Īstenais nelabais ko Bībele saka par velnu

Citi Jēzus mācības piemēri

• 
  Farizeji aizrādīja Jēzum, ka Viņa mācekļi sabatā „kuļ”, jo viņi plūca vārpas un berzēja tās rokās (Mk.2:23-28). Kungs būtu varējis atbildēt, ka tā nav strādāšana sabatā pēc Bībeles kanoniem. Bet nē. Tā vietā Viņš argumentēja: ‘Labi, pieņemsim, ka jums ir taisnība, bet Dāvids un viņa vīri pārkāpa likumu, jo viņi darbojās Dieva uzdevumā, un tas deva viņiem tiesības neievērot formālas paklausības prasības.’ Kungs Jēzus nenodarbojās ar stāstīšanu par uzskatu maldīgumu. Viņš darbojās pēc daudz augstākiem principiem, lai novestu līdz apziņai daudz būtiskākas, praktiskas, noderīgas atziņas.
  
• 
  Kunga kvēlā vēlēšanās iedvest ticību saskatāma tajā, ka Viņš paredz iespējamo domu gājumu cilvēkā. „Nesāciet pie sevis sacīt…” (Lk.3:8), Viņš saka odžu paaudzei; un Viņš dedzīgi stiprināja virsnieka ticību, kad citi viņam teica, ka ticībai nav pamata, ka meita jau ir mirusi. Un mēs jūtam Viņa vēlmi rast atbalsi, kad Viņš saka sievai: „Tici Man, sieva…” (Jņ.4:21). Neskatoties uz viņas skaidri saskatāmo antagonismu un rūgtumu pret ebrejiem, un, iespējams, [kā uzskata daži komentētāji] sieviešu tiesību aizstāvību…Kungs centās iedvest viņai ticību, necenšoties labot viņas uzskatus šais jomās. Arī Dievs tiecās pēc ticības un dažas no „pēkšņām” uzvarām, kuras Viņš piešķīra Vecajā Derībā, tika dotas cilvēkiem, kas bija tāli no garīguma, taču izmisumā kaujas laukā bija piesaukuši Viņu. Viņš ļāvās pielūgties, tik ļoti Viņš cienīja ticību (piem., 1.Laiku 5:10-20).
  
• 
  Kad ebreji Viņu izsmēja par vārdiem, ka Viņš redzējis Ābrahāmu, Kungs neatteica, ka Viņš, protams, to nebija tā domājis; tā vietā Viņš pagrieza sarunas tēmu, sakot „pirms Ābrahāms tapa, esmu Es”.
  
• 
  Mācekļu ticība nebija tik liela, lai izārstētu slimo zēnu. Jēzus tiem saka: tas ir „jūsu mazticības dēļ…ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies…” (Mt.17:20). Padomājiet par to, kas šeit notiek. Viņu ticība nebija pat tik liela kā sinepju graudiņš; viņiem nepietika ticības, lai izārstētu zēnu. Taču Jēzus tos sauc par „mazticīgiem”. Viņš atzina viņos pat to kripatiņu ticības, kas viņiem bija. Viņa vēlme saskatīt ticību cilvēkos bija tik liela, ka Viņu priecēja pat tās mazākie iedīgļi. Mums arī jābūt spējīgiem ar prieku saskatīt ticību tajos, kuriem mēs sludinām un kurus tiecamies garīgi izglītot. Līdzīgā veidā Dievs bija vīlies Savā tautā, ka tā nebija Viņam paklausīga, ka tā bija nepaklausīga arī saviem iekarotājiem (Ecēh.5:7). Paklausībai ir liela nozīme Dieva acīs un Viņš vēlējās redzēt, vai viņi to izrādīs jel kādam, pat tad, kad tie bija nolieguši Viņu.
  
• 
  Kungs runāja par to, ka nevajaga likt ortodoksālajiem jūdiem apgrēkoties, nemaksājot nodokli; taču Viņš turpina, sakot, ka jāsargās apgrēcināt vienu no vismazākajiem, kas tic (Mt.17:27; 18:6). Varbūt Viņš jau ortodoksālajos ebrejos saredzēja ticības iedīgļus… ticības, kura vēlāk novestu pie lielas priesteru daļas paklausības ticībā Viņam? Nevienam no mums nebūtu šāda jutīguma, tik lielas cerības, tāda centības gara. Mums jātiecas sekot šim piemēram.
  
• 
  Kad mācekļi savā neprātā tiecās pēc labākajām vietām pie Kunga labās un kreisās rokas, Kungs būtu varējis atbildēt: ‘Ak jūs nejēgas! Tie, kas būs pie manas kreisās rokas, tiks nolādēti!’. Taču Viņš Savā žēlastībā nenorādīja uz šo kliedzošo kļūdu. Viņš norādīja uz to, ka nav jācenšas sevi paaugstināt, jo Dieva ziņā ir izlemt par katra vietu Valstībā. (Mt.20:23). Diemžēl mūsu sludināšanas darbā mēs galvenokārt norādām uz citu kļūdām, necenšoties saskatīt to ticību un sapratni, kas viņiem ir, lai cik maza tā būtu, un censties stiprināt to.
  
