Īstenais nelabais ko Bībele saka par velnu

Piezīmes

1. 
   H.A. Whittaker, The Very Devil (Wigan: Biblia, 1991), p.33.
   

5-7 Sātans Caharijas 3.nodaļā
Šīs nodaļas komentārs atrodams iedaļā 5-30. Arī iedaļa 5-4-3 to apskata saistībā ar Sātanu Debesu tiesas priekšā Ījaba 1.nodaļā.
Caharijas 3.nodaļa rakstīta ebreju Bābeles gūsta kontekstā. Babiloniešu ticībā katram cilvēkam ir dievs, kas to apsūdz (1). Tāpat kā citviet, Caharija un pravieši atsaucas uz tā laika ticējumiem un sagrauj tos; tas ir, parāda lietas to īstajā gaismā tā, kā Jahve gribēja, lai cilvēki tās izprastu; tāpat kā Mozus atsaucās uz radīšanas mītiem, lai parādītu, kas tajos aplams, un izskaidrotu patieso lietu stāvokli attiecība uz pieminētajiem ticējumiem. Šajā nodaļā Caharija attēlo, kas patiesībā norisinās Debesu tiesā. Eņģeļi pārstāv cilvēkus un organizācijas un to nostādnes un apsūdzības, kas tiek izvirzītas pret Dieva tautu; Dievs ir tas, kas iztiesā šīs apsūdzības un nosūta Savus eņģeļus, lai tie īstenotu Viņa norādījumus attiecībā uz zemes lietām. Iespējams, ka tieši tas bija Pāvila prātā, kad viņš gavilē, sakot, ka mums nevar būt apsūdzētāju, ja Dievs un Kristus ir mūsu pusē – jo tikai viņi ir tie, kas var izvirzīt pret mums pamatotas apsūdzības. Pat ja mūs kāds apsūdz, tad tas fakts, ka viņi ir mūsu taisnotāji, nozīmē, ka šīm apsūdzībām nav varas pār mums (Rom.8:33,34).
Piezīmes

(1) Rivkah Scharf Kluger, Satan in the Old Testament (Evanston: Northwestern University Press, 1967), pp.134, 135.

5-8 Jēzus kārdināšana
Mateja 4:1-11: „Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. Un kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst. Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: ‘Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.’ Bet Viņš atbildēja un sacīja: ‘Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.’ Tad velns noveda Viņu sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: ‘Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi.’ Tad Jēzus tam sacīja: ‘Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.’ Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un Viņam saka: ‘To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.’ Tad Jēzus viņam saka: ‘Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.’ Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja.”
Parastā interpretācija

Parastais uzskats ir, ka šis fragments liecina par atsevišķas būtnes, vārdā Sātans, esamību, kurš kārdinājis Jēzu grēkot, liekot Viņam priekšā dažādas lietas, cenšoties ievest Viņu kārdināšanā.

Komentāri

1. 
   Jēzus „tāpat kārdināts visās lietās” (Ebr.4:15), un: „katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama” (Jēkaba 1:14). Mūs kārdina mūsu pašu kārību un ļauno iedomu „Sātans”, tāpat kā arī Jēzu. Mūs nebūt nekārdina kāda ļauna būtne, kas pēkšņi nostājas mums blakus un iesaka mums grēkot – grēks un iekāre nāk „no iekšienes, no cilvēka sirds (Mk.7:21). Tie „iziet” no cilvēka sirds it kā uzsverot, ka patiesībā sirds ir to avots. Jēzus tāpat kā mēs kārdināts visās lietās (Ebr.4:15,16), un šajā ziņā Viņš kļūst mums par īstenu paraugu. Pāvils aizņemas šo „kārdinātāja” tēlu, kas nāk pie Jēzus un pielieto to „kārdinātājam”, kas nāk pie kristiešiem (1.Tes.3:5). Un mēs varam atzīmēt, ka tikai Mateja evaņģēlijā lasāms, kā Jēzus gavēja kārdināšanas laikā – un tikai Matejs dod mums norādījumus par gavēšanu (Mt.6:16-18 salīdz. ar Mt.9:14,15). Tā kā mūsu pārbaudījumu laikos mums blakus nestāv nekāda reāla Sātana būtne, kas mūs kūdītu, no tā nepārprotami izriet, ka tās nebija arī blakus Jēzum, mūsu paraugam.
   
2. 
   Acīmredzot kārdinājumi nav jāuztver burtiski: -
   

• 
  Mateja 4:8 lasām, ka velns ved Jēzu uz ļoti augstu kalnu, no kura redzamas visas pasaules valstis un viņu godība. Pasaulē nav neviena tik augsta kalna, no kura būtu redzamas visas pasaules valstis. Tā kā zeme ir apaļa, tad nav tādas vietas, no kuras to visu varētu pārredzēt.
  
