Īstenais nelabais ko Bībele saka par velnu

Čūska Dieva klātbūtnē (Atkl.12:10)

Čūskai / velnam, kas „apsūdzēja” Dieva tautu „Dieva priekšā”, nebija obligāti jāatrodas burtiski debesīs (Atkl.12:10). Tas pats vārds lietots Jņ.5:45, kur Kungs Jēzus saka, ka sen mirušais Mozus „apsūdz” ebrejus Dieva priekšā. Mūsu pašu domas mūs „apsūdz” Dieva priekšā (Rom.2:15). Tas viss nozīmē vienīgi to, ka viss, kas notiek uz zemes, pat domas un jūtas kaut kādā veidā nonāk Dieva troņa priekšā, varbūt caur Dievu pārstāvošiem eņģeļiem, un Dievs [attīstot šo tēlu] „izspriež tiesu” šo piestādīto apsūdzību sakarā. Bet tam nav vajadzīga mūsu klātbūtne debesīs. Pirmā gadsimta prātiem, it īpaši ebreju izcelsmes cilvēku prātiem, to nemaz nebūtu grūti tā uztvert; tieši eiropeiskā uzstājība uz burtisko vārdu lasījumu ir novedusi pie tik daudzām problēmām šo pantu interpretācijā. Mums ir jāmēģina atbrīvoties no vilcināšanās un šaubīšanās un beidzot jāpieņem, ka tēli [piem., tiesas zāle ar burtiskajām grāmatām, troni, apsūdzētājiem, lieciniekiem] ir tēli un tikai.

Iespējamie paskaidrojumi

1. 
   Šīs nodaļas satura pilns izklāsts neietilpst šīs grāmatas ietvaros. Lai šie panti iekļautos kontekstā, ir pilnībā jāsaprot visa Atklāsmes grāmata.
   
2. 
   Karš tēlainajās debesīs – varas iecirkņos – norisinājās starp divām varas grupām, katrai bija savi sekotāji vai eņģeļi. Atcerieties, ka mēs vairākkārt esam identificējuši velnu un Sātanu ar romiešu un jūdu pārvaldes sistēmām.
   
3. 
   Uz to, ka pūķis-velns pārstāv kādu politisku spēku norāda „kroņi” uz galvām (3.p.). Pašā Atklāsmes 17:9-10 ir komentārs pūķa sakarā: "Šeit vajag gudrības, lai saprastu” – proti, neuztver šo zvēru burtiski – „septiņas galvas ir septiņi kalni…tās ir arī septiņi ķēniņi”. Vienam no ķēniņiem „būs palikt tikai īsu brīdi” varētu attiekties uz velnu-pūķi, kuram Atkl.12:12 atvēlēts tikai „īss brīdis”.
   

Atklāsmes 12: pagānu mītu nocelšana no pjedestāla

Vairāki pētnieki ir norādījuši, ka šis fragments ir pilns ar atsaucēm uz tā laika mītiem (3). Mēs jau redzējām, ka Bībele atsaucas uz mītiem, lai tos sagrautu. Šīs atsauces būtībā saka: ‘Neiespaidojieties no tā, ko mīti stāsta par notikumiem visumā. Atgriezieties realitātē. Šeit, virs zemes jūs vajās Roma [vai kāds cits pretinieks]. Sagatavojiet tam jūsu sirdis. Īstenais ienaidnieks nav pūķis debesīs. Tā ir Roma’. Citi pētnieki norāda, ka Atklāsmes 12 un 13 satur daudz atsauču uz tā laika ebreju literatūru – piem., Atkl.12:9; 13:14 runā par to, ka pūķis „pieviļ visu pasauli”, kas ir citāts no Ābrahāma un Ēnoha Apokalipse 54.6 par Azazela / Sātana armijām, kas „pieviļ visu pasauli”. Būtībā maldinātāji ir pagānu Roma un Jūdu Sātans, kas tiks sodīts m.ē. 70.gada kataklizmā; un pēdējo dienu kontekstā Sātans / zvērs maldinās daudzus un tiks iznīcināts Kristus otrajā atnākšanā.