• 
  Kad ļaudis jautāja: „Kādu zīmi Tu rādi, lai mēs, to redzēdami, Tev ticam?” (Jņ.6:30), Kungs būtu varējis tiem atbildēt apmēram tā, kā mēs lasām Ebr.11:1 – Viņš varētu teikt, ka ticība ir pārliecība par neredzamām lietām. Jo redzēt un ticēt patiesībā nav tas pats, kas patiesi ticēt. Taču Kungs tā nesaka. Viņš atbild, ka Viņš ir Dieva maize no debesīm dota. Un viņu attieksme brīnumaini mainās, tie sauc: „Kungs, dod mums vienmēr šo maizi” (:34). No tā mums būs mācīties – necensties obligāti norādīt uz visām kļūdām, kad mēs tās redzam, bet pieķerties kaut kam no otra cilvēka teiktā un attīstot to, pievest cilvēku pie patiesības.
  
• 
  Kāda sieviete domāja, ka pieskaroties Viņa drēbēm, Viņa izveseļosies. Arī šodien daudzi pareizticīgie un katoļi pieturas pie šiem maldīgajiem uzskatiem, ka kāda materiāla lieta var dziedināt. Kungs uzsver, ka viņai ir palīdzējusi viņas ticība, nevis pieskaršanās drēbēm (Mt.9:21,22). Atkal mēs redzam, ka Kungs uzsver to pozitīvo, kas viņā bija, nevis negatīvo. Mēs zinām, ka parasti pirms cilvēka dziedināšanas Kungs gribēja saskatīt viņā ticību. Taču pēc šī notikuma tiek minēti piemēri, kad tie, kas pieskārās Viņa drēbēm, tika dziedināti (Mk.6:56; Lk.6:19). Iespējams, ka tie vienkārši cerēja, ka viņu pieredze būs līdzīga tās sievietes pieredzei. Kāds varētu bilst, ka tie vienkārši cerēja, ka arī viņiem paveiksies, tāpat arī tie radinieki, kas centās slimnieku pievirzīt tuvāk Jēzus drēbēm. Un pilnīgi iespējams, ka tā arī bija. Taču Kungs tajā visā saskatīja to kripatiņu ticības un atsaucās uz to. Iespējams, ka tā nav nejaušība, ka Marks atzīmē saistību starp ticību un Jēzus lēmumu dziedināt vienā un tai pašā nodaļā (Mk.6:5). Kad mūsos rodas šaubas, ka mūsu sludināšanā klausās tikai kādu materiālu guvumu dēļ, mums ir jāatcerās Jēzus piemērs. Kad mēs saskatām nepareizo motivāciju, mums nav jāaizgriežas; mums jāskatās dziļāk un jācer stiprāk.
  
• 
  Vēl viena sieviete bija acīmredzama grēciniece un Kungs lika viņai noprast, ka Viņam ir viss zināms par viņas pieciem vīriem. Bet Viņš tam neveltīja daudz uzmanības; Viņš saprata, ka pamatā viņa ir izslāpusi un Viņam ir ūdens, ko piedāvāt tai. Viņš saredzēja, kas viņai bija nepieciešams daudz vairāk par runām par viņas morālo problēmu; un Viņam bija atbilde uz to. Kad viņa teica, ka viņai nav vīra, Viņš būtu varējis atbildēt: ‘Tu melo! Pus patiesība ir tas pats, kas meli!’. Bet nē. Viņš teica liegi un taktiski: „Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra, - jo pieci vīri tev ir bijuši, bet, kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību” (Jņ.4:16-18). Viņš būtu varējis pazemot viņu. Bet viņš to nedara. Un mums, kas „esam patiesībā”, būs mācīties no tā. Viņu iedvesmoja saruna ar šo sievu, kaut arī viņas vārdi „Vai tikai Tas nav Kristus?” (Jņ.4:29) liecina par to, ka viņa vēl nav droša par to. Reimonds Brauns komentē: „Grieķu valodā jautājums ar meti norāda uz neticamību” (The Gospel According to John, Vol.1, p.173). Un jāsaka, ka samariete neteica patiesību, sakot, ka viņai nav vīra (Jņ.4:17). Kungs būtu varējis atbildēt: ‘Nemelo. Tu dzīvo ar vīrieti un tev ir bijuši pieci vīri’. Tā vietā Kungs uztver viņas atbildi pozitīvi, piekrītot tam, ka viņas tagadējās attiecības ar vīrieti nav tādas, kādas labpatiktu Dievam. Viņa labvēlīgā attieksme ir vienkārši izcila.
  
• 
  Kungs zināja, ka Pēterim Ģetzemanes darzā bija līdz drēbēs apslēpts zobens. Bet Viņš neko neteica; Viņš nekritizēja Pētera vājumu. Viņš zināja, ka daudz labāk ir atstāt visu, kā ir un tad Malhusa dziedināšanas brīnumam bija vairāk kā jāpārliecina Pēteri, ka Kunga vīriem nav jālieto zobens. Jo viņu Kungs dziedēja nevis slepkavoja vienu no tiem, kas bija sūtīti, lai Viņu sagūstītu.
  
