Īstenais nelabais ko Bībele saka par velnu

Sātans – eņģelis

Moz.22:22,26 apraksta Tā Kunga eņģeli nostājamies kādā šaurā spraugā starp mūriem Bileāma priekšā, tā ka ēzeļa māte pakrita ceļos zem Bileāma. Šo eņģeli apraksta kā Bileāma „sātanu”, pretinieku. Ījabs saka, ka viņa ciešanas, kuras ‘Sātans’ tam ir uzkrāvis, ir šķēršļi, kurus Dievs tam ir uzlicis, lai viņš netiktu tālāk (Ījaba 19:8). Šeit ir ļoti skaidra sasaiste, kas noteikti norāda uz to, ka Ījaba sātans bija sātans – eņģelis, kurš nostājās Ījaba ceļā tāpat kā eņģelis bija nostājies Bileāma ceļā. Starp Ījabu un Bileāmu ir noteikta līdzība – abi bija pravieši (Ījaba gadījumā skat 4:4; 23:12; 29:4 salīdz. ar 15:8; Amosa 3:7; Jēkaba 5:10,11); abiem bija grūti izprast Dieva ceļus, taču tie dažadā mērā apzināti sacēlās pret to, ko tie saprata; abi sadusmojās uz Dievu (eņģeļa veidolā) un abus Dievs strostēja, liekot tiem saprast, ka visas Dieva radības ir pakļautas eņģeļu kontrolei. Jādomā, ka varētu atrast arī citus saskares punktus.

Ījaba 2:5 Sātans lūdz Dievu „izstiept Savu roku” pret Ījabu. Šo izteicienu bieži lieto attiecībā uz darbiem, kurus Dievs dara ar eņģeļu palīdzību. Dievs ir ar mieru un saka „Viņš ir tavā varā” (:6). Tādējādi, Sātana roka ir Dieva roka. Un tas pierāda, ka Sātans nekādā ziņā neiestājas pret Dievu – viņi strādā roku rokā. Ījabs šķiet uzsveram Dieva rokas klātbūtni visās viņa likstās – 2:5,6,10; 6:9; 10:7; 13:21; 19:21; 27:11; 28:9. Ījaba 12:9 izteikta doma, ka tāpat kā Tā Kunga roka ir radījusi visu šai pasaulē – un izpilde bijusi eņģeļu rokās – tā arī viņa likstas ir eņģeļa roku darbs. „Ar Viņa dvesmu (Dievs padara Savus eņģeļus par gariem) debesis kļūst spoži tīras, Viņa roka ir tā, kas nodūra bēguļojošo pūķi” (26:13). Tā, Ījabs sasaista Dieva dvesmu / garu ar Viņa roku, kas ir Sātana roka. Šķiet, ka daudz pamatotāk ir domāt, ka šī roka un dvesma ir eņģeļa nevis cilvēka roka. Jo tas bija eņģeļu roku darbs, kas radīja Debesis. Ījabs atzina, ka viņa ciešanas nāk no Dieva rokas, bet viņš zināja, ka Viņa roka to nenogalinās – „Tu mani apkaro ar Savas rokas spēku… (30:21,24). Tieši tas bija pieteikts Sātanam – pārbaudi Ījabu, „tikai neizstiep roku pret viņu pašu” (1:12). Dieva roka, kas dara ļaunu (2:10), bez šaubām, attiecas uz „ļaunu eņģeļu pulku” (Ps.78:49) nevis uz cilvēku – Kīram bija jādod mācība, ka nevienam citam nav dota vara darīt ļaunu kā tikai Dievam (Jes.45:5-7).
„Vai tu esi ievērojis Manu kalpu Ījabu…?” (2:3) Dievs vaicā Sātanam ievadā. Vēlāk Ījabs sūrojas Dievam „Kas ir cilvēks, ka Tu to tik augstu cel un ka tu viņam esi pievērsis Savu sirdsprātu un Savu acu zīles?” (7:17). Tātad Ījabs redz Dievu, kuru viņš iespējams uztver kā eņģeli, pievēršam viņam uzmanību, kamēr pirms tam mēs lasām, ka sātanam / pretiniekam bija teikts, lai viņš pievērstu savu sirdsprātu Ījabam. Ja sātans būtu bijis cilvēks, viņš nevarētu pats piemeklēt Ījabu ar visām tām likstām; un Ījabs nebūtu tik skaudri sūrojies par to, ka kāds cilvēks viņu ievēro.
Eņģeļa acis

