Īstenais nelabais ko Bībele saka par velnu

Jāņa evaņģēlija situācija

Plaši izplatīts ir uzskats, ka Jāņa evaņģēlijs bieži attiecas uz tām pašām tēmām, kas pirmajos trijos evaņģēlijos (Sinoptikā), taču atšķirība ir valodā un skatījumā no cita redzes loka. Viens no piemēriem ir stāsts par to, kā nevainīgas jaunavas miesās Vārds tapa miesa. Otrs ir lielās misijas vēstījums citiem vārdiem. Un vēl viens ir par kristībām kā atdzimšanu ūdenī un Garā (Jņ.3:3-5). Ļauno garu izdzīšanas apraksti, kas atrodami sinoptiskajos evaņģēlijos, nav Jāņa evaņģēlijā – tie nav tik sīki aprakstīti. Taču to būtība ir arī Jāņa aprakstā. Bieži tiek pieminēta Jēzus cīņa ar ‘velnu’. Viņu apsūdz sadarbībā ar velnu (Jņ.7:20; 8:48; 10:20); taču Viņš savus kritiķus sauc nākam „no sava tēva – velna” (Jņ.8:44). Un tajā pat pantā Viņš raksturo „velnu” kā gribu piepildīt miesas „kārības”. Jūda ir nosaukts par velnu (Jņ.6:70,71; 13:2,27). Jānis runā par episko cīņu starp dzīvi un nāvi, gaismu un tumsu, patiesību un maldiem, ticību un neticību, Dievu un ļaunumu / grēku. Šajā cīņā ļaunuma spēkiem nav varas pār Kungu Jēzu; Viņš ir daudz pārāks par tiem un pārspēj tos tādā mērā, ka tiem, kas ir Viņā, šie spēki vienkārši nepastāv. Sinoptiskie evaņģēliji runā par pretestību Jēzum no rakstu mācītāju un farizeju puses. Jānis apraksta šo pretestību nākam no ebreju ‘Sātana’ vai Kunga pretinieka. Jāņa atstāstā ebreju pretestība Jēzum simbolizē ļaunumu un grēku pašus par sevi.

Burtiskākie sinoptisko evaņģēliju atstāstījumi faktiski vēsta to pašu – Kungs parāda, ka Dieva vara ir tik liela, ka ļauniem gariem nav vietas kā reālai varai kā Jēzus, tā arī Viņa tautas dzīvēs. Jānis to pašu izsaka episkākā un simboliskā valodā – ļaunuma spēki tika pārvarēti un parādīti bezspēcīgi esam Kunga Jēzus priekšā, ko beigu beigās simbolizēja arī Kunga nāve. Iespējams tāpēc arī Jāņa evaņģēlijs nerunā par ļauno garu izdzīšanu – jo viņa pieraksti skaidri parāda, ka tādu garu nemaz nav (2).
Viss Jāņa evaņģēlijā dotais krustā sišanas pieraksts parāda, ka Kungs atdeva Savu dzīvi Pats; ebrejiem un romiešiem nebija varas pār Viņa dzīvi un visi Kunga pārbaudījumu un krustā sišanas pieraksti parāda, ka Kungs un nevis Viņa pretinieki pilnībā kontrolē situāciju. Neskatoties uz to, ka ‘velns’ Jūdas personā nodod Jēzu (Jņ.13:27,30), top skaidrs, ka „Dievs (Jēzu) pēc Sava lēmuma un paredzes nodevis” (Ap.d.2:23). Tā nebija Dieva sakāve cīņā par Dēla dzīvi no Sātana puses. Kunga vārdi Pilātam „Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes” parāda, ka Kungs Jēzus pilnībā kontrolē situāciju, kas risinās pēc Dieva nodoma. Viņa ‘paaugstināšana’ krustā tiek attēlota kā Kunga un Ķēniņa „paaugstināšana” godībā (3). Var minēt vēl citus piemērus, kur Jānis paceļ šo pašu tēmu, ka Kungs kontrolē situāciju: kā Jēzus sagaida Savus gūstītājus (Jņ.18:4), izjautā Savus pratinātājus (Jņ.18:20,21,23; 19:11), panāk, ka Viņa sekotāji tiek atlaisti (Jņ.18:8) un liek tiem, kas nāca Viņu gūstīt, nokrist pie zemes (Jņ.18:6).
Piezīmes

1. 
   Article “Demons and Spirits (Jewish)” Encyclopedia of Religion and Ethics ed. James Hastings (Edinburgh: T. & T. Clark, 1911) Vol.4, pp.612, 613.
   