• 
  „Jūs esat izsūtījuši pie Jāņa, un viņš patiesībai ir devis liecību [proti, ka Jēzus apgalvojumi ir patiesi]. Tomēr Es nepieņemu liecību no cilvēka [proti, Jāņa], bet to pieminu, lai jūs tiktu izglābti…Bet Man ir lielāka liecība nekā Jāņa: tie darbi, ko Tēvs Man ir devis…liecina par Mani, ka Tēvs Mani ir sūtījis”. Es gribētu vērst jūsu uzmanību uz Kunga vārdiem: „Bet to pieminu, lai jūs tiktu glābti”. Kungs gribēja, lai cilvēki pieņemtu Viņa Tēva liecību; bet Viņš bija gatavs arī ļaut viņiem pieņemt Jāņa liecību, kaut arī tas ir daudz zemāks uztveres līmenis, kad cilvēka liecībai tic vairāk nekā Dieva liecībai, taču Kungs to pieļāva cilvēku glābšanas labad.
  
• 
  Pieraksti neliecina par to, ka Kungs būtu labojis mācekļu pārpratumu, kad tie domāja, ka Jēzus taisās izdarīt pašnāvību, sakot „iesim pie viņa”, paziņojis par Lācara nāvi (Jņ.11:16). Viņš ļāva notikumiem attīstīties, lai mācekļi domātu par notikušo un mācītos pareizi izprast Viņa vārdus.
  
• 
  Skatoties uz augšāmcēlušos Kristu, mācekļi domāja, ka tas ir Viņa gars, spoks. Viņi bija atgriezušies pie vecās māņticības. Taču Viņš nesāka tiem stāstīt par nāves stāvokli vai par to, ka viss pastāvošais ir materiāls, ko Viņš būtu varējis darīt. Taču uz šo brīdi Viņš pieņēma viņu uzskatu un argumentēja saskaņā ar to, sakot: „Garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam” (Lk.24:39). Viņa galvenā rūpe bija par to, ka viņi nevar noticēt tam, ka Viņš ir augšāmcēlies, nevis par māņticību noturīgumu.
  
• 
  Pieraksti uzsver cik neatbilstošs un nepiedienīgs ir cilvēku paštaisnums: „Tas atbildēja: ‘To visu es esmu turējis no mazotnes”. Viņš bija jauns cilvēks un viņš teica, ka turējis visus baušļus no mazotnes. Kungs nelasa viņam lekciju par paštaisnumu, Viņš arī nenorāda, ka jaunais cilvēks pārāk augstu vērtē savu garīgumu un paklausību. Tā vietā Skolotājs koncentrējas uz pozitīvo – it kā sakot ‘Tu pretendē uz pilnību? Lieliski! „Pārdod visu, kas tev pieder, un izdali to starp nabagiem.” Vai tu to vari izdarīt?!’
  
• 
  Farizeji bija pielīdzinājuši vārpu plūkšanu sabatā, pa labību ejot, labības novākšanas darbiem. Kad Kungam uzdeva šo jautājumu, Viņš neatbildēja tā, kā vairums no mums būtu darījuši: uzbrūkot šim smieklīgajam apgalvojumam par ‘darbu sabatā’. Viņa mācība bija galvenā principa paušanā, ka Viņš, līdz ar Viņa sekotājiem, ir kungs arī pār sabatu un var darīt, ko vien vēlas.
  
• 
  Kungs skaidroja, ka tas, „kas atmet kādu no vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais Debesu valstībā (Mt.5:19); Taču „mazākais Debesu valstībā” ir frāze, kuru Viņš citviet lieto par tiem, kas faktiski būs Valstībā (Mt.11:11). Šeit skaidri redzama Viņa vēlēšanās glābt cilvēkus un Viņa žēlsirdība, kas ignorē nespēju saprast, pārpratumus un dogmatismu (‘un tā māca ļaudis’).
  
• 
  Kā Dieva Dēlam, kas svabadi staigā Sava Tēva namā, Jēzum nevajadzēja maksāt tempļa nodokli (Mt.17:26,27). Viņš būtu varējis pastāvēt uz to, ka Viņam tas nav jādara, tas būtu tikai taisnīgi. Bet tas bieži izskatās savtīgi, kā sevis aizstāvēšana nevis tiekšanās pēc Tēva godības. Un Viņš teica Pēterim, ka nodoklis ir jāmaksā, „lai mēs tiem nedotu apgrēcību”. Viņš tā cerēja uz viņu pestīšanu, ka bažījās, lai neapvainotu šos nožēlojamos cilvēkus, kas nebija cienīgi elpot to pašu gaisu ar Viņu. Mēs būtu atmetuši tiem ar roku, bet Viņš baidījās aizskart to kripatiņu ticības, kas tiem varēja būt.
  
• 
  Farizeji negribēja maksāt nodevas romiešiem tāpēc, ka uz monētām bija attēlots Tiberijs, kurš pretendēja saukties par Dievu. Kungs, rādīdams uz ķeizara attēlu uz monētas, atteica, ka ķeizaram jādod, kas viņam pieder; taču cilvēks, kas radīts pēc Dieva tēla un līdzības, pilnībā nododams Dievam. Viņš neteica ‘Nepieskarieties monētām, tās nes nepatiesu mācību, nodevu maksāšana varētu nozīmēt, ka jūs piekrītat šīm patieso Dievu zaimojošajām pretenzijām’. Daži varētu teikt, ka mums ir jāvairās aiztikt jebko, kas izskatās nepatiess vai kas var novest pie nepatiesiem secinājumiem [mūsu bezgalīgie strīdi par Bībeles pantu un psalmu interpretāciju ir tam pierādījums – kaut gan mani uzskati šai ziņā ir drīzāk ļoti konservatīvi]. Kungs tāds nebija. Viņš dzīvoja dzīvi tādu, kāda tā bija, un centās vērst cilvēku uzmanību uz to, kas ir būtisks, nepievēršot uzmanību sīkumiem. Mūsu ķermenis ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības un tieši tajā izpaužas visizteiksmīgākā pavēle nodot šo ķermeni Dievam. Taču Dieva tauta izvēlējās to ignorēt un spriest par to, pie kā varētu novest nodokļu maksāšana ķeizaram, kura monēta nesa viltus dieva attēlu. Kā no morālā, tā arī no dialektiskā viedokļa Kungs bija uzvarējis jautātājus; taču tie tomēr nespēja saredzēt lielāko un būtiskāko pasaules ainu, kuru Viņš tiem piedāvāja.
  