Ievērojams Dieva vārda pētnieks Dāvids Pitt-Francis 15 gadus veltīja nopietniem pētījumiem, lai izprastu visu to, ko vēsta Atklāsmes grāmata (4). Secinājumi, kas doti viņa grāmatas 9.nodaļā, nepārprotami liecina, ka Atklāsmes 12 ne tikai nemāca kādas sātana būtnes pastāvēšanu, īstenībā tā ir parodija uz ticību grēcīga Sātana tēlam Debesīs. Viņš seko tai pieejai, ka Atklāsmes 12. nodaļa ir pilna atsaucēm uz pagānu mītiem par Sātana būtnes eksistenci debesīs un tās pamatdoma ir parādīt, ka līdz ar Kristus uzvaru pār visu ļauno, šīs pagānu idejas vairs nav nekādā veidā pieņemamas. Īstena kristieša uzskatos doma par Sātanu debesīs tika atmesta: „Laikos pirms Kristus valdīja iedoma, ka Sātans pārvalda vismaz trešdaļu no Debesīm. Babiloniešu, Zendu un teitoņu uzskatos „Sātanam” vai tā līdziniekam piederēja viena trešdaļa no debesīm. Jūdu atkritēju uzskatos (kā piem.,Ēnoha grāmatā) arī valdīja doma par dumpīgo eņģeļu dominanci pār vienu trešdaļu no debesīm. Vīzija par pūķi, ko sauc par velnu un sātanu, kas valda pār debesu trešdaļu tiek dota šajā vietā ne kā burtisks fakts, bet kā to domu par Sātanu apkopojums, kuras valdīja pagānu uzskatos pirms Kristus atnākšanas, kas bija ieviesušās pat jūdaismā…Sākumā kristietības uzdevums bija parādīt pasaulei, ka ļaunumam nav vietas debesīs, ka tas tur pastāv tikai cilvēces iedomās, ka to var pieveikt ar Kristus žēlastību un Viņa Vārda Liecību… Sātana „gāšana” no debesīm pārliecinoši simbolizē to, kas notiks ar cilvēku uzskatiem par ļaunumu Kristus mācības rezultātā. Sieva un pūķis nevar līdzās pastāvēt debesīs… Vai varētu būt bijis tāds burtisks velns vai pat ‘burtisks’ pūķis, kas paveda trešo daļu no eņģeļiem debesīs un nometa tos uz zemi, kā tam faktiski ticēja jūdu apokalipses autori? Ja mēs pieņemam šo burtisko pieeju, mēs ne tikai pievienojamies to grāmatu maldīgajiem uzskatiem, kuru atspēkošanai dota Atklāsme, bet neuztveram šīs nodaļas vēstījuma kodolu, ka kristietības atnākšana atspēkoja iedomāto ļaunumu debesīs, ka nekāds velns tur nekad nav bijis”.
Atklāsmes 12: Spriedums par Romu
Šo domu būtu vērts turpināt. Atklāsme ir zemes notikumu apraksts no debesu notikumu perspektīvas – iedrošinot agrīnos kristiešus, ka Dievs un Viņa Dēls un Viņa eņģeļi ļoti labi saprot to ciešanas un faktiski visi šie notikumi tiek izspēlēti debesu tiesas zālē. Visām zemes varām, personībām un organizācijām ir savi pārstāvji-eņģeļi debesīs un situācija tiek izspriesta Dieva troņa priekšā – kā rezultātā tie, kas ir Kristus pusē, tiek attaisnoti. Valoda, ar kuras palīdzību Jāņa Apokalipse to sasniedz ir caurausta ar atsaucēm uz zemes realitātēm, kas nereti sagrauj pagānu apgalvojumus. Tā, uz Romas monētām bija attēlota Romas dieviete, THEAN ROMEN, kā dievu ķēniņiene un pasaules pestītāja māte. Jānis runā par to, kas pretendē uz zemes ķēniņienes godu (Atkl.18:7) – un attēlo to vienīgi kā prostitūtu, kurai drīz ir jāiet bojā. Un šī Atklāsmes atsauce uz Romas ķēniņieni nebūt nenozīmē, ka ‘viņa’ patiesi būtu bijusi debesīs. Un tāpat arī Jāņa atsauces uz mītiem par pūķiem un zvēriem nebūt nenozīmē, ka tādi patiesi arī pastāv.
Atklāsmes 12 dotie apraksti savijas tā, ka tie parodē leģendas, mazinot to nozīmi – tā pūķi nogalina nevis Romas imperators, bet gan Kristus uzvara krustā, caur Viņa asinīm tiek sasniegta uzvara pār visiem pretiniekiem virs zemes. Spilgtais paradokss ir tajā, ka vajātā bērna izglābšanās ir caur nāvi, caur asinīm, nevis caur kādu spožu uzvaru kaujas laukā. Kad Jeremija salīdzina Bābeli ar pūķi, kas aprij Jeruzalemi, neviens nedomā, ka Bābele ir burtisks pūķis (Jer.51:34); tas pats attiecas arī uz Ecēhiēla teikto par faraonu kā krokodilu, kas guļ upju vidū (Ecēh.29:3). Ar to tika vēstīts, ka patiesais pūķis / haosa briesmonis ir zemes pārvaldītāji – un Dievs tos sagraus. Un tas pats attiecas arī uz Atklāsmes vēsti, kaut gan lielāka uzmanība tiek pievērsta domai par to, ka šiem zemes spēkiem ir pārstāvība eņģeļu vidū debesu tiesā.
Tiesas dienas valoda patiesībā ir ļoti raksturīga Bībelei. Varētu pat teikt, ka tā ir nesamērojami raksturīga Bībelei. Doma par dievišķo debesu tiesu tiek pausta atkal un atkal. Dievs ir tiesnesis, kurš aizstāv zemes tiesas vajātos (1.Sam.24:15; Ps.9:5; 43:1; 140:13; Raudu 3:59; Mihas 7:9); Viņš pat tiek attēlots kā Tas, kas Pats apelē pie taisnības (Ps.74:22). Ja Dievs ir vienīgais un beidzamais tiesnesis, tad Viņa spriedums ir tas, kas galu galā ir no svara, un šajā ziņā cilvēku ‘spriedumus’ vai nosodījumus no cilvēku tiesas zāles Viņš apgriezīs otrādi (Sal.pam.22:22,23). Taču apkārtējo cilvēku nosodījums mums mirstīgajiem sagādā ciešanas; un laiku pa laikam Raksti mums atgādina, ka mums tas nav jāuztver tik sāpīgi, jo no svara ir Dieva spriedums un dievišķā tiesa notiek tieši tagad, kad tie, kas mums apkārt, izspriež savu nenozīmīgo cilvēcīgo spriedumu. Un tā ir galīgā atbilde attiecībā uz ciešanām, kuras mums sagādā apmelojumi un zaimi, nesapratne un neslavas celšana vai sajūta, ka Dievs neredz, kā mēs tiekam vajāti no pasaules spēku puses.
Tradicionālais Atklāsmes 12 lasījums liecina par sacelšanos debesīs, velna nonākšanu zemes virsū un likstas, ko tas ir izraisījis. Bet Atklāsmes „debess” vīziju pamatdoma ir, ka mums tiek dota iespēja ielūkoties debesu ‘troņa zālē’, dievišķajā tiesā…kas atspoguļo to, kas notiek šeit, virs zemes un kādas tam būs sekas nākotnē. Es gribu uzsvērt šo domu, jo tā man šķiet būtiska Atklāsmes izpratnei. Šīs vīzijas nav to notikumu vēsturiski apraksti, kas risinājās pirms radīšanas, pirms cilvēces vēstures sākuma. Tie ir ieskati tajā, kā Dievs tieši pirmajā gadsimtā skatījās uz to, kas notika Tuvajos austrumos uz mūsu planētas zemes, parādot mumsViņa spriedumu par situāciju, tajā iesaistītajām valdībām un personībām un kādas tam būs sekas. Tātad, kad mēs lasām, ka pretinieka spēkiem vairs nebija vietas debesīs (Atkl.12:8), mums ir jāstādās priekšā šo spēku pārstāvju, sava veida advokātu, izraidīšanu no tiesas zāles. Tie vienkārši izzudīs no debesu tiesas zāles, izraidīti no tās, kas varētu atspoguļoties to pārstāvošā eņģeļa iziešanā no zāles. Atklāsmes interpretāciju apgrūtina tekstā vienlaicīgi sastopamās tik daudzu līmeņu atsauces. Tā, Atklāsme atsaucas uz apkārtējiem mītiem, taču tajā pat laikā uz vairākām Vecās Derības tēmām. Atklāsmes 12 vīzijā ir nepārprotama atsauce uz faraonu, kas kā pūķis vajā no Ēģiptes izgājušos izraēliešus (2.Moz.14:8); kā arī uz Izraēlu, ko Dievs pie sevis uz ērgļa spārniem atvedis (2.Moz.19:4), uz faraonu, kas grib iznīcināt Izraēlu, noslīcinot to Nīlas ūdeņos, Dieva gādību par Izraēlu tuksnesī. Un atkal jāatzīmē, ka šīs atsauces attiecas uz reālu vēsturisku situāciju zemes virsū un nevis uz kādu Bībelē neatspoguļotu drāmu kaut kur kosmosā.
Piezīmes

