Īstenais nelabais ko Bībele saka par velnu

Iespējamie paskaidrojumi
Jēkaba 4-7

1. 
   Iepriekšējie panti raksturo velnu kā mūsu ļaunās iegribas – „uz skaudību nesas tas gars, kas mūsos mājo” (5.p.).
   
2. 
   Ja mēs esam lepni, mēs nododamies miesas darbiem (Gal.5:19; Mk.7:21-23); mēs esam no velna. Mēs esam „šaubīgie” (Jēkaba 4:8). Ja mēs nepretosimies velnam, tas mums piestāsies pavisam klāt, tai ziņā, ka mūsu ļaunās tieksmes kļūs vēl stiprākas. Bet ja mēs „tuvosimies Dievam” – „Viņš tuvosies mums” (8.p.); ja mēs esam „pazemīgi” (8.p.) un stājamies pretim velnam (8.p.), proti, turam Dieva vārdu sirdī, tad velns bēgs no mums. No personīgās pieredzes mēs zinām, ka, ja mēs apzināti pretojamies ļaunajām tieksmēm (velnam), tās mazināsies – tās bēgs no mums.
   
3. 
   Efeziešiem 4:27 arī saka – „nedodiet vietu velnam” (skat piezīmes sakarā ar šo pantu).
   
4. 
   „Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums; tuvojieties Dievam, tad Viņš tuvosies jums. Šķīstījiet rokas, grēcinieki” (Jēkaba 4:7-8). Tas iezīmē ainu, kā cilvēks tuvojas Dievam un Dievs tuvojas viņam. Jo tuvāks viņš ir Dievam, jo tālāk no viņa bēg velns tieši pretējā virzienā. Tātad, jo lielāki mūsu garīgie centieni tuvoties Dievam, jo lielāks attālums mūs šķir no velna. Ievērojiet arī to, ka Jēkabs norāda, ka šī tuvošanās Dievam ir caur grēku nožēlu – „šķīstījiet rokas”. Tas atgādina Lk.15:20, kur pazudušā dēla tēvs (proti, Dievs) iznāk ārā, lai satiktu viņu – Viņš tuvojas viņam tāpat kā dēls tuvojas Viņam. Roku šķīstīšana un siržu skaidrošana, par ko vēsta 8.pants, kas ir uzvaras pār velnu pamatā, ir „mazgāšana ūdenī caur vārdu” (Ef.5:26) un svētīšanā caur vārdu (Jņ.17:17). Dieva vārds uzvar velnu, proti, mūsu viltīgo sirdi, kā mēs to tik daudzkārt esam pieredzējuši; Vārds iedarbojas uz sirdi.
   
5. 
   Stāšanās pretim velnam liks viņam bēgt. Tātad pastāv likumsakarība starp stāšanos pretim un bēgšanu – kristiešiem jābēg no velna, lai glābtos no tā un pretotos tam. Jēzus mācīja kristiešus bēgt no jūdu sātana, kas izpaužas kā aktīvas vajāšanas veidā, tā arī centienos tos maldināt mācības jautājumos (Mt.10:23; Ap.d.13:50-51; arī Jņ.10:5). Mateja 24:16 viņš brīdināja tos bēgt no romiešu sātana.
   
6. 
   Kristieši stājās pretim jūdu sātanam Ap.d.6:10 – „tie nespēja pretoties gudrībai un garam, ar kādu viņš (Stefans) runāja”. Lūkas 21:12 & 15 rāda, ka viņi pretosies kā jūdu tā romiešu velniem: „tie savas rokas pacels pret jums…nododot jūs sinagogās (jūdu velns) un cietumos, vedot jūs ķēniņu un valdnieku priekšā (romiešu velns)…Es jums došu vārdus un gudrību, kam visi jūsu ienaidnieki nevarēs pretī stāvēt”.
   

Mēs jau izteicām pieņēmumu, ka Ef.6:11-13 attiecas kā uz romiešu, tā arī uz jūdu sistēmām, kas radīja ļaunās vajāšanas dienas kristiešu baznīcai. „Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā (Ef.6:13) un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt”, proti, baznīca spēs izcīnīt cīņu kā ar jūdu, tā arī ar romiešu sistēmām.