• 
  Ja mēs salīdzinām Mateja 4 un Lūkas 4 aprakstītos kārdinājumus, mēs redzam, ka to apraksta secība abos evaņģēlijos ir atšķirīga. Marka 1:13 teikts, ka „Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas, un Sātans Viņu kārdināja”, bet Mt.4:2-3 lasām:”Kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis…kārdinātājs (Sātans) piestājās pie Viņa…”. Tā kā Raksti nevar būt pretrunīgi, mēs varam secināt, ka tie paši kārdinājumi pastāvīgi atkārtojās. Kārdinājums pārvērst akmeņus maizē ir tam acīmredzams piemērs. Šie kārdinājumi pilnīgi dabīgi varēja izraisīties Jēzus prātā. Tā kā Viņam bija mūsu daba, bads varēju Viņu ietekmēt kā fiziski, tā arī garīgi, izraisot iedomu tēlus. Dažas dienas bez ēdiena var izraisīt halucinācijas (salīdz. ar 1.Sam.30:12). Akmens un maizes klaipu līdzību Jēzus piemin Mt.7:9, un šie tēli, protams, uzausa Viņa bada izraisītajā iztēles spēlē – taču ikreiz Viņš pārņēma kontroli pār tiem, atceroties Dieva Vārdu.
  
• 
  Droši vien Jēzus Pats bija stāstījis evaņģēlistiem par Saviem pārdzīvojumiem tuksnesī, tēlaini aprakstot šo izjūtu spraigumu, kā mēs to lasām Mateja 4. un Lūkas 4.nodaļās.
  
• 
  Nevar būt, ka velns būtu vadājis Jēzu pa tuksnesi un Jeruzalemes ielām, uzcēlis Dieva nama jumta galā ziņkārīgo ebreju acu priekšā. Josifam Flavijam nekas nav teikts par ko tamlīdzīgu – tam būtu vajadzējis sacelt vispārēju kņadu. Ja šie kārdinājumi radās vairākas reizes šo četrdesmit dienu laikā un šī perioda beigās (vai vismaz divas reizes, secinot no tā, ka Mateja un Lūkas pierakstos to secība atšķiras), Jēzum nepietiktu laika, lai aizietu (ievērojiet, ka velns Viņu „veda” un „uzcēla” tur) uz augstāko kalnu (iespējams Hermona kalnu Izraēlas pašā ziemeļu galā), uzkāptu augšā un lejā un atgrieztos tuksnesī un atkārtotu to atkal visu no gala. Visi Viņa kārdinājumi notika tuksnesī – Viņš tur bija četrdesmit dienas, visu laiku tapa velna kārdināts (viņš To atstāja tikai pašās beigās – Mt.4:11). Ja velns Jēzu visu šo laiku kārdināja un tas notika tuksnesī, tad Jēzus nevarēja doties uz Jeruzalemi vai uz augsto kalnu. Šīs lietas varēja notikt tikai iztēlē.
  
• 
  Ja velns ir materiāla būtne, kura neizjūt cieņu pret Dieva Vārdu un cenšas pievērst ļaudis grēkam, tad kāpēc gan Jēzus citē Rakstus, lai uzvarētu to? Saskaņā ar plaši izplatīto uzskatu, tas nebūt neiedarbotos uz velnu. Ievērojiet, ka katru reizi Jēzus citē Bībelē teikto. Ja velns ir ļaunās tieksmes Jēzus sirdī, tad ir skaidrs, ka Dieva Vārds Viņa sirdī ieskanas līdz ar šo ļauno tieksmju parādīšanos. Tik piemērots šim gadījumam ir Psalms 119:11, ka tas varētu būt pravietojums par Kristus pieredzi tuksnesī: „Es turu Tavus vārdus savā sirdī, lai negrēkotu pret Tevi”.
  
• 
  Uz to ka kārdinājumi bija iekšēji norāda arī to virzība Mateja pierakstā: no tuksneša uz tempļa virsotni, tad uz augstu kalnu – kā savveidīga sniegšanās pēc Debesīm. Iespējams, ka Pāvilam tas bija prātā, kad viņš komentē, ka Jēzus „neturēja par laupījumu līdzināties Dievam”. Viņš atmeta šo kārdinājumu un tā vietā Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz pat krusta nāvei (Fil.2:6-8).
  

