Īstenais nelabais ko Bībele saka par velnu



Yüklə 1,63 Mb.
səhifə1/33
tarix25.03.2017
ölçüsü1,63 Mb.
  1   2   3   4   5   6   7   8   9   ...   33


ĪSTENAIS NELABAIS
Ko Bībele saka par velnu
Dankans Hīsters
Tulkojusi Irma Sabele

Carelinks Publishing

P.O. Box 152

Menai NSW 2234

AUSTRALIA
P.O. Box 90

Riga LV-1007

LATVIA
www.carelinks.net

www.vards.info

SATURS
IEVADS……………………………

PIRMĀ NODAĻA IDEJAS RAŠANĀS VĒSTURE



    1. Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos………….

      1. Izraēls trimdā:babiloniešu / persiešu ietekme…….

      2. Grieķu ietekme…………

    1. Sātans Jaunās Derības laikos…………….

      1. Sātans Justīna Martīra uzskatos……

      2. Sātans Irineja un Tertuliāna traktējumā…..

      3. Sātans Klementa un Origena traktējumā….

      4. Sātans Laktantija un Atanasija skatījumā…

      5. Sātans Augustīna koncepcijā…..

    2. Sātans viduslaikos……………..

    3. Sātans no Reformācijas laikiem līdz mūsdienām…………

      1. Sātans „Zaudētajā paradīzē”……………….

    4. Protestētāji……………….

    5. Velns un Sātans jaunākajos laikos………..

OTRĀ NODAĻA DAŽAS BĪBELES PAMATA MĀCĪBAS



    1. Eņģeļi……………….

Pirmā atkāpe: Jūdas vēstule un Ēnoha grāmata......................

    1. Ļaunuma un grēka izcelsme……………..

Otrā atkāpe: Vēstule romiešiem un Salamana gudrība……………

Trešā atkāpe: 1. Mozus grāmatas 1-3 nolūks un konteksts…………

    1. Sātans un velns………………………

    2. „Šīs pasaules valdnieks”: Jūdu Sātans…………….

    3. Elle ……………………………………..

Ceturtā atkāpe: Kristus un „gari cietumā”……………….
TREŠĀ NODAĻA DAŽI PRAKTISKI SECINĀJUMI

    1. Daži praktiski secinājumi…………………………

    2. Velns un sātans: grūtie jautājumi……………….

CETURTĀ NODAĻA NEŠĶĪSTIE GARI



    1. Velns, Sātans un nešķīstie gari…………….

    2. Ļaunie gari un elki…………………

    3. Ļaunie gari un slimība……………..

    4. Tā laika valoda………………………

    5. Dievs pieņem cilvēka uzskatus……………

    6. Brīnumi un ļaunie gari………………….

PIELIKUMS: „Arī ļaunie gari tic un dreb”………..

    1. Kānaāniešu teoloģijas beigas………..

    2. Ļauno garu izdzīšana………………….

    3. Pētījuma objekts: Rešefs………………………….

    4. Dieva valodas stils……………………………..

    5. Kristus mācīšanas stils…………………………..

    6. Kāpēc Jēzus nelaboja cilvēku nepareizos uzskatus…..

    7. Ļaunie gari: kopsavilkums……………..

PIELIKUMS: ticības ļaunajiem gariem psiholoģiskais pamatojums….
PIEKTĀ NODAĻA TO BĪBELES PANTU APSKATS, KUR MINĒTI VĀRDI VELNS UN SĀTANS

    1. Ievads: Pārprastie Bībeles panti…………………

    2. Čūska Ēdenē………………..

    3. Dieva dēli un cilvēku meitas….

    4. Ījaba sātans…………………………

      1. Sātans Ījaba grāmatā: kāds no viņa draudzes locekļiem?............

      2. Ījaba sātans: sātans – eņģelis?.................................

    1. Spožā zvaigzne, Bābeles ķēniņš……………….

    2. Svaidīts ķerubs……………………….

    3. Sātans Caharijas 3.nodaļā…………..

    4. Jēzus kārdināšana………………..

      1. Jēzus tuksnesī: pieraksta valodas un kārdinājuma dabas izpēte..

      2. Tuksneša kārdinājumi: iespēja ielūkoties Jēzus domu gājumā……

    5. Nešķīstie gari……………….

    6. Velns un viņa eņģeļi………………….

    7. Sātans noņem vārdu……………….

    8. Sātans kā zibens………………

    9. Sātans iegāja Jūdā………

    10. Pēteris un sātans…………………………

    11. Jūsu tēvs velns……………….

    12. Velna nomāktie…………………………

    13. Velna bērns………….

    14. Sātana vara…………….

    15. Nododam sātanam…………..

    16. Šīs pasaules dievs………..