1. 
   Austin Farrar, A Rebirth of Images (Boston: Beacon Press, 1963).
   
2. 
   G.B. Caird, The Language and Imagery of the Bible (London: Duckworth, 1988), p.55.
   
3. 
   Neil Forsyth, Satan and the Combat Myth (Princeton: Princeton University Press, 1989), chapter 13. Piemēram, grieķu ticējumos pūķis Pitons plāno nogalināt Zeva jaunpiedzimušo dēlu, bet tas viņam neizdodas, jo māte Leto aizbēg uz Delosa salu; tad ierodas Apolons un nogalina pūķi. Ēģiptiešu ticējumos sarkanais pūķis Sets vajā Aisisu, taču vēlāk viņas dēls Horus to nogalina. Citi mīti vēsta par tumsas pūķi, kas vajā saules dievu un saules dievs to nogalina. Ir arī citi piemēri, kur Atklāsmes grāmata atsaucas uz saules dieva mītu. Ņemsim kaut vai Jēzus aprakstu, kam acis kā uguns liesma, kam kājas līdzīgas mirdzošam varam (2:18). Tas ir adresēts Tiatīras eklēsijai un Tiatīras dievs bija Apolons, saules dievs, kuru vietējie sauca par Tirimnu, kuru tieši tā attēloja uz pilsētas monētām. Atsauces būtība bija tajā, ka tāda saules dieva nemaz nav, ka Tiatīras kristiešiem tas nozīmē Jēzu.
   
4. 
   David Pitt-Francis, The Most Amazing Message Ever Written (Irchester, UK: Mark Saunders Books, 1983).
   

5-33 Velns un sātans saistīti
Atklāsmes 20:2,7 & 10: „Viņš satvēra pūķi, veco čūsku, kas ir velns un sātans, un sasēja to uz tūkstoš gadiem”. „Un kad tūkstoš gadu būs pagājis, sātans tiks atsvabināts no sava cietuma”. „Velnu, kas viņus pievīla, iemeta uguns un sēra jūrā, tur bija arī zvērs un viltus pravietis; tie tiks mocīti dienām un naktīm mūžīgi mūžam”.
Vispārpieņemtā interpretācija

Uzskata, ka šie panti norāda uz to, ka čūska Ēdenē bija velns un ka tā ir dzīva būtne, kas ir vainīga pasaules garīgajā maldināšanā.