2. 
   To sīkāk apraksta S. Garrett, The Demise of the Devil (Minneapolis: Fortress, 1898).
   
3. 
   Skat I.de la Potterie, ‘Jesus King and Judge according to John 19:13’, Scripture, Vol.13 (1961), pp.97-111 and Wayne Meeks, The Prophet-King (Leiden: Brill, 1967), pp.73-76.
   

4-13 Ļaunie gari: kopsavilkums

Ļaunie gari – elki

Pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils skaidro, kāpēc kristiešiem nedrīkst būt nekā kopīga ar elku pielūgsmi vai ticību tādām lietām. Bībeles laikos ļaudis ticēja, ka ļaunie gari ir mazi dievi, kurus pielūdzot var izvairīties no dzīves nepatikšanām. Tādēļ viņi izgatavoja ļauno garu tēlus, kas bija tie paši elki, un pielūdza tos. Šī iemesla dēļ Pāvila vēstulē ‘ļaunie gari’ ir tas pats, kas ‘elki’.

“Bet, ko tie upurē, tie upurē ļauniem gariem un ne Dievam. Bet es negribu, ka jums būtu kopība ar ļauniem gariem…ja kas jums saka: tā ir upuru gaļa, - tad neēdiet, viņa dēļ…” (1.Kor.10:20 &28). Tātad elki un ļaunie gari ir viens un tas pats. Ievērojiet, ka Pāvils saka, tie upurē “ļauniem gariem (elkiem) un ne Dievam” – ļaunie gari nav dievi un tā kā ir tikai viens Dievs, no tā izriet, ka ļaunajiem gariem nav nekādas varas, tie nav dievi. Skaidri un gaiši tas ir pateikts 1.Kor.8:4:

“Attiecībā uz elku upuru gaļas ēšanu mēs zinām, ka nav neviena elka (ļaunā gara) pasaulē un ka nav cita Dieva kā viens vienīgs. Elku vai ļauno garu vispār nemaz nav pasaulē. Ir tikai viens patiess Dievs, vai viena vara pasaulē. Un Pāvils turpina (5-6.panti):

“Lai gan ir tā saucamie dievi… jo dievu un kungu ir daudz [cilvēki šodien tic visādiem ļauniem gariem – viens ir vainīgs pie jūsu darba zaudēšanas, cits pie sievas aiziešanas pie cita un tml.], bet mums ir tikai viens Dievs, Tēvs, no kura visas lietas (kā labas, tā sliktas, kā mēs redzējām no augstāk minētām atsaucēm)”.
Korintiešu elkdievība

Vēl viens pierādījums tam, ka Jaunās Derības laikā cilvēki ticēja, ka ļaunie gari ir elki vai ‘dievi’ ir atrodams Ap.d.17:16-18; kur aprakstīts Pāvila sludināšanas darbs Atēnās, pilsētā, kas pilna visdažādāko elku tēlu. Noklausījušies Pāvila evaņģēlija vēsti, cilvēki teica: “šis šķiet esam svešu (proti, jaunu) dievu sludinātājs” Jo viņš sludināja Jēzu un augšāmcelšanos”. Un cilvēki domāja, ka “Jēzus” un “augšāmcelšanās” ir jauni ļauni gari vai elki, kurus tiem sludina. Lasot šo nodaļu tālāk, redzēsim, kā Pāvils turpina iegalvot patiesību šiem ļaudīm un 22.pantā saka, “Jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi (nodevušies elkdievībai) un skaidro, ka viņu garos vai elkos dieva nav. Atcerieties, ka Dievs ir vienīgais varas avots. Ja Viņa nav ļaunajos garos, tad gariem nav nekādas varas, jo šai pasaulē nav cita varas avota; proti, to vispār nav.