    17. Gaismas eņģelis………

    18. Sātana eņģelis……………

    19. Gaisa valsts valdnieks………………

    20. Nedodiet vietu velnam………….

    21. Velna viltības……………

    22. Velna valgs………………

    23. Nogriezties neceļos sātanam pakaļ………………

    24. Stājieties pretim velnam………………..

    25. Saitēs saistīti tumsā………………

    26. Mozus miesas………….

    27. Sātana sinagoga……………..

    28. Miķelis un lielais pūķis……………….

    29. Velns un Sātans saistīti…………………..

Piektā atkāpe: „Grēka cilvēks”……………………..
SESTĀ NODAĻA DAŽI SECINĀJUMI

6-1 Daži secinājumi……………………..



Sestā atkāpe: Ciešanas (Bev Russell)……………..


ĪSTENAIS NELABAIS
Ko Bībele saka par velnu
Dankans Hīsters

Ievads
Jautājums par to, kur meklējamas ļaunuma un cilvēku grēcīguma saknes, šķiet prātam neaptverams, taču tikai centieni rast atbildi uz šo jautājumu dod iespēju parādīt savu attieksmi pret ļaunumu un grēku un rast ceļu uzvarai pār tiem. Vainot tajā visā personificētu būtni ar asti, ragiem un dakšām rokā, pēc manām domām, ir vienkārši izvairīšanās, bēgšana no jautājuma būtības izpratnes, ātrs un vienkāršots, bet nepareizs risinājums. It īpaši tad, kad ir skaidrs, ka faktiski šis priekšstats par „velnu” rakstos nekur nav atrodams; tas drīzāk ir gadu simteņiem izveidojies, leģendām apvīts un tādējādi cilvēku apziņā iesakņojies pagānu laiku iedomu tēls. Pirmajā nodaļā es cenšos parādīt, ka tieši tā tas patiesi ir radies. Šajā un nākamajās nodaļās es cenšos parādīt ne tikai to, ka Dieva tauta pieņēma apkārtējā pasaulē izplatītos mītus par sātanu, bet arī Bībeles rakstītāju aktīvo vēršanos pret šiem mītiem, atsaucoties uz tiem un atmaskojot to maldīgumu. Tas ir vērojams, sākot ar stāstu par grēkā krišanu 1.Mozus grāmatas sākotnējās trīs nodaļās un līdz pat atsaucēm uz sātanu Atklāsmes grāmatā. Tas fakts, ka Bībelē netiek lietotas pēdiņas un atsauces uz avotiem, var maldināt nepieredzējušu lasītāju, taču netiešie norādījumi un mīta pastāvīga atspēkošana rakstos ir pārliecinoša un dzēlīgi piemērota kā tām tālajām, tā arī mūsdienām.
Taču šī uzskata rašanās vēsturē mēs nerodam grēka un ļaunuma problēmas risinājumu. To nevar salīdzināt ar aritmētikas uzdevumu mācību grāmatā – ja tu nespēj rast risinājumu, tad atšķir pēdējo lappusi un atrodi tur tevi interesējošo atbildi. Mūsu problēma ir daudz sarežģītāka. Ursula Le Gvina pārliecinoši raksta par „sāpēm un ciešanām, nelietderīgiem pūliņiem, zaudējumiem un netaisnību, ar ko mums būs pastāvīgi jāsaskaras mūsu dzīves laikā un jāiztur un jātiek ar to galā, un jāpieņem un jāsadzīvo ar visu to, jo tāda nu ir cilvēku dzīve” (1). Un tā tas arī ir; viņas vēzis, viņa dzīves traģēdija, cunami vienuviet un cilvēktiesību pārkāpumi citviet, dziļi apslēptā nožēla un ikviena ikdienas dzīves noklusētie grēki…mums ir katru rītu jāceļas un jāsadzīvo ar visu to. Man šķiet, ka visu šo grūtību nasta, sāpes un ciešanas, kuras mēs izjūtam, cenšoties visu to izprast, liek cilvēkiem padoties un vainot visās nebūšanās nez no kurienes uzradušos sātanu, kas ir apņēmies sagandēt mūsu visādā ziņā jauko, skaisto dzīvīti. Bet pārāk ilgi mēs esam samierinājušies ar gaisā virmojošiem vienkāršotajiem šīs sarežģītās problēmas risinājumiem. Pagānu mītos mēs neatradīsim pamatotu problēmas risinājumu un izpratni, lai cik cienījamā valodā tos ietērptu pļāpīgi teologi, lai cik dziļi šis mīts būtu iespiedies kristiešu prātos.

