Īstenais nelabais ko Bībele saka par velnu



Yüklə 1,63 Mb.
səhifə8/33
tarix25.03.2017
ölçüsü1,63 Mb.
#12649
1   ...   4   5   6   7   8   9   10   11   ...   33

Piezīmes

  1. Plaši dokumentēts Edwin M.Yamachi grāmatā, Persia and the Bible (Grand Rapids: Baker, 1990), p.438 ff.

  2. No J. Martin Evans „Paradise Lost” and the Genesis Tradition (Oxford: Clarendon, 1968), p.88.


Otrā atkāpe: Vēstule romiešiem un Salamana gudrība
Tā kā Vēstule romiešiem 1-8 ir iedvests grēka dabas un evaņģēlija skaidrojums, ir patiesi jābrīnās, ka Pāvils tajā nemin ne sātanu, nedz velnu, nerunājot jau par ‘kritušo eņģeli’. Viņš visu vainu par grēku uzliek uz mums pašiem un uz mūsu nespēju pretoties iekšējam kārdinājumam. Un, atsaucoties uz 1.Mozus grāmatas pierakstiem par Ādama un Ievas grēkā krišanu, viņš tos izklāsta tā, kā ir rakstīts – viņš nemēģina stāstīt, ka čūska bija Lucifers vai kritušais eņģelis. Faktiski, sīkāka analīze parāda, ka Pāvils apzināti atspēko tā laika ebreju uzskatus, kā tie attēloti Salamana gudrībā un citos darbos. Ebreju apokrifiskās literatūras pieplūdumā pirmajā gadsimtā un neilgi pirms tā daudz runāts par Ādama grēku (piemēram, „Baruha apokalipsē” un „Ābrahāma apokalipsē”), un es domāju, ka Pāvils raksta par Ādama grēku, lai sagrautu šīs maldīgās interpretācijas. „Salamana gudrība” 2:24 apgalvoja: „Sātana skaudības dēļ pasaulē ienāca nāve, un tie, kas pieder viņa kompānijai, to piedzīvo”. Patiesībā tā ir pirmā reize, kad parādās doma par sātanisku būtni, kas izjuta skaudību pret Ādamu un Ievu un izraisīja viņu kārdināšanu un grēkā krišanu. Pāvils atspēko to, sakot, ka „viena cilvēka (Ādama – nevis ‘Sātana’) vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku – nāve, tā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši” (Rom.5:12). Tā acīmredzot ir Pāvila atsaukšanās uz šo maldīgo ideju – un viņš labo to. Šī atsaukšanās ir jo saprotamāka, ja mēs izprotam, ka faktiski visa Pāvila vēstule romiešiem ir rakstīta kā komentējot „Salamana gudrību”, kas glorificēja ebreju tautu, attēlojot to kā taisnprātīgu, noveļot vainu uz Sātanu un neebrejiem. Atsaucoties uz to, Pāvils parāda, kā ebreji samazina grēka nozīmi, neatzīstot, ka visa cilvēce ir grēka un nāves lāsta varā un tādējādi visiem ir nepieciešama pestīšana Kristū. Arī šodien ir tikpat svarīgi ikkatram apzināties savu personīgo atbildību, nenoveļot vainu par saviem grēkiem uz citiem, neuzskatot sevi par šķīstiem un visus citus par problēmu, jo arī šodien mums visapkārt ir maldīgas baznīcas mācības sludinātāji, kas liek mums uzskatīt sevi par pamatā šķīstiem, noveļot visu vainu uz pašu izgudroto ‘Sātanu’. Jāatzīmē, ka visiem Bībeles pierakstiem ir raksturīga atsaukšanās uz tā laika literatūru, lai labotu tās ieviestos maldīgos jēdzienus. Citviet es esmu citējis piemērus, kur Jūda un Pēteris dara to attiecībā uz Ēnoha grāmatu un kā 1.Mozus grāmata dara to attiecībā uz domām par radīšanu un izcelsmi, kas bija izplatītas tai laikā, kad tapa šī grāmata.
Atsaukšanās uz Salamana gudrību Pāvila Vēstulē romiešiem


Salamana gudrība

Romiešiem

Komentārs

Gudr.4:5 Vājie zari tiks izlauzti, jo to augļi ir neienesīgi, nav derīgi ēšanai, nekam nederīgi [attiecībā uz neebrejiem un grēkojušiem Izraēlā]

Rom.11:17-20

Izraēla kā nācija bija izlauztie zari; ticīgie neebreji varēja kļūt par iepotētajiem zariem caur ticību Kristum.

