Īstenais nelabais ko Bībele saka par velnu

Zvērs un grēka cilvēks

Dažas saiknes starp Mt.24 un 2.Tes.2 rāda, ka „grēka cilvēkam” ir īpaša saistība ar pēdējām dienām, kā tas apgalvots Mt.24:

Mateja 24	2. Tesaloniķiešiem 2
„Tad daudzi apgrēcināsies” 10.p.	„papriekš jānāk atkrišanai” 3.p.
„Mīlestība daudzos izdzisīs” 12.p.	„tie nav pieņēmuši patieso mīlestību” 10.p.
„tie daudzus pievils” 11.p.	„visādiem netaisnības līdzekļiem” 10.p. salīdz. ar Atkl.13:4
„netaisnība ies vairumā” 12.p.	„netaisnības noslēpumainais spēks” 7.p.

Šķiet pamatoti pielīdzināt šo „cilvēku” īpašajam „antikristum”, kas minēts 1.Jņ.2:18. Zvēra / ragu sistēma arī ir Kristus imitācija – tā samīs un satrieks druskās visu zemi (Dan.7:23) – tas pats vārds lietots Dan. 2:40,44, aprakstot Kristus atnākšanu, kas satrieks un iznīcinās citas valstis. Mazais rags „centīsies grozīt svētku laikus un bauslību”. Tā ir nepārprotama atsauce uz Dan.2:21, kur rakstīts, ka vienīgi Dievs liek mainīties laikiem un dzīvei. Tādā veidā mazais rags sevi iedomājas dievu esam – grēka cilvēks „ieņem vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu” (2.Tes.2:4). Šis grēka cilvēks tiks iznīcināts līdz ar Kristus atgriešanos godībā (2.Tes.2:8). Tātad viņš aktīvi darbosies pēdējās dienās un atklāsies atkrišanas laikā no patiesības neilgi pirms Kristus atgriešanās (2.Tes.2:2,3). Tādējādi, lai kā šī vara izpaustos vēstures gaitā, ir jāpieņem, ka tā jo spēcīgi izpaudīsies pēdējās dienās.

Grēka cilvēks ir „pazušanas dēls”, kas ir skaidra atsauce uz Jūdu (Jņ.17:12) un tas saista šo varu ar atkritušajiem no patiesības eklēsijā. Iezadzies eklēsijā, viņš „pat ieņem vietu Dieva emplī” (2.Tes.2:4), proti eklēsijā. Jūda bija nodevējs; no Eļļas kalna pravietojuma mums ir zināms, ka vajāšanu un bēdu laikos būs nodevēji eklēsijas locekļu vidū. Saikne ar Jūdu pārliecinoši norāda, ka pēdējo dienu eklēsijā būs ‘piektā kolonna’, kas būs saistīta ar pēdējo dienu Bābeli / zvēru / grēka cilvēku.
Taču ir iespējams, ka šie pravietojumi attiecas uz vienu īpašu indivīdu, kas sauc sevi par Kristu – patiesu ‘antikristu’, iespējams, pārbēdzēju kristieti (pēc Jūdas parauga, kurš bija viens no divpadsmit). Varētu pat būt, ka viņš uzceļ sev burtisku templi, izpostīšanas negantību stāvam svētā vietā. Atcerieties, ka rags / zvērs zaimo Dieva mājokli (Atkl.13:6) un savā ziemeļu ķēniņa izpausmē „viņš uzcels savas pilīm līdzīgās teltis starp Lielo jūru un svētās godības kalnu” Ciānu (Dan.11:45). 2.Tes.2:8,9 iezīmē kontrastu starp Kunga un grēka cilvēka atnākšanu – it kā pēdējā atnākšana būtu pirmās atnākšanas reprodukcija. Šī jaunā vara satrieks visas pretojošās tautas tāpat kā Kristus vara (Dan.7:23 salīdz. ar 2:44); viņš ieviesīs visā pasaulē jaunus likumus it kā viņam piederētu Dieva vara (Dan.7:25 salīdz. ar 2:21).
Daži pievilsies, domādami, ka Kristus ir atgriezies, kad faktiski tā būs zvēra ‘antikrista’ atnākšana. Zvēram atradīsies piekritēji eklēsijā, kas izplatīs šo domu. Zvēra domu paudējs ir otrs zvērs, kas runā kā pūķis – proti, kā zvērs – bet viņam ir ragi kā jēram, proti, viltus kristum. Šis zvērs „dara lielas brīnuma zīmes, uz viņa pavēli pat uguns krīt no debesīm uz zemi cilvēku acu priekšā (proti, tā ir apzināta izrādīšanās). Tas pieviļ…ar brīnuma zīmēm, kas viņam bija dots darīt” (Atkl.13:11-14). Uguns krišana no debesīm nozīmē apzinātu Elijas imitāciju, kas līdz ar to norāda uz Elijas aktīvo kalpošanu lielo bēdu un likstu laikā. Šai kalpošanai zvēra sistēma pretstata savus reklāmas trikus.
Doma par antikristu kā patiesā Kristus kopiju sastopama arī Salamana pamācībās, kur apzināti dots pretstats starp „gudrību” (kas pārstāv Kristu kā sievietes sēklu, 1.Kor.1:24) un „neprātību”, kas ārēji uzvedas tāpat kā gudrība (piem., Sal.pam.9:1-5 salīdz. ar 9:14-17). Šis antikrista pirmtēls ir prostitūta, kas ir simbols, kas sabalsojas ar pūķi / Bābeli / zvēru no Atklāsmes. Tādējādi pastāv jo cieša saikne starp antikristu un zvēru. Viltus brīnumu dēļ vājais ticīgais pielūgs zvēra veidolu un pievienosies zvēra skaitļa - 666 sistēmai (Atkl.13:14-18). Tā pamatā ir Duras klajumā uzstatītais zelta tēls, kuru daudzi Dieva ļaudis pievīlās un sāka pielūgt. Šķiet, ka tikai trīs draugi atteicās to darīt. Iespējams, ka krāsnis, kurās sodīja nepakļāvīgos, bija nacistu koncentrācijas nometņu krāšņu pirmtēls, kuras iespējams sagaidāmas arī nākotnē.
Jēzus, Pēteris un Jānis atkārtoti brīdina par nepieciešamību stāties pretī viltus kristu apgalvojumiem pēdējās dienās. Tie vairāki viltus kristi, kas līdz šim ir parādījušies, patiesajiem ticīgajiem nav bijuši īsts kārdinājums. Taču kārdinājums domāt, ka Kristus ir atgriezies, kad Viņa vēl nebūs, parādīsies. Sevišķi sāpīgs ir Mateja brīdinājums (Mt.24:26) nepadoties kārdinājumam meklēt Kristu uz paša roku tuksnesī (Sinaja tuksnesī, piem.) vai kādos slēptos kambaros (Jeruzalemē), jo „kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana”. Tāpat kā ērgļus neatvairāmi pievelk maita, tā arī mēs būsim tur, kur parādīsies Kristus (Mt.24:28).
„Bēdu laiki”