• 
  Neskatoties uz savu žēlsirdīgo attieksmi pret cilvēkiem, Kungs nebija naivs. Viņš atklāti teica mācekļiem, ka viņi ir „mazticīgi” un nevar darīt brīnumus, kurus Viņš sagaidīja no tiem, jo tie nelūdza un negavēja (Mt.17:19-21). Taču kad farizeji Viņam jautāja, kādēļ Viņa mācekļi negavē, Viņš atteica, ka tie bija laimīgi būt ar Viņu, ar līgavaini (Mt.9:15). Šajā gadījumā Viņš saredz mācekļos to labāko. Viņi atnāca pie Viņa - samulsuši, apjukuši ļaudis, kas cerēja uz Valstību šeit un tagad un bija neapmierināti ar to, ka Kungs nesteidzas to nodibināt. Taču Viņš redzēja, ka tie atzina Viņā līgavaini, Mesiju un Viņš bija sajūsmā par to; un viņu atteikšanos gavēt viņš attaisnoja ar to dziļi iekšējo prieku, kuru Viņš izjuta viņos strāvojam šī iemesla dēļ.
  
• 
  Tāpat arī Viņa līdzība par sējēju noslēdzās ar dziļa sarūgtinājuma vārdiem par to, ka lielāka daļa Viņa klausītāju- ebreju nesaprot Viņa līdzības un Viņš runā līdzības, zinot, ka tie tās nesapratīs. Un Viņš uzsvēra, ka labā zeme ir tā, kur Viņa vārdu saprot. Šajā ziņā Kungs uzteic mācekļus, jo tie redz un dzird, proti saprot (Mt.13:13,15,16,23). Bet acīmredzami viņi nesaprata. Taču Kungs bija sajūsmā jau par to, ka viņi saprata kaut mazu daļu no teiktā un Viņš dēvēja tos par labu zemi, kas saprot.
  
• 
  Kāzu mielasts Kānā turpinājās, līdz vīri bija dzēruši tik daudz, ka vairs nespēja noteikt vīna kvalitāti. Kungs neteica, kā es to būtu darījis, ‘Nu jau būs gana dzert, puiši’. Viņš saprata, ka kaut gan vīna bija bijis pietiekami, tas nu ir beidzies. Un Viņš radīja vēl vīnu. Viņš nāca pretī cilvēciskajām vēlmēm, lai dotu mācību tiem, kas vēroja, kas patiesībā notiek (Jņ.2:10).
  
• 
  Kungs acīmredzot zināja, ka Jūda ņēma naudu no kopējā katla. Dieva Dēls būdams, Viņš bija apveltīts ar nepārspējami asu prātu un uztveres jūtīgumu, kādu mums ir grūti stādīties priekšā. Viņš to ievēroja, bet neteica neko. Viņš gribēja glābt Jūdu un Viņš saprata, ka uzklupt viņam par acīmredzamu vājību nebūtu tas labākais risisnājums. Kaut mūsu brāļi būtu tik labi cilvēku pazinēji.
  
• 
  Kad Jānis Kristītājs izjuta ticības krīzi un sūtīja savus mācekļus jautāt Jēzum, vai Viņš patiesi ir Mesija, Kungs uzteica Jāni ļaudīm kā pravieti, ne niedri, ko vējš šurpu turpu šauba. Un tomēr Viņš neapslēpa Jāņa šaubas un neaizmirsa par tām, izliekoties, ka neko nav manījis. Atbilde, kuru Viņs sūtīja Jānim, mudināja pēdējo pārlasīt Jesajas pravietojumus par Mesiju un it īpaši atcerēties, ka vājie un šaubu pārņemtie tiks stipri darīti. Acīmredzot Kungs vēlējās stiprināt Jāņa ticību, atsaucoties uz šiem pantiem.
  
• 
  Iespaidīga ir Kunga attieksme pret Jāņa mācekļiem. Viņš uzskatīja, ka tie, kas „neturas pie mums…ir ar mums”, ka tiem viņu alga nezudīs, jo tie ir no tiem mazajiem, kas Viņam tic, jo „gudrību attaisnojuši visi viņas bērni”; kā Viņa paša, tā arī Jāņa mācekļi (Mk.9:38-41; Lk.7:35). Jāņa mācekļiem bija nepareiza attieksme pret sadraudzību – viņiem būtu vajadzējis „turēties pie” Jēzus mācekļiem; un šķiet, ka viņiem nebija sapratnes un viņi neko nezināja par Svēto Garu (Ap.d.19:1-5). Un tomēr viņus sauc par „mācekļiem”, kas Lūkas pierakstos ir sinonīms visiem ticīgajiem. Un arī Kungs tieši tāpat runāja par viņiem. Nav brīnums, ka Viņa mācekļiem bija grūti aptvert šo Kunga vēlmi ieskaitīt pēc iespējas vairāk cilvēku sadraudzībā un glābt tos.
  
