Īstenais nelabais ko Bībele saka par velnu

Piezīmes

1. 
   Šos un citus šajā nodaļā dotos novērojumus apstiprina Wayne E. Oates, Temptation: A Biblical and Psychological Approach (Louisville: John Knox Press, 1991).
   

5-8-2 Tuksneša kārdinājumi: iespēja ielūkoties

Jēzus domu gājumā
Mēs parādījām, ka mūsu Kunga pieredze atgādināja Izraēla pieredzi tuksneša klejojumu laikā, kā arī, ka tā liecināja par to, cik lielā mērā Viņa domas bija saaugušas ar Dieva vārdu, kā arī to, kāda bija Viņa attiecību ar eņģeļiem būtība. Sekojošie komentāri ļauj sīkāk ieskatīties mūsu Kunga kārdinājumu būtībā:

(1)Kungs saprata, ka Viņa pieredze tuksnesī ir līdzīga Izraēla pieredzei tuksnesī un attiecināja 5.Mozus grāmatā rakstīto šajā sakarībā uz sevi. Līdzīgs piemērs atrodams arī citātā no Mal.3:1: „Es sūtīšu Savu sūtni, kam būs sataisīt Manu ceļu Manā priekšā” kā „Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kam būs Tev ceļu sataisīt” (Mt.11:10).

(2) Kunga grēcīgo tieksmju iemiesojums velnišķajā būtnē parāda vien to, cik skaidri Viņš saprata Sava prāta dalījumu miesiskajā un garīgajā – Viņam bija sveša mūsu prātam, kam trūkst pilnīga garīguma, tik raksturīga miglainā neskaidrība starp miesisko un garīgo. Iespējams, ka tas bija Viņa prātā, kad Svētajā Vakarēdienā Viņš pārlauza maizi, kas simbolizēja Viņa miesu, uz pusēm, lai parādītu šo dalījumu Viņā pašā (Mt.26:26). 1.Kor.1:13 izgaismo dalījumu miesiskajā un garīgajā, kas tik uzskatāmi parādījās krustā, salīdzinot domas par dalījumu un krustā sišanu: „Vai tad Kristus ir dalīts? Vai tad Pāvils ir par jums krustā sists?”.

(3)Viņš, droši vien, citēja 5.Moz.6:13: „Tev būs To Kungu, savu Dievu, bīties”, paturēdams prātā 5.Moz.6:14: „Nesekojiet citiem dieviem”, ar to likdams saprast, ka Savas sirds ķecerīgās domas Viņš pielīdzināja pagānu elkiem. Pirms tam 5.Moz.6:7,8 brīdināja, ka baušļu neievērošana izvērtīsies elku pielūgsmē – un Jēzus redzēja, ka Dieva vārda ignorēšana novedīs pie ļauno tieksmju apmierināšanas. Tādējādi, kārdinājumu mērķis bija pierādīt, ka Kristus turēs Dieva vārdu un likumus Savā sirdī (5.Moz.8:2), kā tas bija arī Izraēla tuksneša klejojumos.

(4)Vien Dievam ir vara piešķirt Valstību (Dan.4:32). Jēzus kārdinājums pašam to paņemt (Mt.4:9) norāda uz kārdinājumu līdzināties Dievam. Fil.2:6 komentē, ka neskatoties uz to, ka Viņa prāts bija tikpat pilnīgs kā Dieva prāts, Viņš pat nepielaida tādu domu, ka varētu līdzināties Dievam. Tas (atkal) parāda, cik labi Kristus apzinājās Sava prāta bezgrēcību un cik kārdinoši būtu lepni pieļaut vienlīdzību ar Dievu. Tas varētu būt bijis Viņa domās, kad Viņš teica Jņ.10:34-36, ka Vecajā Derībā cilvēki saukti par dieviem, taču Viņš nepieņem šo nosaukumu un sauc Sevi tikai par Dieva Dēlu. Tas, ka daudzās Vecās Derības vietās Viņu sauc Jahve, varētu likt Viņam arī pieņemt šo vārdu, jo Viņš arī bija Dieva iemiesojums. Jēzus domāja, ka Viņam ir vara piešķirt Valstību, kam Viņš vēlas (Lk.4:6) – un Viņš domāja piešķirt to sev. Taču vēlāk Viņš solīja nodot Valstības pilsētas mums, no kā būtu jāsaprot, ka Viņa pilnības apziņa kārdināja Viņu nedalīties varā ar mums grēcīgajiem.

