan, pretinieku ar noteikto artikulu. Angļu valodā noteiktais artikuls ir zīmīgs. Ja es runāju par sevi kā par personu, indivīdu es saku „Dankans”. Ja pirms īpašvārda liek noteikto artikulu, tad mans vārds ir drīzāk saistāms ar manas darbības veidu. Restorānā, pievēršot kāda noteikta oficianta uzmanību, jūs varat saukt: „Oficiant!” (Waiter!). Jūs lietosit šo vārdu ar noteikto artikulu tikai runājot par viņa funkciju izpildi – piem., „Šis oficiants (the waiter) mani slikti apkalpoja”. Šajā gadījumā ebreju un angļu valodas operē līdzīgi. Tātad, kad mēs Ījaba 1 un Caharijas 3 lasām par Sātanu ha Satan, mēs nelasām par kādu būtni, kuras vārds ir Sātans, bet gan par personu, kas darbojas kā sātans vai pretinieks. Dianne Bergera uzskata par svarīgu ka: „Vārds ‘Sātans’ ir lietots ar noteikto artikulu, norādot uz tā lietošanu kā titulu vai aprakstu, bet ne īpašvārdu” (1). Citiem vārdiem, ‘Sātans’ nav kādas būtnes īpašvārds, tas ir raksturojums, norādot uz darbības veidu, šajā gadījumā – pretinieks.
    
13. 
    Mēs lasām un uztveram Ījaba grāmatas rakstības stilu daudz savādāk nekā to uztvēra tās sākotnējie lasītāji. Turpinot 12.punktā uzsvērto domu, krievu literatūras kritiķis Vladimirs Props norāda, ka visus tā laika stāstus un folkloru raksturo personāži ar stingri noteiktu funkciju – varonis, varoņa līdzgaitnieks, draugi / skatītāji un pretinieks (2). Es pieņemu, ka Ījabs bija vēsturiska persona, taču viņa grāmata ir rakstīta ebreju dzejas formātā kā balāde. Tadējādi sākotnējie lasītāji neuztvertu Sātanu, ha Satan, kā kādu kosmisku ļaunuma iemiesojumu. Personāžs, kas darbojas kā „pretinieks”, raksturotu dabīgu tā laika poētiska darba uztveri.
    

Iespējamie paskaidrojumi

1. 
   Kā mēs jau redzējām, nākt „Dieva priekšā” nozīmē nākt Dieva pārstāvja priekšā, piemēram, priestera vai eņģeļa priekšā. „Dieva dēli” – tā laika ticīgie nāca priestera vai eņģeļa priekšā, iespējams, reliģisku svētku laikā. Kāds no tiem, svētku mielasta laikā varētu būt bildis, ka nebūt jābrīnās par Ījaba lielo uzticību Dievam, jo Dievs viņu ir tik bagātīgi svētījis kā reti kuru. Un Dievs deva tam varu likt Ījabam ciest, lai parādītu, ka Ījaba Dieva mīlestība nav proporcionāla svētībai, ko Dievs tam devis.
   
2. 
   Iespējams, ka par pretiniekiem varētu nosaukt arī trīs Ījaba „draugus” – jo grāmatas beigās Dieva „dusmu kvēle ir iedegusies” pret tiem (bet Sātana vārds netiek nosaukts). Viņu teiktais Ījabam parāda viņu šaubas par Ījaba godīgumu un aizdomas, ka viņa ticība ir mazinājusies līdz ar Dieva svētības noņemšanu – „Bet tagad, kad tev pašam tas ir uznācis, tad tu esi nokāris galvu, kad tevi pašu tas skar, tad tu esi iztrūcinājies…kas tad, nevainīgs būdams, ir aizgājis bojā (jo izskatījās, ka Ījabs teju teju aizies bojā)?” Tā bilda Ēlifass (Ījaba 4:5 & 7).
   