• 
  Šis uzsvars uz pozitīvo parādās arī tajā, kā Kungs citē Ījaba 22:7 līdzībā par avīm un āžiem. „Tu netiki izslāpušo ar ūdeni dzirdinājis, tu atrāvi maizes kumosu izsalkušam”. Šie vārdi ir Ēlifasa pret Ījabu vērstie nepatiesie apgalvojumi – jo Ījabs bija taisns un nebija vainojams šādos grēkos. Taču Kungs atrod šajos vārdos patiesības graudu tā vietā lai nonicinātu tos. Līdzīgi Ījaba 22:25 runāts par Dievu, kas jātur kā „visdārgākais zelts”. Tas noteikti bija Kunga prātā, kad Viņš teica: „krājiet sev mantas debesīs”, proti pie Dieva (jo Viņš nereti, runājot par ‘debesīm’ domā par ‘Dievu’). Un Jēkabs tāpat, sekojot Kunga pēdās, pozitīvā gaismā citē Ījaba 22:29 par to, ka pazemīgajiem Dievs palīdz tikt uz kājām (Jēkaba 4:6).
  

Ar šo piemēru palīdzību es nebūt nesaku, ka mācība nav svarīga. Es gribu teikt, ka mums ir jāsaredz citos labais un tāpat kā Kunga attieksmē pret nešķīstajiem gariem, jāsadzīvo ar tiem un jāatpazīst ticība, kur vien tā parādās. Dievs izmantoja Lābana māņticību par lāsainajiem lopiem, kā arī Raheles un Leas māņticību par bērniem… lai celtu Izraēla namu. Viņš nesarāva attiecības ar cilvēkiem, saskatot pirmās nepareizas sapratnes vai vājākas ticības pazīmes, vai arī divējādas intereses. Kad Mozus lūdza Dievu neiznīcināt Izraēlu, lai citas tautas nesmietos par Jahvi, viņš acīmredzot turējās pie primitīvas pārliecības, ka dievs ceļas vai grimst savā godībā atkarībā no savu pielūdzēju labklājības. Dievs būtu varējis atbildēt, ka tas ir primitīvs un aprobežots uzskats. Bet nē, Viņš uzklausa Mozu un rīkojas pēc viņa lūguma.

Jānis Kristītājs arī parāda to pašu piekāpšanos cilvēku vājību priekšā savā sludināšanā. Muitniekiem viņš saka: „Neņemiet vairāk, kā jums nolikts” (Lk.3:13). Viņš klusībā pieņēma, ka šie cilvēki ir pakļauti tādam kārdinājumam, taču atklāti viņš tos nenosodīja. Līdzīgi, arī kareivjiem viņš ieteica būt mierā ar savu algu – nevis aiziet no darba. Atcerieties arī kā mācekļi reaģēja uz Augstā priestera rājienu par sludināšanu Jēzus vārdā ar nodomu, lai Jēzus asinis nāktu pār tiem (Ap.d.5:28). Loģiski no viņu puses būtu atteikt: ‘Bet jūs jau arī bijāt tie, kas sauca tikai pirms pāris nedēļām: ‘Lai Viņa asinis nāk pār mums!!’ Pēteris to nesaka. Viņš pat neatsaucas uz šo acīmredzamo pretrunu. Tā vietā viņš norāda uz patiesās piedošanas iespēju tieši tāpēc, ka Jēzus tagad ir augšāmcēlies. Un no tā mums būs mācīties, ka patiesajam lieciniekam nav jānorāda uz otra pretrunām, uz tā loģikas trūkumu… jo runa nav par uzvaru debatēs, bet gan par cilvēku nākšanu pie grēku nožēlas un patiesas pārveidošanās.
Vēl viens piemērs, kad Bībeles pieraksti iet roku rokā ar ticīgo nepareizajiem uzskatiem, ir atrodams tajā, ka apustuļi dod Jāzepam iesauku ‘Barnaba’, domādami, ka tas nozīmē ‘iepriecināšanas dēls’ (Ap.d.4:36). Taču etimoloģiski tam nav nekāda pamatojuma un tagad šī vārda nozīme ir… Naba dēls (2). Taču pieraksti to skaidro tā, kā tas šķita apustuļiem. Turklāt, cilvēkiem dāsni tiek piedēvēta taisnprātība, kas atspoguļojas Rakstos. Dievs pārbaudīja viņus, viņu sirdis un bija gatavs nepievērst uzmanību viņu aklai nezināšanai un pārpratumiem. Atcerieties, kā labo ķēniņu Josiju apraksta kā taisnīgu esam, kas vienmēr staigāja Dāvida ceļus un nenovērsās ne pa labi, ne pa kreisi – kaut gan tikai 18. viņa valdīšanas gadā tika atrasta agrāk nozaudētā bauslības grāmata, par kuru līdz tam brīdim viņam nebija ne jausmas (2.Ķēn.22:2,11).
Piezīmes

1. 
   Iespējams, ka kaut kādā mērā Tēvs attaisno morālos un nezināšanas dēļ izdarītos Savu bērnu pārkāpumus, neskatoties uz to, ka nezināšanas grēki tomēr prasa nožēlošanu un tiek uzskatīti par grēkiem. Tas varētu izskaidrot to, ka hronoloģiskajā ziņā Ieva bija pirmā, kas grēkoja, taču viņa to darīja tāpēc, ka čūska bija viņu ‘piemānījusi’; taču Ādams to pašu grēku veica apzināti un tādēļ tiek uzskatīts par pirmo grēcinieku, par to cilvēku, kura dēļ grēks ir ienācis pasaulē.
   