Tikai un vienīgi Dieva patiesības vārdā ir rodama īsteni pamatota atbilde un skaidra izpratne. Un tādēļ otrajā nodaļā es vēršos pie Bībeles, lai izveidotu patiesu ietvaru izpratnei par to, ko pati Bībele faktiski saka par velnu, grēku, ļaunumu un attiecīgi arī par eņģeļiem. Taču man liekas, ka Bībeles mācības mērķis ir radikāla cilvēka praktiskās dzīves pārveide. Tieši tādēļ ir tik svarīgi pareizi izprast notiekošo, jo tas iespaido cilvēka ikdienas dzīvi un noved pie „atziņas pilnības”, Pāvila vārdiem izsakoties (Kol.2:2).


Tieši šo „atziņas pilnību” es cenšos attīstīt trešajā nodaļā, dodot atelpu teorijai un pievēršoties tam, kā tas viss ietekmē cilvēka dzīvi un pieredzi. Ceturtā nodaļa it kā atgriežas atkal pie teoloģijas, pētot dēmonu tematiku, apgāžot domu par faktisku dēmonu, kā grēka un ļaunuma izraisītāju garu, eksistenci. Tas viss mūs sagatavo to Bībeles pantu analīzei, kur runāts par velnu vai sātanu, lai mēs tos varētu izprast mūsu attīstītās apziņas ietvaros. Par to ir runa piektajā nodaļā un sestā nodaļa savukārt sniedz iegūto secinājumu kopsavilkumu. Lūdziet līdz ar mani, lai Dievs dotu mums šo atziņu un līdz ar to mēs kļūtu stiprāki mūsu ticībā, cerībā un mīlestībā. Un caur to lai mēs spētu sniegties tālāk, lai daudz izteiksmīgāk un efektīvāk ietekmētu arī citus šais atlikušajās dienās, kad mēs gaidām Dieva Dēla atgriešanos, kas sniegs galīgo atbildi un visu mūsu cīniņu ar grēku un ļaunumu atrisinājumu.
Dankans Hīsters

info@carelinks.net
Note

  1. Ursula LeGuin, The Language of the Night (New York:Putnam’s, 1979) p.69


PIRMĀ NODAĻA

IDEJAS RAŠANĀS VĒSTURE


    1. Priekšstata par velnu un sātanu izcelšanās vēsture Vecās Derības laikos

Sāksim no paša sākuma. Tādi vārdi kā sātans, velns, dēmons, Lucifers, kritušais eņģelis un tml. vienkārši nav atrodami 1.Mozus grāmatā. Vecā Derība māca, ka ir viens vienīgs Dievs, kas ir visuvarens, kuram nav līdzinieka vai kāda kosmiska spēka, ar ko sacensties. Vecā Derība nepārprotami liecina, ka jebkurš Dieva tautas ‘pretinieks’ galu galā bija pakļauts Dieva un tikai Dieva gribai. Visi eņģeļi Bībelē ir attēloti kā taisni Dieva priekšā, kā Dieva kalpi, pat „ļaunie eņģeļi”, kas var nest grēciniekiem postu un iznīcību, ir Dieva eņģeļi, kas izpilda Viņa gribu un pavēles. Dieva tauta – Izraēls sākotnēji turējās pie šiem uzskatiem, taču, kā tas tik bieži ir atgadījies ar Dieva tautu, viņu patiesie uzskati sāka ļodzīties, sajaukdamies ar apkārtējās pasaules uzskatiem. Paši agrākie jūdu rabīni runāja par cilvēku noslieci uz ļaunu [yetser ha-ra] un noslieci uz labu [yetser ha-tob]. Viņu izpratnē šī nosliece uz ļaunu dažkārt tika personificēta un simboliski apzīmēta kā „velns”: „sātans un yetser ha-ra ir viens un tas pats” (1). Bet šie agrīnie jūdu rabīni noliedza domu par eņģeļu sacelšanos un viņi kategoriski noraidīja domu, ka čūska 1.Mozus grāmatā būtu sātans. Tolaik „jūdu velns nebija nekas vairāk kā tikai cilvēkiem piemītošās noslieces uz ļauno alegorija” (2). Talmūda izdevuma redaktors atzīmē, ka ne Talmūdā, ne Midrašā (Mozus likuma interpretācija jūdaismā) nav ne vārda par sātanu kā kritušo eņģeli (3).