3. 
   Ir izteikti pieņēmumi, ka Ījaba grāmatas prologs ir faktiski literārs paņēmiens, lai nostādītu mūs teoloģiskas problēmas priekšā, piemēram, saistība starp kalpošanu Dievam un Dieva svētības saņemšanu un grēku un ciešanām. Bet mums ir jāatceras, ka vēlāk Raksti attēlo Ījaba dzīves stāstu kā burtiski notiekošu un pašu Ījabu kā reālu vēsturisku personu. Taču ir pilnīgi iespējams, ka saruna starp Dievu un Sātanu nav burtiska notikuma atainojums, bet vienkārši priekšvārds, kas uzstāda apspriežamās problēmas vēsturiska satura stāstījuma ievadā. Par to ir vērts padomāt. Taču mani šī doma pārāk neaizrauj, jo vairāk tāpēc ka Rakstos līdzīgu piemēru vairs gandrīz nav.
   
4. 
   Draugi uzstāj, ka „iznīcinātājs” [ar ko viņi noteikti domājuši kādu no agrīnajiem mūsdienu ‘velna’ paveidiem] viņam uzbrucis – taču Ījabs ir pārliecināts, ka tā ir Dieva roka, kas viņu piemeklējusi (Ījaba 15:21 salīdz. ar 19:10; 13:21). Savā ziņā Ījaba grāmata sagrauj persiešu un kānaāniešu mītus par ‘Sātana’ tēlu. Ījaba grāmata kā stāstā par viņa ciešanām, tā arī specifiskajā stāstījuma veidā tiecas parādīt, ka būtiskākie dzīves jautājumi ir būt „godīgiem pret Dievu” un nedomāt, vai tik mūs nav piemeklējusi kāda ļauna būtne; jo Dieva roka, kas sita Ījabu (Ījaba 19:21) ir ‘Sātana’ roka, kura varā Dievs ir Ījabu uz laiku nodevis (Ījaba 1:12). Ījabs saka, ka draugi maldās savos uzskatos – viņiem būtu jāieskatās sevī nevis jāfantazē par kāda neredzama iedomāta ļaunuma darbību: „Kad jūs sakāt: kā mēs to vajāsim un ka tā vaina meklējama manī pašā, - tad bīstaities jūs paši no zobena, jo tamlīdzīgi apvainojumi pelna sodu ar zobenu, lai jūs atzītu, ka vēl pastāv tiesa!” (Ījaba 19:28,29).
   

Piezīmes

1. 
   Dianne Bergant, Job, Ecclesiastes (Wilmington: Michael Glazier, 1982), p.27.
   
2. 
   Vladimir Propp, Theory and History of Folklore, ed. Anatoly Liberman (Minneapolis: University of Minnesota Press, 1984); Morphology of the Folktale (Austin: University of Texas Press, 1968).
   