1.Pētera 5:8

1. Mūsu lielākais pretinieks ir mūsu ļaunās tieksmes.

2. 1.Pētera 5:5-10 ir daudz saskares punktu ar Jēkaba 4:7-9; daži no tiem doti sekojošajā tabulā:

Jēkaba 4:6-11	1.Pētera 5:5-9
„Tad nu padodieties Dievam…”	„apjozieties ar pazemību…”
„Zemojieties Tā Kunga priekšā, tad Viņš jūs paaugstinās.”	„Tad nu pazemojieties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā.”
„Neaprunājiet, brāļi, cits citu.”	„Par visām lietām, lai jums būtu sirsnīga mīlestība citam pret citu.”
„Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību.”	„Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību.”
„Stājieties pretim velnam.”	„Tam (velnam) turieties pretī stipri ticībā.”

Tātad velns, kā tas definēts Jēkaba 4:7, ir tas pats, kas 1.Pētera 5:8, proti, mūsu ļaunās kārības, kā arī romiešu un jūdu sistēmas.

3. 
   1.Pēt.5 kontekstā Pēteris piekodina kristiešiem ganīt Dieva ganāmo pulku „no sirds” (2.p.), būt „pazemīgiem” (5.p.), mest malā zūdīšanos par pasaules lietām (7.p.). Tas viss attiecas uz 8.pantā izteikto brīdinājumu būt modriem attiecībā uz velnu, tas ir, neļaut sirdsprātam ieslīgt lepnībā un padoties miesas kārībām. Tā mēs atkal redzam, ka velns var attiekties uz ļauno sirdsprātu cilvēkā. Tādēļ 9.pants mierina kristiešus, sakot, ka visi brāļi pasaulē pārdzīvo tās pašas ciešanas – visi ticīgie visur pasaulē cieš no mūsu kārību velna un mūs varētu mierināt tas, ka mūsu kārdinājums ir īpaši stiprs.
   
4. 
   Stāšanās pretim velnam ir mūsu ticības nelokāmībā, proti, „vienas ticības”, ko pauž Dieva vārda mācība (Ef.4:4-6). Vārds var uzvarēt velnu. Tā kā vārds uzvar arī mūsu ļaunās tieksmes, tad mēs varam secināt, ka runājot par velnu, mēs domājam par šīm ļaunajām tieksmēm. „Viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība” (1.Jņ.5:4). Tādā veidā „pasaule” tiek pielīdzināta „velnam”. 1.Jņ.2:16 tiek nosaukts viss, kas ir no pasaules – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība.
   
5. 
   Ka velns, kuram kristiešiem jāstājas pretim, ir arī romiešu un jūdu sistēmas, mēs parādījām, apskatot Jēkaba 4:7. Pavērojiet, ka lauva pārstāv ļaunos valdniekus Sal.pam.19:12; 20:2; 28:15; Cef.3:3; Ecēh.22:25. Pāvils romiešu vajāšanas pielīdzina lauvas rīkles tuvumam (2.Tim.4:17).
   
6. 
   1.Pēt.5:9: „Tās pašas ciešanas ir uzliktas jūsu brāļiem pasaulē”. „Pasaule” nereti attiecas uz romiešu pasauli – Romas impērijas velna laikā nepārtraukti turpinājās kristiešu vajāšanas (it īpaši imperatoru Nerona un Diokletiāna valdīšanas laikā). Mēs jau agrāk runājām par velna saistību ar romiešu valdniekiem un to centieniem rast jebkuru iespēju, lai apkaunotu kristiešus. Tas pats attiecas arī uz jūdu sistēmu, lai atceramies, kā jūdi uzmācās Kristum ar jautājumiem, „slepeni glūnēdami, vai neizdosies Viņu noķert kādos vārdos” (Lk.11:54), un jūdaisti vēlējās „pierādījumu” tam, ka Pāvilā runā Kristus (2.Kor.13:3).
   
7. 
   Par jūdu sātana locekļiem teikts, ka tie „staigā apkārt”, tāpat kā 1.Pēt.5:8 tas teikts par velnu (piem., Jņ.12:35 un konteksts; Rom.14:15; 2.Kor.4:2).
   