(5)Tas pats kārdinājums ir Viņa miesīgā prāta pamatā, kurš citē Ps.91:11,12 (Mt.4:6): „Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām”. Šis psalms sākotnēji attiecās uz Jozuu, kuru eņģeļi aizstāvēja tuksneša klejojumu laikos, kad maitātājs eņģelis nomaitāja izraēliešus-atkritējus. Šīs speciālās aizstāvības iemesls dots Ps.91: 1; jo viņš bija palicis teltī, bez šaubām, gribēdams dzirdēt Dieva vārdus, kurus eņģelis teica viņa kungam Mozum (2.Moz.33:11). Mūsu Kungs atradās līdzīgā situācijā – Viņš bija uzticīgs vārdam tai laikā, kad pārējais Izraēls bija atkāpies. Tas būtu bijis liels kārdinājums ļaunprātīgi izmantot šo eņģeļu varu, kura Viņa garīguma dēļ tika Viņam piešķirta.

(6)Netieši tiek norādīts uz to, ka velna pārvarēšanai Kungam bija nepieciešamas 40 dienas, pēc kurām velns atkāpās no Viņa. To ir daudz vieglāk saprast kā iekšēji notiekošu cīņu, nevis kā cīņu ar kādu pārcilvēcisku būtni. Un četrdesmit dienu ilgs laiks parāda, cik grūti Kungam bija izcīnīt šo uzvaru.

(7)Kungs stāv augstā kalnā un skatās uz Dieva Valstību (1), kas pravietiski norāda uz līdzīgu ainu Atkl.21:10. Ir arī citi saskarsmes punkti ar Atklāsmes grāmatu – „Pasaules valstība” = Atkl.11:15; pp.9.,10. = Atkl.22:8,9; p.5. = Atkl.21:2. Tas šķiet gandrīz it kā Kungs, dodot Atklāsmi, atskatītos atpakaļ uz Saviem tuksneša kārdinājumiem, priecājoties par to, ka kādreiz kārotais tagad likumīgi pieder Viņam un mums. Tuksneša kārdinājums bija pārņemt Valstību un valdīt tur bez Dieva, nevis būt Dieva iemiesojumam, pat ja ārēji nebūtu nekādas starpības vai Viņš iemieso Dievu pieņemamā garā vai ne. Lai šie kārdinājumi būtu reāli, bija jābūt iespējai, ka Dievs atļautu Kristum pārņemt Valstību; kā arī atļautu Kungam izmantot eņģeļu palīdzību, kas izglābtu Viņu no ciešanām dārzā. Tam, ka Dievs bija gatavs pieņemt arī Kristus brīvo izvēli pestīšanas plāna izpildes gaitā bija jābūt ne tikai milzīgam kārdinājumam Jēzum, bet arī izaicinājumam pildīt Dieva gribu. No tā izriet arī Dieva sajūsma par Kristus uzvaru, kā tā aprakstīta, piemēram, Jes.49:5-9.

(8)Nez vai būtu jāšaubās par to, ka stāvot augsta kalna galā un skatoties uz Dieva Valstību, Jēzus atcerējās Mozu stāvam Nebo kalnā, kuram vienas kļūdas dēļ tika liegta ieeja apsolītajā zemē. Šīm atmiņām bija jāiedarbojas atskurbinoši (5.Moz.34:1). Un nocitējis Sev 5.Moz.8:3, ka cilvēks dzīvo no Dieva vārda, Viņa prāts novirzījās uz 5.Moz.8:9 ar tās zemes aprakstu, kur maizes būs gana un nekā netrūks, Valstībā – garīgajā pilnībā.

(9)Kunga kārdinājums ticēt, ka Viņš brīnumainā veidā paglābsies no nāves un neuzkritīs akmeņiem pamatojas Salamana pamācību 3:23, pantā ar solījumu, ka Tēvs neļaus Sava mīļotā Dēla kājai aizmesties vai piedauzīties. Salamana pamācību pants (3:4) speciāli tiek attiecināts uz Kungu Jēzu Lk.2:52. Bet ‘kājas aizmešanās’ Sal.pam.3 kontekstā attiecas uz grēkā krišanu un nepieciešamību turēties stingri uz kājām, pielietojot savā ikdienas dzīvē dievišķo gudrību. Vai mēs līdz ar to negūstam dziļāku ieskatu Kunga prātā? Vai tas netieši nenorāda uz Viņa pārliecību, ka Dievs kaut kādā veidā atturēs Savu Dēlu no grēkā krišanas un ka līdz ar to Viņš var darīt, ko vien Viņš vēlas? Paldies Dievam un Kungam, ka Viņš atmeta šo domu pēc iespējas tālāk.