Mēs jau izteicām pieņēmumus, ka zaimojošā vara no Dan.11:45, kas ceļ savu templi svētajā kalnā, ir grēka cilvēks no 2.Tes.2, kā arī mazā raga spēks. Daniēls 12:2 apraksta laiku pirms otrās atnākšanas un augšāmcelšanās. Tieši „tad nāks bēdu laiki, kādi vēl nav bijuši” Dieva tautai, kā dabīgi tā arī garīgi – Jēkaba bēdu laiks pēc Izraēla atkal sapulcēšanās zemē. „Šī ir liela diena, nav citas tai līdzīgas!” (Jer.30:7). Tie, kas ir ierakstīti grāmatā, to pārdzīvo, bet tie paglābsies. Šī grupa pilnīgi noteikti sastāv no patiesi ticīgajiem. Tā kā tie Dieva tautai ir bēdu laiki, kādi nekad nav bijuši, tad iepriekšējās ebreju ciešanas un likstas otrajā pasaules karā būs nieks, salīdzinot ar šiem. Tie būs tādi, ka šķitīs, ka neviens netiks izglābts.

Taču tiem, kas stingri turēsies pie svēto pacietības un ticības, nāks brīnumainā izglābšanās. Pat eņģelis izbrīnā jautāja, „kad tad būs šiem brīnumiem gals?” Un atbilde bija: „paies viens gads un vēl divi gadi, un viens pusgads (proti, trīs ar pus gadi), un, tiklīdz svētās tautas postītāja vara būs galā un beigsies svētās tautas klīšana, tad viss tas piepildīsies un notiks!” (Dan.12:7,8). Ebreju valodā „svētā tauta” burtiski nozīmē visus tos dabīgā un garīgā Izraēla vidū, kas pieder saviem svētajiem sargeņģeļiem. „Viss tas piepildīsies” Dan.12:8, iespējams, ir atsauce uz vīģes koka līdzību – paaudze, kas redzēs Izraēla atdzimšanu (augļus kokā lapu vietā mūsu sludināšanas rezultātā) šo trīs ar pus gadu beigās, pieredzēs tā visa beigas. Svētā tauta taps izklīdināta (Dan.12:7). Ebreju valodā ‘satriekt druskās’, šis izteiciens lietots arī attiecībā uz zvēru / ragu, kas satrieks druskās visu zemi (Dan.7:23). Taču tas piedzīvos tieši tādu pat attieksmi pret sevi, jo mazais akmens satriec zvēra tēlu.
„Postītāja vara” no Dan.12:7 ir „ziemeļvalsts ķēniņš” no 11:45 – kas liek domāt, ka zvērs / rags attieksies uz pēdējo dienu Asīriju un Bābeli, vēsturisko / biblisko „ziemeļvalstu ķēniņu”. Ticīgos „pārbaudīs” (Dan.12:10) ar šī iebrucēja palīdzību tāpat kā kādreiz Izraēla tika pārbaudīta Bābeles iebrukuma laikā (Jer.9:7). Tas pats vārds lietots Cah.13:9 un Mal.3:2 attiecībā uz ticīgo pārpalikumu Jeruzalemē, kuriem būs jāpiedzīvo nākamās ciešanas.
Ir vairākas līdzības starp Dan.11 un pravietojumiem par svēto vajāšanām no raga / zvēra / grēka cilvēka puses:

