Īstenais nelabais ko Bībele saka par velnu
Yüklə 1,63 Mb.
|
- Bu səhifədəki naviqasiya:
- 4-8 Ļauno garu izdzīšana
- 4-9 Pētījuma objekts: Rešefs
- 4-10 Dieva valodas stils
- Dievs un valoda
- Dieva valoda: šokējoši atšķirīga
- Kāpēc Dieva valoda ir tik atšķirīga
- Dieva uzmanības centrā ir ticīgie
|
Piezīmes
4-8 Ļauno garu izdzīšana Vecās un Jaunās Derības laikos ļaudis ticēja, ka, piesaucot dieva vārdu pār tiem, kam bija ļauni gari, tos var no cilvēka izdzīt (Ap.d. 19:13). Viltus dieva vārdam tika piedēvēts mistisks spēks. Patiesa Jahves pielūgsme arī piedēvēja lielu nozīmi Izraēla Dieva Vārdam, piemēram: „Lai tevi pasargā Jēkaba Dieva vārds!...Dievs, palīdzi man ar Savu Vārdu” (Ps.20:2; 54:3). Būtiskā atšķirība starp Jahves Vārdu un citu dievu vārdiem bija tajā, ka Jahves Vārds bija kā Viņa rakstura paziņojums, tā arī pravietojums par Viņa tautas mūžīgo nākotni; tādēļ tas bija arī patiesas pestīšanas līdzeklis. Taču Jahve acīmredzot neizgudroja Izraēlam pielūgsmes sistēmu, kas vairītos un kautrētos no tā laika valodas lietošanas. Viņš Sevi atklāja, parādot Savu pārākumu pār šiem ticējumiem. Šī fakta izpratne palīdz mums izprast Jaunās Derības valodu ļauno garu sakarā. Kristus runāja tā it kā pagānu garu izdzinēji būtu spējīgi to darīt (Mt.12:27); Viņš deva mācību par Savu pārākumu tikai netiešā veidā. Jaunajā Derībā liels uzsvars tiek likts uz Kristus vārda dziednieciskajām spējām; spējām izdzīt ļaunos garus, runājot to laiku valodā (Mk.16:17; Ap.d.3:6; 4:10; 16:18; 19:13-16; Jēkaba 5:14). Tas atgādina to, kā pagāni atkārtoja savu dievu vārdus, lai izdzītu tā saucamos ļaunos garus, kuru pastāvēšanai viņi ticēja. Tādēļ mēs varam secināt, ka demonstrējot Savu spēku, kas pārsniedz visu citu ‘dievu’ un tā saucamo ‘ļauno garu’ spēku, Jahve to nedara tieši, bet atsaucoties uz to valodas lietošanas veidu, kurš bija pieņemts pagānu vidū. Ja mēs nonākam pie šīs patiesības atziņas, tad kļūst skaidrs, ka Jaunās Derības laika izteiksmes veida un valodas lietošana nebūt neliecina par pagānu ticējumu atbalstu. Noslēgumā gribu atzīmēt, ka Bībele lieto valodu, kas pilna atsaucēm uz apkārtējo pagānu ticējumiem, lai uzskatāmi parādītu Jahves pārākumu pār tiem. Jahve nav vēl viens no dieviem kānaāniešu pielūgto dievu panteonā. Izraēla Dievs ir vienīgais patiesais Dievs. Tādēļ Viņš aktīvi iestājas pret citu dievu sludināšanu; tādēļ Viņš pastāvīgi atsaucas uz tiem Savā Pašatklāsmē caur Savu Vārdu. Viņš velti netērē vārdus to kritikai, tas būtu pārāk cilvēcīgi, Debesu un zemes Radītājam nepiedienīgi. 