Atsauces uz ‘ceļojumiem pa zemes virsu’ atgādina Persijas impērijas izlūku apraksta valodu, kurus sauca „ķēniņa acs” – sava veida ķēniņa aģents, kas klejoja apkārt, savākdams informāciju, lai nodotu to ķēniņam. Bet „ķēniņa acs”, protams, bija ķēniņa pusē un nedarbojās pretēji viņa gribai. (1). Tādā veidā Sātans, kas ceļo un klejo pa zemes virsu un tad ziņo Dievam par kādu, sasaucas ar persiešu ķēniņa „ļaunās acs” ideju, „ķēniņa acs”, sava veida aģents-provokātors, slepenpolicijas tipa aģents, kas ceļo pa ķēniņvalsti un ziņo ķēniņam par aizdomīgiem indivīdiem. Te ir arī nepārprotama saistība ar Caharijas pantiem, kuros stāstīts par eņģeļiem izsūtījuma laikos un atjaunošanās no Persijas jūga dienās, kad eņģeļi Dieva uzdevumā pārstaigāja zemi (Cah.1:10,11; 4:10). Tas viss bija mājiens uz to, ka Dievs un Viņa eņģeļi, nevis Persijas ķēniņš un tā aģenti, bija tie, kas valdīja pār zemi. Varētu būt zīmīgi, ka Septuaginta tulkojumā „ceļojumus un klejojumus” (Ījaba 1:7) atveido vārds peripatei – un to pašu vārdu mēs sastopam 1.Pēt.5:8 attiecībā uz agrīno kristiešu pretiniekiem, kas „staigā apkārt”, meklējot tos – atsauce uz Romas un ebreju sistēmas aģentiem. Es jau citviet esmu parādījis, ka liela daļa ebreju Bībeles tika pārrakstīta (Dieva iedvesmā) Bābelē, lai izgaismotu svarīgas problēmas ebreju trimdiniekiem Bābelē (2). Tas attiecas arī uz Ījaba grāmatu. To var saprast arī kā alegoriju – Ījabs, ciešanu mocītais Dieva kalps, kā Izraēla atveids, Jesajas vēlāko pravietojumu ciešanu piemeklētais kalps (3). Par Jesajas pravietojumu saistību ar Ījaba grāmatu var pārliecināties jebkurā Bībeles rokas grāmatā, kurās parasti šīs saistības tiek uzrādītas. Tāpat kā no trimdas atgriezušies ebreji sastapās ar ‘Sātanu’ vietējo arābu pretestības veidā, tā arī Ījabs. Caharijas 3:1,2 vārds ‘Sātans’ ir no trimdas atgriezušos ebreju pretinieku apzīmējums. Ievērojiet, ka Caharijas 3 un Ījaba grāmatā darbība notiek Debesu tiesas priekšā. Tāpat kā Dievs bija uzcēlis aizsargžogu ap visu, kas Ījabam bija piederējis (Ījaba 1:10), tā arī Viņš pats teicās būt par „ugunīgu mūri” visapkārt Jeruzālemei, kur bija atgriezušies trimdinieki no Persijas (Cah.2:5). Un viņa beigu triumfs un Dieva svētības atjaunošanās bija domāti kā pirmtēls Jūdai Persijas gūstā. D.B. Rasels min Bābeles dokumentu ar cietēja un viņa drauga sarunas pierakstu (4). Iespējams, ka Ījaba grāmatas pārrakstīšana Jūdas gūsta laikā Persijā bija kā pretspars tam, izskaidrojot Tā Kunga perspektīvo skatienu uz ciešanām.

Papildus ieskati

5:7 „Cilvēks pats rada ciešanas, un kā dzirkstis tās uzlido jo augstu” [„Jo cilvēks mokām dzimst, kā dzirkstis šķiļas augšup skriet” - U. Bērziņa atdzejojumā tuvāk angļu tekstam] lietota eņģeļu –ķerubu valoda, lai teiktu, ka eņģeļiem neizbēgami jāienes pārbaudījumi mūsu dzīvēs.

14-3 „Un pār tādu Tu turi vaļā atvērtas Savas acis, un tādu Tu mani sauc Sava tiesneša krēsla priekšā!” Šķiet, ka Ījabs ir spējīgs sajust, kad eņģeļi ir bijuši pie viņa viņa dzīves laikā – šķiet, ka viņš vaicā Dievam, kāpēc Viņš liek Savu eņģeļu acīm vērot viņu tik uzmanīgi; kāpēc Dievs jautāja Savam eņģelim, vai tas ir „ievērojis Manu kalpu Ījabu”.

16:9 „Viņa dusmas…man rāda savus zobus; kā mans pretinieks Viņš met ar Savām acīm bultas uz mani” . Šajā kontekstā Ījabs šķiet uzskatām Dievu par savu ienaidnieku, un mēs jau esam minējuši, ka Dieva acis bieži attiecas uz Viņa eņģeļiem.

6:9,10 „Kaut vai Dievam labpatiktu mani sadragāt vai kaut Viņš paceltu Savu roku, lai pārgrieztu manas dzīvības pavedienu!...es neesmu aizliedzis Svētā vārdus”. Mēs jau minējām, ka Dieva roka bija Sātana roka un ka Sātanam-eņģelim bija liegts atņemt viņam dzīvību, kā to prasīja pats Ījabs un eņģelis. Ījabs saista Sātanu ar Svēto, kas arī ir eņģeļu valoda. Tā kā Ījabs bija pravietis (skat piezīmes par 19:8), viņam būtu jāsaņem atklāsme no eņģeļa. Viņš neslēpa „Svētā vārdu”.