8. 
   Šajā fragmentā jābūt atsaucei uz Ecēh.22:25: „Tās valdnieki bijuši kā rūcēji un laupījuma kārīgi lauvas, tie norijuši cilvēku dzīvības, salaupījuši bagātību un mantu, tie vairojuši tur atraitņu skaitu”. Tas attiecas uz grupu jūdu atkritēju Jeruzalemē, kas zem praviešu maskas nodarbojās ar nācijas morālo iznīcināšanu. Tie patiesi bija jūdaistu pirmā gadsimta velna spoguļattēls rūcoša lauvas veidolā. Ievērojiet, ka tie vēlējās atņemt tās „dārgumus”. Vai tā varētu būt tikai sakritība, ka vārds „dārgumi” un „dārgs” atkārtojas vismaz septiņas reizes Pētera vēstulēs, aprakstot kristiešu ticības dārgumus, kurus jūdaistu velns centās iznīcināt? Šie vārdi sastopami vēl tikai kādas desmit reizes visā Jaunajā Derība.
   
9. 
   Vārds „pretinieks” šajā pantā var nozīmēt „pretinieku tiesā” un tādēļ varētu būt lietots kristiešu apspiešanas Romas tiesas sistēmas (velna) ietvaros kontekstā. Pētera vēstuļu tēma ir brīdināt kristiešus par gaidāmo vajāšanu laiku no romiešu / jūdu sātana puses (1.Pēt.5:9; 4:12;16-19).
   
10. 
    Grieķu vārds, kas šeit tulkots kā „pretinieks” nav tas pats vārds, kuru tulko kā „sātans”. Tas sastopams Lk.12:58: „Jo ja tu ar savu pretinieku ej pie priekšnieka (vajāšanu laikā, 53.p.), centies ar viņu vēl ceļā izlīgt, lai viņš tevi nevestu pie soģa un soģis tevi nenodod uzraugam, un uzraugs tevi neiemet cietumā”. Līdzīgi arī Mateja 5:25: „Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā , ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā”. Pretinieks šajā gadījumā ir „tavs brālis” (Mt.5:24). Salīdzinot šos pantus Mateja 5:25 un Lūkas 12:58, iznāk, ka pretinieks ir brāļu vidū. Taču 1.Pēt.5:8 pretinieks aprakstīts ka rūcošs lauva, „pretinieks tiesā”. Tas varētu norādīt uz to, ka ārējās vajāšanas no romiešu un jūdu valdniekiem bija saistītas arī ar brāļiem eklēsijā, kas sadarbojās ar tiem, kas sabalsojas ar 1.Pēt.5:8 velnu, kurš meklē, ko tas varētu aprīt, jo jūdaisti eklēsijas vidū meklēja katru iespēju, lai nodotu ticīgos romiešu un jūdu valdītāju rokās.
    

5-29 Saitēs saistīti tumsā
2.Pētera 2:4: „Jo arī eņģeļus, kas apgrēkojās, Dievs nesaudzēja, bet nometa tos pazemes tumšajās bedrēs, lai glabātu sodam”.

Jūdas 6: „Un eņģeļus, kas savu augsto stāvokli nebija nosargājuši, bet savu mājokli atstājuši, Viņš mūžīgās saitēs saistītus tur ieslēgtus tumsā lielās dienas tiesai”.

Vispārpieņemtā interpretācija

Šos pantus uztver kā pierādījumu tam, ka eņģeļi Ēdenē grēkoja un vēl arvien gaida tiem pienākošos sodu.

Komentāri

1. 
   Mēs parādījām nodaļā 2-1, ka eņģeļi, runājot par pārcilvēciskajām būtnēm, nevar grēkot. Bībele nerunā pati sev pretim.
   
2. 
   Ja šeit ir runa burtiski par eņģeļiem, tad tie nevar staigāt apkārt un likt cilvēkiem grēkot, jo tos tur ieslēgtus pazemes tumšajās bedrēs, tie nav ne debesīs, ne uz zemes.
   
3. 
   Jūdas vēstules konteksts netieši norāda uz to, ka Jūdas 6.pants attiecas uz visiem labi zināmu faktu: „Es jums, lai gan jūs jau visu zināt, gribu atgādināt…”. Nekur Bībelē nav rakstīts par eņģeļiem, kas apgrēkojušies Ēdenē; kā tad var to atgādināt šiem kristiešiem? Visi pārējie Jūdas minētie piemēri ir no Vecās Derības, kas bija visiem zināma, un 6.pants nav izņēmums.
   