Vecās Derības ļaunie gari bija elki

Atgriežoties pie Vecās Derības, mēs atradīsim vēl vairāk piemēru tam, ka “ļaunie gari” ir tie paši elki. Psalms 106:36-39 apraksta Izraēla maldu ceļus un nosauc ļaunos garus par elkiem:

“Viņi (Izraēls)…kalpoja viņu elkiem, un tie kļuva viņiem par slazda valgu. Savus dēlus un savas meitas viņi upurēja ļauniem gariem un izlēja nenoziedzīgas asinis – savu dēlu un savu meitu asinis, ko viņi upurēja Kānaānas elkiem…Tā viņi kļuva nešķīsti ar saviem darbiem un atkrita no Tā Kunga ar savu dzīves veidu”.
Pilnīgi skaidrs, ka ļaunie gari ir vienkārši vēl viens elku nosaukums. Dieva aprakstā ļauno garu pielūgsme ir viņu pašu iztēles darbs, viņu izgudrojums. Tātad tie, kas šodien tic ļaunajiem gariem, tic cilvēku izgudrotām lietām, nevis tam, ko māca mums Dievs.
5.Moz.32:15-24 apraksta, cik ļoti Izraēls sadusmoja Dievu, pielūdzot ļaunos garus: Izraēls “nicināja savas pestīšanas klinti. Tie Viņu dusmoja ar svešiem dieviem, ar savām negantībām tie Viņu kaitināja. Tie upurēja ļauniem gariem, bet ne Dievam, tiem dieviem, ko tie nepazina…ko jūsu tēvi nav bijušies…un Viņš teica: Es paslēpšu Savu Vaigu no viņiem…jo tā ir netikla tauta, bērni bez ticības. Tie Mani dzeldināja ar saviem nedieviem, tie Mani dusmoja ar saviem nīcīgajiem dieviem…Es krāšu ļaunumu pret viņiem”.
Tādējādi, Dievs apraksta ļaunos garus kā elkus, nedievus un nīcīgos dievus – kuriem ir muļķīgi ticēt, tāpēc ka to nemaz nav. Ticēt ļaunajiem gariem nozīmē neticēt Dievam. Nav viegli ticēt tam, ka Dievs ir kā labo, tā arī ļauno lietu avots mūsu dzīvē. Vieglāk ir ticēt, ka sliktās lietas nāk no kāda cita avota, jo, ja mēs ticam, ka tās nāk no Dieva, tad mums ir jātic, ka Dievs tās atvairīs no mums vai arī, ka galu galā tās mums nāks par labu.

Jaunās Derības ļaunie gari

Bet jūs varat atteikt: „Kā tad visi tie panti Jaunajā Derībā, kas runā par ļaunajiem gariem?”

Ir jātiek skaidrībā par vienu lietu: Bībele nevar runāt pati sev pretī, tā ir Visuvarenā Dieva Vārds. Ja mums ir skaidri pateikts, ka visas mūsu problēmas nāk no Dieva un, ka Viņš ir vienīgais varas avots, tad Bībele nevar mums arī teikt, ka ļaunie gari – mazi dievi pretstatā Dievam – nes mums visādas nelaimes. Šķiet zīmīgi, ka „ļaunie gari” Vecajā Derībā ir pieminēti tikai četras reizes un vienmēr aprakstot elku pielūgsmi, bet tie ir vairākkārt minēti Jaunajā Derībā. Mēs uzskatām, ka tas ir tāpēc, ka evaņģēliju rakstīšanas laikā uzskati par ļaunajiem gariem, kas izraisa jebkuru neizskaidrojamu slimību, bija iegājuši valodā (1). Ja ļaunie gari pastāvētu un būtu vainojami mūsu slimībās un likstās, tad mēs par tiem būtu lasījuši Vecajā Derībā. Bet šādā kontekstā Vecā Derība par tiem nesaka ne vārda.
Interesanti ir tas, ka mēs neesam vienīgie, kas nākuši pie tāda slēdziena ļauno garu sakarā. Pazīstams teologs Joakims Džeremija saka: „Visāda veida slimības tika piedēvētas ļauno garu darbībai, it īpaši tas attiecās uz garīgajām slimībām…mums būs labāk izprotamas šīs lielās bailes no ļaunajiem gariem, ja mēs aptversim, ka tajā laikā vēl nebija aizvērta tipa psihisko slimnīcu, līdz ar ko šīs slimības daudz biežāk bija visu cilvēku acu priekšā nekā tas ir mūsu laikos…tādēļ nav jābrīnās, ka arī evaņģēliji saista psihiskās slimības ar apsēstību ar ļaunajiem gariem. Evaņģēliji runā sava laika valodā un jēdzienos” (2).
Interesanti šķiet Bulindžera komentāri par sievu, kurai bija „nespēka gars” (Lk.13:11) un kura tādēļ nevarēja pilnīgi taisni atliekties. „Negācija bija subjektīvas dabas. Viņa jutās tā it kā viņa nevarētu to darīt…tādēļ šķiet, ka pie vainas bija garīga slimība, kas saistāma ar viņas garu, dvēseli jeb prātu (3). Taču to apraksta kā Sātana saistītu. Sātans, jebšu tās pretinieks, kas neļāva viņai atliekties, bija viņas pašas prāta ievirze. Un tieši no šī „nespēka gara” Kungs viņu atbrīvoja. Šeit ir skaidri redzama saikne starp’garu’ un garīgu, jeb psihisku slimību, jo ‘gars’ Rakstos nereti attiecas uz cilvēka prāta stāvokli.
Beidzot atzīmēsim, ka Bībele nekur neapraksta ļaunos garus, kas censtos kārdināt vai pavest ļaudis; ļaunie gari, kad runa ir par ļauno garu apsēstajiem, nereti pauž ticību Kristum. Tas ir krasā pretrunā ar pieņēmumu, ka ļaunie gari ir kritušie eņģeļi, kas cenšas pievērst cilvēkus grēkam – piecdesmitnieku draudzēs runā par iepirkšanās garu, smēķēšanas garu, ātruma pārsniegšanas garu un tml. Jaunajā Derībā nav runas par kaut ko tamlīdzīgu. Bībele runā par elkiem, kas izgatavoti, lai attēlotu ļaunos garus; un tiek uzsvērts, ka šie elki attēlo reāli neeksistējošas būtnes. Un tādēļ „Nebīstaities no viņiem, jo tie nevar kaitēt”, tie nevar vispār neko, jo to nav (Jer.10:3-6; Ps.115:2-9).
Secinājumi:

1. 
   Dieva visaugstākās varas nozīme ir, ka plaši izplatītais ļauno garu jēdziens vienkārši nevar atbilst patiesībai.
   
2. 
   Kā Vecā Derība, tā arī Jaunā Derība norāda uz to, ka „nešķīstie gari” bija elki, kuri reāli nepastāv un kuriem nav nekādas varas, kā vien tā, kas pastāv cilvēku iztēlē.
   

Pielikums: ticības ļaunajiem gariem psiholoģiskais pamatojums
Psiholoģija skaidro, ka ticība ļaunajiem gariem sakņojas cilvēku vēlmē piešķirt formu mūsu iekšējām problēmām, novelt mūsu iekšējās bailes un dusmas uz kādu mītisku, mūsu pašu iztēles radītu būtni. Es neesmu liels Freida cienītājs, taču uz dažiem no viņa secinājumiem ir vērts atsaukties. Viņš noliedza ļauno garu burtisku pastāvēšanu, bet pievērsās jautājumam par to, kādēļ cilvēki ir gatavi tiem ticēt. Viņš apgalvoja, ka šo ticību izraisa „apspiesti naidīgi un cietsirdīgi impulsi. Lielākā māņticības daļa ir bailes no nenovēršamā ļaunuma un cilvēkam, kurš ir bieži vēlējis ļaunu citiem, bet labas audzināšanas iespaidā ir apspiedis un novirzījis šīs domas zemapziņā, būs īpaši liela nosliece sagaidīt nosodījumu par šo zemapziņā mītošo ļaunumu no kaut kāda ārēja apdraudējuma” (4). Un tālāk viņš raksta: „pilnīgi iespējams, ka viss ļauno garu jēdziens ir radies no ļoti svarīgas saistības ar mirušajiem…nekas tik stipri neliecina par sēru iespaidu uz ticību gariem kā tas, ka par ļaunajiem gariem parasti uzskata to cilvēku garus, kas nesen miruši” (5).
Tādēļ dusmas, vainas apziņa un bailes, kas ir sēru procesa sastāvdaļas, tika noveltas uz iedomātajiem ‘ļaunajiem gariem’. Džeralds van der Leo, teologs, tālāk attīsta šo domu: „Šausmas un šausmu drebuļi, pēkšņas izbailes un izmisīgais baiļu neprāts – tas viss iegūst formu ļaunajā garā; tas pārstāv pasaules absolūto šaušalīgumu, to neaprēķināmo spēku, kas apvij tīklu mums visapkārt un draud mūs sagrābt. No tā izriet ļaunā gara dabas neaprēķināmība un divdomība…Ļauno garu darbība ir untumaina, bezmērķīga, pat neveikla un smieklīga, taču neskatoties uz to tā ir tikpat šaušalīga” (6). Es neesmu pārliecināts, ka varētu piekrist visam, kas šiem autoriem sakāms, taču tie šķiet psiholoģiski pamatojam šo plaši izplatīto ticību ļaunajiem gariem. Mūsu dusmas, bailes, izbaiļu drebuļi, bailes no nezināmā, pat no mums pašiem kaut kā transformējas ticībā, ka tas viss pastāv taustāmā konkrētā ‘ļauno garu’ veidolā, kas pastāv ārpus mums. Mēs it kā atbrīvojamies no mūsu iekšējiem tirdītājiem, piešķirot tiem ļauno garu formu… kā parasti, lai mēs paši neizskatītos tik ievainojami, tik bailīgi un tik grēcīgi.
Piezīmes