Komentāri

1. 
   10.pants saka, ka sātans tiek iemests sēra jūrā uz mūžu. Mūžīgais uguns nozīmē pilnīgu iznīcināšanu (Jer.17:27; Jūdas 7.p.) – tas nav jāuztver burtiski. Tātad, sātanu sagaida pilnīga iznīcināšana. Eņģeļi nevar mirt vai tikt iznīcināti (Lk.20:35-36), tātad sātans nav eņģelis. Nāve arī tiek iemesta „uguns jūrā” (Atkl.20:14). Nāve nav kāda būtne vai persona, tā ir abstrakts jēdziens. Nāves iemešana mūžīga uguns jūrā nozīmē tās pilnīgu iznīcināšanu. Zvērs un viltus pravietis arī ir tur. No iepriekšējām Atklāsmes nodaļām mēs zinām, ka tie attiecas uz cilvēku organizācijām, un, saskaņā ar šo pantu, arī tās tiks iznīcinātas. Romiešiem 6:23 teikts: „grēka alga ir nāve”; tie, kas grēko, tiks sodīti ar nāvi, nevis mūžīgo uguni; tādēļ uguns jūrai, kurā viņi atrodas, jānozīmē pilnīgu iznīcināšanu un nāvi. Arī Aklāsmes 20:14 teikts: „Šī ir otrā nāve – uguns jūra”.
   
2. 
   Atklāsmes 12:7-9 komentāru 6.punktā mēs jau lasījām, ka velna nosaukšana par „veco čūsku” nozīmē, ka lai ko velns arī nepārstāvētu – mūsu ļaunās tieksmes vai politisko sistēmu – tā raksturīgas īpašības ir tās pašas, kas Ēdenes čūskai.
   
3. 
   Komentāros par Atkl.12:7-9 mēs lasījām, ka čūska nav burtisks pūķis, tādēļ arī čūska nav jāuztver burtiski.
   
4. 
   Mēs redzējām, ka grēks un garīga maldināšana nāk no mūsu pašu ļaunās sirds (Mk.7:21-23; Jēkaba 1:14-15). Jeremijas 17:9 teikts, ka mūsu sirds ir tik ļaunprātīgi lokana pret visu, ka mēs pat nestādāmies priekšā, cik viltīga tā ir. Mēs jau arī esam redzējuši, ka to dažkārt sauc par „sātanu”; un sātans nav nekāda vara ārpus šīs ļaunās sirds – pati sirds ir sātans.
   
5. 
   Ievērojiet, ka sātans, kas maldina tautas un visas viņa iespējas ir Dieva varā (Atkl.20:2,3 & 7). Sātans nevar darboties pēc saviem ieskatiem, nerēķinoties ar Dievu.
   
6. 
   Ja velns dzīvas būtnes veidolā ir satverts un saistīts tūkstošgades sākumā, proti, Kristus atgriešanās laikā, kā tad lai saprot to, ka velns tika „iznīcināts” Kristus nāvē caur to, ka pilnīgajam Jēzum bija cilvēka daba (Ebr.2:14)? Kā tas nāk, ka viņš vēl aizvien skraida apkārt Kristus atgriešanās brīdī? Un Jēzus pravietoja, ka ar Savu nāvi Viņš „saistīs” [tas pats vārds grieķu valodā] „stipro” un dos mums iespēju izlaupīt velna namu (Mt.12:29). Velns grēka un grēka varas nozīmē patiesi tika saistīts caur Kunga nāvi. Līdzība par kviešiem un nezālēm palīdz izskaidrot tālāko – nezāles, ļaudis un sistēmas, kas seko velnam grēcīgo vēlmju nozīmē, aug līdz ar kviešiem, līdz atnāk Kungs un eņģeļi salasa nezāli un sasien to kūlīšos, lai to sadedzinātu (Mt.13:30). Šeit, Atkl.20:1,2 mēs redzam eņģeli satveram velnu un iemetam to bezdibenī. Šeit ir skaidri saredzama saistība. Doma ir tāda, ka šie ļaudis un sistēmas tiks atmaskoti, eņģeļu saistīti un iznīcināti tūkstošgades beigās. Kungs lieto to pašu tēlaino izteicienu par „sasiešanu”, runājot par beidzamo tiesu, kad nosodītie tiks eņģeļu saistīti un tad iznīcināti (Mt.22;13).
   