3. 
   Velns Viņu uz kādu laiku atstāja, lai atgrieztos vēlāk. Šie kārdinājumi atgriezās, kad ebreju tauta, farizeji un Hērods pieprasīja no Viņa kādu zīmi (Lk.23:6-9; Mk.6:1-6; 8:11-13; 15:31; Mt.12:38-42). Tas bija tas pats kārdinājums, kuru Viņš pārvarēja Mt.4:5-7. Taču citur Rakstos nekur nav minēta kāda burtiska būtne, kas Viņam uzmāktos Viņa kalpošanas laikā. Taču šie trīs kārdinājumi būtībā uzmācās Viņam arī vēlāk un visaugstāko pakāpi sasniedza Jēzus krusta pieredzē. Tā, „nolaidies zemē” var salīdzināt ar ebreju teikto, kad tie kārdināja Jēzu kāpt no krusta zemē [atkal ebreju sistēmas asociācija ar velnu]. Visai pieraksta struktūrai pirmā gadsimta kontekstā bija jāskan kā debatēm starp jūdu rabīniem un viņu mācekli: „Mateja un Lūkas stāstiem ir trīsdaļīgas sarunas forma, kas stipri līdzinās rakstu mācītāju debatēm, kas pierādījumiem izmanto Rakstu tekstus” (1).
   

Jāņa evaņģēlijs izlaiž daudzus notikumus un sinoptiskajos evaņģēlijos atstāstīto Kristus mācību, taču pauž tās būtību citādā veidā (2). Šķiet ka Jāņa evaņģēlijā līdzvērtīgs kārdināšanas piemēram ir viņa stāstījums Jņ.6:1-14 par ebreju vēlēšanos, lai Jēzus rādītu zīmes par pierādījumu, ka Viņš ir Mesija, lai viņš gādātu par mannu tuksnesī. Šajā gadījumā Jānis tēlo ebrejus un viņu domu gājumu līdzīgi Sātanam tuksneša kārdinājumos. Sekojošās paralēles starp tuksneša kārdinājumiem un Kunga pieredzi, kā tā attēlota Jāņa 6, parāda kā kārdinātājs ‘velns’ atgriežas pie Kunga Jēzus – un starp citu atzīmējiet savā prātā, ka ‘Sātana’ ekvivalents šeit ir ebreji:

Jānis	Tuksneša kārdinājumi
Ebreju pūlis gribēja celt Viņu par ķēniņu (Jņ.6:15)	Sātans piedāvā Viņam (ebreju?) pasaules ķēniņvalsti
Ebreji pieprasa brīnumu ar maizi (Jņ.6:31)	Sātans piedāvā Viņam pārvērst akmeņus maizē
Mācekļi (no jūdiem) gribēja, lai Jēzus dotos uz Jeruzalemi un parādītu Savu spēku (Jņ.7:3)	Sātans ved Jēzu uz Jeruzalemi un mudina Viņu parādīt Savu spēku.

Sinoptiskie evaņģēliji runā par to, ka Sātans „piestājas” un kārdina un izaicina Kungu Jēzu, piedāvājot Viņam pasaules politisko varu (Mt.4:8,9). Jānis to pašu apraksta kā ļaužu ‘piestāšanos’ Viņam, lai darītu Viņu par ķēniņu – taču Jēzus atraida šo kārdinājumu (Jņ.6:15). Tāpat arī tuksnesī ‘Velns’ ir kārdinātājs, kas piedāvā vērst akmeņus maizē. Bet Jņ,6:30,31 mēs lasām, ka tie ir ebreji, kas izsauc to pašu kārdinājumu. Tuksnesī Kungs uz to atsaucās ar vārdiem, ka „cilvēks dzīvo no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes”. Un arī Jņ.6:32 Viņš runā par Dieva doto maizi no debesīm. ‘Velna’ mudinājums, lai Viņš parādītu Savu dievišķo spēku visa Izraēla acu priekšā no Jeruzalemes tempļa (Mt.4:5,6; Lk.4:9-12) atkārtoti parādās Jāņa evaņģēlijā no Kunga brāļu mutes, kas mudina Viņu doties uz Jūdeju un „rādīties pasaulei” (Jņ.7:1-5).