Daniel 11	Pēdējo dienu nelaimes
31.p. „liks negodā svētnīcu”	Zvērs zaimo templi
32.p. „ar glaimu vārdiem…viņš pavedinās tos, kas sliecas pārkāpt derību”	Dažus no tiem, kas sastāv derībā pievils zvēra glaimi (salīdz. ar 8:25)
„kas sliecas pārkāpt derību”	„bezdievīgie paliks bezdievīgi” (12:10)
„bet tie ļaudis, kas pazīst savu Dievu, paliks stipri, pastāvēs un rīkosies pēc savas pārliecības”	Uzticīgo ticīgo dedzīga sludināšana vajāšanu laikā
33.p. „ar zobenu…tos uz laiku nomāks”	Zvērs ņem gūstā un nokauj svētos ar zobenu bēdu dienās (Atkl.13:10). „To nokaus pašu ar zobenu” citēts Lk.21:24 attiecībā uz bēdu dienām.
„ilgs laiks”	1260 dienas
35.p. „Arī no sapratīgiem daži kritīs” (nāvē)	„dažus no jums nonāvēs” (Lk.21:16)
„lai taptu šķīstīti, vētīti un garīgi tīrīti”	Uzticīgo pārpalikumu raksturo pravietojumu sapratne
„līdz dienu beigām, jo Dieva noliktais pēdējais laiks vēl nav klāt”	„Daudzi tiks izraudzīti, šķīstīti un tīrīti un pārbaudīti” (Dan.12:10). Pārbaudījumi turpinās līdz pašām beigām – Kunga atnākšanai. Noliktais laiks – 3,5 gadi no Dan.12:7?
36., 37.pp. „Un ķēniņš…pacelsies iedomībā pāri par visiem”	Kā rags izdarījās ar citiem ragiem. Ja šis pants turpina aprakstīt Antiochus Epiphanes, tad tas nav patiesi. Šķiet, ka šeit ir vienkārši vēl viens lēciens hronoloģiskajā izpildījumā, kā arī citviet Daniēla grāmatā, līdz pat pēdējo dienu antikristum.
„un šķitīs pats sev lielāks esam par visiem dieviem, nostāsies pret dzīvo Dievu”	Grēka cilvēks saceļas pret visu, kas saucas Dievs (2.Tes.2:4); rags zaimo Dievu

Šo līdzību ir pārāk daudz, lai uzskatītu tās par gadījuma rakstura līdzībām. Pirmo reizi Dan.11 pravietojums, šķiet, piepildījās makabeju vajāšanu laikā. Tam postam, kuru tie piedzīvoja, sagatavojot uzticīgo pārpalikumu, kas pieņēma Jēzu kā Mesiju pirmajā atnākšanā, jābūt tikai blāvam atspulgam no tā, kas mums un dabīgajam Izraēlam būs jāpiedzīvo tuvā nākotnē. Ievērojiet, ka Dan.11:33 un 12:10 uzsver, ka tikai sapratīgie pārdzīvos vajāšanu laikus. Tam būtu jāsniedz mums iedvesma dedzīgi nodoties pravietojumu studēšanai, nepadodoties šķietamajām sapratnes grūtībām. Būt brīdinātam nozīmē būt sagatavotam.