4-9 Pētījuma objekts: Rešefs Visu augstāk teikto gribētos apkopot, aplūkojot plaši izplatīto ticējumu Rešefa nešķīstajam garam. Viņa vārds minēts dokumentos, kas atrasti tādās vietās kā Mari, Ugaritā, Ēģiptē, Kiprā un Kartāgā, kuras atdala ievērojami attālumi. Tas norāda uz šī ticējuma lielo izplatību Izraēla kaimiņu tautās – tautās, kuru ticējumi pastāvīgi likās tik kārdinoši Izraēlam, ka tas bija gatavs tos pieņemt bez pretošanās, tādēļ arī Dievs piemin Rešefu pravietojumos. Viņam pierakstīja atbildību par mēri un varmācīgu nāvi. Vārdnīca viņu apraksta šādi: „Iespējams, kara dievs. Bultu valdnieks. Ar gazeles ragiem uz bruņu cepures. Iznīcina ļaudis masveidā kara un sērgu rezultātā. Viņš ir arī saules dievietes Šepešas (atgādina ebreju Hamaēlu) izpalīgs. Viņu sauc arī par Mekalu (Iznīcinātāju), viņš varētu būt saistīts ar ebreju Mihaēlu (Mikal), kas ir arī Kara Dievs (Erceņģelis)”. Tādējādi viņš tiek it kā pretstatīts kā pagānu līdzinieks Miķelim, eņģeļu valdniekam kas sargāja Izraēlu (Dan.12:1). Ticība šim ļaunajam garam bija plaši izplatīta Izraēla apkārtējo tautu vidū (1). Tik izplatīts bija šis ticējums, ka mēs varētu sagaidīt no Jahves viņa pastāvēšanas tiešu noliegumu. Taču nē. Mēs lasām par Rešefu ebreju Bībeles tekstā, un Jahve ikreiz, kad sagaida, ka kaut kas ir Rešefam darāms, parāda, ka Viņš ir par to atbildīgs. Jahves izraisītos sērgu un iznīcināšanas brīnumus iziešanas no Ēģiptes laikā apkārtējās tautas būtu piedēvējušas ļaunajam Rešefa garam; viņu acīs šīs lietas bija viņa lauciņš. Taču Bībeles pieraksti uzsver, ka tautām bija jāsaprot, ka Jahve, Izraēla Dievs ir to visu darījis, viņi sāka bīties Viņa Vārda – un līdz ar to pierādīja Rešefa bezspēcību un neesamību. Komentējot iziešanas no Ēģiptes brīnumus Habakuks 3:5 apraksta „Viņam pa priekšu iet mēris, un Viņam pa pēdām seko sērgas karstums”. Būt pie kāda pēdām ir Bībeles ekvivalents pazemojumam un iznīcībai. Tā bija mācība Izraēlam, ka iziešanas laikā Rešefa ticamībai bija darīts gals; lietas (kā piemēram, sērgas), kas viņam būtu jādara, nepārprotami izraisīja Jahve, Izraēla Dievs. Dievs izveda Izraēlu no Ēģiptes, tā bija Viņa vara un spēks, kas masveidā iznīcināja ēģiptiešus un kānaāniešu tautas (Hab.3:4). Pēkšņā iznīcība un mēris Ēģiptē tiktu pirmām kārtām piedēvētas Rešefam. Taču Psalms 78:48-49 saka: „Viņš (jo šeit ir jāliek uzsvars) nogalināja viņu lopus krusas negaisā un viņu ganāmos pulkus ar zibeņiem. Viņš uzsūtīja viņiem Savu dusmu kvēli, bardzību, postu un bēdas, ļaunu eņģeļu pulku”. Līdz ar to doma, ka Rešefs spētu to darīt no savas brīvas gribas, tiek apsmieta un parādīta kā tīrs fantāzijas auglis. Garīgi vājākie Izraēlā varētu ticēt Rešefa pastāvēšanai. Pēkšņā Asīrijas armijas iznīcināšana pie Jeruzalemes vārtiem varētu izskatīties pēc Rešefa darba. Bet Psalms 76:4 saka: „Tur (kara laukā, skat kontekstu) Viņš (Dievs) salauza stopu bultas (proti, Rešefu)”. Piezīmes