7. 
   Es teiktu, ka šeit Raksti atkal atsaucas uz tā laika maldīgajām idejām, lai parādītu to maldīgumu. Līdz 150.gadam pirms Kristus ebreji ticēja, ka Mesija atgriezīsies un nodibinās Savu Valstību uz zemes. Bet romiešu varas pazemojumu iespaidā tie sāka domāt, ka pasaule ir pārāk ļauna, lai Mesija atgrieztos un ka nepieciešama jūdu attīrīšanās tūkstošgade pirms Mesijas atgriešanās. Slāvu Ēnoha grāmata 22-23, kas datēta ar aptuveni m.ē. 50. gadu, to īpaši uzsver. Atklāsmes grāmatas rakstīšana sakrīt ar šīs domas izplatības laiku jūdu pasaulē. Es teiktu, ka šeit ir atsauce uz šo maldīgo domu un tās sagraušanu ar apgalvojumu, ka Mesija nāks tūkstošgades sākumā un ‘attīrīs’ pasauli, tēlaini ‘saistot’ velnu. Tādējādi Mesijai ir jānāk un jāattīra pasauli Pašam, nevis ebrejiem jāattīra pasaule tūkstošgades laikā pirms Mesijas atnākšanas.
   

Iespējamie paskaidrojumi

1. 
   Skaidri saredzama ir saistība starp Atklāsmes 20:2 un Atklāsmes 12:9 – „Lielais pūķis, vecā čūska, to sauc par velnu un sātanu, kas pieviļ visu pasauli”. Tajā mēs saskatām atsauci uz kādu politisku organizāciju, kas iemieso velnu, proti, cilvēka ļaunās noslieces. Fakts, ka to „sasien” uz Kristus tūkstošgadu valdīšanas laiku ( proti, šīs Valstības pirmo daļu, kas iestāsies uz zemes Viņa otrās atnākšanas laikā) parāda, ka šī organizācija būs ļoti aktīva pēdējās dienās pirms Viņa atnākšanas – tātad tagad. Šo organizāciju „sasien” uz Tūkstošgades laiku. Tad tā atkal parādās, ar Dieva atļauju, Tūkstošgades beigās (7.p.) un sapulcina tautu politisku konfederāciju ar nolūku uzbrukt Kristum (8.p.) – sātans „ies pievilt tautas…Gogu un Magogu, un tos sapulcināt karam”. Tas sabalsojas ar daudzām atsaucēm uz sazvērestību pret Kristu pēdējās dienās pirms otrās atnākšanas (salīdz. ar Ecēh.38:2; Atkl.16:14 & 16). Iespējams, ka tādai pat organizācijai tiks atvēlēta darbošanās Tūkstošgades beigās. Taču tā tiks pilnīgi iznīcināta, 10.p.; līdz ar citām politiskajām sistēmām – „zvēru un viltus pravieti” – kas ņem galu Kristus otrās atnākšanas laikā. Visa Atklāsmes grāmata ir pārpilna ar atsaucēm uz Veco Derību. Atklāsmes 20:1-3 nepārprotami balstās uz Jes.24:21,22, kas pravietoja, ka zemes ķēniņi tiks sapulcināti kopā un iemesti bedrē un pēc ilgāka laika iztiesāti. Tie ir tie paši „zemes ķēniņi”, kurus Atklāsmes grāmata tēlaini sauc par „Sātanu”.
   
2. 
   No tā, kas mums zināms par apstākļiem Tūkstošgades laikā (Kristus tūkstošgadīgās valdīšanas Dieva Valstības aizsākumā), „velns un sātans” šeit nepārprotami nozīmē arī cilvēkā mītošās ļaunās tieksmes un to izpausmes grēkos. Tūkstošgades laikā lāsts, kas bija zemei uzlikts Ēdenē tiks stipri mazināts. Tuksneši ziedēs (Jes.35:7; Ps.67:7; 72:16), bada vairs nebūs (Jes.35:7; Ps.67:7; 72:16), un tādēļ cilvēkam vairs nebūs tik smagi jāstrādā, lai ēstu maizi (1.Moz.3:17). Tomēr cilvēkam būs jāapstrādā zeme un jāpiepūlas, lai izdzīvotu (Jes.65:21). Kaut gan cilvēki dzīvos ilgāk un laimīgāk, nāve vēl saglabāsies – un tādu, kas mirs 100 gadu vecs, uzskatīs tīri par bērnu (Jes.65:20). Tādēļ Tūkstošgades beigās būs otrā augšāmcelšanās (Atkl.20:5-6) tiem, kas mirs Tūkstošgades laikā.
   

Grēka alga ir nāve (Rom. 6:23). Zeme tika nolādēta grēku dēļ un šis lāsts turpina darboties kaut kādā mērā mūsu grēkošanas dēļ – „kā viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku – nāve, tā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši” (Rom.5:12). Tādēļ lāsta sekas tiks mazinātas, jo cilvēks grēkos mazāk, kaut gan grēks vēl saglabāsies kaut kādā mērā, jo cilvēki vēl arvien ir Ādama grēcīgie pēcteči. Precīzāk sakot, cilvēks grēko mazāk, jo velns – mūsu ļaunās tieksmes un cilvēku grēcīgums – ir sasiets uz 1 000 gadiem, bet beigās uzbango atkal, novedot pie sacelšanās pret Kristu.

Ja pie vainas būtu kāda ļauna ārpus cilvēka stāvoša būtne, tad tā būtu jāsoda, taču sodīti tiek tie (Atkl.20:9), jo tie ir devuši vaļu viņos mītošajam velnam. Kad velns tiek iemests uguns un sēra jūrā, tas pats notiek ar nāvi (Atkl.20:10 salīdz. ar 14.p.), kas norāda uz grēka un nāves ciešo saistību – jo „grēka (velna) alga ir nāve” (Rom.6:23); jo velnam ir „nāves vara” (Ebr.2:14). Tātad velns šeit Atkl.20 ir arī mūsu ļaunās tieksmes; tās pieviļ visu pasauli, jo „visa pasaule ir grimusi ļaunumā” un ir paklausīga miesas kārībām (proti, velna viltībai) – 1.Jņ.5:19; 2:16.