Vecās Derības pamati

Meklējot Vecajā Derībā pamatu „ļaunajam”, mēs sastopam šī vārda lietojumu Esteres 7:6 attiecībā uz „ļaunprātīgo” Hamanu. Arī viņš ‘atklājās’ par to, kas viņš bija – persiešu līderis, kas bija nodomājis pilnībā iznīcināt ebrejus, no kā tos paglāba Dieva žēlastība. Visa Esteres grāmata ir lasāma kā pēdējo dienu Izraēlas vājuma, vajāšanu un Dieva žēlastības dotas izglābšanās pirmtēls. Pamats domai par „grēka cilvēku” Dieva svētnīcā rodams Ecēhiēla grāmatā (Ecēh.8:8-16), kas apraksta „negantības”, kas notika templī neilgi pirms babiloniešu iebrukuma Izraēlā. Šie fragmenti sagatavo Ecēh.40-48 doto vīziju par šķīstīto, pilnīgoto mesiāniskās Valstības templi. ‘Grēka cilvēki’, kurus Ecēhiēls redzēja templī, bija „Izraēla nama vecaji”, korumpētie priesteri. Saistība ar 2.Tes.2 liek domāt, ka pēdējās dienās, pirms pēdējā neo-babiloniešu holokausta, jaunās Izraēlas vecaji darīs negantības svētnīcā / Dieva eklēsijā. Nehemijas, Jeruzālemes pārvaldnieka (sava veida Kristus pirmtēls, Mt.2:6), pieredzē ir notikums, kurš uz to visu norāda. Nehemija (salīdz. ar Jēzu) atgriezās pie Imperatora, lai apstiprinātu savu pārvaldību pār Jeruzālemi (salīdz. ar Kristu pie Dieva, Mt.25:19; Lk.19:12,13). Kad viņš atgriezās, viņš atrada, ka Izraēlam nemaz nerūp Dieva nama stāvoklis, ka tie ir aizņemti ar savām ikdienas rūpēm, kā rezultātā Izraēlas vecaji bija ļāvuši iemitināties Dieva nama pagalmos arābam Tobijam (Neh.13:6-9). Nehemija dusmās liek izmest visas viņa mantas ārā, tāpat kā Kristus rīkojās, attīrot templi (Mt.21:12), un iztīrīt telpas. Mozus atgriešanās no Dieva kalna pie korumpētā Izraēla ir pirmtēls tai situācijai, kāda sagaida Kristus atgriešanos.

Ecēh.8:5 runāts par „elka tēlu”, ko ebreji novietojuši templī neilgi pirms babiloniešu iebrukuma. Šis tēls ir pamatā Kunga pravietojumam par izpostīšanas negantību, ko romieši novieto svētajā vietā. Taču Viņa pravietojumam ir nepārprotama saistība arī ar pēdējām dienām. Tas viss norāda uz burtiski tādu pravietojuma piepildīšanos burtiskā pēdējo dienu templī.
Antikrists Daniēla grāmatā
Daniēla pravietojumi nešaubīgi norāda uz kādu īpaši ļaunu indivīdu, kas parādīsies pēdējās dienās. Šie pravietojumi, pēc manām domām, tiek lielā mērā nepareizi interpretēti, attiecinot to piepildīšanos tikai uz Antiohiju vai kādu citu personu, kas vajāja ebrejus pirms Kristus. Dan. 7:25 runāts par cilvēku, kurš vajās Kunga tautu trīs ar pus gadus un grozīs „svētku laikus un bauslību” – kā viltus Jēzus Kristus, kas arī mainīja bauslību. Šis cilvēks parādās „pēdējā laikā” (Dan.8:23) – un šis izteiciens Daniēla grāmatā ir vienmēr saistīts ar Kunga atgriešanās laiku. Viņam ir jānāk no Sīrijas valstības, proti, no Aleksandra Lielā sabrukušās impērijas daļas. Viņa parādīšanās laiks būs laiks, kad negantība parādīsies visā tās plaukumā, kas saskan ar pašām pēdējām dienām. Uz to skaidri norādīts Dan.8:17,19: „Šī parādība ir par laiku beigām…kas notiks beidzamajā dusmības laikā…par Dieva paša nolikto pēdējo laiku”. Ievērojiet, ka Antiochus Epiphanes nebija Sīrijas dinastijas valdnieks tās beigu posmā [kā to dažkārt apgalvo].
Daniēla 9

Daniēla 9 dota sīkāka informācija par šo personu. Tā, Dan.9:26,27: „pilsētu un svētnīcu izpostīs kāda valdnieka karaspēks. Ieradīsies arī pats šis valdnieks, bet tam gals būs plūdos; līdz pašam galam būs karš, un norisināsies iepriekš stingri nolemtā postīšana un zemes noplicināšana. Un viņš ar daudziem slēgs ciešu derību uz vienu nedēļu; un nedēļas vidū tiks atcelts kaujamais un ēdamais upuris; to vietā kā pirmās izvirzīsies postīšanas negantības, un proti – tik ilgi, kamēr iepriekš nolemtā iznīcināšana pārvelsies pāri arī pašai postīšanai un postītājiem”. Antikrista iznīcināšana plūdos sakrīt ar Kunga vārdiem par plūdiem kā sodu, kas nāks pār Viņa ienaidniekiem pēdējās dienās (Mt.24:39). Pieminētā persona karos līdz pat savām pēdējām dienām un ies bojā sava kara pret Dieva tautu izskaņā. Tas nekādā ziņā neattiecas uz Titu m.ē. 70.gadā.

