Īstenais nelabais ko Bībele saka par velnu

5-11 Sātans noņem Vārdu
Marka 4:15: „Bet šie ir tie, kas ceļmalā, kur vārds top sēts, pie kuriem, kad tie to ir dzirdējuši, tūdaļ nāk sātans un noņem viņu sirdīs sēto vārdu”.
Vispārpieņemtā interpretācija

Sātans ir persona, kas nedod mums būt taisniem.

Komentāri

1. 
   Ja tas tā būtu, tad mēs neko nevaram darīt, lai apturētu sātana darbību; „tad esam visnožēlojamākie cilvēki” (1.Kor.15:19).
   
2. 
   (Ps.119:11). Jēzus parādīja vārda spēku, pārvarot velnu tuksneša kārdinājumu laikā. Neviena būtne nevar sacensties spēkā ar Dieva vārdu, jo citādi jau Dievs mums nebūtu devis Savu vārdu par stiprinājumu – „bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem (piem., „Gara zobenu, tas ir, Dieva vārdu”), lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām” (Ef.6:11 & 17)
   
3. 
   „Nāk” sātans nenozīmē, ka ierodas kāda būtne: 19.pantā teikts „citas kārības – proti, īstenais nelabais – iemetas un noslāpē vārdu” (Ef.6:11 & 17).
   

Piedāvātie skaidrojumi

1. 
   Tikai mūsu pašu pakļaušanās mūsu ļaunā sirdsprāta kārībām var noslāpēt vārda iedarbību uz mums. Mūsu „sātans” ir mūsu pašu nevēlēšanās rīkoties saskaņā ar Dieva vārdu, kuru izraisa mūsu ļaunās iekāres. Mēs paši esam mūsu sātani (pretinieki).
   
2. 
   Mateja 13:19 teikts, ka sātans noņem to sirdīs sēto vārdu, kas to nesaprot (Mt.13:14-15). Tātad tikai dzirdēt Bībeles vēstījumu un nepiedomāt pie tā ir parastais sātana – mūsu ļauno kārību – darbības veids.
   
3. 
   Skat 2-4 „Jūdu Sātans”, kur dota vēl viena šīs līdzības interpretācija.
   

5-12 Sātans kā zibens
Lūkas 10:18: „Viņš sacīja: ‘Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam!’”
Parastā interpretācija

Tas norāda, ka sātans kādreiz bijis debesīs.

Komentāri

1. 
   Mēs jau runājām par to, ka neviena ļauna būtne nevar atrasties Dieva tuvumā debesīs (Ps.5:5,6; Hab.1:13).
   
2. 
   Jēzus runā tēlainajā līdzību valodā – „kā zibeni no debesīm krītam” – tā varēja raksturot ‘sātana’ kritienu. Zibens nāk no debesīm kā no augstākas vietas virs zemes, nevis no Dieva mitekļa.
   
3. 
   Ir grūti saistīt šo vietu ar pasaules valdnieka izraidīšanu, jo tas notika Kristus nāves brīdī (pievērsiet uzmanību vārdam „tagad” Jņ.12:31), un šis sātana kritiens attiecas uz Jēzus kalpošanas laiku.
   
4. 
   Saskaņā ar vispārpieņemto uzskatu, sātans nokritis no debesīm Ēdenes dārzā, tā kā viņš jau Ījaba laikā atradās uz zemes, taču Jēzus redz viņu krītam Savā laikā.
   
5. 
   Ja ļauna būtne ar savu sekotāju pulku burtiski nokrita uz zemes, kāpēc to redzēja tikai Jēzus un mācekļi neko neredzēja? Kāpēc nav vairāk nekādu ziņu par šo dīvaino atgadījumu?
   
6. 
   Tēlaini izsakoties, ‘krist no debesīm’ nozīmē zaudēt autoritāti, piemēram, Jes.14 to lieto, runājot par Bābeles ķēniņa likteni. Skat arī Raudu dziesmu 2:1 un Jeremijas 51:53.
   

Iespējamie paskaidrojumi

1. 
   Mācekļi atgriezās, priecīgi stāstot cik daudz cilvēku tie ir izdziedinājuši (Lk.10:17), viņi bija pārņemti no tās varas pār slimībām, kas viņiem bija dota Jēzus vārdā (20.p.). Patiesais slimību iemesls ir mūsu grēkiem pakļautā daba. Ka grēks ir slimības pirmcēlonis ir uzsvērts Mt. 9:12 un 12:11, kur noklīdusī avs, nepārprotams grēcinieka simbols, (Mt.18:13) ir pielīdzināta slimniekam. Šis princips ir rezumēts Mateja 9:5 „Kas ir vieglāk – vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, - vai sacīt: celies un staigā?” Un tā, Jēzus teica: „Es redzēju Sātanu krītam”, proti, ‘pēc Manām domām, vissvarīgākais ir tas, ka grēka vara tiek pārvarēta”.
   