4-10 Dieva valodas stils Daudziem lasītājiem minētie argumenti liksies pietiekami. Citi pieprasīs vairāk pierādījumu. Un vēl citus ieinteresēs plašākās mūsu diskusijā skartās problēmas. Mēs minējām daudzus piemērus, kuros Bībele runā no cilvēku redzes viedokļa; taču arī no Dieva redzes viedokļa. Šis acīmredzamais paradokss ir spēcīga liecība tam, ka Bībele ir Dieva iedvesta. Tēvs runā ar dēlu no sava redzes viedokļa, taču arī no bērna redzes viedokļa; un šis meistarīgais maisījums ir Bībeles raksta stils. Tas, kā Dieva vārds apvieno dievišķo un cilvēcisko redzes veidu, var likties nesaprotami virspusējam Bībeles lasītājam, taču tajā pat laikā tas brīnumaini atveras patiesi bērnišķīgajam lasītājam. Dažkārt Dievs norāda uz to, no kā redzes viedokļa tas rakstīts, citreiz Viņš to nedara. Tā, Mt.3:16 skaidri lasām, ka Kristus „redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies” pēc Viņa kristībām. Bet Lūkas 3:21-22 vienkārši teikts „Svētais Gars redzamā veidā uz Viņu kā balodis nolaidās”. Lūka nesaka, ka tas notika tikai no Kristus redzes viedokļa. Tieši redzes viedokļa problēma ir pamatā ļauno garu valodas pārpratumam evaņģēlijos. Kā labs Tēvs un Skolotājs Dievs runā ar bērniem tā, lai veicinātu Viņu prāta izaugsmi, lai mēs paceltos līdz Viņa redzes viedoklim. Tā, dažkārt Dievs šķiet lietojam valodu, nedomājot par to, vai cilvēki, pirmo reizi par to dzirdot, to sapratīs. Dievs runāja uz Ījabu par sniegu (Ījaba 37:6), uz Ābrahāmu par smiltīm jūras malā (1.Moz.22:17), uz Nou par lietu (1.Moz.7:4) – par lietām, ar kurām tie nebija līdz tam saskārušies. Un Jaunās Derības žēlastības un agape mīlestības, pazemības un tml. jēdzieni nebija izsakāmi pirmā gadsimta grieķu valodā; lai šie jēdzieni ienāktu valodā, bija jāveido jauni vārdi (1). Taču Dievs ir spējīgs runāt arī cilvēkiem ierastā valodā, nolaižoties līdz mūsu valodas lietošanas līmenim. Ir būtiski saprast, ka Dievs lieto valodu dažādi dažādās Bībeles daļās – pretējā gadījumā mūsu interpretācija būs nekonsekventa un pretrunīga. Iedvesmas brīnums ir tajā, ka Dievs piemērojas Savu lasītāju saprašanas līmenim, taču runā arī Sev raksturīgā veidā. Ļauno garu problēma ir tam klasisks piemērs. Mēs varam skaidri parādīt, ka ļaunie gari attiecas uz elkiem un nepastāv. Taču Jaunā Derība apraksta Kristus brīnumus ļauno garu apsēstības valodā. Tikai pavirši Bībeles lasītāji minēs šos pantus par pierādījumu ļauno garu pastāvēšanai. Drīzāk būtu jāanalizē Dieva valodas lietošanas veids un jāsaskaņo šie panti ar Bībeles pamatprincipa izpausmēm par Dieva pārākumu un visu likstu un grēka patieso avotu. Dievs un valoda Valoda ir domu izpausme; mūsu vārdi pauž mūsu domas (Mt.12:34). Šajā ziņā Dievs ir Viņa Vārds (Jņ.1:1). Mēs zinām, ka Dieva prāta