Apkārtējie kānaāniešu mīti

Bija pareizi atzīmēts: „Vēlāko iedomu auglis – sātans – ebreju Bībelē nav sastopams” (4). Vecā Derība māca, ka Dievs ir visuvarens, Viņam nav līdzinieku; grēks rodas cilvēka prātā. Nav itin nekādas norādes uz cīņu eņģeļu starpā, nedz arī, ka kāds eņģelis būtu nokritis no Debesīm uz zemi. Tiesa, Bībeles raksti laiku pa laikam atsaucas uz apkārtējiem mītiem par personificētu sātanu (vai kaut ko tam līdzīgu) un apgāž tos. Senlaiku Tuvie Austrumi pildījās ar stāstiem par kosmiskām cīņām, piemēram, Tiamats saceļas pret Marduku, dumpinieku Athtaru; šie mīti ir izsmeļoši apkopoti Neila Forsyth’a darbā (5). Vecā Derība atšķirībā no citām vietējām reliģijām nemāca neko tamlīdzīgu. Un Bībelē ir arī pāris pantu, kas atsaucas uz šiem mītiem kā cilvēku fantāzijas augļiem. Par piemēru ņemsim 104.psalmu, kas ir pārpilns atsaucēm uz Ninurta mītu. Bet iedvesmas vadīts, rakstītājs uzsver, ka Jahve, nevis Ninurta „skrien ar vēja spārniem”; Ninurta, saskaņā ar mītu, cīnās ar sātana tēlu, kurš ir „ūdeņos”, bet 104.psalmā parādīts, ka Jahve ir Tas, kas dara ar jūru vai tehom (radnieciska ar akadiešu sātana tēlu Tiamatu), ko vien vēlas – Viņam nav ne ar vienu jācīnās (6). Ījaba grāmatā 26:5-14 var atpazīt virkni atsauču uz tolaik populārajiem kānaāniešu mītiem par kosmiskajām cīņām; un šo pantu būtība ir tajā, ka Jahves visvarenība pierāda, ka to vienkārši nav bijis. „Mirušo ēnas pat trīc izbailēs Dieva priekšā [atsauce uz Motu, kas izlokās kā čūska]…ar Savu spēku Viņš apklusina jūru [atsauce uz dievu Jamu]…ar Savu gudrību Viņš satriec Rahabu. Ar Viņa dvesmu debesis kļūst spoži tīras [atsauce uz mītu, kas vēsta par pūķa padzīšanu no debesīm], Viņa roka ir tā, kas nodūra bēguļojošo pūķi”. Salīdzinājumā ar Jahve šiem dieviem nav nekāda spēka un Jahves dvesma attīra no tiem debesis – kosmosā to vienkārši nav (7). Kaut gan evaņģēlijos lietotā valoda ir to laiku valoda, ir jāatzīmē, ka Jēzus nešaubīgi strādā, lai apgāztu nepareizos priekšstatus. Tā, vētras laikā Galilejā, kuru mācekļi varētu uzskatīt par sātana roku darbu, Jēzus apsauc vēju un saka uz jūru: „Klusu, mierā!” (Mk.4:37-41). Viņš apsauc tieši jūru un nevis kādu sātana tēlu.