2. 
   Tam jābūt saistītam ar 15.pantu: „Un tu, Kapernauma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tu tiksi līdz ellei nogāzta”. Vai ar to Jēzus domā, ka ‘sātans’, miesīgā dzīve, kura tik spilgti izpaudās Kapernaumā, tiek pārvarēta? Ievērojiet, ka Kapernauma bija „paaugstināta” ebreju acīs. Tā kā „sātans” nereti tiek attiecināts uz jūdaisma sistēmu (2-4 „Jūdu sātans”), varbūt Jēzus pielīdzina Kapernaumu ‘sātanam’ un, komentējot kā grēks šīs sistēmas pamatā tiek pārvarēts, sludinot evaņģēliju.
   

5-13 Sātans iegāja Jūdā
Lūkas 22:3: „Bet sātans bija iegājis Jūdā, kuru sauca par Iskariotu un kurš bija viens no tiem divpadsmit”.
Skat 2-4 „Jūdu sātans”
Pie viena pievērsiet uzmanību tam, ka vārds „ieiet” ir lietots pārnestā nozīmē Mt.25:21 „Ieej sava kunga priekā”, „ieeita pa šaurajiem vārtiem” (Mt.7:13), ienākt citu darbā (Jņ.4:38). ‘Sātans’ ieiet cilvēka sirdī tai nozīmē, ka „kārības iemetas” viņa sirdī (Mk.4:19); šajā nozīmē mēs varam „krist kārdināšanā” (Lk.22:46).
Saistība starp Jūdu un ‘Sātanu’ izgaismojas, pārdomājot Lūkas komentāru, ka Jūda „sāka meklēt izdevību [eukairan], lai Viņu nodotu” (Lk.22:6). Bet Lūka pirms tam lieto to pašu vārdu Lk.4:13, aprakstot, kā ‘velns’ tuksneša kārdinājumu laikā atstāja Kungu „līdz turpmākam (izdevīgam) laikam” [achri kairou]. Kunga uzvara tuksnesī sagatavoja Viņu uzvarai pār ‘velnu’, kuru Viņš sasniedza krusta ciešanu rezultātā. Kārdinājums ‘nokāpt no krusta’ bija kārdinājuma mesties lejā no tempļa jumta atkārtojums. Jāņa evaņģēlijs atkārto citos evaņģēlijos atstāstīto, taču citiem vārdiem. Mt.26:46 Kungs komentē Jūdas atnākšanu ar vārdiem: „Celieties, ejam! Redzi, kas Mani nodod, ir klāt.” Bet Jņ.14:30,31 teikts: „nāk šīs pasaules valdnieks [ar nozīmi: ļaunais, velns]…celieties, iesim no šejienes!”. Jānis izvēlas mitoloģisko sātana tēlu attiecināt uz reālu personu ar reālām attieksmēm un grēcīgiem nodomiem – proti, uz Jūdu, kas ir ‘Sātana’ / ‘Velna’ / ‘šīs pasaules valdnieka’ iemiesojums.
Mēs varam arī nepievērst pienācīgu uzmanību zīmīgajiem Kunga vārdiem, kas doti Mk.14:21 pierakstā un skaidri runā par to, ka Jūda personīgi ir tas, kas vainīgs Viņa nodevībā un ka viņš saņems attiecīgu sodu – neskatoties uz to, ka Lk.22:3 teikts, ka viņš to darīja, jo sātans [jūdaisms] bija ‘viņā iegājis’. Lai ko tas arī nozīmētu, tas nenozīmē, ka cilvēku nevar vainot nodarītajā, cilvēkam ir personīgi jāatbild par saviem darbiem.
Jņ.13:2 tulkojums no grieķu valodas ir problemātisks. „Kad jau velns Jūdam…bija sirdī iedevis” nav gluži tas pats, kas teikts grieķu tekstā. Ievērojamais Bībeles pētnieks un grieķu valodas zinātājs C.K. Barrats uzstājīgi apgalvo, ka ‘velns iedvesis savai sirdij [proti, velna sirdij], ka Jūdam ir jānodod Jēzus’ (1). Ja mēs pieturamies pie parastā uzskata par velnu kā atsevišķu būtni, tad šis tulkojums nemaz nav saprotams. Tādēļ vairums vispārpieņemto tulkojumu ignorē šo acīmredzamo grūtību un atļaujas nepieturēties pie oriģinālā teksta. Taču viss top skaidrs, ja mēs ‘velnu’ saprotam kā iekšēju cilvēka sirdsprāta kārdinājumu. Doma par Jēzus nodošanu radās Jūdas velnišķīgajā prātā; viņš pats iedvesa sev šo domu it kā pasvītrojot, ka viņš pats no sevis par to iedomājās tieši tāpat kā vēlāk [analoģiskā incidentā] par Ananiju un Sapfiru simboliski teikts, ka sātans piepildīja to sirdis.
Tātad precīzais Jņ.13:2 tulkojums atbalsta mūsu pamattēzi par velnu – tas pasvītro, ka Jūdas sirds bija pie vainas, tā viņam iedvesa domu par Jēzus nodošanu, un neviens cits pie tā nav vainojams. Ievērojiet, kā Kungs uzrunā Jūdu: „Ko tu dari, to dari drīz”, ar pārliecību, ka Jūda rīkojas, skaidri apzinādamies, ko viņš dara. Un arī Mk.14:21: „Bet vai tam cilvēkam, kas Cilvēka Dēlu nodod! Šim cilvēkam būtu labāk, ka tas nemaz nebūtu dzimis.” Šie divi panti vien jau liek saprast, ka Jūda nav nekāds robots, nedz marionete, kuru sātans dancina. Viņš bija pilnībā atbildīgs par savu rīcību, viņam bija izvēles brīvība, tādēļ arī Kungs viņu tā uzrunāja.
Piezīmes