līmenis nav salīdzināms ar mūsējo (Jes.55:9). Tādēļ arī Viņa izteiksmes veids atšķirsies no mūsējā. Ja mēs to stingri paturam prātā, tad mēs nebrīnīsimies, sastopoties ar šķietamiem paradoksiem Bībeles teksta izpētē. Tādēļ Bībele nav rakstītā tā, kā mēs rakstītu grāmatu, kuras mērķis būtu atklāt cilvēkiem Dievu. Tādēļ tā nav nepārprotams ticības mācības pamatu izklāsts ar skaidri izteiktām pavēlēm, kurām ir jāpakļaujas. Lai saprastu šo mācību, mums ir jāstudē Raksti no sākuma līdz galam, mācoties uztvert Dieva domu un izteiksmes veidu. Tātad, lai saprastu patiesības sistēmu, kas ir evaņģēlija pamatā, ir nepieciešams noteikts domu un intelekta darbs. Ticība Dievam nāk no Dieva vārda dzirdēšanas vai lasīšanas (Rom.10:17). Ir skaidri redzams, ka Dievam nav vienaldzīga šī neticīgā pasaule; Viņš pastāvīgi izgāž uz to savas dusmas un aktīvi cenšas samulsināt visus tos, kuriem nav patiesi pazemīgas attieksmes pret Viņa vārdu (Mt.13:10-12; 2.Tes.2:11; Jes.66:4; Ecēh.20:25). Tādēļ Viņa vārds ir rakstīts tā, ka tas mulsina vienus, taču skaidri māca citus, lai cik intelektuāli aprobežoti tie būtu. Ļoti bieži tiek izteikti iebildumi, ka, ja ļauno garu patiesībā nemaz nav, tad Jaunās Derības ļauno garu valoda mulsina ļaudis. Bet tā kā Dievs patiesi mulsina ļaudis, tad tas patiesībā nemaz nav iebildums. Dievs attur daudzus no Savas patiesības atziņas; piemēram, daži mirst agrā bērnībā, vai dzīvo laikā vai vietā, kur neviens nekā nezina par Bībeli. Un citus Viņš var atturēt no patiesās vēsts atziņas ar Savu izteiksmes veidu Bībelē. Tas ir Dieva ziņā aicināt vai neaicināt cilvēkus atzīt patieso evaņģēliju, un nav mūsu ziņā iebilst pret veidu, kādā Viņš to izvēlas darīt. Sekojošie ir tie piemēri, kas liecina par Bībeles mulsināt spēju:
Tas viss norāda uz nepieciešamību stipri piedomāt pie katra vārda, ko mēs lasām, lai nonāktu pie pareizas Bībeles izpratnes. Vai jūs kādreiz esat aizdomājušies par to, ka lielāko daļu no Kristus teiktā viņa klausītāji saprata pavisam ačgārni. Nikodēms domā, ka viņam jāatgriežas mātes miesās, lai piedzimtu no jauna (Jņ.3:4); kad Jēzus teica „ Kurp Es eimu, jūs nevarat līdzi nākt”, cilvēki domāja, ka viņš grib izdarīt pašnāvību (Jņ.8:21-22); kad Viņš runāja par Savu miesu, „kas dota par pasaules dzīvību”, viņi patiesi domāja, ka runa ir par kaut kādu kanibālismu. Un Viņa mācekļi nebija labāki. Viņi itin neko nesaprata, kad Viņš runāja par Savu nāvi un augšāmcelšanos; kad Viņš tos brīdināja sargāties no farizeju rauga, viņi domāja, ka tie nedrīkst pirkt raugu no farizejiem (Mk.8:14-21 salīdz. ar Mt.16:5); kad Viņš saka mācekļiem, ka Lācars ir aizmidzis nāves miegā, viņi domā, ka tas ir iesnaudies (Jņ.11:12); kad Viņš saka, ka Viņam ir ēdiens, ko tie nepazīst, viņi