Labi zināmie panti par „Lūciferu” Jesajas 14 arī ir saistīti ar šo tēmu, un tos mēs apskatām nodaļā 5-5. Šis fragments attiecas uz Bābeles ķēniņa varas krāšņo uzplaukumu un norietu – tādi vārdi kā sātans, eņģelis vai velns te nemaz nefigurē. Bet Bābeles ķēniņa pielīdzināšana rīta zvaigznei norāda uz paralēli ar kānaāniešu mītiem par Athtaru, „spožo zvaigzni”, „ausekļa dēlu”, kas ceļas augšup Capona kalna virsotnē, lai izaicinātu ķēniņu Baalu un tiek nomests zemē. Jesaja ar to noteikti domāja, ka Izraēlam un Jūdai ir vairāk jāuztraucas par Bābeles ķēniņu un šīs zemes realitātēm, nevis jāiedziļinās kosmiska mēroga prātojumos, pamatojoties uz mītiem, kuri tiem acīmredzot bija labi pazīstami. Bābeles ķēniņš bija tas, kurš tiranizēja Dieva tautu, nevis kosmisko dumpinieku bars. Bābeles spēki iebruka Izraēlā no ziemeļiem, izvēlēdamies ceļu pa auglīgajiem laukiem. Taču „ziemeļi” pagānu priekšstatos asociējās ar ļaunuma dievu izcelsmi (8). Pravieši centās vērst Izraēla bailes citā plāksnē, uzsverot, ka burtiskajam cilvēku ienaidniekam un Izraēla soģim ir jānāk no burtiskajiem, ne iedomātajiem, ziemeļiem. Tiem ir jābeidz kavēties kosmisko mītu apcerē un jāsāk raudzīties faktiskās dzīves realitātēs šeit uz zemes. Tādēļ Ecēhiēls runā par Ēģiptes un Tīras ķēniņiem valodā, kas stipri atgādina mītus par Tiamatu, Motu un citiem – tiem jātiek notvertiem valgos kā krokodilam (pūķim), sadragātiem un izdzēstiem (Ecēh.29:3-5; 32:2-31). Šeit atkal mērķis ir koncentrēt Izraēla uzmanību reāliem šīs zemes notikumiem, novēršot to no mistiskiem radījumiem.

Pēc sava ģeogrāfiskā stāvokļa atrodoties tik daudzu kultūru krustcelēs, Izraēla neizbēgami bija pakļauta apkārtējo tautu un to ticību ietekmei. Neskatoties uz tik daudzkārtējiem praviešu aicinājumiem turēt tīru savu ticību, apkārtējo tautu ticējumi, it īpaši tie, kas attiecās uz citiem dieviem un plaši izplatīto ticējumu par ļaunuma dievu, nevarēja neietekmēt arī Izraēla tautu. Šie ticējumi ir apkopoti sekojošajā tabulā.


Pārdabiskās būtnes un izplatītais priekšstats par sātanu:

kopējie aspekti (9)




Pārdabiska būtne

Avots

Attiecības ar dievību

Biedējošs izskats

Atrašanās vieta

Saistība ar nāvi

Cilvēki baidās

Cīnās vai pielieto viltu

Humbaba

Mezopotāmija

Enlila uzdevumā apsargā ciedru mežu

Milzīgs briesmonis

Dar Ciedru mežs

Izdveš liesmu un nāvi

Baidās visi

Cīnās ar Gilgamešu

Mots

Kānaāna

Ela dēls

Dēmons

Pazemes dievs

Nāves dievs

Visi baidās

Baalam viņš jāpakļauj

Habaju

Kānaāna

Els redz Habaju dzēruma vīzijā

Ar ragiem un asti

Pazeme

Saistība ar nāves kultu

Baidās visi

Apgāna Elu ar ekskrementiem un urīnu

Sets

Ēģipte

Dievības Natas un dieva Re dēls

Galva kā melna šakāļa galva, šķelta mēle, aste

Vētras dievs, dzīvo svelmainajā tuksnesī

Asociējas ar tuksneša svelmi un nāvi

Baidās visi

Piekrāpj Ozirisu un nogalina to

Ahrimans

Persija

Neradīts

Baismīgs dēmons

Pazemes dievs

Nāves un iznīcības nesējs

Baidās visi

Pastāvīgi cīnās ar Ahuru un Mazdu

Aīds

Grieķija

Zeva dēls

Odiozs un pretīgs, biedējošs

Pazemes dievs

Nes zemei nāvi, dzīvo mirušo pasaulē

Baidās visi

Nolaupa Persifoni un aiznes to pazemē

Kristiešu pasaulē izplatītais priekšstats par sātanu




Viens no Dieva dēliem

Ragi, aste, pretīgs un tml.

Elles pavēlnieks

Nes nāvi un iznīcību

Baidās visi

Cīnās ar Jēzu par Valstību; cīnījies ar citiem eņģeļiem

Ļaunuma dievus daudzas senās kultūras iztēlojās ar ragiem; tas arī izskaidro ragainā velna tēla izcelsmi. Ebreju Bībelē nekur neparādās velns ar ragiem; šis tēls ir nepārprotami radies apkārtējo pagānu tautu iespaidā.