1. 
   Nesteidzaties noraidīt šo ‘tā laika valodas’ argumentu. Pat tad, kad zināšanu apjoms mainās, vecais runāšanas veids par lietām vēl paliek. Kaut vai vēl viens piemērs no Bībeles teksta. Skaidrs, ka Bībeles rakstītājiem bija pazīstams ūdens riņķojums virs zemes. Bet pirms Bībeles laikiem pastāvēja uzskats, ka debesis ir blīvas un satur ūdeni virs tām, kas brīžiem caur „debesu logiem” nolīst kā lietus. Bībelē skaidri teikts, ka lietus nāk no mākoņiem, kas rodas miglai paceļoties no zemes (Ījaba 36:27; Ps.135:7; Jer.10:13). Bet Bībele lieto arī valodu, kas saistīta ar iepriekšējiem uzskatiem, ka lietus nolīst caur atvērtajiem debesu logiem (1.Moz.7:11; 2.Ķēn.7:2,19; Jes.24:18).
   
2. 
   Joachim Jeremias, New Testament Theology (London: S.C.M., 1972), p.93.
   
3. 
   E.W. Bullinger, Word Studies on the Holy Spirit (Grand Rapids: Kregel, 1985 ed.), p.63 [formerly published as The Giver and his Gifts].
   
4. 
   Sigmund Freud, „Psychopathology of Everyday Life,” in The Basic Writings of Sigmund Freud, ed. A.A. Brill (New York: The Modern Library, 1938), p.165.
   
5. 
   Sigmund Freud, „Totem and Taboo,” in The Basic Writings of Sigmund Freud, op.cit., pp.857-858.
   
6. 
   G. van der Leeuw, Religion in Essence and Manifestation (Princeton: Princeton University Press, 1986), pp.134-135.
   

PIEKTĀ NODAĻA

TO BĪBELES PANTU APSKATS, KUR MINĒTI VĀRDI VELNS UN SĀTANS
5-1 IEVADS

PĀRPRASTIE BĪBELES PANTI

Sarunājoties ar citiem ticīgajiem par velnu un sātanu, mums pašiem nereti pietrūkst skaidrības par to, kāda tad ir apspriežamā panta patiesā nozīme, kaut arī mēs skaidri zinām, ko tas nekādā ziņā nenozīmē. Šīs nodaļas argumentācija balstās uz pareizo velna interpretāciju kā saistību ar grēku un grēcīgajām nosliecēm, bet šim grēkam ir jāizpaužas caur kaut ko. Abstrakts ļaunums nevar pastāvēt, tam ir jāizpaužas personā vai lietu sistēmā. Tādēļ Velns tiek personificēts, jo grēks (Velns) nevar būt abstrakts, tas var atrasties cilvēka sirdī vai personā.