1:14 „Tad kāds vēstnesis (ebr. ‘malak’) atsteidzās pie Ījaba”, lai pavēstītu par jaunām Sātana-eņģeļa sagādātām likstām. Būtu saprotams, ja vārdu ‘malak’ tulkotu kā ‘eņģelis’, jo šeit ir tik daudz eņģeļu valodas.

1:16,19 Ījaba dēli gāja bojā ugunī un vējā – tas viss saistāms ar eņģeļu parādībām.

Iespējams, ka Ījaba Sātans-eņģelis pārstāvēja šos trīs Ījaba (sātanus) draugus. Sātans-eņģelis tik cieši identificējās ar tiem, ka izteica viņu domas kā savējās, piemēram, salīdziniet Ēlifasa domas 4:5 ar Sātana vārdiem 1:9,10.

Taču paceļas jautājums: kura interpretācija ir pareiza? Vai eņģelis bija šaubīgais ticīgais vai taisnais eņģelis? Šīs divas pieejas nav nesavienojamas. Tieši tāpat kā zemes svētnīca bija patiesās debesu svētnīcas attēls (Ebr.9:24), tā arī katram no mums varētu būt enģelis, kas pārstāv mūs debesīs Tā Kunga priekšā Debesu tiesas zālē. Eņģeļi var pārstāvēt arī veselu grupu – piem., eklēsiju (Atkl.1:20). Šie eņģeļi tik ļoti identificējas ar saviem aizbilstamajiem, ka arī tos pašus var strostēt (piem., Atkl.2:5) – ne tāpēc, ka tie būtu grēkojuši, bet tāpēc ka tie pārstāv šīs eklēsijas Debesu tiesas zālē.
Piezīmes

1. 
   Vairāk par to var lasīt: Rivkah Kluger, The Satan of the Old Testament (Evanston: Northwestern University Press, 1967). To pašu uzskatu apstiprina arī cits pētījums: Harry Torczyner, The Book of Job (Jerusalem: Kiryat-Sefer, 1981), pp.38-45. Arī Torkziners interpretē Sātanu kā Dieva kalpu nevis pretinieku: „Sātana tēls un loma aizgūta no Persijas slepenā dienesta… mēs tagad saprotam, ka Dieva kalpībā, tieši tāpat kā zemes ķēniņu kalpībā, ir slepeni ceļojoši darbinieki, kas atstāsta Valdniekam par Viņa kalpu gaitām”.
   
2. 
   Skat manu grāmatu Bible Lives, chapter 11.
   
3. 
   Es esmu uzskaitījis līdzību starp Ījabu un Izraēlu un Ījabu un „cietēju kalpu” grāmatā Bible Lives, nodaļās 3-1-3, 3-1-5 un 3-3-7.
   
4. 
   J.B. Russell, The Devil (Ithaca: Cornell University Press, 1977), p.87.
   

5-5 Spožā zvaigzne, Bābeles ķēniņš
Jesajas 14:12-14: „Kā tu esi kritis no debesīm, tu spožā zvaigzne (Lucifer), tu ausekļa dēls! Kā tu esi nogāzts pie zemes, tu, kas tautas locīji! Tu gan domāji savā prātā: es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz saiešanas kalna pašos ziemeļos! Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visuaugstākais!”
Parastā interpretācija

Uzskata, ka Lucifers kādreiz bija spēcīgs eņģelis, kurš Ādama laikā grēkoja un tika nomests no debesīm uz zemes, kur viņš gādā nepatikšanas Dieva tautai.

Komentāri

1. 
   Tādi vārdi kā „Velns”, „Sātans” un „eņģelis” šajā nodaļā nemaz neparādās. Rakstos šī ir vienīgā vieta, kur parādās vārds „Lucifers” (latv. Bībelē – „spožā zvaigzne”)
   
2. 
   Nav nekāda pamatojuma uzskatīt, ka Jesajas 14 aprakstīti kādi Ēdenes dārza notikumi; ja tas tā būtu, tad kāpēc šie notikumi tiktu aprakstīti 3 000 gadu pēc tā laika, kas aprakstīts 1.Mozus grāmatā?
   
3. 
   Luciferu apraksta tārpiem apklātu (11.p.) un cilvēku apsmietu (16.p.), jo viņam vairs nav nekādas varas pēc viņa nogāšanas pie zemes (12.p.); tātad nav nekāda pamata domāt, ka viņš varētu pavest ticīgos uz zemes.
   
4. 
   Kāpēc Lucifers būtu jāsoda par vārdiem: „Es kāpšu debesīs” (13,14.pp.), ja viņš jau bija tur?
   
5. 
   Luciferam ir jāsatrūd kapā: „Nogrimusi tava godība…tārpi tava sega” (11.p.). Tā kā eņģeļi ir nemirstīgi (Lk.20:35-36), Lucifers nevar būt eņģelis; šī valoda ir piemērotāka, runājot par cilvēku.
   
6. 
   13. un 14.pantiem ir saistība ar 2.Tes.2:3-4, kur minēts „grēka cilvēks” – tātad Lucifers ir pirmtēls citam cilvēkam, varbūt vēlāko dienu Bābeles ķēniņam, bet tas neattiecas uz kādu eņģeli.
   