Jes.10:23 teiktais sasaucas ar Dan.9:26: „Tas Kungs Cebaots liks piepildīties iznīcībai kā stingri noliktam sodam pa visu zemes virsu”. Konteksts ir par „Asuru”. Tā pati pēdējo dienu valoda lasāma arī Jes.28:22: „iznīcināšana nolemta uz visas zemes”. Tādēļ pēdējo dienu antikrists tiek modelēts pēc Vecās Derības „Asura” parauga. Ievērojiet, ka „grēka cilvēks” no 2.Tes.2:8 atsaucas uz „varmācīgo” no Jes 11:4, kur runa atkal ir par ‘Asīriju’. Un tas, kas patlaban notiek Irākā un ‘Asīrijas’ teritorijā, pievelk visas pasaules uzmanību. Ievērojiet, kā Jes.30:31-33 aprakstīts Asuram sagatavotais uguns sārts, kurā tas tiks iemests tieši tāpat kā zvērs uguns jūrā (Atkl.19:20).
Daniēla 11,12

Bet Daniēla 11,12 [kas ir viena vīzija, pie kam 12.nodaļa detalizētāk izskaidro 11.nodaļu] dod vēl dziļāku ieskatu. Antikrists vajā Dieva tautu 1290 dienas pēc tam, kad viņš ir uzstatījis postīšanas negantību svētajā vietā – līdz kamēr viņš tiek iznīcināts ar Kunga atnākšanu (Dan.11:31, salīdz. ar 12:11). Kungs Jēzus īpaši interpretē postīšanas negantību kā pēdējās dienās notiekošu. Tādēļ Dan.11:31 – pirmajai atsaucei uz to – ir jānotiek pēc Kristus 1.gadsimtā. Visi panti no Dan.11:31 līdz Dan.12:11 dod sīkāku šīs „negantības” aprakstu, kā arī personu un varu, kas to tur novieto. Tādēļ viss šis fragments apraksta pēdējo dienu bēdu laikus – kas Dan.12 ir noteikti kā trīs ar pus gadu. Taču ir skaidrs, ka notikumi Dan.11 pirms 21.panta attiecas uz Vecās Derības vēstures lietām. Tādēļ, pēc manām domām, tur saskatāms pēkšņs pravietojumu piepildīšanās lēciens, sākot ar Dan.11:21, kas iesniedzas jau pašās pēdējās dienās. Tā ir tā vieta, kur parādās „nicināms cilvēks”, kas novietos postīšanas negantību svētajā vietā un tad pienāks viņa gals Dan.11:45. Bet tāda veida ‘negaidīti lēcieni’ nav nekas neparasts Vecās Derības pravietojumos; un Daniēla pravietojumiem tie ir īpaši raksturīgi! Dan.2 dod to varu īsu aprakstu, kas valdīs pār Izraēlu, un tad seko lēciens uz pašām pēdējām dienām. Un tālākie Daniēla pravietojumi, kas paskaidro sākotnējo vīziju, seko tam pašam paraugam.

Varmācīgais cilvēks, kas novieto postīšanas negantību, dabū galu karā (Dan.11:45) – tāpat kā tas pats indivīds Dan.8:25. Un tas ved pie augšāmcelšanās un tiesas dienas Kunga atgriešanās laikā (Dan.12:1,2). Līdzīgi Kungs pareģoja, ka pēdējām bēdu dienām, kuras pareģotas Daniēla grāmatā, „tūdaļ” sekos Viņa atgriešanās (Mt.24:29). Tātad arī Kunga interpretācijā Daniēla pareģojums par apgrēcības negantību un tajā vainojamo indivīdu attiecas uz mūsu pēdējām dienām. Jebkura daļēja pareģojuma piepildīšanās Antiochus Epiphanes, Nerona vai Tita laikā padara šos cilvēkus par pēdējā postītāja, kuram vēl jānāk, prototipiem.

Kas tad viņš ir?

Tāpat kā ar tik daudziem pravietojumiem, šī pravietojuma nodoms noteikti ir tāds, ka, kad tas piepildīsies, tad mēs zināsim. Tā mērķis nav tieši norādīt uz šo indivīdu tik daudzus gadus iepriekš. Kas mums top zināms no Dan.11 ir, ka „grēka cilvēku” sauc arī par „ziemeļvalsts ķēniņu” un tā ierasts dēvēt Asīrijas – tagadējās Irānas / Irākas / Kurdistāna / Sīrijas valdnieku. Un augstāk mēs parādījām, ka Vecās Derības panti par Asīrijas valdnieku ir pamatā citiem ‘antikrista’ pravietojumiem Jaunajā Derībā. Vārdkopas „nicināts cilvēks” lietojuma vēsture ir interesanta pati par sevi. Ja uzskatām par zīmīgu pirmo šīs vārdkopas lietojumu, tad 1.Moz. 25:34 tā lietota, runājot par Ēsavu, kas „nicināja” savu pirmdzimtību. Ēsavs ir daudzu arābu cilšu tēvs. Un šī vārdkopa atkal parādās Obadjas 2 Edoma aprakstā, filistieša Goliāta / palestīnieša (1.Sam.17:42), amonieša Tobijas un arāba Gešema (Neh.2:19), Hamana, ebreju vajātāja (Esteres 3:6) aprakstos, kas visi nicināja / nievāja Dieva tautu un tās svētumu. Visi šie cilvēki bija „nicināta cilvēka”, arābu Asīrijas valdnieka prototipi, kurš atkal vajās Dieva tautu.