„Kārdināts visās lietās”

Ja tas attiecas uz mūsu Kungu, no tā izriet, ka katrs no mums tiek tāpat kārdināts visās lietās, tātad katram no mums ir jālūkojas uz Kunga piemēru un jāsadūšojas turēties tāpat kā Viņš. Kārdinājumu daudzveidība ir neaprakstāma. Labs piemērs ir Ps.71:9,18, kas apraksta Kristu krustā jūtamies vecuma bezspēkā nicinātam un nīstam. Tam būtu jāuzmundrina vientuļo sirmo brāli, kurš nespēj iedomāties, ka Kungs varētu saprast viņa jūtas, jo Viņš taču mira tikai 33 gadu vecs. Mēs jau agrāk komentējām netiešos norādījumus uz to, ka Kristus varētu just kārdinājumu ielaisties nelikumīgās attiecībās ar Mariju Magdalēnu. Tas kļūst jo iespējamāk, ja mēs saprotam, ka Viņš, tāpat kā Viņa brāļi, ticis kārdināts visās lietās.

Attiecības ar pūli

Pūļa pastāvīgā uzmākšanās varētu būt vēl viens iemesls neiecietībai, it īpaši ņemot vērā to, ka pūļa domas bija ar ‘maizes baudīšanu un ēšanu’.