Dažos fragmentos, it īpaši Atklāsmē, Velns attiecas uz grēku, kas izpaužas politiskajā sistēmā, sevišķi Romas impērijā. Šīs nodarbības argumentācija pierāda, ka grēks sevišķi stipri izpaudās ebreju pirmā gadsimta sistēmā un domāšanā. Ebreju sistēma bija vislielākais agrīnās baznīcas ‘Sātans’ vai pretinieks. Tāpēc ka šis fakts šķiet netiek plašā mērogā atzīts, mēs tam pievēršam īpašu uzmanību, kaut gan tam nav jānovirza mūsu uzmanība no tā, ka Velna pamatsaistība ir ar grēku, kaut arī tā dažādajās izpausmēs. Jūda ir minams kā trāpīgs piemērs; ‘Sātana’ iespaidots viņš nodeva Kristu. Tas attiecas uz viņa paša miesas kārībām, proti, naudu; bet viņu iespaidoja arī Ebreju Sātans, pirmā gadsimta ebreju pasaules mērķi ar to vēlmi nekavējoši nodibināt Mesiānisko Valstību.
Pārdomājot šos Bībeles fragmentus, pamēģiniet uzdot tiem, kas tic tradicionālajam Velna tēlam, sekojošu jautājumu: ‘Vai jūs varat dot īsu biblisku Velna vēsturi saskaņā ar jūsu Bībeles fragmentu interpretāciju?’ Atbildes ir ļoti pretrunīgas. Saskaņā ar tradicionālo interpretāciju, atbildes būs apmēram tādas:

1. 
   Velns bija eņģelis debesīs, kas tika nomests Ēdenes dārzā. 1.Moz.1 viņs tika nomests uz zemes.
   
2. 
   Uzskata, ka viņš nonāca virs zemes un apprecējās 1.Moz.6.
   
3. 
   Ījaba laikā viņam esot bijusi pieeja kā debesīm, tā arī zemei.
   
4. 
   Uz Jes.14 laiku viņš tiek nomests no debesīm uz zemes.
   
5. 
   Cah.3 viņš ir atkal debesīs.
   
6. 
   Mt.4 viņš ir atkal uz zemes.
   
7. 
   Jēzus nāves laikā viņš ‘tapa gāzts’ saskaņā ar plaši izplatīto uzskatu, ka „šīs pasaules valdnieks” tiek „gāzts” tajā laikā.
   
8. 
   Atkl.12 ir pravietojums, ka Velns ‘tapa gāzts’.
   
9. 
   Velns tiek „sasiets” Atkl.20, bet viņš un viņa eņģeļi bija sasieti 1.Moz. laikā, kā tas teikts Jūdas 6., ka viņš tika „mūžīgās saitēs saistīts”. Kā tad viņš atkal tiek saistīts Atkl.20?
   

Tas viss ir pretrunu pilns – vēl jo vairāk, Ebr.2:14 apgalvots, ka Kungs Jēzus „iznīcināja” velnu savā nāvē krustā. Un ja Velns tika nomests no debesīm Ēdenes dārzā, kā tad viņš tik brīvi sarunājas ar Dievu vēlāk? Ļoti vienkārši, šis tradicionālais stāsts neturas kopā. Tā burtiskums tiek uzsvērts dažādu politisku un sociālu iemeslu dēļ.
5-2 ČŪSKA ĒDENĒ
1.Moz.3:4-5: „Tad čūska teica sievai: ‘Jūs mirt nemirsit, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu”.
Tradicionālā interpretācija

Tiek pieņemts, ka čūska šeit ir eņģelis, kurš ir grēkojis un kura vārds ir Sātans. Tā kā grēku dēļ viņš tika nomests no debesīm, viņš nonāca zemes virsū un mudināja Ievu grēkot.

Komentāri

1. 
   Šajos pantos ir minēta „čūska”. 1.Mozus grāmatā vārdi „Sātans” un „Velns” ne reizi netiek pieminēti.
   
2. 
   Čūska nekur netiek pieminēta kā eņģelis.
   
3. 
   Tādēļ nav jābrīnās, ka 1.Mozus grāmatā neviens netiek nomests no debesīm.
   
4. 
   Grēka alga ir nāve (Rom.6:23). Eņģeļi ir nemirstīgi (Lk.20:35-36), tādēļ eņģeļi nevar grēkot. Taisnie pēc nāves kļūs līdzīgi eņģeļiem un vairs nemirs (Lk.20:35-36). Ja eņģeļi var grēkot, tad arī taisnie varēs grēkot un varēs mirt, tas nozīmē, ka viņiem nebūs mūžīgās dzīves.
   
5. 
   Grēkā krišanas pierakstā 1.Mozus grāmatā ir iesaistītas sekojošas darbojošās personas: Dievs, Ādams, Ieva un čūska. Neviens cits nav minēts. Nav nekādu liecību par to, ka kāds būtu iegājis čūskā, lai liktu tai darīt to, ko tā darīja. Pāvils saka, ka „čūska ar savu viltību piekrāpa Ievu” (2.Kor.11:3). Dievs teica čūskai: „Tādēļ ka tu to esi darījusi…” (1.Moz.3:14). Ja „Sātans” būtu iegājis čūskā, kāpēc tad tas nav minēts un kāpēc viņš arī netika sodīts?
   