Šim pēdējo dienu „ziemeļvalsts ķēniņam” „pretī stāsies kuģi no Kitimas”, viņam būs konflikts ar „dienvidvalsts ķēniņu” Izraēlas sakarā, viņš viltīgi sēdēs pie sarunu galda, vajās Dieva tautu un saņems palīdzību no tiem, kas atkāpsies no ticības. Viņš piesavināsies valdību ar viltu „miera” vārdā (Dan.11:21); kas asociējas ar „miera un drošības” saukli, kas skanēs neilgi pirms Kunga atgriešanās saskaņā ar 1.Tes.5:3. Viņš nāks pie varas pēkšņi no vājas un nelielas tautas [Irākas?] (Dan.11:23). Visu šo laiku būs patiesības sludināšanas uzplaukums (Dan.11:33; 12:3). Kā tas viss būtībā izvērtīsies, ir grūti iedomāties. Bet kad tas notiks, tie, kas saprot Daniēlu, kā teica Kungs Jēzus, tie sapratīs. Un tas arī ir šī pētījuma mērķis - „kas to lasa, lai uzmana” bija Kunga komentārs šo pravietojumu pētīšanas sakarā!

SESTĀ NODAĻA
DAŽI SECINĀJUMI
6-1 Daži secinājumi
Bībeles patiesības tīkls

Viena patiesa sapratne noved pie otras, tāpat kā viena maldīga sapratne noved pie otras maldīgas interpretācijas. Ņūtona dzīves pētnieks Stīvens Snobelens secina, ka Īzaka Ņūtona trīsvienības noliegums un stingrā ticība tikai vienam Dievam bija pamatā arī velna personības noliegumam. Es jau citviet esmu rakstījis par trīsvienības maldīgumu, it īpaši grāmatā „Īstenais Kristus”. Abu ķecerību, kā šķietamo triju „personu” trīsvienības, tā arī Sātana būtnes pamatā ir atteikšanās pieņemt vienkāršo Bībeles mācību, ka visam šai pasaulē pastāvošajam ir miesiska forma. Bībele nezina citu pastāvēšanas formu. Ja Dievs patiesi ir viens Dievs, vienīgais varas avots, tad velnam gluži vienkārši šeit nav vietas, vismaz tādā veidā kā vairums ‘viņu’ saprot. Bez tam – mūsu uzskati par velnu ietekmē arī mūsu uzskatus par Dievu daudz praktiskākā veidā.

Pieņēmums, ka Dievs neļauj ciest nevainīgajiem, ir novedis pie nepieciešamības radīt domu par velna būtni, lai izskaidrotu briesmīgo mums visapkārt redzamo ciešanu un netaisnību virkni. Bet lai kā mēs to saprastu, vai censtos to saprast, fakts ir tas, ka Bībeles Dievs pieļauj nevainīgo ciešanas – kam visskaidrākais piemērs ir Viņa mīļotā Dēla ārkārtējās garīgās un fiziskās ciešanas. Mēs Dievam esam kā skudras cilvēkam. Mēs nekad nespēsim saprast, tieši kāpēc Viņš pieļauj grēka un ļaunuma pastāvēšanu. Bet galu galā mēs ticam, ka kaut kādā veidā, kādreiz pēc Jēzus Kristus atgriešanās uz zemes Viņa Valstība uzvarēs. Tad mēs beidzot sapratīsim, tad mēs uzliksim visus punktus uz ‘i’ un saskatīsim ainavu visā tās skaistumā – un tieši tas man šķiet skaistākais no Valstības priekiem, kura es ar nepacietību ilgojos. Labā vēsts par Dievu, Viņa Dēlu un Viņa Valstību manos priekšstatos caurauž visu Bībeli; viena patiesība izriet no otras un tā joprojām.
Šim Bībeles patiesību tīklam, diemžēl, ir arī otra puse – maldīgas sapratnes tīkls. Jo tālāk tajā, jo nopietnāki ir neatbildētie jautājumi un pretrunas, kas savukārt daudzus noved pie izmisuma un vilšanās, domājot par grēka un ļaunuma problēmām. Mēs nosauksim dažas no tām:

-Dieva iecerēto pārbaudījumu un problēmu mērķis ir mūsu garīgā attīstība. Taču ja mūsu pārbaudījumi un problēmas ir no velna, vai tad tā viņš cenšas apturēt mūsu garīgo attīstību un nepieļaut pestīšanu?