4. 
   Nav nekāda norādījuma uz to, ka šīs lietas notika Ēdenē. Nav minētas arī kādas eņģeļu organizētas nekārtības pēc to apgrēkošanās – 6.pants norāda, ka tie tika uzreiz saistīti un ieslēgti pazemē. Radīšanas laikā „visi Dieva dēli (eņģeļi) gavilēja” (Ījaba 38:7) un tie redzēja, ka viss bija „ļoti labs” (1.Moz.1:31); nekā ļauna nekur nebija.
   
5. 
   Nodaļā 2-1 mēs redzējām, ka „eņģeļi” var attiekties arī uz cilvēkiem.
   
6. 
   Šos „eņģeļus” tiesās otrās atnākšanas „lielajā dienā”. Necienīgo sods tajā dienā būs pilnīga iznīcināšana (Mt.25:41); taču mēs zinām, ka eņģeļi nemirst un nav iznīcināmi (Lk.20:35-36). Eņģelis brīvi staigāja ar Daniēla draugiem degošajā ceplī (Dan.3:27-28). Mēs lasām, ka eņģelis parādījās Manua un „tiklīdz liesma no altāra pacēlās augšup pret debesīm, tā arī Tā Kunga eņģelis devās augšup altāra liesmā” (Soģu 13:20). Dievs dara „vējus par saviem vēstnešiem un uguns liesmas par saviem kalpiem” (Ps.104:4). Tādēļ šiem iznīcībai nolemtajiem „eņģeļiem” ir jābūt cilvēkiem, jo uguns neiznīcina eņģeļus.
   
7. 
   Jūdas 7 teikts, ka Sodoma un Gomora „ir noliktas par atbaidošu piemēru mūžīga uguns soda izciešanai” (proti, pilnīgai iznīcināšanai pēc tiesas – Mt.25:41). Tas netieši norāda uz to, ka eņģeļi, kas apgrēkojās, nolikti par piemēru, lai mēs zinātu, kas notiks ar tiem, kas nepakļaujas Dievam. Taču Bībelē nav pierakstu par grēcīgiem eņģeļiem Ēdenē – tad kā var šie 6.panta „eņģeļi” būt „nolikti par piemēru”? Nav arī norādes, ka Ādams un Ieva būtu pieredzējuši kāda nosodījumu. Atcerieties, ka grēks ienāca pasaulē „viena cilvēka vainas dēļ” – Ādama dēļ (Rom.5:12) – nevis kāda grēcīga eņģeļa dēļ.
   
8. 
   Ievērojiet, ka šajos pantos nav minēts ne velns, ne sātans.
   
9. 
   2.Pēt.2:9-11 teikts, ka „Tas Kungs prot…netaisnus paturēt mokām soda dienā…sevišķi tos, kas seko miesai kārībās, kas viņus apgāna, un nicina augsto varu…nebīstas no godības eņģeļiem, bet zaimo tos…kamēr eņģeļi nenosoda viņus, tos zaimodami Dieva priekšā”. Tas skaidri pasaka, ka apgrēkojušies eņģeļu līdzinieki ir netaisni cilvēki, kas seko miesai kārībās. Ka šie vīri nav eņģeļi parāda arī tas, ka viņi zaimo citus, kamēr eņģeļi to nedara. Pēteris nesaka ‘labie eņģeļi’ nedara, vienkārši „eņģeļi”, kas visi ir labi.
   
10. 
    „Saitēs saistīti tumsā” Salamana pamācībās 5:22-23 nozīmē nāvi. Tātad eņģeļi tagad ir miruši. Dievs tos „patur” līdz tiesas dienai. „Patur” grieķu valodā nenozīmē „turēt apcietinājumā”, tas drīzāk nozīmē, ka Dievs neaizmirst viņu nodarījumus un tie saņems pelnīto sodu Kristus otrās atnākšanas dienā.
    