1. 
   C.K. Barratt, The Gospel According to St. John (Philadelphia: Westminster, 1978) p.365. Šo Barata uzskatu atbalsta arī D.A. Carson, Divine Sovereignity and Human Responsibility (London: Marshall, Morgan & Scott, 1981), p.131.
   

5-14 Pēteris un sātans
Lūka 22:31: „Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus.”
Skat 2-4 „Jūdu sātans”.
Līdz ar komentāriem par šo pantu jāpievērš uzmanība Kunga jau iepriekš izteiktajam brīdinājumam, ka jūdu sātans aktīvi darbosies, lai aizgrieztu mācekļus no Patiesības ceļa: „Vai pasaulei (evaņģēlijos nereti attiecībā uz jūdaisma pasauli) apgrēcības dēļ!...Bet vai tam cilvēkam, caur ko nāk apgrēcība!…bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem (mācekļiem – Cah.13:7 salīdz. ar Mt.26:31), kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā” (Mt.18:6,7). Tas atsauc salīdzinājumu ar „vai tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu!…Tam būtu labāk, ka nemaz nebūtu dzimis” (Mt.26:24). Ievērojiet, ka šī mācekļu apgrēcība jūdaisma pasaules un tās kalpa Jūdas iespaidā notika ap Kristus sagūstīšanas laiku (Mt.26:31); tieši par to izskan Lk.22:31 brīdinājums visiem mācekļiem, kurš izrādījās tik pravietisks attiecībā uz Pēteri tikai dažas stundas pēc Kunga sagūstīšanas. Un vēl viens pierādījums tam, ka „pasaule”, kas izraisīs šīs apgrēcības, ir jūdaisma pasaule ir atrodams, kad salīdzinām Mt.13:38 & 41 (un salīdz. piezīmes par šiem pantiem nodaļā „Jūdu Sātans”).
5:15 Jūsu tēvs velns
Jāņa 8:44: „Jūs esat no sava tēva – velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs”.
Vispārpieņemtā interpretācija

Velns ir būtne, kurai ir bērni, un tie ir grēcīgie cilvēki. Tie klausa tam, ko viņš tiem liek darīt. „No paša sākuma” pieņem kā atsauci uz čūsku Ēdenē.

Komentāri

1. 
   Vietniekvārda „viņš” lietojums nenorāda uz to, ka velns būtu dzīva būtne. „Gudrība” tiek personificēta kā sieviete – mājas cēlēja (Sal.pam.9:1). Cilvēka kārības tiek personificētas kā cilvēks – kārdinātājs. Ja cilvēka kārības tiek personificētas, tad nav grūti iedomāties arī kādu personu – sātanu mūsu pretinieka lomā.
   
2. 
   Šeit nav nekādas speciālas atsauces uz čūsku Ēdenē.
   
3. 
   Mūsu grēki iziet no iekšienes, kur rodas visādas kārības (Mk.7:21-23; Jēkaba 1:14; Jer.17:9). Mūsu viltīgā sirds – īstenais nelabais – ir mūsu grēku un kārību tēvs. Jūsu „tēva (velna) kārības” tādējādi ir jūsu viltīgās sirds kārības – īstenais velns.
   