domā, ka kāds Viņam atnesis ko ēst (Jņ.4:33). Mācekļi atšķīrās no pārējiem Viņa klausītājiem ar to, ka tie pārdomāja Viņa vārdus, atcerējās tos vēlāk, palika pie Viņa pēc prātu mulsinošo līdzību noklausīšanās un jautāja, ko Viņš ar to ir domājis, kamēr citi klausītāji, netikuši skaidrībā, aizgāja (Mt.13:10-12), kaut gan viņi, bez šaubām, domāja, ka ir itin visu sapratuši. Tādēļ nav arī jābrīnās par to, ka šodien cilvēki pārprot Bībeles valodu, it īpaši jau, kas attiecas uz Kungu Jēzu un ļaunajiem gariem. Par Dieva mācību tiek runāts kā par noslēpumu, sakramentu; atbilstošais vārds ebreju valodā nozīmē ‘slepens plāns, ko atklāj tuvākiem draugiem’; taču to atklāj patiesi ticīgajiem (Am.3:7-8; Jer.23:18,22; Ps.25:14; Ef.3:3-6). Tādēļ patiesi ticīgo draudzi sauc par „svēto pulku” (Ps.89:8). Šai pasaulē ir neskaitāms daudzums Bībeles grāmatu, taču Dieva mācība savā ziņā paliek apslēpta un daudzu no tiem, kas to lasa, nesaprasta. No tā izriet, ka Bībele ir sarakstīta tā, lai vairākumam lasītāju Patiesība paliktu apslēpta. Tipoloģija Liela daļa būtiskas mācības Bībelē tiek sniegta tipoloģiski, dodot vispārinātus modeļus nevis skaidri izteiktus apgalvojumus. Tipoloģija ir Dieva iecienīts atklāsmes veids; tieši ar to Raksti arī atšķiras. Tādēļ tipoloģija ir Bībeles mācības līdzeklis, kas ir jāuztver kā bauslība. Dievs izmanto tipoloģijas paņēmienu, lai parādītu mums, ka Viņš neuztver Savu kalpu dzīves tikai pēc to virspusējās vērtības; viņu dzīves Viņš izstrādā kā modeļus (iespējams vairākos līmeņos) tiem atbilstošajās dzīves situācijās. Plašais tipoloģijas pielietojums norāda uz to, ka Dievs vēlas, lai cilvēki mīlētu Viņa vārdu un pētītu to, pārdomātu to; un tādiem cilvēkiem Viņš atklās Savu Patiesību tās lieliskajā vienkāršībā. Tipoloģija mums māca dažus būtiskus principus:
Dievs, protams, veido Bībeles pierakstus, lai celtu gaismā noteiktus faktus. Tā, 1.Mozus grāmatā izteikti trūkst informācijas par Melhisedeka tēvu un māti. Gars Vēstulē ebrejiem raksta, ka viņš bija „bez tēva, bez mātes… viņam nav ne dienu sākuma, ne mūža gala” (Ebr.7:3). Burtiski tas tā nav. Dievs dod 1.Moz. grāmatas interpretāciju, uzsverot, ka Melhisedeks līdzināms Kristum. Un kaut gan mēs nevaram uztvert Ebr.7:3 burtiski, skaidras norādes uz to nav. Tādēļ iebildums, ka Jaunā Derība nebrīdina, ka „ļauno garu izdzīšana” nav lasāma burtiski, nav pamatots. Ebr.7:3 ir viens no daudzajiem piemēriem, kas parāda, cik būtiski ir pareizi saprast Dieva izteiksmes veidu, kaut arī Ebr.7:3 nesatur nekāda tieša brīdinājuma par to! Metonīmija Ja mēs drīkstētu izteikties cilvēkiem raksturīgā veidā, tad Dieva prāta ātrums un spēks neprasa vārdus, lai spriestu un nonāktu pie secinājumiem, kā tas ir nepieciešams mums. To