11. 
    2.Pēt.2:1 iezīmē kontekstu 4.pantam: „Bet ir arī bijuši tautā viltus pravieši (Izraēlā, tuksnesī, salīdz. ar Jūdas 5.p.), kā arī jūsu starpā būs viltus mācītāji”. Tātad eņģeļi, kas apgrēkojās, izrādās attiecas uz viltus mācītājiem Izraēla vidū tuksneša klejojumu laikā. Ka Dievs „nepasargāja” šos grēcīgos „eņģeļus” saistāms ar to, ka Dievs „nepasargāja” no nāves grēcīgos izraēliešus tuksnesī (Ps.78:50). Patiesi, doma par to, ka Dievs „nepasargāja” nereti saistās ar Viņa attieksmi pret atkritēju Izraēlu: 5.Moz.29:20; Jer.13:14; 21:7; Ecēh.7:4,9; 8:18; 9:10. Eņģeļi, kas tiek „paturēti līdz tiesas dienai” saskan ar 2.Pēt.3:7 teikto, ka jūdu pasauli „glabā un uztur…bezdievīgo cilvēku tiesas un pazušanas dienai” mūsu ēras 70.gadā.
    
12. 
    Tiešais konteksts ir 2.Pēt.2:3 – jūdaistiem bija jāsaņem pēkšņa sodība (m.ē.70.gada holokaustā) – „kas jau sen viņiem nolemta, nekavējas nākt, un viņu posts nesnauž”. Un tad Pēteris spriež, ja Dievs nekavējās sodīt eņģeļus, kas apgrēkojās, tad arī uz jūdaistu sodību un postu nebūs ilgi jāgaida.
    

Ja eņģeļi bija pārcilvēciskas būtnes, kurām vēl arvien ir brīv staigāt apkārt, musinot cilvēkus uz grēku, un tie to ir darījuši kopš Ēdenes dārza laikiem, pirms 6 000 gadu, tad to sodības diena ir stipri aizkavējusies un tādēļ Pētera citētais eņģeļu ātrā soda piemērs 4.pantā šeit nav piemērojams.

Iespējamie paskaidrojumi

1. 
   Mēs jau atzīmējām, ka šis gadījums varētu attiekties uz cilvēku „eņģeļiem” kādā Izraēlas vēstures posmā, iespējams tuksneša klejojumu laikā, un tam būtu jābūt plaši pazīstamam un fiksētam ebreju vēstures dokumentos (proti, Vecās Derības pierakstos). Netaisno sods bija publisks, kas „nolika tos par piemēru” citiem. Divi simti piecdesmit draudzes vadoņu, vīru ar vārdu, sacelšanās pret Mozu tuksnesī Koraha, Datana un Abirāma vadībā, kā tas aprakstīts 4.Mozus grāmatas 16.nodaļā, šeit ļoti labi iederas.
   
2. 
   „Eņģelis” var nozīmēt „kalps”, „vēstnesis” (kā Jāņa mācekļi bija viņa vēstneši vai kalpi, Lk.7:24). 4.Mozus 16:9 apraksta sacēlušos kā draudzes „kalpus”. Septuagints (Vecā Derība grieķu valodā) lieto vārdu Aggelos kalpu vietā, un šo pašu vārdu tulko kā „eņģeļi” 2.Pēt.2:4. Viņi bija „savu mājokli atstājuši” (Jūdas 6); viņi bija vadoņi, bet vēlējās arī priesteru amatu (4.Moz.16:2 & 10). Tādēļ „zeme atdarīja savu muti un aprija viņus (4.Moz.16:31-33) kā dramatisks piemērs visiem, kas saceļas pret Dieva Vārdu. Tas bija īpaši dramatiski, jo līdz šim nekas tamlīdzīgs nebija noticis (4.Moz.16:30). Un tā, tagad tie ir miruši, „mūžīgās saitēs saistīti…(pazemes) tumsā” līdz „lielās dienas tiesai”. Jūdas 8.pants saka „tāpat arī šie” – jūdaisti „nicina augsto valdnieku, zaimo debess varas, piem., Jēzu un Pāvilu. Dumpinieki zaimoja Mozu un Āronu (4.Moz.16:11-14). „Nometa tos pazemes tumšajās bedrēs” (2.Pēt.2:4). „Pazemes tumšās bedres” šajā pantā grieķu valodā atbilst tartaroo, kas tiek lietots tikai vienu reizi Jaunajā Derībā. Šo vārdu lietoja grieķu pagānu mitoloģijā, lai aprakstītu pazemes tumšās bedres, kurās apglabā mirušos. 4.Moz.16:33 turpina traģisko notikumu atstāstu: „un tie dzīvi nogrima ellē (pazemes tumšajās bedrēs)…un zeme atkal aiz tiem aizvērās, un tie aizgāja bojā”.
   