Mītu apgāšana

Seno Tuvo Austrumu iedzīvotāju ticējumos jūra tiek uzskatīta par sātana dzīves vietu; jūru gandrīz vienmēr identificēja ar personificētu ļaunuma dievu (10). Šajā ziņā pamācošs ir stāsts par ēģiptiešu iznīcināšanu Sarkanās jūras ūdeņos. Vēlāk rakstos ēģiptieši un nevis jūra tiek identificēti kā „Rahabs… jūras pūķis” (Jes.51:9; Ps.89:10,11) – kad vispārpieņemtais uzskats bija, ka pati jūra ir sātana tēls. Mozus uzsver, ka Izraēla patiesie pretinieki / sātani bija cilvēki, ēģiptieši, un nevis kāds mītisks pūķis. Dieva spēkos bija tos iznīcināt Sarkanajā jūrā, jo Viņš varēja darīt ar jūru visu, ko vien Viņš gribēja. Nesaskaņas bija starp Izraēlu un Ēģipti, Dievu un faraonu, nevis ar kādu pūķi jūrā. Habakuks raksta, iespējams tai kontekstā, ka Izraēls ir pieņēmis pagānu idejas par jūras pūķi, ka Dievs brāžas pa jūru ar Saviem zirgiem (Hab.3:8,12,15) – tai laikā kad ticējumi vēsta par Marduku, kas sakāva vētras dievu, Izraēlam tiek teikts, ka Jahve ir tas, kas satriec „jūras” dievu – un citviet rakstos mēs rodam tam apstiprinājumu. „Viņš viens pats…soļo pār jūras viļņiem”, pār šo iedomāto „jūras” sātana tēlu (Ījaba 9:8; 5.Moz.33:29). Ja tāda būtne arī būtu eksistējusi, tad Jahve jau to būtu iznīcinājis Sarkanajā jūrā. „Tu pāršķēli jūru…Tu pāršķēli Rahabu un nodūri jūras pūķi” (Ps.78:13; Neh.9:11; Jes.51:9-11). Tādējādi, Sarkanās jūras pāršķelšana tika saprasta kā sātana figūras vai tā saucamās „jūras” dievības iznīcināšana. Vairāki Bībeles pētnieki sliecas tieši tā traktēt rakstu atsauces uz jūru (11). Tieši tā domāja Mozus, cenšoties skaidrot tautai, kas notika Sarkanajā jūrā – pat ja tāda būtne kā „Jūras” ļaunuma dievība būtu pastāvējusi, Jahve to pilnīgi iznīcināja, pāršķeļot to Sarkanajā jūrā. Un patiesais ‘Sātans’, kas apdraudēja Izraēlu, bija Ēģipte, reāli cilvēki uz reālas zemes.


Piezīmes

  1. Rabbi Simon ben Lakish in The Babylonian Talmud, Baba Bathra 16a.

  2. Joshua Trachtenberg, The Devil and the Jews (New Haven: Yale University Press, 1943), p.19.

  3. A.Cohen, Everyman’s Talmud (London: J.M. Dent, 1949), p.55. Šis fakts arī sīki aprakstīts Roy A. Stewart, Rabbinic Theology: An Introductory Study (Edinburgh: Oliver and Boyd, 1961), pp.81-5,88.

  4. T.J. Wray and Gregory Mobley, The Birth of Satan: Tracing the Devil’s Biblical Roots (New York: Palgrave Macmillan, 2005), p.52.

  5. Neil Forsyth, Satan and the Combat Myth (Princeton: Prinston University Press, 1989), chapter 2.

  6. Šī un arī citas saistības aplūkotas W.G. Lambert, The Background of Jewish Apocalyptic (London: Athlone Press, 1978).

  7. Tas ir tikai īss kopsavilkums no John Day, God’s Conflict with the Dragon and the Sea (Cambridge: Cambridge University Press, 1985). It īpaši skat 38., 39.lpp. Tā ir arī sekojošās grāmatas interpretācija: Marvin Pope, Job (New York: Doubleday), 1965, pp.164-167.

  8. R.J. Clifford, The Cosmic Mountain in Canaan and the Old Testament (Cambridge, Mass.: Harvard University Press, 1972).

  9. No sekojošā avota: T.J.Wray and Gregory Mobley, The Birth of Satan: Tracing the Devil’s Biblical Roots (New York: Palgrave Macmillan, 2005), pp. 92,93.