-Līdzīgi, tiek uzskatīts, ka Jēzus nāvē vainojams velns un daži no agrīnajiem baznīcas ‘tēviem’ apgalvoja, ka ar Kristus asinīm bija jāatpērk dvēseļu pestīšana (kaut gan Bībelē par to nav ne vārda). Taču ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu pestīšanas un piedošanas avots ir Kristus nāve; jo patiesi ar nāvi krustā Kristus iznīcināja velnu (Ebr.2:14). Kā tad velns varēja izraisīt Kristus nāvi, ja tieši tā bija nepieciešama cilvēku pestīšanai? Vēl jo vairāk, Jēzus nāve bija Dieva iecerē no paša sākuma, kas Ēdenē tika priekšvēstīta ar dzīvnieku kaušanu, lai sagādātu apģērbu Ādamam un Ievai (salīdz. ar Atkl.13:8). Dievs Jēzu „pēc Sava lēmuma un paredzes nodevis” (Ap.d.2:23; Ebr.10:9; Gal.1:4). Jautājums paceļas, vai velns pilda Dieva gribu, jebšu nē? Klasiskā atbilde ir, ka nē; ka velns strādā pret Dieva gribu. Kāpēc tad jāapgalvo, ka velns vainojams Jēzus nāvē, pieprasot Viņa asinis? Jo patiesībā Jēzus nāve bija Dieva gribas un nodoma virsotne.

-Doma par velna pieprasīto izpirkuma maksu, proti, Jēzus asinīm, radās no uzskata, ka izpirkuma maksai bija jābūt kam augstākam par vienkārša cilvēka dzīvi, tai bija jābūt dievišķai. No šejienes arī radās traģiski maldīgā doma par Jēzu kā Dievu. Šo domu virzīja Vasilijs un Nisas Gregorijs. Augustins šo ‘grūto jautājumu’ par to, kāpēc Sātans neieredz Kristu, atrisināja, sakot, ka tas bija ‘neizbēgami’, jo Jēzus bija Dievs. Es neredzu nekādas loģiskas neizbēgamības – manuprāt, tas atspoguļo vien to, kā viens maldīgs uzskats [piem., ka Jēzus ir Pats Dievs] noved pie otra [piem., ka tādēļ Sātans neieredz Jēzu].

-Doma [kuru izvirzīja Klements un Origens un tālāk attīstīja Miltons „Zaudētajā paradīzē”], ka Jēzus un Lucifers bija it kā brāļi, kā daļa no sākotnēji duālā kosmosa, kam raksturīga šķelšanās labajā un ļaunajā, prasīja Jēzus personīgu iepriekšpastāvēšanu – vēl viena doma, kurai nav nekāda atbalsta Bībelē. Jāatzīmē, ka persiešu duālistiskais mīts par laba un ļauna dieva pastāvēšanu arī apgalvoja, ka šie abi dievi sākotnēji bijuši dvīņu brāļi – un tas arī būs iespaidojis baznīcas ‘tēvu’ domas šajā jautājumā.

-Ir jāatzīmē, ka daudzi pagānu mīti par dievu cīņām attēloja dievu-varoni, kas cīnās ar otru dievu un uzvar. Šī domāšanas veida iespaidā klasiskajā kristietībā ieviesās tendence domāt, ka Jēzus arī ir dievs un tādēļ ir pastāvējis laiku pirmsākumos, kad šis konflikts šķietami noticis. Vairākas reizes šajā pētījumā mums būs jāatzīmē, ka Bībelei svešā ideja par trīsvienību iespaidoja, kā arī savukārt iespaidojās no Bībelei neraksturīgās domas par sātanu kā atsevišķu būtni.

-Pirmā gadsimta autors Plutarhs definē uzskatus par dēmoniem, kas dominēja pirmā gadsimta Vidusjūras tautu pasaulē, kā starpniekiem starp dieviem un cilvēkiem, kuri runāja ar orakulu muti un caur saviem priesteru kārtas pārstāvjiem virs zemes. Viņš saka, ka dēmoni ir sava veida cilvēku ‘nemirstīgo dvēseļu’(1) forma. Ļauno garu apsēstais vīrs geraziešu novadā „dzīvoja kapenēs” – iespējams dēļ pārliecības, ka viņš iemieso kāda mirušā dvēseli. Kad apsēstais tapa Jēzus dziedināts, tas vairs neuzturējās kapenēs. Mācība par dēmoniem un nemirstīgajām dvēselēm ir cieši saistītas; un ‘nemirstīgās dvēseles’ pilnīgi noteikti nav saistītas ar Bībeles atklāsmi. Ja lasot Jaunās Derības atsauces uz apkārtējās pasaules uzskatiem par ‘dēmoniem’, mēs secinām, ka tādēļ šie apkārtējo tautu reliģiskie uzskati ir pareizi un dēmoni / ļaunie gari patiesi pastāv, mēs pievienojamies arī ticībai par nemirstīgajām dvēselēm. Jozefs Flavijs „Jūdu karos” (1.47,82,84; 6.47) arī izseko šo saistību starp ticību dēmoniem un nemirstīgajām dvēselēm. Arī P.G. Bolts izseko šo saistību starp ebreju ticību gariem un dēmoniem (2). Zīmīgi, ka abos gadījumos, kad mācekļi veco uzskatu iespaidā noturēja Jēzu par garu, viņu personīgie šo notikumu pieraksti pārliecina par šo uzskatu maldīgumu – dzīvība var pastāvēt tikai miesiskā veidā nevis bezmiesiska gara veidolā.