2. 
   Margaret Williams, „Palestinian Personal Names in Acts” in Richard Bauckham, ed. The Book of Acts, Vol.4., p.101 (Carlisle: Paternoster, 1995).
   

4-12 Nešķīstie gari: kāpēc Jēzus nelaboja cilvēku nepareizos uzskatus?
Dievs nav tik paranoisks un primitīvs, lai visu laiku runājot, pievērstu uzmanību tam, lai kāds viņu nepārprastu, bezgalīgi lietotu it kā zemteksta piezīmes, dodot tajās Sava vārda pareizo interpretāciju. Viņš mierīgi runā un raksta tā laika cilvēku valodā. Nāves kā ‘piepulcināšanas savai tautai’ apraksts (piem., 1.Moz. 49:33) ir grūti saskaņojams ar Bībeles pamatmācību par nāvi kā nesamaņu. Šī idioma nepārprotami balstās uz uzskatu, ka mirušais pēc nāves nonāk pie saviem senčiem. Šis uzskats netiek labots, lietojot šo idiomu. Arī Dieva Dēls neielaidās debatēs par katru vārdu, kā to dara Jehovas liecinieki un adventisti. Viņš ar Savu personību un brīnumu zīmēm parādīja, ka Dieva Patiesība ir daudz pārāka par cilvēku tradicionālajiem ticējumiem un aizspriedumiem.
Kad mācekļi domāja, ka Viņa vietā tie redz spoku, uz brīdi atgriezušies savās agrākajās māņticībās, Kungs nesāka lasīt lekciju par nāves stāvokli un to, ka mums nav nemirstīgu dvēseļu. Viņš norāja tos par mazticību un atgādināja, ka visos VD pravietojumos stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties (Lk.24:37-45). Kad tas bija nonācis līdz viņu apziņai, ka augšāmceltais Kristus reāli stāv viņu vidū, tad visa ticība gariem un tml. izzuda kā nebijusi. Ir jāatzīmē, ka Matejs, Marks un Lūka lieto ‘nešķīsto garu’ terminoloģiju, jo šie pieraksti ir viņu sludināšanas mācības pieraksti neticīgajiem. Jāņa evaņģēlijā, kas šķiet vairāk vērsts uz ticīgajiem un radies jūdaistu un gnostiķu mācību atspēkošanai, tie gandrīz nemaz netiek pieminēti. Kungs lieto ļauno garu terminoloģiju, ārstējot Galilejas lauku apvidū, bet ne izglītotāko ļaužu vidū Jeruzalemes apkārtnē, jo māņticības saknes bija daudz dziļākas lauku apvidū, kur tieši izteikts garu noliegums nerastu atsaucību. Garu apsēstība evaņģēliju pierakstos nav ģeogrāfiski vienota parādība. Specifiski ļauno garu apsēstības gadījumi parasti vērojami ziemeļu pusē, visbiežāk Galilejā, nevis visos Kristus apceļotajos apvidos, kur Viņš ārstēja cilvēkus. Turpretī nevienā no četriem evaņģēliju pierakstiem nav ļauno garu apsēstības aprakstu, kas attiektos uz Jūdeju vai Jeruzalemi. Ļauno garu apsēstības parādība bija parasta un raksturīga tieši Galilejai un ziemeļu rajoniem. Līdzīga veida apraksti, kas attiektos uz Jūdejas apvidu, evaņģēlijos nav sastopami. Un visbeidzot tādas fiziskas patoloģijas kā aklums un kurlmēmums dažreiz tiek piedēvētas ļauno garu apsēstībai ziemeļos, taču nekad netiek tā raksturotas dienvidos, kaut gan šo slimību apraksti ir sastopami arī Jēzus kalpošanā Jūdejā. Tas skaidri norāda uz to, ka Bībeles pieraksti atspoguļo to cilvēku uzskatus, par kuriem tiek rakstīts. Rakstot par galilejiešiem, tie runā par ļauno garu izdzīšanu psihiskas slimības ārstēšanas gaitā; taču šīs idiomas nelieto, kad tas notiek Jeruzalemē.

Reliģijas un ētikas enciklopēdija skaidro: „Galileja bija Palestīnas demonoloģijas centrs un galilejiešu skolotāji allaž atzina, turpretī Jūdejas skolotāji noliedza ļauno garu esamību” (1).