4. 
   Velns ir slepkava. Un „neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvību” (1.Jņ.3:15). Tādēļ velnam ir jāmirst – bet tā kā eņģeļi nemirst (Lk.20:35-36), tie ir nemirstīgi un tie patur sevī mūžīgo dzīvību, tad runa nav par eņģeli.
   
5. 
   Komentējot Marka 4:15, mēs secinājām, ka Velna bērni ir tie, kas iet savu kārību pavadā – proti, īstenā nelabā pavadā.
   
6. 
   „Jūs darāt, ko esat dzirdējuši no sava tēva” (velna), 38.p. Ebreji nekad nebija redzējuši burtisku būtni vārdā Velns, kas norāda uz to, ka Jēzus atkal runāja līdzībās, nosaucot jūdaistus par velna bērniem.
   
7. 
   Kā velna bērni viņi arī darbojās, darīdami sava tēva darbus (41.p.), proti, turpinādami ģimenes tradīcijas.
   
8. 
   Ja velns ir slepkava, viņš nav nemirstīgs, jo komentējot šo pantu, Jānis vēlāk paskaidro [it kā jau tolaik būtu radušās domstarpības starp Jāņa evaņģēliju un viņa vēstuļu periodu]: „Neviens slepkava nepatur mūžīgo dzīvību” (1.Jņ.3:15). Eņģeļi ir nemirstīgi (Lk.20:36), tātad šis „slepkava” nebija ‘kritušais eņģelis’.
   

Iespējamie paskaidrojumi

1. 
   Rakstos it bieži tiek izmantoti jau agrāk Bībelē dotie raksturojumi, lai aprakstītu kādu cilvēku grupu. Tā, „nāves dzelonis ir grēks” (1.Kor.15:56) atsaucas uz čūskas dzeloni Ēdenē, tacu tas nenozīmē, ka nāve ir burtiska čūska – tās raksturīga īpašība ir dzelonis. Atklāsmes 12:9 lielo pūķi sauc par „veco čūsku”. Pūķis nevar būt vienā un tai pašā laikā arī čūska; bet tam bija raksturīgas tās īpašības, kas bija arī čūskai 1.Mozus grāmatā.
   
2. 
   Līdzīgi, velnu, jeb mūsu sirds kārības, kas izraisa un stimulē ļaunos nodomus, arī varētu raksturot kā čūsku, bet tas nenozīmē, ka čūska ir pats velns. Čūska bija „visviltīgākā” (1.Moz.3:1; 2.Kor.11:3); tas varētu būt jūdaistu raksturojuma pamatā, kad tie apspriedās, „kā Jēzu ar viltu saņemt un nokaut” (Mt.26:4). Čūska Ēdenē bija jūdaisma sistēmas pirmtēls; tas, ka viņi noslepkavoja Jēzu bija 1.Mozus grāmatā dotā pravietojuma izpildījums, ka čūskas dzimums (jūdaisma pārstāvētais grēks, Mt.12:34; Lk.3:7) iekodīs sievietes dzimumam, Kristum, papēdī (1.Moz.3:15).
   
3. 
   Jāņa 8:44 ir atsauce arī uz Kainu, pirmo slepkavu – „viņš no paša sākuma ir bijis slepkava”(1.Moz.4:8-9). Viņš „nestāv patiesībā”, jo viņš bija čūskas dzimuma tēvs, kurš izkropļoja patieso Dieva pielūgsmi (skat 1.Moz.6:2 interpretāciju: iespējamie paskaidrojumi, 4.punkts). Jāņa vēstulēs ir atsauces uz Jāņa evaņģēliju, un viens no piemēriem ir 1.Jāņa 3:12 & 15; tas apstiprina šo interpretāciju: „ne kā Kains, kas bija no ļaunā (proti, velna – Mt.13-19 salīdz. ar Mk.4:15) un nokāva savu brāli…Katrs, kas savu brāli ienīst (kā Kains), ir slepkava”. Taču taisnība, ka Jāņa 8:44 ir atsauce arī uz čūsku. Čūska bija pirmā, kas meloja, sakot „jūs mirt nemirsit” (1.Moz.3:4); čūska nestāvēja patiesībā; viņa bija slepkava tai ziņā, ka caur viņu nāve ienāca Ādama un Ievas dzīvē. „Viņš ir melis un melu tēvs”. Bet tāpat kā Kains nebija pārcilvēks, nebija velns, bet gan parasts cilvēks ar čūskai piemītošām rakstura īpašībām, kurš skaidri parādīja velnu – mūsu ļaunās kārības – tā arī velnam – mūsu ļaunajām kārībām piemīt čūskas rakstura īpašības (skat 1.Moz.3 sakarā agrāk dotos skaidrojumus). To, ka Dieva uguns aprija Ābela, bet ne Kaina upuri var salīdzināt ar to, kā uguns aprija Elijas upuri, tai laikā kad atkritēju Baala pielūdzēju upuris palika neskarts (1.Ķēn.18:19-40). Tas sasaista Kainu ar jūdu atkritējiem, proti ar Jūdu velnu.
   