5-4-1 Sātans Ījaba grāmatā: kāds no viņa draudzes locekļiem?
Ir diezgan daudz pierādījumu tam, ka Sātans varētu būt viens no Ījaba draudzes locekļiem. „Un notika kādu dienu kad Dieva dēli [ticīgie – 1.Jņ.3:1; Mt.5:9] nāca, lai nostātos Tā Kunga priekšā [priestera vai cita Jahves pārstāvja priekšā, iespējams, altāra priekšā, 5.Moz.19:17; Ps. 42:2], tad arīdzan sātans atnāca viņu vidū”. Tā varētu būt agrīnās eklēsijas sanākšana kopā; atsevišķi ticīgie sanāk kopā speciāli, lai satiktos; mūsu maizes laušanas rituāla pirmtēls. Kad mēs nākam, braucam ar tramvaju vai vilcienu vai autobusu uz mūsu Jēzus piemiņas sapulcēm, mēs faktiski atkārtojam to, ko Dieva dēli ir darījuši kopš sen-seniem laikiem. Sātans saka, ka viņš nāk no ceļojuma un no klejojuma pa visu zemes virsu” (1:7). Ir pamats domāt kā lingvistiski, tā arī teoloģiski, ka Ījaba grāmatas notikumi risinājās agrīnos garīgās vēstures laikos ( salīdziniet ar „Jobaba” un dažu viņa draugu pieminēšanu 1.Laiku 5). Tur ir arī saistība ar 1.Mozus grāmatas pirmajām nodaļām. Mēs varētu saistīt Sātana klejojumus ar 1.Moz.4:12-14, kad Kains dēļ savas rūgtās skaudības pret savu taisno brāli kļūst par tekuli virs zemes. Tā arī Sātans varētu būt kāds cits ticīgais, kas kaut kādā ziņā bija izslēgts no draudzes, taču nāca uz ticīgo sapulcēm, lai paustu savu skaudību pret Ījabu. Atsauce uz Dieva dēlu sanākšanu kopā, lai svētītos priestera vai altāra priekšā, seko uzreiz pēc Ījaba bērnu dzīru apraksta (1:4). „Allažiņ” arī Ījabs pēc šīm dzīrēm upurēja dedzināmos upurus atbilstoši viņu skaitam (1:5); bet tad „kādu dienu” Dieva dēli nāca, lai nostātos Dieva priekšā. Varbūt mums jāsasaista šīs dienas. Vai Dieva dēli nevarētu būt Ījaba bērni? Viņi sanāk kopā dzīrot un tad atkal lai upurētu kaujamos upurus; bet starpība ir tajā, ka tad viņi atļāva arī Sātanam nākt viņu vidū. Jaunie sludinātāji, no tā jums būs mācīties!
Jāatzīmē, ka Sātans vairs ne reizes grāmatā neparādās. Patiesie Ījaba pretinieki bija viņa „draugi”; un Dieva gala vārdā viņi arī tiek nosodīti, ne ‘Sātans’. Tādēļ ir pamats saistībai starp Sātanu un Ījaba ‘draugiem’; arī viņi ceļoja un klejoja pa zemes virsu pirms nākšanas pie viņa, tāpat kā Sātans grāmatas ievadā. Un te mums ir jāpiepauzē, lai saņemtu vēl vienu mācību. Par Ījaba lielo pretinieku / Sātanu izrādījās tie, kurus viņš uzskatīja par draugiem savā eklēsijā. Tā arī mūsu pieredze mums māca, ka mūsu lielākie pārbaudījumi nāk no mūsu brāļu teiktajiem vārdiem. Nenovērtējot par zemu Ījaba fiziskās ciešanas, jāatzīst, ka viņa patiesie pretinieki izrādījās viņa brāļi. Tā vietā lai apraudātu savas fiziskās likstas, viņš apraud to, ka tie, kurus viņš ir mīlējis, ir kļuvuši viņam (pretinieki / sātani) naidīgi (19:19). Un tā tas notika arī ar Jēzu, kura tiešs prototips ir Ījabs. Atkal nemazinot Viņa fiziskās ciešanas, visskaudrākās bija noraidījuma sāpes no to puses, kuru dēļ Viņš gāja nāvē.
Apsveriet sekojošos mājienus, ka viņa draugi faktiski arī bija tas Sātans:

• 
  Ir vairāki panti, kuros Ījaba teiktais skan tā it kā viņa draugi būtu atbildīgi par viņa ciešanām un vajāšanu (piem., 19:22,28); it kā viņi būtu tie, kuru dēļ viņam uzbruka visas nelaimes, kurās ievada nodaļa vaino Sātanu. Viņš salīdzina savus viltus draugus ar Temas karavānām un Sabas ceļotāju pulkiem….(6:19). Ījabs zināja, ka viņa draugiem ir vara pār viņa ienaidniekiem (6:24). Viņi, Ījabs saka, ir vainīgi viņa nelaimēs un gatavi savus draugus pārdot par naudu (6:27). Viņi, tāpat kā Sātans, domāja, ka Ījaba garīgums ir tikai izlikšanās, ka tas ir neīsts (6:28).
  
• 
  Ījabs vairākas reizes atsaucas uz Sātana argumentiem savās atbildēs draugiem; it kā tie arī būtu Sātans, it kā viņš ļoti labi zinātu, ko viņi bija teikuši Tam Kungam. Tā piemēram, viņš saka saviem draugiem, ka tiem, kas Dievu izaicinājuši, klājas labi (12:6), ievērojot to, ka Sātans bija izteicis pieņēmumu, ka Ījabs uzstāsies pret Dievu, kad Dieva svētība tam tiks atņemta. Ījabs saka, ka tas, kas izaicina Dievu, jūtas tā, itin kā Dievs būtu ielikts viņa paša rokās; un ir grūti nesaredzēt šajos vārdos atsauci uz Sātanu, kura rokās ir nodots Ījabs. Tas izklausās tā, it kā Ījabs tiem teiktu: ‘Jūs esat tie, kas izaicinājuši Dievu, un kuru rokās Dievs mani ir nodevis; tātad faktiski jūs esat tie ļaunie, ne es’.
  