Jebkurā gadījumā kārdinājums radīt mannu tuksnesī bija kārdinājums spēlēt Mesijas lomu tā kā ebreji to būtu no Viņa gaidījuši – un tieši šo kārdinājumu Jēzus pārvarēja. Līdzīgi, arī kārdinājums mesties lejā no Dieva nama jumta visa Izraēla acu priekšā bija tas, ko ļaudis no Viņa gaidīja, bet ne tāda bija Viena Dieva griba; jo, saskaņā ar rabīnu rakstiem (Pesiqta Rabbati 36): „Kad ķēniņš, Mesija, sevi atklās, viņš nāks un nostāsies uz Dievnama jumta”. Šie kārdinājumi atkārtojās, jo „velns atstāja Viņu līdz turpmākam laikam”, lai atkal atgrieztos – proti, Viņa brāļu veidolā, kas mudināja To doties uz Jūdeju un darīt zīmes, lai pierādītu Savu identitāti. Tieši ebreji nemitīgi kārdināja Jēzu, prasot kādu „zīmi no debesīm” (Mt.16:1; 22:18,35; Mk.8:11; 10:2; 12:15; Lk.11:16). Viņi ir tie, kas pastāvīgi kārdina Jēzu, kā mēs to pirmo reizi lasām Viņa tuksneša kārdinājumu aprakstā. Tādējādi, pamatoti veidojas saikne starp tuksneša „velnu” un ebrejiem / ebreju domāšanas veidu un kārdinājumu apmierināt viņu nevis Dieva vēlmes.

4. 
   Lk.11:21,22 Kungs Jēzus runā par to, ka Viņš jau ir uzvarējis ‘velnu’ un izdala viņam atņemto laupījumu mācekļu starpā. Tas varētu būt pravietojums par Kunga ticību, ka Viņš gūs uzvaru pār velnu krustā. Bet tā varētu būt arī atsauce uz Viņa sekmīgo cīņu ar ‘velnu’ tuksneša kārdinājumu laikā. Ja tas tā ir, tad tas atspoguļo to, kā Viņš izprata ‘velnu’, ne kā stipro, kas sargā savu māju, jo Jēzus necīnījās ar kādu stiprinieku tuksnesī, bet gan kā simbolisku grēka varu, ar kuru Viņš cīnījās un uzveica to (3).
   
5. 
   Ir acīmredzama saistība starp Jēzus kārdināšanu / pārbaudīšanu tuksnesī un Izraēla kārdināšanu / pārbaudīšanu, arī tuksnesī. Tādēļ katru reizi Kungs, atbildot uz kārdināšanu, citē 5.Mozus attiecībā uz Izraēla tuksneša kārdinājumiem. Būtība ir tajā, ka tieši Dievs pārbaudīja Izraēlu. Grieķu vārdi peirazo un peirasmos, kurus tulko kā „kārdināt” tuksneša kārdinājumu kontekstā lietoti attiecībā uz Dievu, kas pārbauda Savu tautu (1.Moz.22:1; 2.Moz.15:25; 17:7; 3.Moz.14:22; 5.Moz.4:34; 8:2; 9:22; 33:8; Ps.95:8). Gluži vienkārši, lai kas tas būtu par ‘velnu’ Kunga kārdinājumos, tas bija Dieva kontrolē. Mēs jau iepriekš norādījām uz to, kā Dievs pārbaudīja Izraēlu 2.Sam.24:1, bet tas pats gadījums 1.Laiku jau min „Sātanu’ kā vaininieku.
   
6. 
   Kungs Jēzus pārvarēja kārdinājumus, citējot Rakstus. Tas ir saprotams cilvēka prātā radušos kārdinājumu pārvarēšanas veids; bet nav nekāda loģiska vai bibliska iemesla kādēļ kāda ļauna būtne, kāds Sātans būtu atvairāms ar Bībeles citātu palīdzību. Kad kāds ļauns cilvēks tevi kārdina vai draud tev, nerunājot jau par „Sātanu”, Bībeles citēšana neliktu tai doties prom. Bet ja tu saproti, ka patiesais ‘Sātans’ ir mūsu pašu iekšējie kārdinājumi un domas, kas ir mūsu pretinieki, tad viss kļūst skaidrs.
   
7. 
   Tas, ka Kungs gara spēkā tiek aizrauts un redz Sevi stāvam augstā kalnā vai tempļa smailē, atgādina Ecēhiēla pieredzi. Arī viņš Gara spēkā tika pacelts un nonāca pie trimdiniekiem pie Ķebaras upes. Gara spēks „viņu pacēla un aiznesa…parādībā”, bet es nedomāju, ka viņš tur burtiski nonāca (Ecēh.1:4-28; 3:11-15; 11:1,24,25). Šķiet, ka tas pats notika ar Kungu Jēzu, „cilvēka dēlu”, kura pirmtēls Ecēhiēls bija daudzējādā ziņā.
   