Piektā atkāpe: „Grēka cilvēks” (2.Tes. 2)
Lai kā mēs saprastu „sātana darbu” (energeian tou Satana) 2.Tes.2:9, tas bija Dieva ziņā – jo tas bija daļa no „maldu varas” (energeian planes), ko sūtīja Dievs (2.Tes.2:11). Vārda energeian atkārtojums oriģinālā skaidri norāda uz uz to, ka ‘sātans’ nestrādā pret Dieva gribu, bet Dievs to izmanto, darbojoties citu dzīvēs. Bet mums, protams, gribētos zināt ko vairāk par šo ‘sātanu’; un nodaļā 2-4 mēs analizējām to, kādā veidā jūdu pretestība kristiešu evaņģēlijam pirmajā gadsimtā spēlēja nopietna pretinieka vai ‘sātana’ lomu.
Tāpat kā vairums Jaunās Derības pravietojumu, 2.Tes.2 attiecas kā uz mūsu ēras 70.gadu, tā arī uz pēdējām dienām, un tas neizslēdz arī attieksmi pret pāvesta valdīšanas laiku starplaikā. Šie vārdi tika iedvesti laikā, kad eklēsijā jau bija iezīmējusies atkrišana, galvenokārt jūdaistu ietekmes rezultātā. Mēs varam nešaubīties, ka jūdu pretestība, kas pavadīja Pāvilu viņa pirmajā Tesalonīku apmeklējuma laikā, turpinājās arī ilgu laiku pēc viņa aizbraukšanas. Viņiem bija jācieš no „spaidītājiem” (2.Tes.1:6), kurus Gal.5:11-13 pasludina par jūdaistiem („kas jūs musina”). Pāvils mierina tesaloniķiešus, ka šie musinātāji „kas neklausa mūsu Kunga Jēzus evaņģelijam (dodot priekšroku Mozus bauslībai)…kā sodu saņems mūžīgu pazušanu no Tā Kunga vaiga” (1:9). Tas izklausās pēc atbildīgo sodīšanas pastarā dienā (Jūdas 7) un jūdaisti iederas šai kategorijā. Zīmīgi ir tas, ka vienīgās vietas, kur parādās doma par „grēka cilvēku” Septuaginta tulkojumā, apraksta jūdu atkritējus (Sal. pam.24:22; Jes.57:4).
Šis pravietojums runā par specifisku „grēka cilvēku”, kas parādīsies eklēsijā kā dumpošanās gara pret patiesību iemiesojums. Šķiet, ka pirmajā gadsimtenī varētu būt bijis tāds indivīds:-

„kā jūs esat dzirdējuši, ka nāk antikrists” (1.Jņ.2:18)

„kas [vienskaitlī] jūs ir kavējis paklausīt patiesībai?...Nedaudz rauga saraudzē visu mīklu…tas, kas jūs sajauc…” (Gal.5:7-10)

„tas, kas stājas pretim” (Titam 2:8)

Ebreju pasaule 1.gadsimtenī atradās, Jāņa terminus lietojot, „šīs pasaules valdnieka” varā (Jņ.12:31; 14:30; 1.Jņ.5:19) – vai tas varētu būt Augstais priesteris?

„Svešais” un zaglis nāks lai nomaitātu Jēzus avis (Jņ.10:5,10).

Tāda indivīda pastāvēšana piešķir īpašu nozīmi Kunga lūgšanai, lai Tēvs pasargātu mācekļus „no ļauna” (Jņ.17:15). 1.Jņ.2:13,14 atsaucas uz šo lūgšanu un parāda, ka tā tika uzklausīta 1.gadsimtā – ticīgie bija uzvarējuši „ļauno”. Un šeit parādās arī saikne ar Atkl.3:10 doto solījumu pirms m.ē.70.gada katastrofas pasargāt brāļus „pārbaudīšanas stundā”.