2.Ķēn. 17:9 teikts, ka „Israēla bērni darīja slepenībā tādas lietas, kas nebija labas”. Pilnīgas slepenības nebija, jo Dievs zināja viņu ceļus un viņu rīcība bija redzama „uz ikviena augstāka pakalna un zem ikviena kupla, zaļojoša koka” (:10). ‘Slepenība’ bija viņu domās, ka kaut kas var būt paslēpts no Dieva. Un pieraksti fiksē šo viņu maldīgo uzskatu bez komentāriem. Mums tas ir jāuztver. Un tas pats attiecas arī uz ļaunajiem gariem. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc nepareizie uzskati netiek laboti.
Dievam ir tik liela vēlme rast kontaktu ar neticīgajiem un maldīgi ticīgajiem, ka Viņa vārds atsaucas uz viņu ticējumiem, īpaši nekritizējot un nelabojot tos – lai sniegtu tiem pārliecību, ka ir labākas iespējas. Ņemsim Jēzus dzimtas koku, kā tas dots Lūkas evaņģēlijā. Viņš nosauc 77 dzimtas līdz Kristum – un Ēnohu kā septīto pēc Ādama. Taču neiedvestā Ēnoha gramata apgalvo, ka galīgajai tiesai jānāk 70 poaaudzes pēc Ēnoha (1.Ēnoha 10:12-14). Lūkas doma, vai drīzāk Dieva iedvestā doma Lūkam, bija, ka tiem, kam nav svešs Ēnoha vārds, tas atgādinās kaut ko par to, kam bija jānotiek 70 paaudzes vēlāk. Un lasot Lūkas doto ģenealoģiju, tie atradīs šo atbildi – ka galīgo tiesu iemieso Jēzus.
Daudzās līdzībās Kungs „uz tiem vārdu runāja tā, ka tie varēja to klausīties” (Mk.4:33); tāpat kā Pāvils Viņš visiem bija tapis viss, „lai katrā gadījumā kādus izglābtu” (1.Kor.9:22). Kungs Jēzus Savā kalpošanā lietoja labi zināmus ārstnieciskus paņēmienus (Mk.7:33; Jņ.9:6); ne tāpēc, ka tas Viņam būtu nepieciešams, bet lai cilvēkiem būtu vieglāk to uztvert. Un tas pats attiecas arī uz ļauno garu terminoloģijas lietošanu. Viņš sarunājās ar ļaudīm tā, lai viņi to varētu viegli uztvert. Pāvila gadījumā, kad viņš „visiem bija tapis viss”, tas dažkārt nozīmēja, ka viņš upurēja augstāku principu, lai cilvēki varētu viņu labāk saprast; viņš nedeklarēja mācības patiesību, atstājot klausītājus neziņā: pieņemt to vai nepieņemt. Viņš centās pārliecināt cilvēkus. Viņš turēja godā savu sludināšanas darbu pagāniem, viņš uzsvēra pagānu glābšanas iespējas, „cerēdams mudināt uz sacensību savus ciltsbrāļus un dažus viņu starpā glābt” (Rom.11:13,14). No augstāko principu viedokļa tā varbūt nav labākā metode, bet Pāvils to lietoja. Tāpat Pāvils pierunā korintiešus ziedot naudu nabaga svētajiem Jeruzalemē, jo viņš esot citiem uzteicis to dāsnumu (2.Kor.9:2), un šie vārdi esot likuši arī citiem būt tikpat dāsniem; tā kā tagad viņiem būtu jāattaisno viņa vārdi un jāziedo naudā. Ja kāds būtu solījis ziedot naudu labdarībai un tad nedotu to, mēs neuzstātu. Un mēs nemudinātu kādu eklēsiju ziedot naudu uz tā pamata, ka cita eklēsija devusi dāsnus solījumus, tātad arī viņiem tā būtu jādara. Taču Pāvils nevairījās lietot šos tīri cilvēcīgos paņēmienus. Viņš runāja „cilvēcīgi” viņu „cilvēcīgās vājības dēļ” (Rom.6:19); jo galvenais bija, lai viņš tiktu saprasts. Un kad viņš saka vīriem mīlēt savas sievas, viņš lieto citu cilvēcīgu iemeslu: ‘Sieva un vīrs ir viena miesa un „kas mīl savu sievu, tas mīl sevi pašu”. „Jo neviens nekad vēl nav ienīdis pats savu miesu”, tad nu – mīli savu sievu!’ Ciniķis teiktu, ka tas ir tīrais egoisms (Ef.5:29); un Pāvils šķiet saprotam, ka augstākajā sapratnes līmenī vīram ir jāmīl sava sieva tāpēc, ka viņam ir jāizpauž Kristus mīlestība pret nereti vienaldzīgu un nepateicīgu draudzi (5:32,33). Taču Pāvils nevairās lietot arī zemāka līmeņa argumentāciju.
Dievs Pats nereti rīkojas tāpat: Viņš nolaižas līdz cilvēku terminoloģijai un izteiksmes formai Savā vēlmē glābt cilvēkus. Dievs aicina ebrejus Viņu pārbaudīt: ja viņi atnesīs katrs savu desmito tiesu, Viņš liks svētībai pārpilnībā nolīt pār tiem (Mal.3:10). Taču visa Dieva atklāsmes vēsts ir, ka mums būs pakļauties Viņam mūsu dzīves laikā, ka paklausība nenozīmē automātisku svētību šeit un tagad, ka mēs nedrīkstam savu Dievu kārdināt (5.Moz.6:16 salīdz. ar Mt.4:7), bet mums ir jāpaļaujas uz to, ka Viņš un nākamā Valstība atrisinās visas mūsu problēmas. Taču Maleahijas laikā Jahve šķiet atstājam malā šos augstos principus, lai pārliecinātu tos, ka ir tikai loģiski paklausīt Viņam. Un vēl personiskāk, Jahve Pats ir noteicis Savā likumā, ka šķirties no sievas un tad atkal ņemt to par sievu, pēc tam kad tā ir kļuvusi „nešķīsta”, ir negantība Viņa priekšā un zemes apgānīšana (5.Moz.24:4). Taču, neskatoties uz to, un pat atsaucoties uz to, Jahve lūdz Savu nešķīsto šķirto sievu Izraēlu atgriezties pie Viņa (Jer.4:1), kaut arī zeme tās dēļ tika apgānīta (Jer.3:9; 16:18). Te mēs redzam Jahves, Izraēlas Dieva, pilnīgu pašuzupurēšanos Savas tautas glābšanas labā.