Iespējamie paskaidrojumi

1. 
   Kad Jēzus tika Jāņa kristīts Jordānas upē, Viņš saņēma Svētā Gara spēku (Mt.3:16). Tiklīdz Viņš izkāpa no ūdens, Gars Viņu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. Tā atziņa, ka Gara spēkā Viņš var vērst akmeņus maizē, neskarts nolēkt no celtnēm un tml., droši vien, sacēla Viņa prātā milzum daudz kārdinājumu. Ja kāda persona būtu mudinājusi Jēzu to darīt, un Jēzus zinātu, ka šī persona ir grēcīga, tad šie kārdinājumi nebūtu tik vilinoši kā kad tie nāktu no Jēzus paša prāta.
   
2. 
   Kārdinājums pārņemt Savā varā visas pasaules valstis būtu daudz spēcīgāks, ja tas būtu radies Kristus prātā. Jēzus prātam bija jābūt Rakstu pārņemtam un, gavēšanas nomocītam, Tam būtu kārdinoši interpretēt Rakstus tā, lai attaisnotu Viņa lēmumu rast vieglāko izeju no radušās situācijas. Stāvēšana uz augsta kalna atgādina Ecēhiēlu, kad tam tika rādīta nākamā Valstība (Ecēh.40:2), un Jāni, kuram no „liela augsta kalna” rādīta „svētā pilsēta Jeruzāleme” (Atkl.21:10). Jēzus redzēja pasaules valstis, kādas tās būs nākamībā (Lk.4:5), proti, Valstībā, kad „Pasaules valstība ir nākusi rokā mūsu Kungam un Viņa Svaidītajam” (Atkl.11:15). Viņš varētu būt iedomājies Mozu pēc četrdesmit klejošanas gadiem tuksnesī (salīdz. ar Viņa četrdesmit dienām) skatāmies uz Apsolīto zemi (Valstību) no Nebo kalna. Daniēla grāmatā ir uzsvērts (Dan.3:17; 4:31,32; 5:21), ka „cilvēku valstis pieder visuaugstajam Dievam un Viņš ieceļ tajās par valdnieku, kuru gribēdams”; Jēzum bija jāzina, ka tikai Dievam ir vara iecelt pasaules valdnieku. Tādēļ tas nebūtu nekāds liels kārdinājums, ja kāds ļauns monstrs apgalvotu, ka viņš var dot Jēzum varu pār Valstību, kad Viņš zināja, ka tāda vara pieder vienīgi Dievam. Taču Jēzus zināja, ka Dievs vēlas piešķirt Valstību Jēzum, un „velns’ Jēzus prātā varētu Viņam iedvest, ka Viņš to var saņemt nekavējoši. Galu galā, Viņš varētu spriest, Dievs ir paredzējis dot Man varu (Jņ.5:26-27) tādā mērā, ka Man ir vara atdot Savu dzīvību un vara to atkal ņemt (Jņ.10:18), kaut gan galu galā visa vara debesīs un virs zemes tika Viņam dota tikai pēc nāves un augšāmcelšanās (Mt.28:18).
   
3. 
   Perfektā Rakstu pārzināšana būtu likusi Jēzum saskatīt līdzību starp Viņu un Eliju, kad to tuksnesī bija pārņēmis izmisums (1.Ķēn.19:4,8), un Mozu, kurš zaudēja tiesības iemantot apsolīto zemi pēc četrdesmit gadu klejošanas tuksnesī. Arī Jēzus pēc četrdesmit dienām bija nonācis līdzīgā situācijā – patiesas zaudējuma iespējas priekšā. Mozus un Elija cieta neveiksmi cilvēciskas vājības rezultātā – nevis kādas velnišķas būtnes kūdīti. Tā pati cilvēciskā vājība, „Sātans” vai pretinieks bija tā, kas kārdināja arī Jēzu.
   
4. 
   „Tad velns Viņu uzrunāja: „Ja Tu esi Dieva Dēls…” (Lk.4:3). Tas, droši vien, bija pastāvīgi Kristus prātā skanošais jautājums, vai patiesi Viņš ir Dieva Dēls, kad visi citi domāja, ka Viņs ir Jāzepa dēls (Lk.3:23; Jņ.6:42) vai ārlaulībā dzimis (kā netieši norāda Jņ.9:29), un oficiālajos tempļa pierakstos Viņš ir Jāzepa dēls (Mt.1:1,16; Lk.3:23, kur „kā mēdza domāt” nozīmē ‘skaitās pēc likuma’). Viņš bija vienīgais cilvēks, kura tēvs nav cilvēks. Filipiešiem 2:8 netieši norāda, ka Jēzus pakāpeniski nāca pie atziņas, ka Viņš patiesi ir tāds pats cilvēks kā mēs, kas arī liek secināt, ka Viņš izjuta kārdinājumu jautāt Sev, vai Viņš ir Dieva Dēls un kāda tad ir Viņa daba.
   