7. 
   Jāatzīmē, ka doma tulkot ‘rīta zvaigzni’ kā Luciferu ienākusi prātā latīņu valodas Bībeles (Vulgate) tulkotājam Džeromam. Zīmīgi ir tas, ka viņš lieto vārdu ‘Lucifers’, aprakstot Kristu kā ‘rīta zvaigzni’, kas minēts Atklāsmes grāmatā. Patiešām, daži agrīnie kristieši pieņēma vārdu ‘Lucifers’, lai identificētos ar Jēzu (1). Līdz Origena laikiem vārds ‘Lucifers’ neizraisīja nekādas asociācijas ar ‘Sātanu’ vai ļaunu varu; un arī tad tas tika popularizēts tikai daudz vēlāk Miltona „Zaudētajā paradīzē”. Vārdā ‘Lucifers’ tā sākotnējā ‘gaismas nesēja’ nozīmē dēvēja agrīnās kristiešu draudzes, piemēram, Lucifera sekotājus Kaljāri dēvēja par ‘luciferiešiem’. Starp citu ir vērts atzīmēt, ka tā bija viena no draudzēm, kas uzstāja, ka Velns nav atsevišķa persona un pieturējās Bībelē dotajam grēka un Velna aprakstam (2).
   

Iespējamie paskaidrojumi

1. 
   Angļu valodas vēlākajos tulkojumos Jesajas 13.-23. nodaļas dotas kā „spriedumi” par dažādām valstīm, piemēram, Bābeli, Tīru, Ēģipti. Jesajas 14:4 nosaka mūsu apspriežamo pantu kontekstu: „tad tu dziedāsi izsmieklam šādu dziesmu par Bābeles ķēniņu…”. Tādējādi pravietojums ir par cilvēku – Bābeles ķēniņu, kuru apraksta kā Luciferu (angļu tekstā, latviešu tekstā –„spožā zvaigzne”). Un pēc viņa krišanas: „Kas tevi redzējuši, tie tevi uzlūkos un domās sevī: vai tad šis ir tas vīrs, kura priekšā trīcēja zeme…?” (16.p.). Tā ir visnotaļ nepārprotama norāde, ka ar Luciferu ir domāts cilvēks.
   
2. 
   Tāpēc ka Lucifers bija ķēniņš – cilvēks, „mirušo valsts pazemē…saceļ kājās visus, kas bijuši vadoņi virs zemes…Tie visi runā un sauc tev pretī: arī tu esi palicis nevarīgs, kā mēs visi, tu esi mums līdzīgs!” (9-10.panti). Lucifers, tātad, bija ķēniņš, tāds pats kā visi citi.
   
3. 
   20.pants runā par Lucifera dzimuma iznīcināšanu un 22.pants par Bābeles vārda izdeldēšanu, tā liekot vienlīdzības zīmi starp tiem.
   
4. 
   Atcerieties, ka tā ir „izsmiekla dziesma par Bābeles ķēniņu” (4.p.). ‘Lucifers’ nozīmē ‘rīta zvaigzni”, kas ir spožākā no zvaigznēm. Šajā līdzībā šī zvaigzne lepni nodomā ‘Kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm’ (13.p.). Šī iemesla dēļ šī spožā zvaigzne top nomesta zemē. Spožā zvaigzne ir Bābeles ķēniņš. Daniēls savas grāmatas 4.nodaļā izskaidro, kā Nebukadnēcars, Bābeles ķēniņš lepni pārlūkoja lielo ķēniņvalsti, ko viņš bija radījis, domājot savā prātā, ka viņš pakļāvis citas valstis pats saviem spēkiem bez Dieva palīdzības. Viņa „varenība (lepnība) tā pieaugusi, ka tā sniedzas līdz debesīm” (19.p.). Šī iemesla dēļ „viņu izstūma no cilvēku sabiedrības, viņš ēda zāli kā lopi laukā, debess rasa slacināja viņa miesu, viņam izauga mati tik gari kā ērgļa spalvas, un viņa nagi bija kā putna nagi” (33.p.). Šī pasaulē viena no varenākajiem cilvēkiem pēkšņā pazemošana līdz lopa stāvoklim bija tik dramatisks notikums, ka tas izsauca prātā šo līdzību starp spožās zvaigznes nomešanu no debesīm. Zvaigznes simbolizē izcilus cilvēkus, piem., 1.Moz.37:9; Jes.13:10 (par Bābeles varenajiem); Ecēh.32:7 (par Ēģiptes valdniekiem); Dan.8:10 salīdz. ar 24.p. Pacelšanās debesīs un krišana no debesīm ir bibliskas idiomas, kas simbolizē pārmērīgu lepnību un par to pelnīto pazemojumu – skat Ījaba 20:6; Jer.51:53 (par Bābeli); Raudu 2:1; Mt. 11:23 (par Kapernaumu): „Un tu, Kapernauma, vai nebiji līdz debesīm paaugstināta? Tu līdz ellei (kapam) tiksi nogāzta”.
   