sāc apjaust, ievērojot, cik bieži (daudz biežāk nekā daudziem varētu likties) Bībelē sastopama metonīmija, proti priekšmetu vai parādību ciešas saistības izraisīts nozīmes pārnesums. Dieva prāta asais analītiskums izpaužas šī valodnieciskā izteiksmes līdzekļa daudzkārtējā lietošanā. Dieva metonīmiskais izteiksmes veids bieži vien ir pamatā grēku izpirkšanas mācības pārpratumiem. Citastarp varētu minēt arī Jēkaba 3:6, kur „mēle” nozīmē vārdus, kurus cilvēka mute izrunā; arī 1.Jņ.5:15, kur Dievs „klausa” nozīmē, ka Viņš atbild uz mūsu lūgšanu (skat kontekstu). Ja mēs neuztveram metonīmiju, mēs nonākam pie secinājuma, ka Dieva apgalvojumi nav korekti; piemēram, ka mēle pati par sevi apgāna visu miesu (Jēkaba 3:6). Dieva valoda: šokējoši atšķirīga Viss augstāk teiktais liecina par to, ka Dieva valoda nav tieša un burtiski uztverama. Tie, kas visu mūžu ir lasījuši Bībeli, var neapjaust, cik liela mērā tas tā ir. Taču dažkārt Dieva valodas lietojums krasi atšķiras no mūsējā. Lai to novestu līdz apziņai, jāmin daži „šokējoši” piemēri. Bībeles viltotāji nepierakstītu Dievam arī sarkasmu, taču var minēt dažus piemērus, kur Dieva valoda ir sarkastiska (Ps.2:4; 37:13; Jes.44:14-20). Mūsu valodas lietošanas praksē sarkasms ir „ļauns, dzēlīgs izsmiekls”, bet Dievs tā nedomā. Viņa absolūtā visvarenība ļauj Viņam lietot valodu savādāk neka mēs to darām. Pat vispaviršākais Bībeles un neiedvestas reliģiskas grāmatas salīdzinājums norādīs uz to, ka pats valodas lietošanas veids jau norāda uz Dievu kā Bībeles autoru. Un viens no skaidrākiem piemēriem ir nemākslotais Viņa Paša Dēla nāves un augšāmcelšanās apraksts. Kā Marija satiek augšāmcēlušos Kungu un notur to par dārznieku ir nepārspējams Dieva valodas vienkāršības un brīnumainības piemērs. Jāņa pirmā vēstule sākas ar sarežģītu prologu. Reimonds Brauns raksta: „Daudzi komentētāji atzīmē, ka Prologs ir neparasts vēstules ievads, tā kā tas pārkāpj visas pieņemtās vēstuļu rakstīšanas normas”. Šis ‘pārkāpums’ ir tipisks, jo Raksti tik bieži šķiet ‘pārkāpjam’ vispārpieņemtās valodas lietošanas normas. [Raymond Brown, The Epistles of John (Garden City: Doubleday, 1982), p.176]. Un vēl tikai viens piemērs. Mums gribētos drīzāk pārlaist acis šīm rindām nevis analizēt tās: „Lai tev ir vieta ārpus nometnes, kas būtu noejamā vieta, un lai tev kopā ar pārējiem ieročiem būtu arī lāpsta; un ja notiks, ka tu būsi bijis sevis pēc, tad ar to izroc bedri un apraus un apber to, ko tu esi uz lauka atstājis”. Taču nevar būt nekādu šaubu, ka tieši šie vārdi ir iespaidojuši pantu 13:13 Vēstulē ebrejiem: „Tāpēc iziesim pie Viņa ārpus nometnes, Viņa negodu nesdami!” Kad izraēliešu karavīram bija jākārto savas dabiskās vajadzības, viņš izgāja „ārpus nometnes”, ar