  10. Neil Forsyth, Satan and the Combat Myth (Princeton: Princeton University Press, 1989). Tas plaši parādīts 4.nodaļā.

  11. B.W. Andersen, Creation Versus Chaos: The Reinterpretation of Mythical Symbolism in the Bible (New York: Association Press, 1967), pp. 98,99; F.M.Cross Canaanite Myth and Hebrew Epic (Cambridge, Mass.: Harvard University Press, 1973), pp.132,140; Marvin Pope, Job (New York: Doubleday), 1965, pp.67-70.




      1. Izraēls trimdā: babiloniešu / persiešu ietekme

Īpaši spēcīgu ietekmi uz jūdaismu atstāja zoroastrisma mācība. Šī filozofija dzima Persijā apmēram 600 gadus pirms mūsu ēras un tās uzplaukums sakrita ar Jūdejas nonākšanu persiešu / babiloniešu jūgā. Šī filozofija postulēja laba gaismas dieva (Mazda) un ļauna tumsas dieva (Ahrimans) pastāvēšanu. Labi pazīstamie Jes.45:5-7 panti ir nepārprotams brīdinājums gūstā nonākušajiem ebrejiem nepakļauties šai mācībai – Izraēla Dievs, un tikai Viņš, ir tas, kas rada gaismu un veido tumsību, kas dod svētību, bet arī „ļaunu”. Taču Jesajas grāmatā faktiski ļoti bieži ir atrodamas atsauces uz zoroastrisma idejām, kuru mērķis ir mācīt Jūdai patieso attieksmi pret šīm lietām. Tā, šī mācība postulēja, ka „no Zoroastra sēklas nāks glābēji un beigu beigās lielais Glābējs, kuru dzemdēs jaunava, kurš augšāmcels mirušos un dāvās nemirstību (1). Jesaja atsaucas uz šīm idejām 9:5 un pravietiski attiecina tās uz galīgo Glābēju, Jēzu – it kā brīdinot ebrejus nepārņemt šai sakarā Persijā valdošās idejas. Patiesi, tā vien šķiet, ka [Dieva iedvesmā] liela daļa ebreju Bībeles tika pārrakstīta Bābelē, lai cīnītos ar to mācību, ar kuru ebreji nonāca saskarsmē šai zemē (2). Tā, piemēram, mēs atrodam Persijas iespaidā radušos izteikumus Ījaba grāmatā, kas, bez šaubām, attiecas uz daudz senāku ebreju vēstures posmu, taču ir tikusi rediģēta Persijas ēras iespaidā. Zoroastrisma ideja par to, ka Dievs Pats nekad neizraisīs ļaunumu mūsu dzīvē rada atsaucību ebreju vidū – un tādēļ Dievs jāskata it kā atstatu no laba un ļauna, jo par to atbild labā un ļaunā dievi. Cef.1:12 skan kā brīdinājums neiespaidoties no šī persiešu uzskata: „Es pārmeklēšu ar uguni visu Jeruzālemi un piemeklēšu tos ļaudis, kas joprojām guļ savā vecajā raugā un runā savā sirdī: Tas Kungs mums nedarīs ne labu, ne ļaunu!” Jo Dievam nebūt nav vienalga, kas notiek pasaulē un mūsu dzīvēs; un tas ir Viņš, kas rada gaismu un tumsu, labo un ļauno. Ahrimans, tumsas kungs, persiešu bareljefos tiek attēlots ar spārniem – un tā arī sātanam sāka piedēvēt spārnus, kaut gan Bībelē nekas tamlīdzīgs nav atrodams. Saskaņā ar zoroastrisma mācību, Ahrimans apskauda Jupiteru / Ohrmazdu un mēģināja iekarot Debesis. Ebreji kāri uztvēra šos mītus, stāstot par kādu dumpi Debesu valstībā, ko vēlāk uztvēra rakstnieki, tādi kā Miltons, un tā izveidojās jau vispārpieņemta kristiešu mācība – kaut gan ebreju Bībelē nekas tamlīdzīgs nav atrodams. Pieredzējis sātana idejas vēstures pētnieks raksta: „Pirms-trimdas laikos ebreju reliģijā Jahve bija tas, kas radīja visu uz zemes un debesīs, kā labu, tā arī ļaunu. Sātana nebija” (3).