Gudr.1:13 Jo Dievs nav radījis nāvi; dzīvo iznīcināšana viņu neiepriecina.

Rom.1:32; Rom.5,7

Nāve ir „Dieva sods” – tā nāk no Dieva. Tā nenāk no „sātana”. Tas bija Dievs 1.Moz., kas ‘radīja’ nāvi. Nāve ir mūsu grēku rezultāts, tas ir Pāvila atkārtots vēstījums – nāve nav ‘sātana’ radīta ļaunajiem.

Gudr.1:14 Jo viņš ir radījis visas lietas, lai tās pastāvētu: un pasaules paaudzes bija veselas un tajās nav iznīcības indes, nav arī nāves ķēniņvalsts virs zemes [kontekstā zeme / Izraēlas zeme]

Rom.1,5,7

Pāvils vairākkārt atsaucas uz šiem vārdiem. Viņš parāda, ka visa cilvēce, Izraēlu ieskaitot, zemes / Izraēlas zemes iedzīvotāji ir pakļauti grēkam un nāvei. Pāvils uzstājas pret to, ka Dievs radījis cilvēku labu, bet sātans ir visu sabojājis – pēc viņa domām, vainīgs ir katra personīgais grēks.

Gudr.8:20 Es biju atjautīgs bērns ar labu dvēseli un, būdams labs, es iegāju tīrā miesā.

Rom.3,7

Ādama grēka dēļ mūsu miesa nav „tīra” – mēs mirsim, mēs esam dzimuši ar nāves lāstu pār mums. „Nav neviena, kas dara labu” (Rom.3:12); „manā dabīgajā miesā nemīt nekas labs” (Rom.7:18).

Gudr.10:15 Viņa (gudrība) atbrīvoja taisno tautu un šķīsto sēklu no tautas, kas tos apspieda.

Rom.9-11

Izraēls nebija taisna tauta; „Nav neviena taisna, it neviena” (Rom.3:10).

Gudr.12:10 Maz pamazām nosodot tos, tu devi tiem vietu grēku nožēlai.

Rom.2:4

„Jeb tu pārproti Viņa neizsmeļamo laipnību, pacietību un lēnību, nesajēgdams, ka Dieva laipnība tevi vada uz atgriešanos?” (Rom.2:4). Pāvils argumentē, ka Dieva žēlastība ir tajā, ka Viņš uzreiz mūs nesoda, kā mēs to esam pelnījuši, bet vada mūs uz grēka nožēlu.

Gudr.12 nolād kānaāniešus par viņu ļaunumu un uzsver izraēliešu taisnumu – piem., Gudr.12:11: Jo tā bija nolādēta sēkla no paša sākuma un ne jau no bailēm kāda cilvēka priekšā tu piedevi to pastrādātos grēkus.

Rom.1,2,9-11

Pāvils lieto tos pašus vārdus attiecinot tos uz izraēliešu ļaunumu.

Gudr.12:12 Jo kas gan teiks, Ko tu esi izdarījis? Vai kas gan izturēs tavu nosodījumu? Vai kas apsūdzēs tevi par to tautu iznīcināšanu, kuras tu esi radījis? Vai kas nostāsies pret tevi, lai atriebtos par netaisniem ļaudīm?

Rom.8:30-39; 9:19

Gudrība apbrīno to, kā Dievs soda ļaunos kānaāniešus. Bet Pāvils lieto šos izteicienus, lai apbrīnotu Dieva žēlastību, glābjot Izraēla ticīgo pārpalikumu. Pāvila atbilde uz jautājumu „Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos (Izraēlu)?” ir, ka tikai tie, kas ir Kristū netiks apsūdzēti (Rom.8:34).