4. 
   Pievērsiet uzmanību vārdiem „…viņš ir melis un melu tēvs”. Jēzus nesaka ‘viņš bija melis’. Kad mēs melojam, tas nāk no velna, tajā ziņā, ka mūsu ļaunās kārības ir tās, kas mudina mūs to darīt, nevis kāds spēks, kas būtu ārpus mums. Meli ir viena no tām lietām, kuras Jēzus nosauc (Mk.7:15, 21-23) izejam no cilvēka, nevis ieejam viņā no ārienes, viena no tām lietām, kas dzimst viņā. Velns ir „melu tēvs” tāpēc, ka tie rodas mūsos – un tieši tur arī ir atrodams bibliskais velns.
   
5. 
   „Melus runādams” – kad kāds runā melus, viņu uz to nekūda nekāda ārpusē stāvoša velnišķa būtne, tas velns, kas viņu kūda, īstenais nelabais ir viņā pašā dzimstošās ļaunās kārības. „Viltība”- proti, meli – iziet „no iekšienes, no cilvēka sirds” (Mk.7:21-22).
   
6. 
   Jāņa evaņģēlija 8.nodaļā Jēzus uzsver, ja jūdi patiesi paliktu Dieva vārdos, tad tie nemeklētu Viņu nokaut. Ir vērojams krass pretstats starp tiem, kas ir no Dieva un dzird Dieva vārdus un tiem, kas ir no velna, no ļaunā sirdsprāta. Cilvēka sirdsprāta tieksmes ik dienas vēršas uz ļaunu (1.Moz.6:5) un tikai turot Dieva vārdu sirdī, mēs varam apturēt tur dzimstošas ļaunās kārības – velnu – kas mūs vedina uz grēku. (Ps.119:11; Jēkaba 1:13-15):
   

2. 
   Tādējādi, Jēzus teica, ka jūdi ir slepkavas (tas ir, no velna – 44.p.), jo Jēzus vārdiem viņu starpā „nav vietas” (Jņ.8:37);
   
3. 
   „Kādēļ jūs Manu runu nesaprotat? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties Manos vārdos. Jūs esat no sava tēva – velna (43-44.pp.);
   
4. 
   Tāpēc ka Jēzus turēja Dieva vārdu sirdī, Viņš nebija melis, tāds kā jūdi, jo tie bija no velna (44.p.);
   
5. 
   „Patiesības nav viņā” (velnā – 44.p.), jo „Tavi vārdi ir patiesība” (Jņ.17:17). Tādēļ velns ir pretstatā Dieva vārdam. Jēzus teica: „Ja jūs paliekat Manos vārdos…jūs atzīsit patiesību” (Jņ.8:31-32);
   
6. 
   „Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva” (47.p.), proti viņi bija no velna (44.p.);
   
7. 
   „Man jūs neticat (45.p.), tāpēc ka Es runāju patiesību (Dieva vārdi ir patiesība – Jņ.17:17), jo (44.p.) „jūs esat no velna”, kas „nedzird Dieva vārdus”;
   
8. 
   Tādēļ velna dzimums ir mūsu kārības, kas rada grēku (Jēkaba 1:13-15; Mt.13:39). Ticīgie ir „atdzimuši ne no iznīcīgās sēklas, bet no neiznīcīgas, no dzīvā un paliekamā Dieva vārda” (1.Pēt.1:23; Jēkaba 1:18), no tā vārda sēklas, ko sludināja Kristus (Lk.8:11).
   

Tā iemesla pēc, ka mūsu ļaunās tieksmes tiek pārvarētas ar Dieva vārda palīdzību, tie, kas tāpat kā jūdi noliedz Dieva vārdu, dzīvos un rīkosies savu kārību iespaidā, tie patiesi būs „no sava tēva – velna”.