• 
  Draugu vārdi, savukārt, liek domāt, ka viņu domas sakrīt ar ievadā paustajām Sātana domām. Sātanam kremta tas, ka Dievs teica Ījabu sirdsskaidru un taisnu esam (1:8). Un Bildads līdzīgi šķiet atsaucamies uz to, runājot par Ījaba krišanu: „Ja esi šķīsts un taisns, tad tādā brīdī Viņš atkal atvērs pār tevi Savas acis” (8:6).
  
• 
  Ir pamats domāt, ka Ēlifass, draugu līderis, varētu būt tas indivīds, kurš prologā minēts kā ‘Sātans’. Dievs viņu izdala no pārējiem pašās beigās, īpaši nosodot to (42:7). Pēc vienas no viņa runām Ījabs atbild ar vārdiem, kas drīzāk adresējami viņam, ne Dievam: „Viņš mani līdz pagurumam izmocījis ar slimību, un Tu esi izputinājis visu manu iedzīvi un visu manu tuvāko draugu pulku… Viņa dusmas mani saplosījušas un padarījušas mani nīstamu (šeit Ījabs domā par Ēlifasu, ne Dievu)…kā mans pretinieks (Sātans) Viņš met ar Savām acīm bultas uz mani. Platām mutēm viņi (izbrīnītie draugi?) mani izsmej, nievās tie man sit pa maniem vaigiem; tie visi arvien sapulcējas atkal (kā ievada daļā) vienkopus pret mani” (16:7-10). Ēlifass bija temanietis, no kurienes nāca Ījaba nelaimes (6:19).
  

5-4-2 Ījaba Sātans: Sātans-eņģelis?
Iespējama arī pavisam cita interpretācija, kurai arī ir ticamības pazīmes tāpat kā tai, ka Sātans ir viens no Ījaba draudzes ticīgajiem, iespējams Ēlifass, kurš iefiltrējies Ījaba draudzes pulkā viņa bērnu vājību dēļ. Nav nekas nepareizs tajā, ka eņģeli nosauc par sātanu – tādi piemēri ir 4.Moz.22:22 un 1.Laiku 21:1. Mēs zinām, ka eņģeļi nevar grēkot: taču viņu zināšanas ir aprobežotas (piem., Mt.24:36). Eņģelis sacīja, ka tagad viņš zina, ka Ābrahāms bīstas Dieva, kad viņš bija gatavs upurēt savu vienīgo dēlu (1.Moz.22:12); un eņģelis vadīja Izraēla tautu pa tuksnesi, lai pārbaudītu tās garīgumu (5.Moz.8:2,3). Dievs Pats, bez šaubām, jau zināja, kas ir cilvēku sirdīs. „Dieva dēli” Ījaba grāmatas kontekstā attiecas uz eņģeļiem (38:7). Dieva dēli, kas nāk Dieva priekšā, atgādina ainu Debesu tiesas zālē, kā mēs lasām 2.Laiku 18:19-21, kur eņģeļi sapulcēti pie Dieva, lai apspriestu Ahaba gadījumu; un tad Dievs pilnvaro vienu no eņģeļiem izpildīt to, ko tas iesaka. Sātans, kuru Dievs pilnvarojis vērsties pret Ījabu, sasaucas ar citām atsaucēm uz eņģeļiem, kas pilda Dieva gribu (Ps.81:5; Cah.5:5, Ebr.1:14). Sātans saka par sevi, ka viņš pārstaigā zemi, klejodams pa to, lietodams to pašu valodu, ko Cah.1:11 lieto eņģeļu sakarā. Tas, ka eņģelis piemeklēja Ījabu ar ļaundabīgiem augoņiem (2:7), norāda uz to, ka tas nebija cilvēks; jautājums atrisinās, ja mēs pieņemam eņģeļa-sātana iespējamību. Neviens cilvēks otrā nevar izraisīt ādas saslimšanu, kā tas bija Ījaba gadījumā. Ja Sātans attiecināms uz eņģeli, tad arī saprotams kāpēc visas Sātana nestās nelaimes aprakstītas kā Dieva izraisītas (it īpaši ja Ījabs iedomājās Dievu eņģeļa veidolā). Un tad kļūst saprotams arī Sātana nosodījuma trūkums grāmatas beigās.