Gudr.12:13 par kānaāniešu nosodīšanu teikts: „sods, kas nāks pār tevi dienā, kad parādīsies Dieva taisnā tiesa”.

Rom.2:5

Pāvils pasvītro, ka Izraēls tiks nosodīts „dienā, kad parādīsies Dieva dusmība un Viņa taisnā tiesa” (Rom.2:5).

Gudr.12:22 Tādēļ kaut gan tu pārmāci mūs, tu sodi mūsu ienaidniekus daudzkārt stiprāk, lai mēs, tiesādami, domātu par tavu labestību un, būdami tiesāti, cerētu uz žēlastību.

Rom.2:1-4; 11:28; 14:4

Pāvils saka, ka Izraēls ir „ienaidnieki” (Rom.11:28); un tie, kas paši ir grēcinieki, nedrīkst tiesāt citus. Pāvila doma ir, ka mēs saņemam žēlastību tiesas dienā, jo mēs ar žēlastību esam izturējušies pret citiem tā vietā, lai tiesātu.

Gudr.13:1 Visi cilvēki, kas nepazīst Dievu un nav bijuši spējīgi no redzamajām lietām atpazīt Viņu, bez šaubām, ir iedomīgi pēc dabas.

Rom.1,10

Gudrības doma ir, ka neebreji ir iedomīgi pēc dabas, taču Izraēls tāds nav, jo viņi saredz Dievu, kas atspoguļojas Viņa radības „redzamajās lietās”. Pāvils iebilst pret to. Viņš saka, ka visa cilvēce ir kritusi ‘nīcības gūstā”; Izraēls ir bez Dieva izpratnes (Rom.10:2); un tikai tie, kas tic Kristum, saredz Dievu Viņa darbos. Patiesi, Izraēlam „nav ar ko aizbildināties”, jo tie atsakās redzēt Radītāju Viņa darbos (Rom.1:20-30).

Gudr.12:26,27 Bet tos, kuru dēļ Dieva pārmācība bija velti šķiests laiks, ķers Dieva cienīgs sods. Jo lūk tās lietas, kuras tie atteicās atzīt, kad tos pārmācīja, proti, par tiem, kurus viņi uzskatīja par dieviem; tagad, kad tos sodīja viņos, to redzēdami, viņi atzina Dievu, kuru pirms tam bija nolieguši, kā dēļ arī saņēma galējo nosodījumu.

Rom.1

Tieši Izraēls un visi, kas turpina dzīvot grēkā, ir pelnījuši nāvi (Rom.1:32). Tieši Izraēls apmainījis „neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam un putniem, lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem” (Rom. 1:20-26).

Gudr.13:5-8 Jo pēc radījumu varenuma un skaistuma vērtē arī to radītāju. Taču par to tie būtu mazāk vainojami, jo iespējams tie kļūdās, meklēdami Dievu un vēlēdamies to atrast. Jo labi pazīdami viņa darbus, viņi to uzcītīgi meklē, un uzticas redzamajam: jo redzamās lietas ir skaistas. Taču tiem nav dodama grēku atlaide.

Rom.1,2

Kristieši-neebreji bija tie, kas „atrada” Dievu (Rom.10:20). Viņi bija tie, kuriem Dieva radītās pasaules skaistums lika pakļauties Dieva bauslībai (Rom.2:14,15). Tieši Izraēls nesaredzēja Dieva taisnību Viņa darbos (Rom.1:20).

Gudr.14:8 Roku darinātais ir nolādēts tāpat kā arī tas, kas to darinājis: viņš par to, ka to darinājis; un tas par to, ka iznīcīgs būdams, tika nosaukts par dievu.

Rom.1:23

Izraēls bija tas, kas apmainīja neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgiem roku darinātiem tēliem un nosauca tos par dieviem (Rom.1:23).

Gudr.14:9 Jo bezdievīgais un viņa bezdievība ir vienādi pretīgi Dievam.

Rom.4:5; 5:6

Pāvils iebilst, ka Kristus par bezdievīgiem ir miris vēl pirms tie viņu atzina (Rom.5:6); Dievs taisno bezdievīgo ne pēc darba, bet pēc ticības (Rom.4:5). Pāvils iebilst, ka cilvēka pārkāpumus Dievs sedz ar žēlastību Kristū, neatriebjoties grēciniekiem.