Aizvainojuma jūtām, vēlmei Savas personīgās fiziskās un garīgās vajadzības izcelt pāri pūļa prasībām pēc mācības būtu pamazām jāpieaug. Taču Viņa cilvēces mīlestība bija daudz lielāka par rūpēm par sevi – kaut arī Viņam izdevās pievērst tik maz cilvēku, ka tas lika Viņam domāt, ka Viņa kalpošana ir neveiksmīga (Jes.49:6). Redzot ļaužu pūļus, Viņš allaž sajūsminājās, kaut arī apzinājās, ka to motivācija nereti bija apšaubāma. Kā tas kontrastē ar mūsu zibenīgo izmisuma sajūtu par mūsu klausītāju pulku brīvdabas uzrunās vai tajās atbildēs uz sludinājumiem avīzēs, kuras mēs saņemam. Mēs alkstam uzzināt, kāda ir viņu motivācija. Mūsu Kungam neatlika tam laika, viņš bija sludināšanas prieka pārņemts. „Kad Viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds Viņam par tiem iežēlojās” (Mt.9:36). Konteksts neatstāj iespēju domāt par kaut kādiem „bet” – lasītājs var tikai pats stādīties priekšā Viņa nogurumu un vēlēšanos aiziet projām no ļaužu pūļiem. Droši vien, arī Viņam nereti būs radies kārdinājums atteikties no Saviem pienākumiem, sludināšanas vai ciešanu ziņā. Tomēr Savas dzīves nobeigumā Viņš varēja ar gandarījumu domāt: „Tas Kungs (Eņģeļi? Jahve Elohim) atvēra Man ausis, un Es neatteicos un neatkāpos” (Jes.50:5), kas liek nojaust, ka tāds kārdinājums tomēr pastāvēja.
Viņa attiecības ar ebrejiem Kungam, droši vien, bija lielākais piedauzības akmens. Viņa pieķeršanās ebreju dzīves veidam droši vien bija par iemeslu kārdinājumam tagad un tūlīt nodibināt Valstību un atbrīvot ļaudis no romiešu virskundzības; kaut gan Viņa paša perfektās Likuma burta un gara zināšanas Viņam norādīja, ka tas būtu Likuma pārkāpums. Tā, Jes.56:2 teic „svētīgs tas cilvēks (Jēzus)…kas ietur sabatu un to nepārkāpj”, kaut arī Viņš bija Kungs pār sabatu. Nokāpt no krusta, lai pierādītu, ka Viņš patiešām ir viņu Kēniņš (Mt.27:42), darīt iespaidīgus brīnumus Nacaretē Savu mīļoto brāļu priekšā (Jņ.7:5) būs bijuši reāli kārdinājumi, jo, virspusēji skatoties, tādas zīmes varētu vest pie ļaužu patiesas pievēršanās. Viņa jūtas pret ebrejiem ir skaidri izteiktas Ps.109:4: „Uz Manu mīlestību tie atbild ar naidu, kaut Es par tiem lūdzu Dievu” – lai viņi nožēlotu grēkus? Taču daudz dedzīgākā vēlme pēc Dieva godības būs likusi Viņam labāk sagādāt sarūgtinājumu ebrejiem nekā izsaukt Dieva taisnās dusmas pret Sevi. Viņa spēcīgais farizeju nosodījums Lk.11:42-52 nepārprotami paaugstināja adrenalīna līmeni Viņa asinīs – un tikai Viņa absolūtā kontrole pār sevi neļāva Viņam uzķerties uz ebreju sekojošajiem mēģinājumiem provocēt Viņu ar jautājumiem, lai varētu „Viņu noķert kādos vārdos” (Lk.11:53,54) un izvirzīt apsūdzību pret Viņu. Viņa uzbudinātā iesaukšanās pirms tam „Cik ilgi Es vēl pie jums būšu un jūs panesīšu?” (Lk.9:41) varētu arī netieši izteikt to, cik grūti Viņam bija noturēties garīguma augstumos un nepaklupt, sastopoties ar viņu lēno saprašanu.
Viens no Kunga lielākajiem kārdinājumiem, lai cik skaidri Viņš apzinājās, ka viena vienīga kļūme noliegtu visas pasaules pestīšanu, bija sava personīgā garīguma aizsardzību nostādīt augstāk par apkārtējo vajadzībām. Mēs gandrīz izjūtam, ka Viņam tas nebūtu piedēvēts par grēku, ja Viņš būtu palicis Nācaretē, lai pilnveidotu pats Savu raksturu, un tad pašās beigās devies uz Jeruzalemi nāvē, tādējādi izvairoties no visām trīs gadu ilgās publiskās kalpošanas papildus grūtībām. Taču Viņš ar prieku uzņēmās šo risku, jo Viņš bija mīlestības pārņemts pret saviem līdzcilvēkiem. Pārdomas par dažām Kunga līdzību neapspriestām detaļām nereti atklāj papildus nozīmi, kuru Viņš bija tajās ielicis. Tā, labais samarietis noteikti uzņēmās daudz lielāku risku, iedams kājām pa bīstamo ceļa posmu tā vietā, lai brauktu, pie tam arī viņa neaizsargātā nasta darītu uzbrukumu daudz iespējamāku. Labais, nicinātais samarietis, kas sniedza palīdzību piekautajam cilvēkam, kuru nespēja sniegt Bauslība (priesteris, levīts un tml.), nepārprotami bija Kristus. Vai arī atcerieties ganu, kurš viens pats naktī devās meklēt savu pazudušo avi, rāpdamies vientulīgajās, tālākajās klintīs, riskēdams lauzt kāju, cīnīdamies ar bailēm no tumsas tā vietā lai baudītu tonakt pelnīto atpūtu pie ugunskura ar paklausīgajām aitām visapkārt. Līdzīgi arī Jņ.10:12: „Derētais gans…redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg”, jo viņš nav īstais gans. Tāpat kā daudzās citās līdzībās, arī šajā ir saskatāms nerealitātes elements, lai izgaismotu galveno. Gans nebūtu bēdzis, ja runa būtu vienkārši par vilku (kāpēc Kristus nelietoja daudz iespaidīgāko lauvas tēlu?). Taču vilkam raksturīgā viltība izsauc asociācijas ar cilvēka dabas velnišķību, no kuras Kungs vēlētos aizbēgt, atstājot mūs likteņa varā.
Un beidzot, ir jāatcerās Kunga mērķis, kura dēļ Viņš pārvarēja kārdinājumus. Ebr.2:17 saka, ka Viņam bija jātop mums līdzīgam, izturot šos kārdinājumus. Šis pants netieši izsaka, ka Viņš bija citāds, bet Viņam bija jātop mums līdzīgam, kas acīmredzot nebija viņa dabai raksturīgi. Ebr.2:18 uzsver, ka „tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis”, Viņš tapa mums līdzīgs, nevis tāpēc ka Viņam ir mūsu daba, Viņš var būt mums par Augsto Priesteri. Šī tapšana mums līdzīgam ar kārdināšanu izciešanu atsākās līdz ar Viņa publiskās kalpošanas sākumu.
Piezīmes

(1)Tas, ka Kristus redzēja „vienā acumirklī…visas pasaules valstis” noteikti attiecas uz Valstību – pasaules valstību, kāda tā būs nākamībā (salīdz. ar Atkl.11:15).