3. 
   Ka tie aizgāja bojā un nepalika dzīvi uzrāda arī šī notikuma komentārs 73.psalmā. Šeit Asafs apraksta, ka viņš „gandrīz būtu paklupis” (2.p.), jo viņam bija licies, ka bezdievjiem pārāk labi klājas. Tad, templī ienācis, „es iedziļinājos Dieva noslēpumos un kļuvu uzmanīgs uz to, kāds gals viņus sagaida” (17.p.). Tas notika tāpēc ka 250 dumpinieku ogļu trauki pēc viņu nāves tika pārkausēti un izkalti skārda plāksnēs, kas pārvilktas pāri altārim – vēl viena norāde uz to, kā apgrēkojušos eņģeļu liktenis bija „nolikts par atbaidošu piemēru” draudzei (Jūdas 7.p.). Asafs, skatoties uz tām, droši vien, atcerējās šo ļauno vīru likteni. Viņš atcerējās dumpiniekus, eņģeļus, kas apgrēkojās, „tiešām, Tu viņus nostati uz slidena ceļa un liec viņiem gāzties (kad zeme tos aprij), ka viņi iet postā (18.p.) – tādēļ viņi nav dzīvi, bet tāpat kā Sodoma ir iznīcināti mūžīgā ugunī, proti, pilnīgi un pavisam, tieši tāpat kā šie „eņģeļi” (Jūdas 6-7.pp.).
   
4. 
   Par gāšanos pazemes tumšajās bedrēs runāts arī Ecēh.31:16-18 kā par Ēģiptes ķēniņa sodu. Taču burtiski Ēģipte netika nogāzta no debesīm. Atsauce uz Ēģipti parāda, ka attieksme pret jūdu atkritējiem tuksnesī ir tāda pati kā pret ēģiptiešiem – jo viņu sirdis bija atgriezušās Ēģiptē.
   

5-30 Mozus miesas

Jūdas 9: „Turpretim virseņģelis Miķelis, kad viņam bija Mozus miesas dēļ cīņa ar velnu, neiedrošinājās par viņu izteikt zaimu spriedumu, bet tikai sacīja: Tas Kungs lai tevi soda!”

Vispārpieņemtā interpretācija

Šo pantu citē kā pierādījumu velna kā atsevišķas būtnes pastāvēšanai, apgalvojot, ka šeit aprakstīts strīds starp velnu, kā vienu no eņģeļiem, ar virseņģeli.

Komentāri

1. 
   Šeit nav nekādas netiešas norādes uz to, ka „velns” būtu eņģelis. Tā kā Bībelē tiek uzsvērts, ka visi eņģeļi ir vienoti un paklausīgi Dieva vārda balsij (Ps.103:19-21; 148:2; Ebr.1:14), nekādi strīdi starp eņģeļiem debesīs nav iespējami.
   
2. 
   Debatēs mēs jau parādījām, ka vārdi „velns” un „sātans” var attiekties arī uz parastiem cilvēkiem.
   
3. 
   Šo velnu interesēja Mozus miesas, nevis cilvēku tā saucamā „nemirstīgā dvēsele” (kas vispār neatbilst Bībeles mācībai par dvēseli).
   
4. 
   Ir izteikta līdzība starp Jūdas vēstuli un 2.Pētera vēstules 2.nodaļu. Tā piemēram, līdzīgi Jūdas 9.pantam 2.Pēt.2:11 teikts: „kamēr eņģeļi, kaut gan tie stiprumā un spēkā lielāki, nenosoda viņus, tos zaimodami Tā Kunga priekšā”. Pēteris „velna” vietā saka „viņi” – ar to norādot, ka runa ir par ļaužu grupu. 2.Pēt.2:10-12 skaidri pasaka, ka „viņi” ir netaisnie cilvēki.
   