Gudr.14:31 Jo tas nav to spēkā, pie kuriem tie zvēr: tā ir taisnīga atriebība grēciniekiem, kas vienmēr nāk pār bezdievīgajiem to pārkāpumu dēļ.

Rom.5

Ādama pārkāpumu Dieva žēlastība izmanto, lai bruģētu ceļu cilvēces glābšanai (Rom.5:15-20). Pārkāpumiem pieaugot, auga arī Dieva žēlastība (Rom.5:20).

Gudr.15:2 Ja mēs grēkojam, mēs esam tavi, apzinoties tavu varu: bet mēs negrēkosim, zinādami, ka esam pieskaitīti tavējiem.

Gudr.15:3 Jo zināt tevi ir īstenā taisnība: jā, tavas varas apzināšanās ir nemirstības sakne.



Rom.3

Pāvila iebildums ir, ka mēs visi esam grēcīgi – mēs nevaram apgalvot, ka ‘mēs negrēkojam tāpēc, ka esam Dieva tauta’ (Rom.3:23). Un zināšana nav nemirstības pamatā, mūžīgā dzīvība ir Dieva žēlastības dāvana (Rom.6:23).

Gudr.15:7 Jo podnieks, mīcīdams mīkstos mālus, uzcītīgi veido katru trauku mūsu lietošanai: jā, no tiem pašiem māliem viņš veido vienu trauku godam un otru negodam: bet kā tos lietot, ir paša podnieka ziņā.

Rom.9:21-30

„Gudrība” izsmej podnieku par elku darināšanu – Pāvils rāda, ka Dievs ir podnieks un Izraēls ir māls, un tie tiks atmesti tāpat kā elka veidojums. Jo viņi pārvēršas par to, ko viņi pielūdz. Pāvils lieto to pašu valodu, ko Gudrība – viņš runā par dievišķo podnieku, kas „no tā paša māla” veido dažādi lietojamus traukus.

Gudrība 15 bieži izteic nožēlu par to, ka pagāni dievina radību daudz vairāk par radītāju.

Rom.1 un 2

Romiešiem 1 un 2 uzsver, lietojot tos pašus vārdus, ka Izraēls tāpat kā pagāni ir vainīgs pie radības dievināšanas daudz vairāk par Radītāju.

Gudr.18:8 Jo līdz ar mūsu ienaidnieku sodīšanu tu esi mūs godinājis, kurus tu esi aicinājis.

Salīdz.ar Rom.8:30

Tie, kuri ir „aicināti” un tiks „pagodināti”, ir tie, kas ir Kristū. Ar to vien, ka tu esi dzimis ebrejs nepietiek.

Gudr.18:13 Jo kaut gan tie neticēja nekam, ko varēja izsaukt ar burvības palīdzību, pēc pirmdzimto nogalināšanas viņi atzina, ka šie ļaudis ir Dieva dēli.

Salīdz. ar Rom.8:14

Patiesie „Dieva dēli” ir tie, kas ir Kristū, Dieva Dēlā; jo tie, kas tikai sauc sevi par Izraēlam piederīgiem, nav Dieva dēli, kā maldīgi apgalvo Gudrība (Rom.9:6).

Bet, kas attiecas uz bezdievīgajiem, dusmas un bardzība nāca pār tiem līdz galam: jo viņš jau iepriekš paredzēja, ko tie darīs… jo liktenis, kuru viņi bija pelnījuši, noveda viņus līdz šim galam un lika tiem aizmirst to, kas bija jau noticis, lai tie saņemtu pelnīto ciešanu sodu (Gudrība 19:1,4)




Ko Gudrība saka par pagānu pasauli un Ēģipti, Pāvils attiecina uz Izraēlu tā grēcīgumā. Un viņš vairākkārt uzsver, ka grēka alga ir nāve (Rom.6:23), nevis „ciešanas”, kā ebreji to izprata. „Dusmas un bardzība” ir tie vārdi, ko Pāvils lieto, runājot par to ebreju nākamo nosodīšanu, kas atteicās pieņemt Kristu (Rom.1:18; 2:5,8). Pāvils izmanto Gudrībā izteikto domu par paredzējumu Rom.9 un 11, lai parādītu, ka tas ir Dieva žēlastības pret Viņa patiesās tautas pestīšanas iepriekš nolemtību sastāvdaļa. Ebreji, kuri noliedz Kristu, ir nāvi pelnījuši (Rom.1:32) – nevis pagānu pasaule. Nav brīnums, ka ebreji ienīda Pāvilu!