5. 
   17.pantā Luciferu vaino par to, ka viņš „pasauli padarīja par tuksnesi un tās pilsētas izpostīja, kas savus gūstekņus nekad neatlaida mājās”. Tas ir Bābeles iekarotāju politikas apraksts – nopostīt pilsētas līdz pamatiem (kā tas bija ar Jeruzalemi), izsūtīt iedzīvotājus uz citām vietām un neļaut tiem atgriezties mājās (ebreju gadījumā), celt jaunas pilsētas un ņemt nodevas zeltā no apspiestajām tautām. Šeit pat tiek uzsvērts, ka Lucifers netiks apbedīts ka citi ķēniņi (18-19.pp.), kas atkal norāda uz viņa cilvēka dabu, uz to, ka viņa ķermenis arī ir jāapglabā kapā. Jes.14:8 attēlo to atvieglojuma sajūtu, ka tagad kritušais Lucifera tēls vairs neapdraudēs cipreses un ciedru kokus Libānā. Tā ir Nebukadnēcara valoda: „Es esmu sasniedzis, ko neviens ķēniņš pirms manis nav varējis sasniegt: es esmu izcirties caur stāviem kalniem, sašķēlis klintis, pavēris un uzcēlis taisnu ceļu ciedru koku pārvadāšanai… Mardukam, manam ķēniņam, varenos ciedru kokus…Libānas bagatīgo ražu” (3). Ļoti skaidri redzams, ka Jes.14 ir runa par Nebukadnēcaru.
   
6. 
   12.pants runā par Luciferu, kas „nogāzts zemē” kā koks. Tas sasaucas ar Dan.4:8-16, kur Nebukadnēcars un Bābele tiek pielīdzināti kokam, kas jānocērt.
   
7. 
   Bābele un Asurs praviešos tiek lietoti kā vienādas nozīmes vārdi. Tā pēc vārdiem par Bābeles izdeldēšanu 25.pants saka: „Es satriekšu Asuru…”. Jesajas 47 izteiktie pravietojumi par Bābeli atkārtoti izteikti attiecībā uz Asīriju Nahuma 3:4,5 & 18, kā arī Cef.2:13 & 15; un 2.Laiku 33:11 saka, ka Asīrijas ķēniņš sagūstīja Manasi un aizveda viņu uz Bābeli, apstiprinot šo vārdu savstarpējo aizstājamību. Amosa 5:27 teikts, ka Izraēls tiks aizvests „tālu viņpus Damaskas”, proti Asīrijā, bet Stefans to citē „viņpus Bābeles” (Ap.d.7:43). Ezras 6:1 apraksta Bābeles ķēniņa Dārija pavēles izdošanu par Dieva nama atjaunošanu Jeruzalemē. Ebreji slavēja To Kungu par to, ka Viņš bija „piegriezis Asīrijas ķēniņa sirdi viņiem”, kas atkal apstiprina to, ka šie divi vārdi ir savstarpēji aizstājami. Jesajas 14 pravietojums līdz ar citiem viņa pravietojumiem iederas kontekstā ar Asīrijas ķēniņa Sanheriba iebrukumu Izraēlā Hiskijas laikā, un 25.pants runā par Asura satriekšanu. 13.pants ir labāk izprotams, ja runa ir par zaimotājiem asīriešiem, kas ielenc Jeruzalemi ar nolūku to ieņemt un sagrābt templi priekš saviem dieviem. Pirms tam Asīrijas ķēniņš Tilgat-Pilmesers droši vien bija iecerējis darīt to pašu (2.Laiku 28:20-21). Jesajas 14:13: „Tu gan domāji savā prātā: es kāpšu debesīs… (simbolizē templi un šķirstu – 1.Ķēn.8:30; 2.Laiku 30:27; Ps.20:2 & 6; 11:4; Ebr.7:26)…es nometīšos uz saiešanas kalna (Sinajas kalnā, kur bija templis) pašos ziemeļos” (Jeruzalemē – Ps.48:1-2).
   
8. 
   Ir ļoti labs pamatojums tam, ka Bābeles ķēniņš tiek aprakstīts kā „spožā zvaigzne” vai Venēra. Babilonieši ticēja, ka viņu ķēniņš ir dievu Berla un Ištaras dēls, kurus arī saista ar planētām – pēc viņu domām, viņu ķēniņš bija planēta Venēra.
   
9. 
   Lucifera ķēniņam bija jābūt kritušam (Jes.14:8) iznīcībā – un šis ebreju vārds vēlāk parādās Jesajas grāmatā, runājot par Bābeles ķēniņu un viņa karapulkiem, kas guļ un necelsies vairs (Jes.43:17).
   
10. 
    Ievērojiet arī, ka „zvaigznes” var attiekties arī uz Izraēla vadoņiem (1.Moz.37:9; Joēla 3:15; Dan.8:10), pār kuriem Bābeles ķēniņš gribēja valdīt.
    