5. 
   Visi šie kārdinājumi bija Dieva kontrolē un to mērķis bija Kristus garīgā izglītība. Jēzus citētie panti Sevis stiprināšanai pret Viņa („velna”) vēlmēm ir no 5.Mozus grāmatas par Izraēla pieredzi tuksneša klejojumos. Jēzus nepārprotami saredzēja paralēli starp Savu un viņu pieredzi:
   

5.Moz.8:2: „Tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir vadījis tuksnesī visus šos četrdesmit gadus, lai tevi pazemotu un lai tevi pārbaudītu, lai Viņš zinātu, kas ir tavā sirdsprātā, vai tu Viņa baušļus turēsi vai ne.”	Mateja 4 / Lūkas 4 „Jēzus garā tapa pa tuksnesi vadīts četrdesmit dienas”. Jēzu pārbaudīja ar kārdinājumiem. Jēzus pārvarēja tos, citējot Rakstus, kas bija Viņa sirdī (Ps.119:11), tā parādot, ka Dieva Vārds ir Viņa sirdsprātā.
5.Moz.8:3: „Un Viņš tevi pazemoja, lika tev badu ciest un ēdināja tevi ar mannu…lai liktu tev atzīt, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet…no visa tā, kas iziet no Tā Kunga mutes.”	„Viņam gribējās ēst”. Jāņa 6 Jēzus interpretē mannu kā Dieva vārdu, no kura Jēzus dzīvoja tuksnesī. Jēzus atzina, ka garīgi Viņš dzīvo no Dieva Vārda. “Viņš atbildēja…stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.”
5.Moz.8:5: „Tad nu atzīsti savā sirdsprātā, ka Tas Kungs, tavs Dievs, tevi pārmāca tā, kā tēvs pārmāca savu dēlu”.	Jēzus, bez šaubām, pārdomāja savu pieredzi. Dievs pārmāca Savu Dēlu, Jēzu – 2.Sam. 7:14; Ps.89:32,33.

Tādā veidā Jēzus parādīja mums, kā ir jālasa un jāmācās no Dieva Vārda – Viņš iedomājās Sevi esam Izraēla vietā tuksnesī un mācījās no viņu pieredzes Savos tuksneša pārbaudījumos. Jēzus apraksts tuksnesī pie zvēriem un eņģeļiem (Mk.1:13) ir vēl viena saikne ar Izraēla pieredzi tuksnesī – Dievs sūtīja pret tiem zvērus viņu nepaklausības dēļ (5.Moz.32:19-24 un konteksts).

Piezīmes

1. 
   G.H. Twelftree, ‘Temptation of Jesus’, in I.H. Marshall, ed., Dictionary of Jesus and the Gospels (Leicester: IVP, 1992), p.822. Ernsts Lohmeijers arī atzīmē, ka tuksneša kārdinājumi stipri līdzinās disputam starp diviem rabīniem – it kā Jēzus apstrīdētu ebreju domu gājienu Rakstu interpretācijā. Skat Ernst Lohmeyer, The Lord’s Prayer (London: Collins, 1965), p.224.
   
2. 
   
   