Citas Pāvila atsauces uz Salamana gudrību

Pastāstījusi par to, kā „maitātājs” nomaitāja ēģiptiešu pirmdzimtos, Gudrība 18 tālāk runā par to, kā tas pats „maitātājs” gribēja iznīcināt Izraēlu tuksnesī, taču Mozus apturēja ļauno „maitātāju”: „Jo tad nevainojamais cilvēks pasteidzās, nostājoties to priekšā, lai aizsargātu tos ar savas kalpošanas vairogu, lūgšanu, vīraka kūpināšanu un novērsa katastrofu, pasludinot sevi par tavu kalpu. Tādējādi, viņš uzvarēja maitātāju ne ar fizisku spēku, ne ar ieročiem, bet ar vārdu pakļāva to, kas soda, atsaucoties uz zvērestiem un ar tēviem noslēgtajām derībām (Gudrība 18:21,22). Pāvils 1.Kor.10 atsaucas uz to – parādot, ka Dievs sūtīja „maitātāju”, lai sodītu Izraēlu par tā grēkiem. Gudrības autors runā par „maitātāju” kā par kādu ļaunu būtni, kas vajā Izraēlu – un Pāvils šķiet labojam to, parādot, ka tas ir tas pats „maitātājs” eņģelis, kas aizstāvēja Izraēlu Ēģiptē, kas vēlāk iznīcināja ļaunos viņu vidū. Gudrība 19 visos tuksnesī pastrādātajos grēkos vaino pagānus, kas ceļoja līdz ar ebrejiem, taču Pāvils 1.Kor.10 Izraēlas vēstures izklāstā skaidri parāda, ka Izraēls grēkoja un tika sodīts.


Starp citu ir jāatzīmē, ka 1.Kor.10:1-4 ir atsauce arī uz ebreju leģendu par to, ka klints, kas deva ūdeni 4.Moz.20:11, gāja tiem līdzi tuksnesī, nodrošinot tos ar ūdeni. Pāvils nekautrējas atsaukties vai citēt ebreju leģendas, pat ja tās bija tālu no objektīvās patiesības, lai pasvītrotu kādu domu [kā arī lai parādītu, cik tā aplama]. Arī Dievs pats nav tik primitīvs, lai ‘slēptos’ tikai aiz faktiem savos Rakstos. Viņš tik ļoti vēlas dialoga ar Savu tautu, ka šķiet laimīgs Savos Rakstos atsaukties uz tās maldīgajām idejām, lai veicinātu sarunu un saskarsmi ar tiem tai valodā, kas tiem ir pazīstama. Vēl viens atsaukšanās piemērs uz ebreju leģendu ir Atkl.2:17, kur Kungs Jēzus sola dot Savai tautai „no apslēptās mannas”. Mīts vēsta, ka 586.gadā pirms m.ē. tempļa sagraušanas laikā Jeremija paslēpis zelta trauku ar mannu Vissvētākajā vietā un tas vēlāk pacēlās debesīs, lai Kristus to atnestu atpakaļ Savas atgriešanās laikā. Jēzus nesaka, ka tas ir mīts, Viņš izmanto šo leģendu kā simbolu, solidarizējoties ar to, lai aprakstītu to balvu, kuru Viņš atnesīs. Viņš neielaižas skaidrojumos, ka tas ir mīts, ka šis trauks patiesībā nemaz nav pacēlies debesīs un nenolaidīsies no tām. Iespējams tāpēc Jaunajā Derībā bieži citēts Septuagints (ebreju Bībeles tulkojums grieķu valodā), pat ja tas nepareizi tulko ebreju oriģinālu – jo Dievs nav slimīgi pārņemts ar vēlmi, lai viņa vārdi atspoguļotu tikai un vienīgi burtisko patiesību. Ja pirmā gadsimta ļaudis zināja Septuagintu, kaut arī vietām tulkojums nesaskanēja ar ebreju oriģinālo tekstu, Dievs bija gatavs to pieņemt, lai runātu ar cilvēkiem tiem saprotamā valodā. Un šī pieeja ļoti palīdz saprast dažas no Bībeles atsaucēm uz maldīgajām idejām par Sātanu un ļaunajiem gariem, bet sīkāk par to 4. un 5.nodaļās.
Trešā atkāpe: 1.Mozus grāmatas 1-3 nolūks un konteksts
1.Mozus grāmatas nolūks