Arī Jānis, iespējams, atsaucas uz šo indivīdu. „Kas ir melis, ja ne tas, kas noliedz, ka Jēzus ir Kristus? Tas ir antikrists” (1.Jn.2:22). Šie vārdi ir nepārprotami saistīti ar 2.Tes.2:8,9 teikto par „netaisnā” parādīšanos; un šis „maldinātājs” (2.Jņ.7) ir saistībā ar tiem, kas sāks ticēt „meliem” (2.Tes.2:11). Jānis redzēja, ka šī viena antikrista parādīšanos izsauca daudzi antikristi, kas, kā viņš nomanīja, bija jau parādījušies pirmajā gadsimtā. Tie piederēja [ebreju] pasaulei (1.Jn.4:5) – norāde uz to, ka antikrists ir semīts, vismaz 1.gadsimta kontekstā. Jāņa vārdi, ka „daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē”, sasaucas ar Mt.24:11, kur m.ē. 70.gada kontekstā pravietots, ka „daudzi viltus pravieši celsies”. Tas man liek ticēt, ka viena antikrista pravietojums kaut kādā veidā piepildījās pirmajā gadsimtā. Un tas pats notiks [notiek?] arī mūsu pēdējās dienās. Tādi kā Sadams Huseins un Hitlers, iespējams, ir antikristi, kas ir priekšvēstneši kāda īpaša pēdējo dienu antikrista atnākšanai. Tiem bija viņam līdzīgas īpašības, bet tie vēl nebija īstais antikrists. Zīmīgi, ka Jānis šķiet saprotam, ka šī persona būs tāds, kas nomināli pieņems Jēzu, taču noliegs, ka Jēzus ir Kristus, svaidītais Mesija (1.Jņ.2:22). Tas daudz vairāk saskan ar musulmaņu nostāju salīdzinājumā ar katoļiem, jo katoļi tic, ka Jēzus ir Kristus. Līdzīgi arī 1.gadsimtā, jūdu antikristi ticēja Jēzus pastāvēšanai, bet noliedza, ka viņš ir Kristus.