5. 
   Tāpat kā Jūdas 6.pants šis pants lasāms 5.panta kontekstā – „es jums…gribu atgādināt”. Tātad Jūda atgādina tiem notikumus Izraēla vēsturē, no kuriem būtu jāmācās. Tai ir jābūt atsaucei uz Bībelē aprakstītajiem notikumiem. Tāda notikuma atstāsta, ka velns, kuru sauktu par eņģeli, strīdētos ar citu eņģeli, Bībelē nav.
   
6. 
   Virseņģelis Miķelis teica: „Tas Kungs lai tevi soda”. Ja ir tāda pārcilvēciska būtne, vara vai spēks, kuru sauc par velnu, kas liek cilvēkiem grēkot un darīt, ko nevajaga, tad nav nekādu pierādījumu tam, ka tas būtu bijis kādreiz sodīts, jo grēks un posts aug augumā.
   

Iespējamie paskaidrojumi

1. 
   Atsauce uz velnu šeit nav būtiski svarīga. Šī fragmenta mērķis ir parādīt, ka eņģeļu runa ir pieklājīga un pazemīga pat tad, kad viņi runā ar cilvēkiem, kurus viņi pazīst kā netaisnus. Viņi neizrāda personisku atriebības kāri, bet saka: „Tas KUNGS lai tevi soda”. Jūdaisti „zaimo debess varas”, taču virseņģelis Miķelis „neiedrošinājās par tiem (velnu) izteikt zaimu spriedumu”, proti, viņš neizteica skarbus vārdus, kā to darīja viņi. Līdzīgi, 2.Moz.33:9-11 teikts, ka eņģelis runāja ar Mozu „vaigu vaigā, kā kāds sarunājas ar savu draugu”, proti, mierīgā un draudzīgā veidā. Jāatceras, ka šī balss deva arī Mozus „bauslības uguni”, un tā nebija skarba balss, kā varētu secināt no dažām stāstījuma detaļām. Tāpat arī Elija dzirdēja eņģeli runājam „lēnā balsī” (1.Ķēn.19:12 salīdz. ar Ījaba 4:16).
   
2. 
   Šim pantam ir bezgala daudz saskares punktu ar Caharijas 3, tādēļ jādomā, ka Caharijas 3.nodaļa ir šī panta vēsturiskais fons, ko Jūdas vēstules lasītāji pratīs novērtēt:
   

Caharijas 3:1-2: „Un Tas Kungs man ļāva redzēt augsto priesteri Jozuu stāvam Tā Kunga eņģeļa priekšā, un sātans stāvēja viņam līdzās pa labi, lai viņu apsūdzētu. Un Tā Kunga eņģelis teica sātanam: Tas Kungs lai norāj tevi, sātan! Jā, tiešām,lai liek tev klusēt Tas Kungs, kas izredzējis Jeruzālemi! Vai šis vīrs nav no uguns izrauta apdegusi pagale?”

Visspilgtākās paralēles ir:

Caharijas 3	Jūdas
Tā Kunga eņģelis	Virseņģelis Miķelis
Sātans	Velns
Tas Kungs lai norāj tevi	Tas Kungs lai tevi soda
No uguns izrauta apdegusi pagale (1-2.pp.)	Glābiet, no uguns izraudami (9. & 23.pp.)

Caharijas 3 konteksts bija ebreju atgriešanās Jeruzalemē Ezras un Nehemijas vadībā. Viņi strādāja pie tempļa atjaunošanas, lai atjaunotu Dieva pielūgsmi tajā. Taču „tās zemes iedzīvotāji mēģināja traucēt Jūdas tautas rokas to darbā un iebiedēt viņus, lai viņi to neceļ” (Ezras 4:4), proti, tie rīkojās kā sātani – Jūdas tautas pretinieki. Ezras 4:1 tā arī teikts: „Jūdas un Benjamīna pretinieki”. Viņi uzrakstīja apsūdzības rakstu Persijas ķēniņam pret (jaunajiem) Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājiem” (Ezras 4:6). Ebreju vārds „apsūdzība” ir radniecisks tam, kas tulkots kā „sātans”. Caharijas 3:8 skaidri teikts, ka 1.un 2.pantā minētie ir „vīri, kam priekšvēstījuma nozīme”, proti, mums tie ir jāinterpretē. Tātad, sātani – pretinieki – stāvēja eņģeļa priekšā kopā ar augsto priesteri Jozuu, kam „mugurā bija netīras drēbes” (3.p.) un bez mitras galvā (5.p.).