Babilonijas gūsta laikos it īpaši ebreju sapratne tiecās visās nelaimēs vainot kādu atsevišķu būtību. „Jūdaisms pieņēma duālistisku pasaules uzskatu, kas noveda pie tā, ka cilvēku problēmas tie redzēja…kā kāda pārcilvēciska spēka izraisītas pretēji Dieva gribai. Šīs atziņas iesakņojās ebreju prātos Izraēla gūsta laikā Babilonijā” (4). „Doma par to, ka morālā un fiziskā ļaunuma izraisītāji ir dēmoni, dziļi iesakņojās ebreju reliģiskajos uzskatos laikā, kas sekoja Babilonijas gūstam, kas bez šaubām liecina par Irānas ietekmi uz jūdaismu” (5). Tādējādi, Jes.45:5-8 brīdina viņus nepieņemt Bābeles uzskatus šajā jautājumā, bet stingri turēties savā ticībā, ka Dievs, viņu Dievs, Izraēla Dievs, ir viens un vienīgi Viņš ir visu lietu avots, kā pozitīvu, tā arī negatīvu, un cita nav neviena, kas sacenstos ar Viņu Debesīs. Šī tēma bieži tiek uzsvērta Jesajas, kā arī citu praviešu grāmatās, kuri rakstīja Izraēlas gūsta laikā Babilonijā. Šajā gūsta laikā ebreji sāka aizdomāties, no kurienes rodas tie eņģeļi, kas nes nelaimi, un persiešu iespaidā radās doma, ka šie eņģeļi darbojas neatkarīgi no Dieva. Ebreji gāja vēl tālāk un secināja, ka „Dieva personības postošais aspekts atdalījās no pozitīvā un ir pazīstams kā Sātans”, un vēlākās ebreju leģendas zīmē personīgu sātanu (vai Sammaēlu), kuram ir 12 spārnu un āža izskats, kurš arī ir vainojams visās slimībās un nāvē (6). Ebreji, protams, bija monoteisti, bet šīs idejas attīstījās, lai ļautu tiem ticēt kā vienam Dievam, tā tomēr arī duālistiskajai persiešu idejai par labo un ļauno dievu. Tieši šajā laika posmā ebrejiem iepatikās doma par grēcīgajiem eņģeļiem, kaut gan Vecā Derība klusē šai sakarā. Viņi negribēja atteikties no monoteisma, atzīstot vairāk par vienu Dievu; un tā viņi iedibināja ‘ļauno dievu’ spēcīga, grēkpilna eņģeļa personā. Un šo aplamo ideju uztvēra arī agrīnie kristieši, kas tāpat vēlējās pielāgot apkārtējās pasaules pagānu ļaunuma idejas savam pasaules uzskatam.
Jāatzīmē, ka persieši nebija pirmie duālistiskā kosmosa uzskata paudēji, proti, ka ir labais Dievs, kas nes svētību un labas lietas un sliktais Dievs, kas nes nelaimi. Ēģiptiešiem labais dievs bija Ozīriss un sliktais – Tifons. Peru iedzimtajiem indiāņiem Karnaks bija labais dievs un Kupai bija ļaunuma dievs; agrīnajiem skandināviem Loks bija ļaunuma dievs un Tors bija labais dievs; eskimosiem Ukouna bija labais dievs un Ouikans bija sliktais (7). Šumeru episkā poēma par Gilgamešu pauda to pašu ideju – Gilgamešs un Huvava bija pretpoli. Tāds ir cilvēku dabiskais domāšanas veids – tas sakņojas pieņēmumā, ka mūsu priekšstati par labo un ļauno ir pamatā pareizi. Ir jo nopietni jāuztver Bībeles apgalvojumi attiecībā uz to, ka cilvēce parasti kļūdās spriedumos par morālajām lietām un ka Dieva domas ir daudz augstākas par mūsējām (Jes.55). Jo ļoti bieži tā gadās, ka tas, ko mēs uztvērām kā „ļaunumu” faktiski nāca mums par labu – Jāzeps varēja teikt saviem brāļiem: „Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt [un viņi tiešām darīja viņam ļaunu!], bet Dievs to ir par labu vērsis, gribēdams…daudz ļaužu saglabāt dzīvus” (1.Moz.50:20).
Yüklə 1,63 Mb.

Dostları ilə paylaş:
  1   2   3   4   5   6   7   8   9   ...   33




Verilənlər bazası müəlliflik hüququ ilə müdafiə olunur ©azkurs.org 2020
rəhbərliyinə müraciət

    Ana səhifə