Zīmīgi, ka šis indivīds netiek saukts vārdā. Mārtiņš Hengels pareizi komentē: „Viena no ebreju un agrīno kristiešu polemikas mīklām ir tā, ka nekad netiek minēti pretinieku vārdi, tā vietā tiek lietotas nievājošas parafrāzes” (1). Šajā kontekstā mēs varam atcerēties atsauces uz Bābeli un Ēģipti Vecajā Derībā, kā, piem., „Rahāba”. Arī Pāvils līdzīgā veidā nemin savus pretiniekus vārdā, tā vietā izvēloties drīzāk dzēlīgus apzīmējumus (2.Kor.11:5,13; 12:11; Gal.5:12; Fil.3:2; un skat arī Gal.1:7; 3:1,10; 4:17; 2.Kor.2:17; 4:2; Rom.3:8; 15:31). Atsauce uz sievieti „Jezabeli” Atkl.2:20 un „Balaama mācību” arī nesauc pretiniekus vārdā, dodot tiem drīzāk segvārdus.
Varētu domāt, kaut arī bez pilnas pārliecības, ka tāds indivīds varētu parādīties starp pēdējo dienu atkritējiem; kaut gan tad tas būs visiem skaidri redzams. Nebūs nekādas vajadzības rīkot raganu medības, lai to atmaskotu. Mēs domājam, ka grēka cilvēkam jābūt saistītam ar pēdējo dienu valstisko un garīgo varu Izraēlā. Tādēļ pravietojums par grēka cilvēku parāda, ka pēdējo dienu spiedienam uz eklēsiju jānāk no divām pusēm: no despotiskās apkārtējās pasaules un no varas spiediena eklēsijas iekšienē. Tieši tādā situācijā eklēsija atradās m.ē. 70.gada pēdējās dienās. Ticīgajiem bija jācīnās pret „valdībām un varām”, kā arī pret ļaunajiem gariem augstās vietās eklēsijā; tas viss ietilpa „ļauno dienu” pārbaudījumos (Ef.6:12,13), tās pašas dienas, par kurām runāts 2.Tes.2:3. Kā „tauta celsies pret tautu”, tā arī „daudzi viltus pravieši celsies” eklēsijā (Mt.24:7,11). Tādējādi, tie paši spēki darbosies kā pasaulē, tā arī eklēsijā (iespējams, ka to pašu izteiksmes līdzekļu lietojums norāda uz šo spēku pakļautību eņģeļu darbībai?).
Tieši uz šī fona 2.Tes.2 brīdina: „nepadodieties tik ātri neapdomīgam uztraukumam vai bailēm” (salīdz. ar 1:6; Gal.5:12) ne no gara, ne no vārda (no tiem, kas pretendē, ka gara spējas saņēmuši), ne no (it kā) no mums saņemta vēstījuma, ka „Tā Kunga diena būtu klāt” (2:2). Tas viss norāda uz jūdaistu darbošanos; viņi jau bija izmantojuši Pāvila vēstuļu viltošanas taktiku (Gal.6:11; Ebr.13:22; 1.Kor.16:2; 2.Kor.3:1). Un tā, Pāvils otrās vēstules tesaloniķiešiem beigās raksta: „Šo sveicienu es, Pāvils, rakstu ar savu paša roku. Tā ir pazīšanas zīme katrā vēstulē: tāds ir mans raksts (2.Tes.3:17). Viņi apgalvoja, ka Tā Kunga diena, proti, Valstība jau ir iestājusies. Tāds bija un ir vēl aizvien jūdaistu viedoklis – un tas noveda pie jūdaistu sērgas izplatības Efezā, kur Himenajs un Filēts „ir noklīduši no patiesības, sacīdami, ka augšāmcelšanās esot jau notikusi, un sagroza dažiem ticību” (2.Tim.2:18).
Rūpīgi apsverot 1.Jņ.2:11,19 ir jānonāk pie secinājuma, ka grēka cilvēks, no kura Pāvils brīdina tesaloniķiešus, būs ebreju izcelsmes: „kas savu brāli ienīst…dzīvo tumsā un nezina, kurp tas iet…no mums viņi ir izgājuši, bet viņi nav bijuši mūsējie”. Tas viss sasaucas ar Kaina piemēru, kas izgāja no Dieva klātbūtnes un maldījās Noda zemē bez kāda mērķa dzīvē. Kains ir jūdaistu un jūdu sistēmas prototips (Jņ.8:44); tādēļ Jāņa vēstules droši vien galvenokārt runā par jūdaistiem. Šie cilvēki 1.Jņ.2:18 aprakstīti kā „antikristi”, kuru klātbūtne priekšvēstīja „antikrista” pilnu izpausmi. Tādēļ Jaunajā Derībā atkārtoti tiek uzsvērts, ka viltus mācītāju un viltus kristu parādīšanās būs zīme par tuvo galu. Ja šie pirmā gadsimta antikristi bija ebreji, tad tādam droši vien jābūt arī „antikristum”. Ir pietiekami daudz pierādījumu tam, ka Jāņa vēstules bija pirmām kārtām adresētas tām eklēsijām, kurās bija jūtamas jūdaistu problēmas. Tas redzams no daudzajām saiknēm ar jūdaismā pamatotu evaņģēliju. Pievērsiet uzmanību arī tam, ka Kumrānas manuskriptos eseņi apraksta no patiesības atkritušo Augsto priesteri kā „melu cilvēku”. Tertuliāna Jāņa vēstuļu interpretācijā „antikristi” nepārprotami attiecas uz to laiku viltus mācītājiem.
Pāvils brīdina, ka pirms Kunga otrās atnākšanas ir jānāk ievērojamai atkrišanai un pilnībā jāatklājas grēka cilvēkam, kura „netaisnības noslēpumainais spēks” jau klusībā darbojas. Tas atklāsies pilnībā, kad Dieva atturošā pacietība būs sevi izsmēlusi. Šajā posmā grēka cilvēks rādīs „viltus brīnumus”, kas daudzus pievils; taču tas tiks izdeldēts, kad Kungs Jēzus „atnāks godībā”. Mēs ceram parādīt, ka šis „netaisnības noslēpumainais spēks” bija jūdaistu aplamā mācība, kas iedragāja eklēsiju, kuras rezultātā daudzi ticīgie pakļāvās jūdaistu ietekmei, līdz kamēr neilgi pirms Kristus ‘atnākšanas’ m.ē. 70.gadā jūdu sistēma šķita ņēmusi virsroku pār patiesajiem ticīgajiem. Mēs zinām no Ebr.6 un citviet, ka jūdu vecaji spēja darīt brīnumus. Par viltus mācītāju pēdējās dienās veiktajiem brīnumiem pravietots Eļļas kalna pravietojumā un arī Atklāsmes grāmatā.
Notikumi m.ē. 70.gadā pilnībā iznīcināja jūdaistu sistēmu. Pilnīgi iespējams, ka līdzīgi notikumi gaidāmi arī pēdējās dienās. Atkritušie no eklēsijas vidus apvienosies ar zvēru (ievērojiet līdzību starp zvēru un grēka cilvēku, kas dota zemāk), kas pievils daudzus vājākus ticīgos līdz tam īsajam laika sprīdim, kad zvērs / grēka cilvēks šķitīs visuvarens esam – bet tiks izdeldēts ar Kristus atnākšanu. Ir skaidrs, ka grēka cilvēka parādīšanās templī (atjaunotajā templī vai eklēsijā) būs droša zīme, ka Kristus atnākšana ir tuvu klāt pienākusi; viņš tiks izdeldēts ar Kunga atnākšanu godībā (2.Tes.2:3,8). Tāpat Kungs runāja arī par to, ka viltus mācība eklēsijā būs pirmā Viņa tuvojošās atnākšanas zīme (Mk.13:5). Kad Mk.13:14 lasām Kunga vārdus par postīšanas negantību, to lietojums grieķu valodā norāda, ka tie attiecas uz indivīdu. Tādējādi, lai kādā veidā 2.Tes.2 teiktais attiektos uz pirmo gadsimtu, tas pilnīgi noteikti galvenokārt attiecas uz pēdējām dienām. Tas nozīmē, ka Romas ‘zvēra’ un jūdaistu (Gal.2:4) iezagšanās eklēsijā attiecas arī uz pēdējām dienām. Bet vai mēs nopietni uztversim šo brīdinājumu?
Sekojošais katra panta komentārs tiecas interpretēt 2.Tes.2 no diviem redzes viedokļiem – m.ē. 70.gada un pēdējo dienu kontekstā. Tas, ka „grēka cilvēks” parādījās pirmajā gadsimtā kā jūdaistu viltus mācība eklēsijā, nozīmē, ka „netaisnais”, kas sēž templī, ir jālasa figuratīvi – tas jāattiecina uz eklēsijas templi. Jāatzīst, ka lielāko tiesu Jaunajā Derībā „templis” attiecas tieši uz eklēsiju. Kunga noslēpumainā atsauce uz postīšanas negantību, kas stāv svētajā vietā pēdējās dienās (uz kuru atsaucas Pāvils) ir jāattiecina uz lielo ļaunumu, kam pēdējās dienās jāparādās eklēsijā.