6. 
   Ādams vainoja Ievu grēka: „Tā sieva, ko Tu man devi…tā man deva no tā koka” (1.Moz.3:12).
   
7. 
   Ieva vainoja čūsku: „Čūska mani pievīla, un es ēdu” (1.Moz.3:13). Čūska nevainoja Velnu – viņa netaisnojās.
   
8. 
   Ja kāds iebilst, ka čūskas šodien nerunā un nestrīdās, kā to darīja čūska Ēdenē, tad atcerieties, ka:
   

1. 
   ēzelis runāja un taisnojās, runājot ar Balaamu; „bez valodas lops, sākdams runāt cilvēka valodā, aizkavēja pravieša neprātīgo nodomu” (2.Pēt.2:16) un
   
2. 
   čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem (1.Moz.3:1). Nolādējums, droši vien, laupīja tās spēju sarunāties ar Ādamu un Ievu.
   

9. 
   Dievs radīja čūsku (1.Moz.3:1); cita būtne vārdā „Satans” nebija pārvērtusies čūskā; ja mēs tam ticam, tad mēs apgalvojam, ka viena būtne var ieiet kādas citas personas dzīvē un kontrolēt to. Tā ir pagānu doma, tā nav Bībeles patiesība. Ja kāds bilst, ka Dievs nebūtu radījis čūsku, tādēļ ka tā iekārdināja Ādamu un Ievu krist grēkā, tad atcerieties, ka „cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks” (Rom.5:12); tādējādi čūska bija amorāla un klāstīja savus novērojumus un nebija atbildīga Dieva priekšā, tātad tā negrēkoja.
   

Čūska bija Dieva radīts lauku zvērs (1.Moz.3:1). No zemes [ebr. adamah – zeme] Dievs radīja visus lauku zvērus, ieskaitot čūsku – tā nebija iepriekš pastāvošs ļaunuma faktors. Atzīmējiet sev, ka čūska, kā viens no Dieva radītajiem lauku zvēriem, bija „ļoti laba” (1.Moz.1:31) – tradicionālo uzskatu gaismā nez vai kāds viņu tā raksturotu.

Iespējamie paskaidrojumi

1. 
   Pēc manām domā, nav nekāda iemesla šaubīties par to, ka viss radīšanas un grēkā krišanas stāsts 1. Mozus grāmatā ir jāuztver burtiski. „Čūska” bija patiesi čūska. Tas, ka šodien mēs redzam čūskas lienam uz vēdera kā Dieva lāsta piepildījumu (1.Moz.3:14), ir tam pierādījums. Tāpat mēs redzam vīrus un sievas ciešam no lāsta, kas tiem tika uzlikts tajā pat laikā. Arī Ādams un Ieva bija reāli vīrs un sieva, kādi tie ir arī šodien, taču tie baudīja labāku pastāvēšanas formu, tādēļ pirmatnējā čūska bija reāla čūska, kaut gan daudz prātīgāka par šodienas čūskām.
   
2. 
   Sekojošais arī norāda uz to, ka 1.Mozus grāmatas pirmās nodaļas lasāmas burtiski: -
   

• 
  Jēzus atsaucas uz Ādama un Ievas radīšanas pierakstu ka pamatu savai mācībai par laulībām un šķiršanos (Mt.19:5-6); nav nekādu mājienu uz to, ka Viņš to būtu uztvēris tēlaini.
  
• 
  „Jo Ādams ir pirmais radīts, pēc tam Ieva. Un Ādams netika pievilts, bet sieva tika pievilta un krita pārkāpumā” (1.Tim.2:13,14) – tatad arī Pāvils lasīja radīšanas pierakstus burtiski. Un vēl jo svarīgāk, pirms tam viņš rakstīja par to, kā čūska „ar savu viltību piekrāpa Ievu” (2.Kor.11:3) – ievērojiet, ka Pāvils neraksta, ka „velns” būtu piekrāpis Ievu.
  