saprotamu kautrību nesdams rokās savu ieroci – lāpstu. Visiem bija skaidrs, kas viņam bija darāms. Šo ikdienišķo notikumu Gars izmanto, lai saistītu to ar ebreju kristiešiem, kas iziet ārpus Izraēla nometnes, nesdami Kristus krusta negodu. Un atkal mums jāatzīmē, ka tas nav tas veids, kā mēs izteiktos. Kāpēc Dieva valoda ir tik atšķirīga? Mēs atkal atgriežamies pie jautājuma, kāpēc Dieva valoda atšķiras no mūsu valodas:
Dieva uzmanības centrā ir ticīgie Ir jāatcerās arī tas, ka Dievam Viņa tauta nozīmē tik daudz, ka Viņš lieto valodu, kas lielā mērā ir vērsta uz dievticīgajiem, pat relatīvi nerēķinoties ar visiem pārējiem. Nereti Jaunās Derības vārdkopas „visi cilvēki” faktiski attiecas uz „visiem dievbijīgajiem” vai tiem, kas ir kļuvuši atbildīgi Dieva priekšā. Ebrejiem 2:14 teikts, ka Kristus krustā iznīcināja velnu (grēka varu); bet tas attiecas tikai uz tiem, kas ir Kristū. Tie, kam nav nekādas atziņas par Dieva Taisnības pestīšanas spēku, paliek grēka varā – Bībeles velna varā. Atklāsmes 20:5 runā par „mirušiem” kā par tiem, kas tiks augšāmcelti, taču daudzi citi Bībeles panti teic, ka visi mirušie netiks augšāmcelti. Tikai tie, kas ir dzirdējuši Evaņģēliju, celsies tiesas dienā. Tātad „mirušie” Dieva valodas lietojumā neattiecas uz visiem, kas jelkad ir miruši. 1.Kor.15:21-22 „miroņu” augšāmcelšanās attiecas uz tiem, kas ir Kristū. Mateja 25:32 „visas tautas” tiks sapulcētas Kristus priekšā tiesas dienā. Tas norāda uz to, ka Dieva acīs „visa pasaule” ir tā, kas ir Viņam atbildīga; burtiski „visas tautas” nestāsies Kristus priekšā, bet gan tikai visi, kas ir Viņam atbildīgi. Tas viss jau ir saskatāms Vecajā Derībā pēc tā, kā Dievs redzēja pasauli tikai kā Izraēlu, kā tos, kas Viņam ir atbildīgi. Tas atspoguļojas Viņa valodā: tā ebreju vārda eretz nozīme ir visa zeme kā Izraēla zeme. Dieva acīs visa planēta bija Viņa tauta – Izraēls. Ebreju valodā dienvidi ir negev, tā sauc Izraēlas dienvidu daļu. ‘Dienvidi’ pirmām kārtām attiecas uz Izraēlas dienvidiem. Tāpat arī vārds ‘rietumi’ ir tas pats, kuru mēs tulkotu kā ‘jūra”, domājot par Vidusjūru, kas bija Izraēla rietumu robeža. Tātad Bībele ir rakstīta no ebreju redzes viedokļa; neebreju lasītājam jāsaprot, ka Ben –Hinomas ieleja un „mūžīgā uguns” jēdzieni ir ebreju idiomas ar nozīmi totāla iznīcināšana (Jer,17:27; Jūdas 7). Un atkal ir jāsaka, ka ‘kristiešu’ aprindās liela daļa pārpratumu elles jēdziena sakarā ir izcēlušies tādēļ, ka tie nav aptvēruši, ka Dievs raksta ebreju valodas lietojuma gaismā. Jaunā Derība ir burtiski pilna ar valodas izteicieniem, kuri nav saprotami, ja tos nesaista ar Veco Derību (piem., kāpēc Kristus sauc Sevi par „dzīvības maizi”). Taču nekur Jaunajā Derībā nav minēts, ka Jaunās Derības valoda