Un Kunga tā laika valodas lietošana ļauno garu sakarā ir vēl viens piemērs Tēva un Dēla dedzīgajai vēlmei sazināties ar cilvēkiem. Arī mums, tāpat kā Pāvils to darīja, ir jāuztur šī vēlme. Mums jāmācās svešvalodu gramatika, pacietīgi jāmāca un jāatbild uz to jautājmiem, kas vēl ir tumsībā, jādara tā, lai mēs kļūtu viss visiem, lai ko tas mums pašiem maksātu, lai kādas barjēras mūsu pašu pasaules uzskatos mums būtu jāpārvar, nekad neupurējot patiesību vai principu, bet allaž cenšoties novest līdz cilvēku apziņai Dieva vēlmi glābt vīrus un sievas, runājot vārdu tā, ka tie spētu to klausīties.
Dievs sazinās ar cilvēkiem, kādi viņi ir; un tā dara arī Dēls. Viņš runā ar cilvēkiem viņu valodā, lietodams jēdzienus, kas tiem ir pazīstami, pat ja tie ir maldīgi. Tieši tāpēc ka ebreji uzskatīja pašu tempļa pastāvēšanu par zīmi Dieva klātbūtnei viņu vidū, „tāpēc tieši jūsu dēļ Ciānu uzars kā tīrumu un Jeruzālemi pārvērtīs par drupu kaudzi” (Mihas 3:13). Un iespējams, ka kaut kas tamlīdzīgs notiek arī JD dēmonu valodas lietošanā. To uzskatus, kas iedomājas, ka Dievs ir tik nespēcīgs, ka viņam ir jācīnās ar citiem pusdieviem, Viņš arī apstiprina. Viņš pieņem Viņus tādus, kādi tie ir, taču jūtīgākajiem Viņš atklājas kā patiesi Visuvarenais. Fil.2:10 teikts, ka Jēzus vārdā locīsies „visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē”. Romieši uzskatīja, ka pasaule ir sadalīta trīs visuma sfērās. Un šie panti balstās uz Jes.45:23, kur uzsvērts Dieva absolūts pārākums pār visu – un tas tiek piešķirts Viņa Dēlam. Kā es to saprotu, Pāvils argumentē, ka Jēzum Dieva piešķirtais pārākums pār visu, dod pārākumu arī pār jebkurām būtnēm, kas pastāv cilvēku uzskatos, lai tās būtu pazemē vai kur citur, Jēzum arī pār tām ir vara. Tas pats attiecas arī uz nešķīstajiem gariem. Ja tie pastāv, būtība ir tāda, ka tie visi ir Kunga varā un būtībā bezspēcīgi. Pāvils neizsmej domu par pazemes pasauli, viņš uzskata, tāpat kā Jēzus nešķīsto garu sakarā, ka Dieva vara ir tik liela, ka par to pastāvēšanu vai nepastāvēšanu vispār nav jārunā.
Pirmajā gadsimtā un pirms tam ļaudis ticēja, ka ļaunie gari un Sātans ir kaut kādā veidā saistīti ar ūdeni – tādēļ, pēc viņu domām, ūdens pastāvīgi un neizdibināmi kustas un brīžiem izceļas vētras. Kad mēs lasām, ka Dievs ‘apsauc’ ūdeņus un nomierina tos, likdams tiem darīt Viņa gribu (Ps.18:16; 104:7; 106:9), līdz ar to mums ir pateikts, ka Izraēla Dievs ir tik nesalīdzināmi pārāks par šiem tā saucamajiem dēmoniem un jūras briesmoņiem, ka Dieva tautai tie vienkārši nepastāv. Kungs Jēzus dod to pašu mācību, ‘apsaukdams’ jūru un vēju vētras laikā uz ezera (Mt.8:26). Tas pats grieķu vārds lietots, aprakstot kā Viņš ‘apsauca’ nešķīstos garus (Mt.17:18 un tml.). Es esmu pārliecināts, ka Kungs Jēzus neticēja, ka Galilejās ezerā dzīvotu kāds Lohnesas tipa briesmonis, kurš Viņam būtu jāapsauc, lai glābtu apustuļus no vētras; un līdzīgi Viņš runāja par nešķīsto garu ‘apdraudēšanu’, tādā veidā pamācot tos, ka, lai ko viņi domātu par dēmoniem,Viņš ir daudz pārāks un ir spējīgs tos ‘apsaukt’. Viņš iedvesa Saviem ļaudīm pārliecību, ka tie var „staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam” (Lk.10:17-20). Apkārtējās kultūrās izplatītais Dieva-uzvarētāja tēls, kas sabradā čūskas un ienaidniekus, bija ienācis arī jūdaismā. Kungs dod mācību šiem bailīgajiem vīriem: ja jūs tā uztverat lietas, lai tā arī būtu, bet atcerieties, ka Manā vārdā darbojoties, jūs uzvarēsiet.