Sinoptiskie evaņģēliji	Jāņa evaņģēlijs
Mt.16:19 Valstības evaņģēlija atslēgas	Jņ.20:21,23
Precīzāki Jēzus dzimšanas atstāsti	Jņ.1:1-14
Lielā kalpošanas misija	Jņ.14:12; 17:18; 20:21; Jņ.15:8,16; Jņ.17:23
Sinoptiskie evaņģēliji visi dod Kunga Eļļas kalna sprediķi kā ievadu maizes laušanas pierakstam un krustā sišanai	Jāņa evaņģēlijā šī pravietojuma pieraksts nav iekļauts un tā vietā ir dotas Kunga pārrunas augšistabā. „Cilvēka Dēla diena” Jāņa pierakstā ir „stunda, kad Cilvēka Dēls top pagodināts” (Jņ.12:23). „Nāk”, „šīs pasaules tiesas stunda” ir vārdi, kurus Jānis lieto un kas iederas mūsu Kunga pieredzē tieši šodien. Šie vārdi liek mums izjust Kunga klātbūtni jau šodien. Nākamā tiesa faktiski ir jau sākusies šodien.
Visi trīs sinoptiskie evaņģēliji dod Pētera ticības apliecinājumu īsi pirms Jēzus apskaidrības kalnā.	Jāņa evaņģēlijā nav apskaidrības pieraksta. Vai mums būtu jāuzskata, ka tā vietā ir dots Toma ticības apliecinājums 20.nodaļā?
Ūdens kristību nepieciešamība	Jņ.3:3-5
Maizes laušanas pieraksts	Jāņa versija ir Jņ.6:48-58. Viņš uzsver, ka, lai dzīvotu mūžīgi, ir jāuzņem Kristus sevī, jo maize un asinis ir mūžīgās dzīves simbols. Šķiet, ka Jānis to saka kā pretargumentu tiem, kas uzskata, ka maizes laušanas rituāls pats par sevi jau garantē ticīgajiem mūžīgu dzīvību.
Tiek parādīts, ka daudzie citāti no Vecās Derības piepildās Kungā Jēzū.	Jānis to izsaka abstraktākā veidā: „Un Vārds tapa miesa” (Jņ.1:14).
Visi sinoptiskie evaņģēliji dod Jēzus izcelšanās ģenealoģiju vai atsauci uz to.	Jāņa evaņģēlijs runā par Jēzu tā it kā Viņš Dieva nodomā bija jau no paša sākuma, bet „tapa miesa”, kad Marija to dzemdēja.

3. 
   Tas patiesībā ir uzskats, ko pauž Joachim Jeremias, New Testament Theology (New York: Scribners, 1971), p.73.
   

5-8-1 Jēzus tuksnesī:

pieraksta valodas un kārdinājuma dabas izpēte
Pamatots būtu iebildums, ka tuksneša kārdinājumu pieraksta valoda norāda uz notiekošo kustību, piemēram, kārdinātājs piestājās pie Viņa un aizveda Viņu. Mēs tagad aplūkojam, kā šāda valoda piemērojama, kad runājam par ļaunajām vēlmēm, kas rodas mūsu prātā.
„Un kārdinātājs piestājās pie Viņa…”

Mūsu Kunga kārdinājumu pieraksti šķiet norādam, ka Viņa kārdinātājs / velns bija Viņa pašā urdošās domas nevis kāds ārējs kārdinātājs. Taču dažiem šķiet grūti to saprast, jo vairāk tāpēc ka kārdinātājs „piestājas” pie Viņa un ved Viņu. Šīs nodarbības mērķis ir parādīt, ka kārdinājumus un vēlmes nereti apraksta fizisku kustību veidā, jo tas ir vizuāli daudz uzskatāmāk par abstrakti izteiktu apgalvojumu.

Mēs zinām, ka mūsu Kungs „tāpat kārdināts visās lietās” kā mēs (Ebr.4:15); un „katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama” (Jēkaba 1:14). Lai Jēzus tāpat tiktu kārdināts kā mēs, Viņam bija jāpiedzīvo tāds pat kārdināšanas process kā mums. Tātad kaut kādā mērā arī Viņu „vilināja” paša kārība – ‘velns’ – kas bija Viņā pašā. Tas izskaidrotu, kādēļ velnu apraksta vedam Jēzu uz Jeruzalemi un augstajā kalnā. Šī ‘vešana’ ir tā pati ‘kārdināšana’, kā lasām Jēkaba 1:14. Jaunajā Derībā it bieži ļaunās vēlmes tiek saistītas ar fizisku kustību, tās ved mūs un nosaka mūsu uzvedību. „Un neieved mūs kārdināšanā” (Mt.6:13) ir viens no piemēriem. Mūsu ļaunie nodomi „ved” mūs tāpat kā tie centās vest Jēzu tuksnesī; taču šeit arī parādās, ka Dievs kontrolē visas šīs lietas. Viņš stāv pāri mūsu ļaunajām domām un ir spējīgs atturēt mūs no grēkā krišanas (ievērojiet, ka arī šī vārdkopa saistās ar kustību). Pasaule parasti nepretojas velna pavešanai – „maldu līdzi aizraušanai” (2.Pēt.3:17). Jēzus nepadevās Velna – Savu kārību, kuras Viņam bija tāpat kā mums – varai. Taču tā pati pamatdoma par grēku, kas mūs vada, lai kārdinātu, attiecās arī uz Viņu. Grieķu vārds, kas Mateja 4 tulkots kā „noveda” Jēzu uz svēto pilsētu, tiek lietots kā burtiski, tā arī metaforiski. Kā, piemēram, sekojošos pantos, kur tas lietots tēlaini:

„vecaju likumus turēdami…ko tie uzņēmušies turēt” (Mk.7:4)

„Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma” (Jņ.1:14)

„Tad nu Kristu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā” (Kol.2:6).