5-16 Velna nomāktie
Apustuļu darbi 10:38: „Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidījis nacarieti Jēzu, kas gājis apkārt, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos, jo Dievs bija ar Viņu”.
Skat komentārus par Mt.12:43-45, „Iespējamie paskaidrojumi”, 4.punkts.
5-17 Velna bērns
Apustuļu darbi 13:10: „Ak tu velna bērns, visas viltības un blēdības pilns, visas taisnības ienaidnieks, vai tu nemitēsies sagrozīt Tā Kunga taisnos ceļus?”
Skat paskaidrojumus par Jāņa 8:44 un nodaļu 2-4 „Jūdu Sātans”.
5-18 Sātana vara
Apustuļu darbi 26:18: „atvērt viņu acis, lai tie atgriežas no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva, un ticībā uz Mani dabū grēku piedošanu un mantojumu svēto pulkā”.
Vispārpieņemtā interpretācija

Šo pantu citē, lai „pierādītu”, ka velnišķā būtne, vārdā Sātans, tur visu pasauli neziņā par evaņģēliju.

Komentāri

1. 
   17.pants rāda, ka ar „tiem” ir domāti pagāni. Vai tāpēc mums būtu jādomā, ka ebreji nebija „sātana apspiesti”? Tanī laikā, kad Pāvils rakstīja, bija daudz grēcīgu ebreju, kuri apzināti vajāja kristiešus. Tātad šis pants nevar attiekties uz visu pasauli.
   
2. 
   Šeit nav nekādas speciālas norādes uz to, ka „sātans” būtu dzīva būtne.
   

Iespējamie paskaidrojumi

1. Šis pants iezīmē skaidrus kontrastus:

Atvērt viņu acis	(Viņi bija akli)
Lai tie atgriežas no tumsas	Gaismā
No sātana (grēka) varas	pie Dieva (salīdz. ar 1.Jņ.1:5)
(nav saņēmuši piedošanu)	dabū grēku piedošanu
(Pagāniem nav mantojuma ticībā uz „Izraēla cerību”)	(ebreji) ticībā dabū mantojumu svēto pulkā.

Dieva vārds ir gaisma (Ps.119:105) un saistīts ar atvērtām acīm (Ps.119:148). Mēs esam svētīti Dieva vārda patiesībā (Jņ.17:17). Apspriežot Jāņa 8:44, mēs parādījām, ka Dieva vārdam ir spēks pārvarēt sātana varu; proti, to varu, kāda ir mūsu ļaunajām tieksmēm pār mūsu grēcīgo sirdi. Tādēļ ‘sātans’ ir pretstats Dieva vārda gaismai – tas attiecas uz miesu, kas pretojas Vārda Garam.

2. Efeziešiem 4:17-20 šķiet tieši atsaucas uz šo fragmentu Ap.d.26:18; Efeziešiem 4:17-20: „Tad nu es jums piekodinu – Tas Kungs ir mans liecinieks – vairs nedzīvot tā, kā pagāni dzīvo sava sirdsprāta tukšībā savas nezināšanas dēļ, aptumšojušies savā sapratnē un atsvešinājušies dzīvībai, kas no Dieva, zaudējuši kauna jūtas un sākuši nodoties izvirtībai, sagandēdami savu dzīvi ar visādiem netiklības darbiem un mantkārību. Bet tā jūs Kristu neesat mācījušies…”. Tātad, sātana vara ir sirdsprāta tukšība, miesīgās tieksmes, kas valda pār mums nesaprašanas dēļ. Mateja 13:19 teikts, ka sātans (salīdz. ar Mk.4:15) valda pār cilvēku, jo viņš nesaprot Dieva vārdu. Efeziešiem 4:17-20 saka to pašu, kas teikts Ap.d.26:18. „Atvērt viņu acis” nozīmē sniegt viņiem sapratni (salīdz. ar Ef.1:18).

3. Ap.d.26:18 netieši norāda uz „sātana varu”, kas neļauj pagāniem līdz ar ebrejiem ņemt dalību tiem apsolītajā (Gal.3:8; Jņ.4:22) evaņģēlija mantojumā. Mēs jau esam runājuši (nodaļā 2-4 „Jūdu sātans”), ka „sātans” it bieži ir saistāms ar Bauslību un jūdaisma sistēmu. Šis varētu būt vēl viens tam piemērs. Ievērojiet arī šī panta atsauces uz Jesajas 42:6-7: „Es…tevi iecēlu par derību tautai un par gaismu citām tautām, lai atvērtu acis akliem un atsvabinātu apcietinātos no cietuma, tos, kas sēd tumsībā”. Tas pielīdzina sātana varu cietumam un bauslība ir pielīdzināta cietumam Galatiešiem 3:23 un 4:3.