5-9 Nešķīstie gari
Mateja 12:43-45: „Kad nešķīstais gars no cilvēka ir izgājis, tad tas pārstaigā izkaltušas vietas, meklē dusu un to neatrod. Tad tas saka: es atgriezīšos savā namā, no kurienes es izgāju. Un, kad viņš nāk, tad viņš to atrod tukšu, izmēztu un uzpostu. Tad tas noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi ieiet tur un dzīvo; un pēc tam ar tādu cilvēku top sliktāk, nekā papriekšu bija. Tāpat arī notiks šai ļaunajai ciltij.”
Izplatītā interpretācija

Nešķīstie gari esot Sātana kalpi, kas ieiet cilvēkā un liek tiem grēkot.

Komentāri

1. 
   Ne Velns, nedz Sātans nav minēti kā valdnieki pār nešķīstajiem gariem.
   
2. 
   „Nekas cilvēku nevar apgānīt, kas no ārienes tanī ieiet, bet, kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku” (Mk.7:15).
   
3. 
   45.pants noslēdzas ar vārdiem: „Tāpat arī notiks šai ļaunajai ciltij”, kas ļauj secināt, ka šis fragments ir uztverams kā līdzība. „Nešķīstais gars” ir frāze, kas evaņģēlijos lietota vienlīdz ar „dēmoniem”. Citviet mēs jau runājām par to, ka Jēzus lieto tā laika valodu, runājot par dēmoniem, un tas attiecas arī uz šo fragmentu. Ar to Viņš faktiski saka: ‘Tāpat kā jūs ticat tam, ka nešķīstie gari var iziet no cilvēka un atkal no jauna ieiet viņā, tā arī šī paaudze tika reiz iztīrīta, bet drīz vien tā kļūs vēl sliktāka, nekā papriekšu bija’.
   
4. 
   Šis fragments ir Mateja 12:22-28 kontekstā, kur Jēzus lieto pašu farizeju idejas, lai pierādītu šo ideju nepamatotību: „Ikviena valsts, kurā iekšējs naids…nevar pastāvēt. Ja nu sātans izdzen sātanu, tad viņš ir naidā pats ar sevi. Kā tad viņa valsts var pastāvēt?” Jēzus nesaka, ka Viņš tic sātanam vai Belcebulam – 2.Ķēn. 1:3 pēdējais ir skaidri nosaukts par pagānu elku – Viņš lietoja to laiku valodu, lai satriektu viņu uzskatus. Tādēļ nav brīnums, ka dažus pantus vēlāk Viņš atkal piemin nešķīstos garus. Tāpat kā Viņš neticēja Belcebulam, Viņš neticēja arī nešķīstajiem gariem.
   
5. 
   Ka šis fragments ir alegorisks, norādīts Mateja 13:10, kur „mācekļi piegāja pie Viņa un sacīja: ‘Kāpēc tu uz tiem runā līdzībās?’” Jēzus runāja līdzību par Belcebulu un nešķīstajiem gariem tai pašā dienā, kad Viņš tiem stāstīja līdzību par sējēju (Mt.12:46; 13:1). Mācekļi uzdeva šo jautājumu tāpēc, ka todien Viņš bija tiem stāstījis ļoti daudz līdzību.
   
6. 
   Uzmanīgi lasot, atklājas, ka „nešķīstais gars” attiecas uz cilvēku. „Kad nešķīstais gars no cilvēka ir izgājis, tad tas pārstaigā izkaltušas vietas…” Pastaiga pa tuksnesi un lēmums atgriezties mājās – tā runā par cilvēku.
   
7. 
   „Gars” nereti attiecās uz cilvēka noskaņojumu (piem., 5.Moz.2:30; Sal.pam.25:28; Jes.54:6; 61:3; Ecēh.18:31; Mk.14:38; Lk.2:40; 2.Kor.2:12; 12:17; Ef.4:23). „Nešķīstais gars” varētu attiekties uz ļauniem nodomiem, kas iederētos 34-36. pantu kontekstā. Jo kā cilvēks domā „savos dvēseles dziļumos”, tāds viņš arī ir (Sal.pam.23:7), tad gars un cilvēks ir sinonīmi. Tātad līdzībā runāts par cilvēka dvēseli, kas attīrās, bet vēlāk nonāk vēl sliktākā stāvoklī nekā pirms attīrīšanās, kā tas notika ar Saula „ļauno garu”, kurš atstājās no Saula, kad Dāvids ņēma cītaru un spēlēja, bet pēc tam atgriezās vēl daudz ļaunāks. Ievērojiet arī, ka „viņam uzbruka ļauns gars, kas bija Tā Kunga sūtīts” (1.Sam.16:14); šis dvēseles noskaņojums bija Tā Kunga sūtīts, tas nenāca no kādas pārcilvēciskas ļaunas būtnes.
   