ir saprotama, kad mēs to sasaistām ar Veco Derību. Tas viss ir jāpatur prātā arī tad, kad mēs lasām par ļaunajiem gariem. Vēl viens piemērs, kas liecina par to, ka Bībele rakstīta no ebreju redzes viedokļa, ir Daniēla pravietojums par vairākām valstīm, kas „valdīs pār visu zemi”. Bābele, Persija un Roma to darīja no Izraēlas zemes viedokļa. Ja mēs to nesaprotam, tad pravietojums ir vienkārši nepareizs. Kad Izraēls ienāca Kānaānā, Dievs iedvesa „bailes un izbīšanos visām tautām…kas zem debesīm” (5.Moz.2:25). Pats par sevi saprotams, ka Austrālijas aborigēni nepamirkšķināja ne ar aci par to; un, kas attiecas uz dienvidamerikas tautām, ‘Izraēls’ tiem varēja būt kāda kumeļa iesauka. Taču pasaule, kas bija visapkārt Izraēlam, bija pasaule, „kas zem debesīm” no Dieva redzes viedokļa; tā bija tā zeme, uz kuru Viņš raudzījās no debesīm. Daži ir minējuši diezgan pārliecinošus argumentus, kas liek domāt, ka plūdi nebija vispasaules plūdi [3]; taču 1.Moz. pierakstos tie ir minēti kā tādi. Tam tā bija jāšķiet no Izraēlas zemes viedokļa. Zīmīgi ir Roberta Robertsa komentāri Dieva valodas sakarā, runājot par šo notikumu: „Stāstījuma valoda visu attēlo tā, kā to uztvēra Noasa šķirstā paglābušies. Viss Bībeles stāstījums tika rakstīts zemes iedzīvotājiem, tādēļ tas arī viscaur pieņem viņu redzes viedokli…aprakstot kaut ko bērniem, jūs instinktīvi piemērojat savu stāstījuma veidu viņu uztveres spējām…cilvēki ir bērni: viņi var saprast notiekošo tikai no sava, mirstīga cilvēka redzes viedokļa un tādēļ dievišķais attēlojums stāstījumā saistāms ar redzes viedokļiem, nevis ar faktiski notiekošo. Un to nevar saukt par kļūdu patiesības izklāstā…” (4). Tieši tāpat kā Bībeles valoda sliecas vērsties tikai pie tiem, kas ir Dievam atbildīgi, šai valodai ir citkārt raksturīga tieksme nostādīt stāstījuma centrā kādu noteiktu personu vai perspektīvu, ignorējot visu pārējo, lai izceltu vienu noteiktu aspektu vai arī vienu konkrētu indivīdu. Piemēram, Dan.5 aprakstīts kā Dievs brīdina Bābeles ķēniņu Belsacaru un, sodot viņu, nodod valsts varu persiešu rokās. Pieraksti uzsver viņa lepnību un to, kā Dievs viņu soda par to. „Ķēniņš Belsacars…tava valsts ir…atdota mēdiešiem un persiešiem…tanī pašā naktī kaldeju ķēniņš Belsacars tika nogalināts” (Dan.5:1,28,30). Šeit šķiet ar nolūku netiek minēts, ka Belsacars tajā laikā bija pavaldonis, otrais pēc Nabonida; pierakstos viņš ir saukts par ķēniņu it kā viņš būtu vienīgais pie varas. Roberts Robertss saka: „Tā nav patiesības piedēvēšana kļūdai”; tā ir viena patiesības aspekta izcelšana, varbūt daudz lielākā mērā nekā to būtu darījis cilvēku kārtas vēsturnieks, lai atainotu Dieva viedokli par tā laika Bābeles pārvaldīšanu. Yüklə 1,63 Mb. Dostları ilə paylaş:
|