Piezīmes

1. 
   Nick Lunn, Alpha and Omega (Sutton, UK: Willow, 1992), p.254.
   
2. 
   W.H.C. Frend, The Donatist Church: A Movement of Protest in Roman North Africa (Oxford: O.U.P., 1952).
   
3. 
   J.B. Pritchard, ed., Ancient Near Eastern Texts Relating to the Old Testament (Princeton: Princeton University Press, 3rd ed., 1969), p.307.
   

5-6 Svaidīts ķerubs
Ecēhiēla 28:13-15: „Tu biji Ēdenē, Dieva dārzā, visādi dārgakmeņi rotāja tavu tērpu: sardions, topāzs, jaspiss, hrizolīts, berils, onikss, safīrs, rubīns un smaragds, no zelta bija tava tērpa apmales un izgreznojumi, kas bija darināti tai dienā, kad tevi iecēla. Tu biji svaidīts ķerubs, kas sargā, Es biju tevi iecēlis, svētajā Dieva kalnā tu staigāji degošu akmeņu vidū. Nevainojams tu biji savos ceļos no tās dienas, kad tevi iecēla par ķēniņu, līdz kamēr atrada tevī noziegumu”.
Parastā interpretācija

Pieņemts domāt, ka tas attiecas uz Sātanu, kurš kādreiz būdams Ēdenē pilnīgi nevainojams, savas lepnības dēļ tika izraidīts.

Komentāri

1. 
   Vārdi „velns”, „sātans” un „eņģelis” nav sastopami šajā nodaļā, nedz arī citās Ecēhiēla grāmatas nodaļās.
   
2. 
   Parastais uzskats ir, ka Sātanu izraidīja no debesīm uz Ēdeni, vai ka viņš ielavījās Ēdenē, lai kārdinātu Ādamu un Ievu, taču šis fragments vēsta, ka šī persona bija Ēdenē pirms grēkā krišanas un pēc tam tika izraidīta. Ēdenes dārzs bija uz zemes, ne debesīs (tā robežas ir novilktas 1.Moz.2:8-14), tādēļ nav pamata runāt par izraidīšanu no debesīm.
   
3. 
   Šai personai bija mirt „neapgraizīto nāvē” (Ecēh. 28:10), taču eņģeļi nemirst (Lk.20:35-36). Ka runa ir par cilvēku, apstiprina 9.pants: „savu slepkavu priekšā…tu esi tikai cilvēks”. Otrajā pantā viņš ir nosaukts par „Tiras valdnieku”.
   
4. 
   „Nevainojams tu biji savos ceļos” nav pierādījums tam, ka runa ir par pārcilvēku, jo šis apzīmējums lietots runājot par Nou, Ābrahāmu, Ījabu un Dāvidu (1.Moz.6:9, 17:1; Ījaba 1:1; Ps.18:23 & 25).
   
5. 
   „Nevainojams tu biji savos ceļos no tās dienas, kad tevi iecēla” attiecas uz šī cilvēka nevainojamību no viņa garīgās dzimšanas dienas – kā šis vārds lietots Ps.102:18 (salīdz. ar 2.Kor.5:17).
   
6. 
   „Tu biji Ēdenē” attiecas uz to, kur Tiras valdnieks bija vietas, bet ne laika nozīmē. Faraonu un Asīriju līdzīgi apraksta kā „ciedru koku Libānā”, „neviens koks Dieva dārzā nevarēja ar to mēroties skaistuma ziņā…visi Ēdenes koki…to apskauda…Arī tu nogrimsi ar Ēdenes kokiem pazemē un tur gulēsi neapgraizītu, zobena nokautu vidū” (Ecēh.31:3,8,9,18). Tādējādi, „Tu biji Ēdenē” atgādina Ecēhiēla pravietojumu par Ēģipti Ecēh.31. Ēģipte šeit pielīdzināta kokiem Ēdenes dārzā; kuru saknēm bija ūdens papilnam – un tad tie tika nocirsti. Kā beidza pastāvēt Ēdenes dārzs, tā būs arī ar Ēģipti. Koki Ēdenē nav jāuztver burtiski. Tie pārstāv faraona un Asīrijas pakļautās tautas, iespējams ar atsauci uz to, ka tās atradās bijušā Ēdenes dārza robežās. Tā kā faraons bija visdiženākais no Ēdenes kokiem un varbūt visskaistākais, varētu domāt, ka tas sasaucas ar laba un ļauna atzīšanas koku Ēdenes dārza vidū, kura augu pievilcība likās Ievai tik kārdinoša. Līdzībā Faraons pats gribēja līdzināties šim kokam. Un tāpat arī šajā līdzībā Tiras valdnieks tiek pielīdzināts ķerubam Ēdenē.
   
7. 
   Pastāv vairākas paralēles starp Jesajas 14 un Ecēhiēla 28. Mēs jau parādījām, ka Jesajas 14 nav runa par Sātanu, bet par cilvēku-ķēniņu. Ecēhiēla 28 un Ecēhiēla 31 arī ir runa par ķēniņiem – cilvēkiem, katru no kuriem Dievs izmantoja Savu mērķu sasniegšanai, bet kuru lepnība par Dieva dotajiem sasniegumiem pieauga līdz Izraēla Dieva zaimošanai, kā dēļ tie arī tika attiecīgi sodīti.
   