Iespējamie skaidrojumi

1. 
   Jānis Kristītājs noteiktā mērā attīrija ebreju tautu; viņš centās mainīt ebreju ļauno sirdsprātu (garu) (Mal.3:19 & 24 salīdz. ar Mt.11:10 & 14). Cilvēks, kas staigā tuksnesī („izkaltušas vietas”) ir pielīdzināms ebrejiem, kas dodas uz tuksnesi klausīties Jāņa sprediķi. Un visa šī saruna sākās pēc tam, kad Jēzus bija dziedinājis „ļauna gara apsēstu, kas bija akls un mēms” (Mt.12:22). Izārstētais droši vien atradās turpat tuvumā. Tā bija spēcīga argumentācija, kas netieši norādīja uz tagad veselo cilvēku. ‘Cik brīnišķīgi tas bija! Un cik traģiski būtu, ja viņam kļūtu vēl septiņas reizes sliktāk, nekā bija līdz šim. Bet tik traģiski būs jums, ja jūs aizgriezīsities no Jāņa dotās garīgās attīrīšanās.’
   
2. 
   Mēs redzējām ka Jēzus atsaucas uz pantiem 9.-12. Salamana pamācībās, pielīdzinot neprātīgo izsmējēju tiem, kas tagad noliedz „Kristu…(kas ir) Dieva spēks un Dieva gudrība” (1.Kor.1:24), Kristu, „kas mums kļuvis par Dieva gudrību” (1.Kor.1:30). Arī citi Salamana pamācību panti sasaucas ar šo pieeju: „Gudrība …nokāva savus kaujamos lopus…un saklāja galdu, tā izsūtīja savas kalpones, lai viņas sauc no pilsētas augstajām vietām: ‘Kas nejēga, lai pošas šurp’” (Sal.pam.9:1-4). Tas ir pamatā kāzu mielasta līdzībai, kur ebreji atsakās pieņemt Kristus gudrības aicinājumu (Lk.14). Gudrība, kas sauc no pilsētas augstajām vietām, atgādina Jēzus aicinājumu templī Ciāna kalnā (Jņ.7:37). „Dod sapratīgajam, tad viņš kļūs savās atziņās vēl dziļāks; pamāci taisnīgo, tad viņš vēl vairāk pieņemsies mācībā” (Sal.pam.9:9) attiektos uz tiem, kas mācījās no Jāņa un turpināja uzņemt mācību no Kristus. „Nāciet, ēdiet no manas maizes un dzeriet vīnu, ko es esmu ielējusi!” (Sal.pam.9:5) atgādina Kristus aicinājumu ēst Viņa miesu un dzert Viņa asinis kā simbolu Svētajā Vakarēdienā (Mt.26:26-28). „Gudrība darīja sev namu” (Sal. pam.9:1) varētu attiekties uz Kristus nama uzpošanu Mt.12:44. Tādējādi divas Salamana pamācību sievietes, netikle un gudrība attiecīgi pārstāvētu ebreju sistēmas mācību un Kristu. Izraēla atkritējs Ecēhiēla grāmatā pielīdzināts netiklei (16:28,29 & 31), kā arī Hozejas grāmatā (1.un 2.nodaļās); skat arī Jeremijas 3:1,6,8.
   
3. 
   Tagad mēs jau varam dziļāk ielūkoties šī fragmenta tēlainībā. Cilvēks, kas pārstāv ebrejus, kuri nevēlas ieklausīties Kristus mācībā, staigāja pa „izkaltušām vietām”. Tas varētu atgādināt Izraēla atkritējus tuksnesī, kuri arī „kārdināja To Kungu” (1.Kor.10:9), atsakoties no Mozus mācības, kurš pārstāvēja Kristu (5.Moz.18:18). Dievs vadīja Izraēlu „tuksnesī cauri tukšai, klajai un aizu pārklātai zemei, cauri tumsai un sausumam, cauri zemei, kur nestaigā neviens ceļinieks un kur neviens arī nedzīvo” (Jer.2:6). Izraēls tuksnesī alka Valstības „atdusas”, taču to neatrada (Ebr.3:11). Līdzīgi arī cilvēks Mateja 12:43 pārstaigā izkaltušās vietas, „meklē dusu un to neatrod”.
   