Līdzīgi, velns, kas „piestājās” pie Jēzus arī var būt lietots subjektīvi; jo arī šis grieķu valodas vārds tiek lietots kā burtiski, tā arī tēlaini. 1. Timotejam 6:3 to tulko „piegriezties” – „un nepiegriežas mūsu Kunga Jēzus Kristus veselīgajiem vārdiem”. Ebrejiem 12:1 runā par „grēku, kas ap mums tinas”, it kā grēks –velns – piestāj un tinas ap mums. Atklāsmes 20.nodaļā lietotā valoda attiecībā uz velnu un sātanu, kas brīvi staigā pa pasauli, tagad ieņem pareizo vietu, kad mēs beidzot saprotam, ka velnišķība – mūsu ļaunās vēlmes – tiek tēlotas kā piestājušās pie cilvēkiem. Mēs bieži atkārtojam, ka Jēzus atbild uz katru kārdinājumu ar vārdiem no Rakstiem, it kā visa šī pieredze būtu Psalma 119:11 spilgta ilustrācija: „Es turu Tavus vārdus savā sirdī, lai negrēkotu pret Tevi”. Kaut gan Jēzus turēja Rakstu vārdus Savā sirdī, tomēr Viņam piemita arī mūsu kārības un uz īsu brīdi tās varēja iespiesties Viņa sirdī un censties apspiest šos vārdus Viņa sirdī (Mk.4:17). Bet lai tās varētu censties to darīt tām ir jāpiestājas pie mums; un tā arī velns – šīs kārības – piestājās pie Jēzus. Līdzība par sējēju nosauc visus iespējamos iemeslus, kas noslāpē iespēju radīt augļus, kas padara vārdu neauglīgu. Sātans, kas nāk un noņem viņu sirdīs sēto vārdu, ir tās pašas „kārības”, kas „iemetas un noslāpē vārdu, un tas kļūst neauglīgs” (Mk.4:15 & 19). Šīs kārības ir mūsu dabas radītas – to iespiešanās sirdī ir tas pats kā ‘sātana piestāšanās’.
Vēl daži piemēri, kur mūsu iekšējo kārību attēlojums ir dots kustībā, it kā tās ienāktu mūsos (1):

4. 
   Nātāna līdzība par Dāvida grēku ar Batsebu uzliek vainu par to viesim, kas nāk pie Dāvida un prasa pēc apmierinājuma. Viesis šajā līdzībā pārstāv Dāvida kārības, kas noveda pie laulības pārkāpuma un slepkavības (2.Sam.12:4), kaut gan kā viens, tā otrs nāk „no cilvēka sirds” (Mk.7:20-23).
   
5. 
   „Ikviens, kas ir dzimis „no dzīvā un paliekamā Dieva vārda” (1.Pēt.1:23), „pasargā sevi, un ļaunais neaizskar viņu” (1.Jņ.5:18) – Vārds mūsu sirdīs pasargā mūs no mūsu iekšējā velna pieskārieniem. Man šķiet, ka precīzs Lk.4:13 tulkojums vislabāk atbalsta ‘iekšējā kārdinātāja’ domu. „Un velns…atstāja Viņu”. Grieķu vārds, kas šeit tulkots „atstāja” nozīmē arī „apvaldīt” – un tā velns apvaldīja sevi, proti Jēzus apvaldīja sevī grēcīgās domas. Jebkurā gadījumā velns, kas atstāj Jēzu līdz turpmākam laikam parāda, ka Jēzus izjuta to pašu, ko jebkurš kristietis – ka kādreiz velns šķita stiprāks esam. Var paiet dienas un nedēļas, kad mēs jūtamies spējīgi apvaldīt grēcīgās tieksmes, un tad, ne no šā ne no tā velns pēkšņi ņem virsroku. Galvenais secinājums no tā visa ir, ka Jēzus bija daudz tuvāk neveiksmei nekā mēs varam to iedomāties. Jēkaba 1:14 teikts: „katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama.” Tā ir zvēru medīšanas valoda – vilinot tos un tad apmetot tiem valgu ap kaklu. 1.Timotejam 3:7 runā par iekrišanu „velna valgā” – mūsu neapvaldīto tieksmju valgā. Tādējādi, Jēzus kārdināšanai bija jāizvilina Viņš no Viņa garīguma stiprajām bruņām kā peli izvilina no alas ar siera gabalu slazdā; un tikai Viņa ārkārtīgā paškontrole un pašsavaldīšanās bija spējīga atgriezt Viņu atpakaļ.