• 
  Vai vispār ir kāds pierādījums tam, ka radīšanas un grēkā krišanas pieraksti nebūtu lasāmi burtiski? Saskaņā ar 1.Mozus grāmatas pierakstiem, pasaule tika radīta sešās dienās. Par to, ka tās burtiski bija sešas dienas, kas sastāv no 24 stundām, liecina tas fakts, ka dažādās lietas, kas radītas dažādās dienās, nevarētu pastāvēt cita bez citas to tagadējā formā vairāk kā tikai dažas dienas. Ka tie nebija tūkstošgadīgi laika posmi pierāda tas, ka Ādams tika radīts sestajā dienā, bet mira pēc septītās dienas 930 gadu vecumā (1.Moz.5:5). Ja septītā diena ilgtu vienu tūkstošgadi, tad Ādamam būtu pāri tūkstotim viņa miršanas dienā.
  

3. 
   Tā kā saskaņā ar lāstu čūskai bija jālien uz vēdera (1.Moz.3:14), tas varētu norādīt uz to, ka agrāk tai bija kājas; un tā kā tā bija ar prātu apveltīts zvērs, tad tai bija jābūt zvēra formai, kas stāvētu vistuvāk cilvēkam, būdama tomēr viena no Dieva radītajiem lauku zvēriem (1.Moz.3:1 &14). Tā tika „nolādēta visu lopu un lauku zvēru vidū” (1.Moz.3:14), kas izklausās it kā visi zvēri būtu nolādēti, bet čūska it īpaši.
   
4. 
   Varbūt čūska bija ēdusi no laba un ļauna atzīšanas koka, kas arī izskaidrotu tās viltību. Ieva „redzēja, ka koks ir labs…un iekārojams, ka dara gudru” (1.Moz.3:6). Kā viņa to varēja redzēt, ja viņa nebūtu redzējusi šo augļu ēšanas rezultātu? Iespējams, ka Ievai bija bijušas vairākas sarunas ar čūsku pirms tās, kas ir dota pierakstā 1.Mozus grāmatā 3. Pirmie vārdi, ko čūska pierakstā saka Ievai ir: „Vai tad tiešām Dievs ir teicis…”, kas liek domāt, ka tie turpina sarunu, kuras pieraksts nav dots.
   
5. 
   Es jau citur esmu norādījis uz to, ka visas piecas Mozus grāmatas ir pilnas ar atsaucēm uz dažādiem radīšanas un izcelsmes mītiem, lai parādītu patieso ainu. Mozus centās atbrīvot Izraēlu no ticības visiem tiem mītiem, kurus tie dzirdēja Ēģiptē, ar kuriem viņi bija uzauguši – un pirmās grāmatas trešajā nodaļā viņš deva ļaudīm tās zināšanas, kuras Dievs gribēja tiem iedvest. Apkārtējās kultūrās čūskai bija ārkārtīgi liela nozīme. To uzskatīja par dievu pārstāvi, sava veida dēmonu, džinu. Taču radīšanas pierakstu mērķis ir parādīt, ka čūska Ēdenē nebija nekas tamlīdzīgs – tā bija viens no „lauku zvēriem”. Nekāda slēpta identitāte tai netiek piedēvēta radīšanas pierakstos. Dž.H. Waltons raksta: „Izraēlieši necentās saistīt čūsku ar kādu būtni, kas būtu ļaunuma izraisītājs vai iemesls. Faktiski šķiet ka stāstījuma autors ar nodomu mazina čūskas lomas vai identifikācijas nozīmi…Kānaāniešu literatūrā haosa lomu spēlēja čūskveidīgais Leviatāns / Lotans. Pretēji tam Bībele apgalvo, ka visi lielie jūras radījumi bija vienkārši Dieva radīti zvēri (1.Moz.1:21). Šī mītus atmaskojošā polemika iespējams ir izvairīšanās pamatā no jebkādām slepenām sacelšanās teorijām ļaunuma pastāvēšanai…VD nav ne miņas par to, ka čūska varētu būt identificēta kā Sātans vai arī darbotos Sātana uzdevumā. Pati agrākā pieejamā atsauce uz jelkādu saistību ir atrodama „Salamana gudrībās” 2:24 (pirmajā gadsimtā pirms Kristus)…visagrākā atsauce uz Sātanu kā kārdinātāju čūskas veidolā ir „Mozus apokalipsē” 16-19, kas sarakstīta JD laikos…baznīctēvu rakstos viena no agrākajām atsaucēm, kas sasaista čūsku un Sātanu ir atrodama Justīna Martīra darbos” (2).