Jādomā, ka, iedvesmas vadīts, Mozus rakstīja 1.grāmatu tuksneša ceļojuma gados. Viņš to rakstīja, vienlaicīgi skaidrodams Izraēlam, kas klupdams gāja pa tuksnesi un kavējās domās par to, kas viņi tādi ir, no kurienes viņi nāk un kurp dodas. Ar to izskaidrojams, kāpēc piecās Mozus grāmatās ir tik daudz līdzīgu izteicienu – piem., Dieva Gars „lidinājās” pār ūdeņiem 1.Moz.1:2 un Dievs kā ērglis [Gara simbols] „lidinājās” pāri Izraēlam, veidodams ebreju nāciju (5.Moz.32:11). Būtība ir tajā, ka to, ko Dievs darīja radīšanas laikā, Viņš var darīt jebkurā laikā. Tāpat kā Viņš lika ūdeņiem „mudžēt” 1.Moz.20, tā Viņš lika upei „mudžēt” no vardēm (2.Moz.7:28), lai izglābtu Savu tautu no bezcerīga, haotiska, nesakārtota, bezizejas stāvokļa.


Pavēle valdīt pār visu dzīvu radību Ēdenē [Ābrahāmam apsolītajā zemē?] saskan ar vēlāk izteiktajām pavēlēm pakļaut sev tai zemē, dzīvojošās ciltis (1.Moz.1:28 = 4.Moz.32:22,29; Joz.18:1). „Bailes un izbīšanās” no cilvēkiem, kas bija uznākušas zvēriem pēc plūdiem, sasaucas ar „bailēm un izbīšanos”, kas nāca pār Kānaānas iedzīvotājiem no izraēliešiem (1.Moz.9:2 = 5.Moz.2:25; 11:25). Kad Mozus „pabeidza visu darbu”, Saiešanas telts celšanas darbu (2.Moz.40:33), sasaucas ar 1.Moz.2:2: „Dievs pabeidza septītajā dienā Savu darbu”, Savu radīšanas darbu (1.Moz.2:2).

Visa frāze „Redzi, es jums esmu devis…” (1.Moz.1:29) sastopama vēlāk, kad priesteriem saka, ko Dievs tiem ir devis (2.Moz.31:6; 3.Moz.6:10; 4.Moz.18:8,21; 5.Moz.11:14). Atsauce uz Kainu kā pilsētu cēlēju Kānaānā bruģēja ceļu Mozus vēlākajām pavēlēm tās izpostīt. Mozus pieraksta Lameha lielības dziesmu, ko viņš dziedāja savu sievu klātbūtnē, kā brīdinājumu par to, kas noticis cilvēces attīstības gaitā tai vietā, kura bija jāieņem Izraēlam un jāveido tur sabiedrība – brīdinājums, ka jebkuras sabiedrības attīstības gaitā rodas kārdinājums pieprasīt atmaksu par mazāko aizvainojumu un izvirzīt pārmērīgas pretenzijas tā vietā lai paļautos uz Dievu (1.Moz.4:17-26). Acīmredzami arī tas, ka septītā diena tika paziņota kā svēta diena, jo septītajā dienā Dievs ‘atdusējās’ pēc visa radīšanas darba pabeigšanas. Vēlāk izteiktā baušļa ‘neiekārot to, kas acīm tīkams’, pamatā ir brīdinājums nekrist Ievas grēkā, kad tā redzēja augli un padevās kārdinājumam (2.Moz.20:17 = 1.Moz.3:6).