-Maldīgie uzskati par sātanu saistās ar maldīgajiem uzskatiem par elli. Ja ļaunajiem ir jācieš elles mocības, kas tad ir to mocītājs? Tieši tādēļ bija jārada doma par velnu un dēmoniem ar dakšām un trijzariem un tml. Taču Bībeles elle nav nekas cits kā kaps; un ļauno sods ir „otra nāve” (Atkl.2:11) – savukārt bibliska nāve nepārprotami ir nemaņas stāvoklis. Uzskati par elli bija Origena īpašais klupšanas akmens. Tāpēc ka viņš ticēja maldīgajai mācībai par nemirstīgo dvēseli, viņš secināja, ja Sātanam izdodas gūt mūžīgu sodu grēciniekiem, tad Sātans galu galā uzvar. Pamatojoties uz to, viņš sprieda, ka galu galā arī sātans pieredzēs pestīšanu un būs vispārēja pestīšana visiem. Bībelē tādas mācības nav – tā vietā ir reāla iespēja, ka grēku dēļ mūžīgo nākotni mēs varam nepieredzēt.

-Man liekas, ka mēs visi intuitīvi sajūtam, cik nepilnīga ir šī pasaule. Zemapziņā mēs visi ilgojamies pēc labākas pasaules, brīvākas dzīves, bez visa tā, kas mūs tagad iegrožo. Mūsu nākotnes vīzija un cerība saistās ar šīs pasaules nepilnību apzināšanos. Ja mēs dzīvojam pārliecībā, ka patiesā problēma ir kosmiskā Sātana pastāvēšana, tad mēs ilgosimies pēc tās dienas, kad Sātans būs miris. Ja mēs dzīvojam pārliecībā, ka patiesā problēma ir cilvēku grēcīgums [mūsu pašu ieskaitot] un tas arī izraisa nāvi, tad mēs cerēsim uz pasauli, kurā vairs nebūs grēka un nāves, kurā mēs nebūsim grēcīgi un nepastāvēs grēka alga – nāve…un šī nav viena no ātri gaistošām cerībām, jo tā saskan ar Bībeles evaņģēlija vēsti par burtisku nākamās Dieva Valstības nodibināšanu virs zemes. Cits redzes viedoklis atspoguļots jūdaistu-atkritēju „Jubileju grāmatā” 19:28. Šajā fragmentā tiek atstāstīti Bībeles pieraksti par Īzākam un Jēkabam dotajiem apsolījumiem, kas ietver burtisku, fizisku, šķīstītas, no grēkiem attīrītas zemes mantojumu. Bet šie bibliskie pieraksti par Dieva Valstības virs zemes apsolījumiem ir sagrozīti apsolījumā atbrīvoties no Sātana: „Mastemas gari, kas novērsa tevi no Kunga, vairs nevaldīs pār tevi un tavu dzimumu”.
Vistraģiskākais ir tas, ka doma par visuma duālismu [laba Dieva un slikta Dieva pastāvēšanu] ir tā iesakņojusies dažu prātos, ka sātana noliegums velk līdzi arī Dieva noliegumu. Populāri kļuvuši Džona Veslija vārdi: „Nav Sātana, nav Dieva”. Tas noteikti ir pamatā daudzu tradicionālo kristiešu uzstājībai, ka ticība sātana būtnes pastāvēšanai ir būtiska pestīšanas evaņģēlija sastāvdaļa. Ja nav ļaunā, tad viņuprāt tas noliedz arī patieso Dievu. Tas viss atgādina viduslaiku domāšanu, kad sātana noliedzējus pieskaitīja ateistiem. Tas norāda uz to, cik stiprs ir maldīgo uzskatu tīkls. Dievs ir pamatos labs Dievs, kas galu galā ved mūs uz labu; un Viņa Visvarenība un pārākums nepieļauj nekādu nopietnu viņam pretstatītu spēku pastāvēšanu. Tas nav ateisms – tas ir teisms, kādam tam ir jābūt.