4. 
   Cilvēks nolemj atgriezties savās mājās. Tam jābūt saistītam ar iepriekš 29.pantā teikto, ka stiprā nama saimnieka mantas nevar paņemt, vispirms nesasaistot saimnieku. Lk.11:22 piebilst, ka to var izdarīt kāds, kas ir stiprāks par to. Šis stiprais cilvēks ir Sātans, un tikai Jēzum pietiek spēka to pārvarēt. Tāpēc ka Jēzus sasaistīja Sātanu – grēku – Viņš spēja darīt brīnumus un dalīties ar mums šīs mājas laupījumā. Evaņģēlijos ir dots mājiens, ka cilvēkiem, kurus Jēzus izdziedināja, tika piedoti viņu grēki un ka to slimības nereti bija tieši viņu grēku rezultāts (Lk.5:20; Jņ.5:14). Pirms Jēzus to izdziedināja, sātans bija turējis sievieti saistītu astoņpadsmit gadu (Lk.13:16). Jēzus varēja teikt, ka vienlīdz iedarbīgi ir teikt „Tavi grēki tev piedoti” un „Celies un staigā” (Lk.5:23). Velns – grēks – turēja mūs verdzībā savā mājā, kamēr Jēzus to neiznīcināja (Ebr. 2:14-18). Jēzus bija sācis saistīt stipro grēka vīru jau Savas dzīves laikā un šī iemesla dēļ Viņš bija varējis noteiktā mērā dalīties ar mums laupījumā, kaut gan pilnībā Viņš to sasaistīja ar Savu nāvi krustā. Tādējādi, māja, kur cilvēks atgriezās, bija tukša – visas stiprā vīra mantas (29.p.) bija aizvāktas. Tēlaini to var sasaistīt ar Jēzu templī, kad Viņš iztīrīja to no naudas mijēju galdiem un baložu pārdevēju soliem (Mk11:15-17). Templi Viņš ebrejiem nosauc par „jūsu namu” (Mt.23:38). Cilvēks, kurš simbolizēja atkritušo Izraēlu, nosauktu templi par ‘savu māju’. Tas, ka Kristus pirms Pashā svētkiem iztīrīja templi, sasaucas ar ebreju paražu, kas pieprasa (2. Moz.12:19) iztīrīt namu no raudzētā, kas parasti ir pirmdzimtā uzdevums. Jēzus iztīrīja templi, Sava „Tēva namu” (Jņ.2:16).
   

Perspektīvā Izraēla garīgais nams bija izmēzts un iztīrīts no visām sliktajām lietām, ko grēks bija tajā ienesis. Nams bija „uzposts”, savests „kosmosa” kārtībā (grieķu kosmeo). Vārds „Kosmos” apraksta lietu kārtību. Jēzus iedibināja jaunu Kosmosu Izraēla namā, atmetot bauslību, kura nesa grēka atziņu, stipro vīru, Sātanu (Rom.7:7-11; 4:15). Sīkākam izklāstam skat 2-4 „Jūdu Sātans”.

Tādēļ septiņi citi gari, kas ieiet cilvēkā, pārstāv ebreju dedzīgo Evaņģēlija noliegumu pēc tā noklausīšanās. Pēteris šķiet atsaucas uz vārdiem „un pēc tam ar tādu cilvēku top sliktāk, nekā papriekšu bija” (Mt.12:45), runājot pirmām kārtām par ebreju kristiešiem, kas tad bija novērsušies no Kristus. Pēteris argumentē: „Jo, ja tie, kas pasaules gānekļiem mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus atziņā izbēguši, bet tanīs atkal iepīti, zaudē cīņu, tad viņu gals ir kļuvis ļaunāks nekā viņu sākums” (2.Pēt.2:20). Tadējādi, iespējams, ka Pēteris interpretē septiņus garus, kas ieiet cilvēkā, proti, viņa namā kā pareģojumu par tiem daudziem ebreju kristiešiem, kas aizgriezušies no ticības jūdaisma sludinātāju ietekmē, kas tos mudināja atgriezties pie bauslības. 21.un 22.panti pievēršas tai pašai tēmai: „Jo labāk viņiem būtu bijis, kad tie nebūtu atzinuši taisnības ceļu, nekā, pie atziņas nākušiem, nogriezties no viņiem uzticētā svētā baušļa. Bet viņiem ir noticis pēc sakāmā vārda patiesības: suns atgriežas pie sava paša vēmekļa, kā arī: cūka mazgājusies atkal vārtās dubļos”.
5-10 Velns un viņa eņģeļi
Mateja 25:41: „Tad Viņš arī sacīs tiem, kas pa kreiso roku: eita nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem”.
Vispārpieņemtā interpretācija

To pieņem par pamatojumu Velna kā būtnes, kas valda pār grēcīgajiem eņģeļiem, pastāvēšanai.