Atkārtoto atsaukšanās uz tautas „pārgājieniem” pa tuksnesi pamatā ir Ābrahama pārgājiena pa tuksnesi apraksts, kad viņš devās uz apsolīto zemi (1.Moz.13:3); tie paši divi vārdi, kursīvā iespiesti, atkārtojas pavēlē Izraēlam ‘doties ceļā’ (5.Moz.10:11) sava ciltstēva Ābrahāma pēdās. Mozus grāmatas palīdzēja tuksneša paaudzei apzināties savu vēsturisko izcelsmi. Tagad it īpaši vietā ir atcerēties 1.Moz.12:6: „bet tolaik tai zemē dzīvoja kānaānieši”. Mozus to teica tajā laikā, kad viņa tauta bija gatava ieiet zemē, kurā arī dzīvoja kānaānieši. Viņš gribēja, lai tauta saskatītu saikni ar savu ciltstēvu Ābrahāmu, kas tolaik dzīvoja ar kānaāniešiem arī tai pašā zemē.
Plūdi

Plūdu mīti min pamatā divus plūdu izcelšanās iemeslus – pasaules pārapdzīvotība [it īpaši saskaņā ar Enuma Elis] un dievu cīņu, kas izsauca plūdus virs zemes. Mozus skaidrojums radikāli atšķīrās – iedzīvotāju skaita pieaugums bija Dieva svētības rezultāts un plūdu iemesli ir meklējami cilvēku grēcīgumā. Un nav runas ne par kādu kosmisku cīņu, kas būtu izraisījusi zemes iedzīvotāju ciešanas. Atkal un atkal apkārtnes mīti bija vērsti uz grēka nozīmes mazināšanu, tai laikā, kad Mozus pieraksti ceļ tos gaismā. Diemžēl, ebreju interpretācijas sakrita ar mītos vēstīto, Ēnoha grāmata arī pierakstīja plūdus un cilvēku likstas eņģeļu dumpim. Atkal un atkal atšķirība starp Mozus vēstures atainojumu un apkārtnē klejojošajiem mītiem ir tajā, ka Mozus uzsver cilvēces grēcīguma lomu. Tuvajos austrumos senatnē bija izplatīts ticējums par Azazeli, tuksneša garu, kas pēc izskata līdzinājās āzim. Iespējams, ka tas Mozum bija padomā, kad viņš nosauca Salīdzināšanas dienas rituāla grēkāzi, kas bija jāizdzen tuksnesī, par Azazelu (3.Moz.16:21) – it kā sakot: ‘Izraēls netic tam Azazelam – mums Azazels ir parasts āzis, kas simboliski nes mūsu grēkus, kuru mēs aizdzenam tuksnesī’(1). Atkal un atkal Mozus cenšas novērst tautas uzmanību no apkārtējo tautu mītiem, lai tie pievērstos praktiskajām, burtiskajām, konkrētajām lietām.


Tauta nobijās no „milžiem”, kurus tie satika Kānaāna zemē (4.Moz.13:33), iespējams noturot tos par pārcilvēciskām būtnēm. Šo nephilim [LXX gigantes] izcelsmi Mozus apraksta 1.Moz.6 – taisnie apprecējās ar ļaunajiem un to bērni bija nephilim, „varoņi, vīri ar vārdu”. Starp citu ievērojiet, kā Ecēh. 32:27 LXX izmanto to pašu vārdu gigantes, lai aprakstītu senlaiku neapgraizītos kritušos varoņus bez jelkādiem mājieniem uz to, ka tie būtu pārcilvēki vai eņģeļi. Sīkāk mēs to apskatām nodaļā 5-3.
1.Moz.1-3 kontekstā