Ap.d.26:18 ir atsauce uz jūdu pastrādāto Jēzus krustā sišanu – „šī ir jūsu stunda un tumsības vara” (Lk.22:53); „sātanam (jūdiem) ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus” (Lk.22:31), Jēzus brīdina mācekļus pēdējā Vakarēdiena laikā.
Iepriekšējais pants (Ap.d.26:17) parāda Jēzu iedrošinām Pāvilu smelties drosmi kalpošanai pagāniem, jo Jēzus ir parādījies Pāvilam, „lai izglābtu to „no šīs tautas un pagāniem”. Jēzu pašu jūdi nodeva „pagānu rokās” (skat Lk.18:32-33) krustā sišanai un Marka 15:15 arī netieši norāda, ka Jēzus tika nodots arī „ļaužu” rokās. Krustā sišanas pierakstos bieži minēti „ļaudis”. Tas ir tā it kā Jēzus teiktu ‘Mani nodeva pagānu un (ebreju) ļaužu rokās Manas sludināšanas dēļ; un tagad es nododu šo sludināšanas darbu jūsu rokās, lai jūs stātos pretī (jūdu) sātanam un ļaužu aklumam attiecībā uz Dieva vārdu miesas kārību mīlestības dēļ, taču Es izglābšu jūs no pagāniem un ļaudīm, nevis nodošu jūs tiem, kā Es tiku nodots. Jums būs jāizcieš tā pati pieredze, kas piemeklēja Mani pēdējās stundās’. Tādējādi, mums kļūst saprotamāki Pāvila vārdi Gal.2:20: „Līdz ar Kristu es esmu krustā sists”. Šo interpretāciju atbalsta arī mūsu ieteiktie paskaidrojumi (3.punkts) attiecībā uz 2. vēstuli korintiešiem 12:7).
5-19 Nododam sātanam
1.vēstule korintiešiem 5:5: „un viņu nododam ar mūsu Kunga Jēzus spēku, sātanam miesas samaitāšanai, lai gars tiktu izglābts Tā Kunga dienā”.
Vispārpieņemtā interpretācija

Uzskata, ja ticīgais atkrīt no Dieva svētības, viņu atkal pārņem sātans.

Komentāri

1. 
   Šīs nodošanas mērķis ir, „lai gars tiktu izglābts”. Ja sātans cenšas likt cilvēkiem grēkot un atsvešina tos no Dieva, kāpēc gan tas, ko viņš ar tiem dara, lai novestu pie gara glābšanas? Ar dzīves pieredzes palīdzību Dievs panāk mūsu garīgo attīstību (Ebr.12:5-11).
   
2. 
   Kā gan Korintas draudze varēja nodod grēkā kritušo brāli sātanam, ja neviens nezina viņa atrašanās vietu?
   
3. 
   „Iznīcināt” nozīmē arī „sodīt” (piem., 2.Tes.1:9). Vai lai mēs domātu, ka Dievs strādā kopā ar eņģeli, kas saceļas pret Viņu?
   
4. 
   Pievērsiet uzmanību arī tam, ka sātanu nezīmē nepacietībā degošu ieiet cilvēkā, kā tas būtu sagaidāms no tāda, kas pastāvīgi cenšas likt visiem cilvēkiem grēkot un aizgriezties no Dieva. Baznīcai tiek ieteikts (4.p.) nodot cilvēku sātanam.
   

Iespējamie paskaidrojumi

1. 
   Viens no lielākajiem agrīnās baznīcas pretiniekiem – „sātaniem” – bija tā laika romiešu valdība, kas pirmā gadsimta gaitā izrādīja arvien augošu pretestību kristietībai. Grieķu vārds „nodot” ir citviet lietots nereti ar juridisku pieskaņu, nodot kādu varas iestādēm, piem.,:
   

Kāds var tevi „nodot soģim” (Mt.5:25).

„Tie jūs nodos savās tiesās” (Mt.10:17).

„Cilvēka Dēlu nodos augstiem priesteriem…nodos pagāniem” (Mt.20:18-19).

„Jūdi…nodos (Pāvilu) pagānu rokās” (Ap.d.21:11).

„un tomēr esmu...nodots romiešu rokās” (Ap.d.28:17).

Vai Pāvils iesaka tiem nodot grēcīgo brāli romiešu varas iestādēm soda izciešanai? Asinsgrēks, kurā tas bija vainojams, bija sodāms pēc romiešu likumiem. Atcerieties, ka „iznīcināt” nozīmē arī „sodīt”. Leanders Keks liecina, ka asinsgrēks bija nosodāms kā pēc jūdu, tā arī pēc romiešu likumiem (1).