Komentārijs

1. 
   Velns un viņa eņģeļi lemti iznīcībai. Mūžīgā uguns ir totālas iznīcināšanas simbols (Jer.17:27; Jūda 7.p.) – starp citu ievērojiet, ka šīs atsauces parāda, ka „mūžīgā uguns” nav jāuztver burtiski un eņģeļi ir nemirstīgi – (Lk.20:35-36).
   
2. 
   Debatēs bija minēts, ka eņģeļi var attiekties uz cilvēkiem (piem., Jānis Kristītājs, Mt.11:10; Jāņa mācekļi, Lk.7:24; divi izlūki, Jēkaba 2:25), jo sākotnēji vārds aggelos tulkots un apzīmē vēstnesi, vai vēlāk arī sekotāju.
   
3. 
   Šajā pantā aprakstīta tiesas diena Jēzus otrās atnākšanas laikā (pp.31 & 32). Ja Velns ir atsevišķi eksistējoša būtne, tad viņš tajā laikā tiek iznīcināts, bet Atklāsmes 20:10 apraksta velna iemešanu uguns un sēra jūrā Kristus tūkstošgadu valdīšanas beigās, kas būs sākusies Viņa atgriešanās dienā. Ja Velns ir dzīva būtne, to var iznīcināt tikai vienu reizi – vai nu tūkstošgades sākumā vai beigās. Tā kā Raksti saka, ka Velns tiek iznīcināts abas reizes, tad tas nav atsevišķs radījums, bet gan kaut kā vai kādas cilvēku grupas pārstāvis.
   
4. 
   Mateja 25:32 pausts, ka tiesas dienas mērķis ir sodīt visu tautu ļaunos cilvēkus, „āžus”. Kāpēc tad 41.pantā teikts, ka velns tiks nosodīts, ja jau, saskaņā ar tautas ticējumiem, viņš nav vienkāršs cilvēks?
   

Iespējamie paskaidrojumi

1. 
   Mūžīgā uguns ir sataisīta velnam un viņa eņģeļiem; tie, kas pa kreiso roku, tiek tur iemesti. Liktos, ka velna eņģeļi ir āži, kas pa kreiso roku, kas ir parasti cilvēki, kas grēkojuši saskaņā ar pp.42-45, nav apmeklējuši slimos, nav devuši nabagajiem un tml. Cilvēki, kas seko velnam – savām ļaunajām kārībām – tiek vainoti tādās lietās, tādēļ tos var saukt par velna „eņģeļiem” vai sekotājiem.
   
2. 
   Mēs jau parādījām, ka „mūžīgā uguns” nozīmē mūžīgu nosodījumu. Velns un viņa eņģeļi tiek iemesti mūžīgajā ugunī. 46.pants saka, ka „tie (42.-45.pantos minētie nevienu nemīlošie vīri un sievas; 32.panta pasaules tautu „āži”) ieies mūžīgā sodībā”. Tādējādi, velna eņģeļi ir tie paši miesas ļaudis, kas ir savu miesīgo ļauno kārību „aggelos” (vēstneši, proti, kalpi).
   
3. 
   Mateja 13:38-42 saka, ka tie cilvēki, kas ir grēcinieki un vēl arvien ir ebreju pasaulē (pp.38 & 41) ir velna iesētās „nezāles” un tie tiks iemesti mūžīgajā ugunī” (nosodījumā). Nezāles ir augi, kas līdzinās kviešiem – ticīgajiem – bet tiesas dienā labie kristieši tiek atdalīti no sliktajiem. Salīdzinot Mateja 13 ar Mateja 25, mēs redzam, ka velna bērni vai „eņģeļi” ir tie paši ļaunie cilvēki:
   

Labā sēkla, Vārds, kvieši Nezāles

Jēzus iesēti Velna iesētas

Valstības bērni Ļaunā bērni

Aitas Āži

Taisnie Ļaunie

Ieiet Valstībā Ieiet mūžīgā nosodījumā (nāvē)

Mīloši ļaudis Savtīgi ļaudis

(Mt.25:35-36) (Mt.25:42-44) Netaisnajiem

Kaukšana un zobu trīcēšana