8. 
   Tāpat kā Jesajas 14 arī Ecēhiēla 28 ir pravietojumi par dažādām tautām, šajā gadījumā par Tiru.
   
9. 
   „Tu esot gudrāks par Daniēlu” (Ecēh.28:3) nebūt nenorāda uz to, ka atsauce būtu uz kādu pārcilvēcisku būtni; tā ir ilustrācija teiktajam Lk.16:8: „Un kungs uzteica netaisno namu pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem”.
   
10. 
    „Tu biji svaidīts ķerubs…Es biju tevi iecēlis” (Ecēh.28:14) parāda, ka Dievs valdīja pār ķerubu.
    
11. 
    Salīdzināsim Ecēh. 28:15 „Nevainojams tu biji savos ceļos…līdz kamēr atrada tevī noziegumu” un Jņ.8:44 „Jūs esat no sava tēva – velna…Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā”. Jautājums tiem, kas tic atsevišķas velna būtnes esamībai: kā tad ir ar velnu, vai viņš no sākta gala ir grēcinieks, vai arī viņš kādreiz bijis nevainojams un tad krita?
    

Iespējamie paskaidrojumi

1. 
   Mēs jau redzējām, ka pravietojums attiecas uz „Tiras ķēniņu” (12.p.). Ceturtais un piektais panti saka, ka bagātību viņš ir vairojis, tirgodamies ar zeltu un sudrabu, un līdz ar to auga viņa lepnība, kas ir daudz raksturīgāk cilvēkam nekā eņģelim.
   
2. 
   Tira atradās privilēģētā stāvoklī attiecībās ar Izraēlu. Dāvids un Hīrāms bija draugi (2.Sam.5:11; 1.Ķēn.5:1), un Hīrāms un Salamans bija noslēguši līgumu, saskaņā ar kuru Hīrāms piegādāja materiālus tempļa celtniecībai (1.Ķēn.5:20-25). Ecēhiēla 28:13-18 vārdi ir izraēliešu lūgšanu vārdi, kas simboliski ataino Izraēlas un Tiras attiecības (netieši norādot uz dievišķo labvēlību, kas sniedzās pār Tiru tās labo attiecību ar Izraēlu dēļ). Padomājiet par sekojošo:
   

1. 
   „Visādi dārgakmeņi rotāja tavu tērpu” (13.p.); „tu staigāji degošu akmeņu vidū” (14.p.). Tā ir atsauce uz akmeņiem, kas iedarināti Izraēlas augstā priestera krūšu zīmē (2.Moz.39:10-14). Tie bija „degoši akmeņi”, jo tāds bija to spožums, ieejot svētvietas godībā. Šie akmeņi simbolizēja Izraēla bērnu vārdus (2.Moz.39:14). Tiras ķēniņš staigāja šo degošo akmeņu vidū, kad viņš atradās Izraēla bērnu vidū (gādājot materiālus tempļa celtniecībai). Izraēla stāvoklis dievišķajā nodomā deva ‘aizsardzību’ Tirai saskaņā ar 1.Moz.12:3 pausto: „Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād”. Dievs svētīja Potifara namu Jāzepa dēļ: „Tas Kungs Jāzepa dēļ svētīja ēģiptieša namu, un Tā Kunga svētība bija pār visu, kas tam piederēja gan namā, gan tīrumā” (1.Moz.39:5). Līdzīgā veidā Tira tika svētīta Izraēla dēļ.
   
2. 
   „Tu biji svaidīts ķerubs, kas sargā” (14.p.). Ķerubi bija zeltā kalti tēli abos salīdzināšanas vāka galos (2.Moz.37:7-9). To spārni bija izplesti pāri vākam, pie kura tie bija piestiprināti (2.Moz.25:19-20). Kaut gan nav pilnīgas pārliecības par tulkojuma precizitāti, varētu domāt, ka Tira kā liela tirgotāju valsts bija domāta arī kā sargs Izraēlam, lai tā izplestu savus ‘spārnus’ pār Izraēlu. Tieši šīs funkcijas pārgalvīga izmantošana kļuva par iemeslu Tiras bojā ejai (4-5.pp.)
   
3. 
   „Tu biji…svētajā Dieva kalnā” (14.p.). Šis svētais kalns ir Sinaja kalns, nākamā visu tautu Dieva lūgšanu nama vieta (Jes.2:2-3; 56:7). Šis „svētais Dieva kalns” ir uz zemes, nevis simboliski debesīs, kā to apgalvo J.L. (Skat Ecēh.20:40).
   