2. 
   „Sātans” šeit var vienkārši nozīmēt atsauci uz cilvēka grēcīgajām tieksmēm. Viņš bija tām pakļāvies, izejot uz asinsgrēku, un Pāvils, iespējams, iesaka baznīcai attālināties no viņa, lai viņš dzīvo savu miesīgo dzīvi kādu laiku, varbūt viņš beigu beigās nonāks pie grēku nožēlas, tā kā gala beigās viņa gars tiks pestīts tiesas dienā. Tieši tas notika ar pazudušo dēlu (Lk.15); dzīvodams šķirti no savas garīgās ģimenes un sekodams sātanam – savām ļaunajām iekārēm – viņš galu galā nāca pie grēku nožēlas. Jeremijas 2:19 rezumē: „Tavs paša ļaunums tev kļuvis par nelaimi, un tava neuzticība ieved tevi sodā. Tādēļ tev jāatzīst un jāsaprot, cik ļauni un bēdīgi ir tas, ka tu esi atstājis To Kungu”.
   
3. 
   „Miesa” neapzīmē tikai ķermeni. Tā var attiekties uz dzīves veidu, kas centrēts uz miesas kārību (proti, sātana) apmierināšanu. Ticīgie nav „miesā, bet garā”, viņos mīt Dieva gars (Rom.8:9). Tas nebūt nenozīmē, ka tiem nebūtu ķermeņa, bet gan to, ka tie nedzīvo miesīgu dzīvi. Pirms pievēršanās Dievam „mēs dzīvojām miesā” (Rom.7:5). Galatiešiem 5:19 netiklība, kurā bija vainojams korintietis, nosaukta par „miesas darbu”. 1.Jāņa 3:8 grēks nosaukts par „velna darbu”, kas, varētu teikt, liek vienlīdzības zīmi starp miesu un velnu. Tā, 1.Kor.5:5 lasām: „viņu nododam…sātanam miesas samaitāšanai”, tādējādi sātans iznīcina sātanu. To nevar saprast, ja mēs pieturamies pie vispārpieņemtās interpretācijas par sātanu. Taču, ja par pirmo sātanu mēs uzskatām romiešu varu un par otro – miesu, jebšu mūsu grēcīgo tieksmju izpausmi – tad viss top skaidrs.
   
4. 
   No piezīmēm Lūkas 10:18 sakarā mēs redzējām, ka dažkārt sātans tiek pieminēts kā atgādinājums tam, ka fiziska slimība gala beigās ir mūsu grēku izraisīta. Varētu būt arī, ka pirmā gadsimta ar Gara spēku apveltītie apustuļi bija spējīgi sodīt grēcīgos brāļus ar fizisku slimību vai nāvi – piemēram, Pēteris varēja sodīt Ananiju un Sapfiru ar nāvi (Ap.d.5); daži Korintā bija „vāji un neveseli” par necienīgu izturēšanos vakarēdiena laikā (1.Kor.11:30); Jēzus varēja draudēt viltus mācītājiem Tiatīras draudzē ar nāvi vai nopietnu slimību, ja tie nenožēlos savus grēkus (Atkl.2:22-23) un Jēkabs 5:14-16 netieši norāda uz to, ka dažu draudzes locekļu slimības izcelsme meklējama to grēkos un ticīga lūgšana uzcels slimo. Ja tā būtu bijusi parasta slimība, tad lūgšana to automātiski neizdziedinātu, piem., Ījabs bija apveltīts ar slimību kā pārbaudījumu no Dieva, nevis tāpēc ka viņš būtu grēkojis. Iespējams, ka agrīnajā baznīcā dziedināšanas spējas bija nepieciešamas tieši tāpēc, lai dziedinātu grēkus nožēlojušos ticīgos (1.Kor.12:9). Tātad, grēcīgā brāļa nodošana sātanam, kā arī Himeneja un Aleksandra nodošana sātanam, „lai viņi pārmācīti vairs nezaimotu Dievu” varētu nozīmēt, ka Pāvils tiem uzsūtīja kādu fizisku slimību kā sodu par sekošanu savām ļaunajām tieksmēm – sātanam. Vēlāk Pāvils atzīmē, ka Aleksandrs „ir ļoti lielā mērā pretojies mūsu vārdiem” (2.Tim.4:14-15). Cik lielā mērā viņš tiem ir pretojies, var noprast, ja mēs pieņemam, ka Pāvils bija uzsūtījis Aleksandram slimību pirms pirmās vēstules Timotejam, bet Aleksandrs nebija arī tad vēl labojies, kad Pāvils rakstīja jau otro vēstuli Timotejam. Atkal ievērojiet, ka sātans centīsies mācīt Aleksandru „nezaimot Dievu” (1.Tim.1:20). Ja sātans ir ļauna būtne, melis un Dieva vārda zaimotājs, kā tad viņš var mācīt cilvēku nezaimot Dievu?