Ar to ir teikts, ka zemes iedzīvotāji, sātans, sūdzējās Dievam, kas bija eņģeļa veidolā, ka jaunais jūdu augstais priesteris nav patiesi īstais priesteris, viņam nebija attiecīga tērpa (iespējams, tas tika nozaudēts gūsta laikā). Eņģelis saka sātanam: „Lai Dievs tevi soda” un pavēl ietērpt viņu priestera drānās un uzlikt cepuri galvā (4. & 5.pp.), parādot ar to, ka Dievs viņu pieņem. Sūdzības pamatā bija doma, ka Dievs nebija vēlējis, lai ebreji atjaunotu Jeruzalemi, ka viņi to darīja bez Dieva ziņas. Taču eņģelis saka, ka Tas Kungs ir „izredzējis Jeruzālemi” tieši tāpat kā Viņš ir izredzējis Jozuu par augsto priesteri. Tādējādi, Jozua pārstāv Jeruzalemi. „Vai šis vīrs nav no uguns izrauta apdegusi pagale?” eņģelis jautā sātanam par Jeruzalemi. Tas citēts Jūdas 23 attiecībā uz grēkus nožēlojušajiem grēciniekiem. Tas, ko eņģelis patiesībā saka ir: ‘Jeruzaleme ir nožēlojusi grēkus, tādēļ Es esmu izrāvis tos no soda uguns un iznīcības, tādēļ jums nav pamata domāt, ka Jeruzaleme un ebreji ir tik grēcīgi, ka nevarētu atgriezties savā zemē ar Manu svētību.
Jūda saka, ka vārdu cīņa starp eņģeli un sātanu – tiem, kas pretojās tempļa atjaunošanai – bija „Mozus miesas dēļ”. Tādēļ šis izteiciens varētu attiekties vai nu uz jūdu tautu vispār, tāpat kā kristiešu baznīca ir „Kristus miesa” (1.Kor.12:27), jo mēs uz to raugāmies kā uz piemēru, lai nesekotu „grēkam pakļautai miesai” (Rom.6:6) vai arī uz augsto priesteri Jozuu. Jozua bija „Mozus miesa” tai nozīmē, ka „miesa” var tēlaini attiekties uz „kalpu”, piem., Atklāsmes 18:13; Ebrejiem 10:5; Psalmi 40:6; un 2.Moz.21:2-6, kā arī Rom.6:6, kur „grēkam pakļautā miesa” droši vien nozīmē „grēka kalps”. Tātad par augsto priesteri var teikt, ka tas bija Mozus kalps.

3. 
   Cits pieņēmums varētu būt, ka „Mozus miesa” domāta kā burtiska Mozus miesa. Virseņģelis Miķelis bija Izraēla eņģelis (Dan.12:1), kas tos veda caur tuksnesi uguns un mākoņa stabā (2.Moz.23:20-21). Vārdu cīņa varētu būt bijusi starp eņģeli un jūdu grupu - „velnu” – kas gribēja ņemt līdzi Mozus miesas. Taču eņģelis to apglabāja un nevienam neteica, kur atrodas viņa kapa vieta (5.Moz.34:6). Atcerieties, ka Jāzepa kaulus Izraēla bērni izveda no Ēģiptes uz Kānaānu (Jozuas 24:32), kā arī Jēkaba un divpadsmit ciltstēvu kaulus (Ap.d.7:15-16). Un mēs zinām, ka Izraēlas ķēniņu mirušās miesas tika lietotas nepiedienīgiem rituāliem (Ecēh.43:7). Tādēļ varētu domāt, ka daži vēlētos arī Mozus miesas ņemt līdzi uz zemi. Ebreji piešķīra lielu nozīmi tam, ka viņu vadoņu mirušās miesas atrodas fiziski pie viņiem – tos pat nosoda par to, ka viņi ievietoja ķēniņu miesas templī (Ecēh.43:7-9).