4. 
   „Ar saviem daudzajiem noziegumiem un ar negodīgo tirgošanos tu esi licis negodā savus svētumus” (Ecēh.28:18). Šis pants varētu norādīt uz to, ka Tira bija ieviesusi Izraēlai līdzīgus pielūgsmes veidus. Hīrāms vienmēr bijis draugos ar Dāvidu un līdz ar Salamanu priecājās par tempļa celšanas gaitu (1.Ķēn.5:1-12). No abiem šiem ķēniņiem Tiras valdnieks noteikti būs dzirdējis par Dieva Valstību Izraēlā. Vai arī šo pantu varētu interpretēt tā: Tiras svētnīcas bija Izraēlā, kur dievišķā klātbūtne un labvēlība bija skaidri izteiktas. Taču Tira nespēja novērtēt savu privilēģēto stāvokli saistībā ar Izraēlu. Kad Nebukadnēcars ienāca Izraēlā (586.g.pirms Kristus), Tiras valdnieks teica: „Tad nu sagrauti ir tautu vārti, man tie atdarījās, man būs visa kā pilnībā, jo tā ir izpostīta” (Ecēh.26:2). Šie vārdi izteica Tiras likteni saskaņā ar Dieva teikto 1.Moz.12:3: „nolādēšu tos, kas tevi nolād”. Tira savos savtīgajos, merkantilajos nolūkos bija zaimojusi svētnīcas un to gaidīja sagraušana pīšļos.
   
5. 
   „Es liku izšauties ugunij no tevis paša, kas tevi aprija, un daru tevi par pelniem uz zemes visu to acu priekšā, kas tevi redzējušas” (18.p.). Tira nedrīkstēja nesodīti zaimojoši izteikties par Izraēlu. Kad Nadabs un Abijs nesa svešu uguni Dieva priekšā, pasaulīgi attiecoties pret svētumu, „uguns izgāja no TĀ KUNGA un tā aprija viņus, un tie nomira TĀ KUNGA priekšā (3.Moz.10:2). Arī Tira nespēja atšķirt svēto no laicīgā. Tādēļ tā tika sagrauta pīšļos – izpostīta kā Sodoma un Gomora (1.Moz.19:24-25).” Augstāk minētie punkti ir ņemti no Rona Abela grāmatas „Sagrozītie Raksti” [Wrested Scriptures, (South Croydon: C.A.T., 2005ed.), pp.171-173, Section 8.
   

3. 
   Vēl atliek atbildēt uz jautājumu, kāpēc šajā nodaļā ir tik daudz atsauču uz Ēdeni. Šķiet, ka Tiras krišanas pravietojums tiek ar nodomu pasniegts kā cilvēka grēkā krišanas spoguļattēls, piem., 9.p.: „tu esi tikai cilvēks”; cilvēks ebreju valodā ir Adam, it kā Dievs teiktu Tiras valdniekam: ‘Tu šajā līdzībā esi kā Ādams’. 17.pants saka, ka viņš ir nogāzts pie zemes, un 18.pantā pārvērsts par pelniem, kā Ādams par pīšļiem palicis.
   
4. 
   Vēl vienu interpretāciju saka priekšā nesenie arheoloģiskie izrakumi Tirā, kas atklāja ķeruba – sfinksa tēlu ar ķēniņa galvu un dzīvnieka ķermeni, kura pamatā ir skulpturāli veidoti kalni, kas liecina par Tiras ķēniņa pielīdzināšanu dievībai. Tā kā Hīrāmam bija zināms patiesais Dievs, skaidrs, ka viņš sevi bija nostādījis Dieva stāvoklī starp ķerubiem Sinaja kalnā. Arī Asīrijas ķēniņam bija tādas pat vēlmes – tika atrasti feniķiešu uzraksti, kas sauca Tiras valdnieku par „Debesu Kungu”. Vēl jo brīnumaināk, 13.pantā minētie dārgakmeņi visi tika atrasti iegremdēti šī sfinksa-ķeruba ķermenī. Tie trīs dārgakmeņi, kas nav minēti Bībelē, nebija atrodami arī šai sfinksā. Šie atklātie uzraksti apraksta Tiru kā „Dieva dārzu”. Tika atrasti arī bareljefi ar ķerubiem, kas sargā Tiru, kā Ēdenes dārza aprakstā Bībelē. Tādējādi, Tiras ķēniņš bija radījis zaimojošu pielūgsmes sistēmu, kas kopēja templi un Ēdeni un sevi attēloja kā Dievu tā visa vidū. Harijs Vitakers uzskata, ka jāatšķir „Tiras valdnieks” (Ecēh.28:2) no „Tiras ķēniņa” (Ecēh.28:12), kurā viņš saskata atsauci uz Tiras dievu Melkartu (pilsētas ķēniņš). Pēc viņa domām, Tirā bija iedibināta Jahves pielūgsmes sistēma pēc Jeruzalemes parauga (iespējams Hīrāma draudzīgo attiecību ar Salamanu, kā arī tempļa celšanas palīdzības rezultatā) – bet tā sajaucās ar Melkarta pielūgsmi (1). „Tu, pilnības paraugs” (12.p.). Ebreju valodā vārds, kas šeit tulkots kā pilnības paraugs nozīmē arī ‘imitāciju / atdarināšanu’ – it kā Dievs teiktu, ka Tiras valdnieks ir gājis par tālu Dieva pielūgsmes sistēmas atdarināšanā. Nav brīnums, kas Ecēhiēla 28.nodaļas pravietojums bija nepieciešams, lai atmaskotu šo grēku!