Pirmās Mozus grāmatas sākotnējo nodaļu nolūks bija parādīt Izraēlam tā saknes, viņu izcelsmi, it kā sēklu dobi. Radīšanas pieraksti tādēļ bija domāti pirmām kārtām tieši viņiem. Līdzīgi arī mums no tā ir jāmācās, ka to, ko Dievs darīja radīšanas laikā, Viņš būtībā var darīt arī mūsu dzīvēs un pieredzē. No šī aspekta raugoties, 1.Moz.1-3 pieraksti it īpaši paveras jaunā gaismā. Grūti izprotamās pieraksta daļas šķiet iekļaujamies savā vietā. 1.Moz.2:5 teikts „vēl neviena lauku zāle nezēla” [Ābrahāmam apsolītajā] zemē. Krūmi un zāles, kuras Izraēls pazina bija Dieva radītas un kaut kā iedēstītas vai pārnestas zemē, kā to dara stādot dārzu. Mozus izpratnē, Dievs iedēstīs tur Izraēlu (2.Moz.15:17, 4.Moz.24:6) tieši tāpat kā Dievs dēstīja dārzu Ēdenē (1.Moz.2:8). Un kad mēs lasām, ka Ieva bija „visu dzīvo māte” (1.Moz.3:20), tas sākotnēji bija skaidrojums izraēliešiem tuksnesī, no kurienes tie ir cēlušies. Izraēlam bija jāskaita sava izcelsme ne tikai no Ābrahāma, bet no Ādama un Ievas. 4.Moz. 35:3 ebreju valodā lietots vārds, kas apraksta ‘visu dzīvo’ no Izraēla draudzes; patiesi šo ebreju vārdu tulko kā „draudze” („tavs pulks”, latviešu tulkojumā), attiecinot to uz Izraēla draudzi (Ps.68:11; 74:19).


Pavērojiet, kā šī doma par ‘visu dzīvo’ atkārtojas pierakstos par plūdiem (1.Moz.6:19; 8:1,17) – kas, kā mēs vēlāk postulēsim, piemeklēja tikai to apgabalu, kas bija zināms ebrejiem un bija beigās apsolīts Ābrahāmam. Visa dzīvā radība, kas bija savākta šķirstā, tādēļ neattiecas burtiski uz visas planētas dzīvo radību, bet gan tikai uz tām sugām, kas dzīvoja applūdinātajā apgabalā, zemē / eretz , kas bija apsolīta Ābrahāmam. Citviet es skaidroju, ka Ēdenes dārzu varētu uzskatīt kā Ābrahāmam apsolīto zemi, iespējams visapkārt Jeruzalemei, kā Dieva tautas cerību un tieksmju centru nevis visu planētu. Faktiski, Mozus bauslība vairākkārt atsaucas uz visiem Ādama un Ievas pierakstiem Ēdenē. Tāpat kā tiem bija pavēlēts neēst, tā arī Izraēls nedrīkstēja ēst noteiktas lietas. Tāpat kā Ēdenes ‘zemē’ bija čūska, tā arī starp izraēliešiem bija viltus mācītāji, ciltis, kas bija palikušas, „pīšļos līdējas čūskas” (5.Moz.32:24 – nepārprotama atsauce uz Ēdenes dārza čūsku) un tml. zemē / Ēdenes dārzā. Kā Ādamam un Ievai bija teikts „Augļojieties un vairojieties!” zemē / Ēdenes dārzā (1.Moz.1:28), tā arī Noasam un viņa dēliem bija tas pats jādara tai pašā zemē pēc plūdiem (1.Moz.9:7); un Ābrahāma bērniem tika apsolīts, ka viņi darīs tāpat tai pašā zemē (1.Moz.35:11).
Apsolītās zemes apraksti, zemes, kurā auga labi koki, kuru augļus bija brīv ēst, bija līdzīgi Ēdenes dārza aprakstiem. Izraēlam bija jāieiet šai zemē un jākopj tā, kā tas būtu bijis jādara Ādamam; viņiem bija jāmācās no Ādama un Ievas kļūdām, kad tie bija Ēdenē. Bet tāpat kā Ieva iekāroja augli, tā arī Izraēls kāroja pēc Ēģiptes augļiem. Tāpat kā Ādamam un Ievai neizdevās „pakļaut” sev Ēdenes zemi (1.Moz.1:28), tā arī Izraēlam neizdevās pilnībā „pakļaut” sev zemes ciltis (4.Moz.32:22). Viņi pakļāva sev dažas no vietējām ciltīm; taču viņi nespēja aptvert reāli tiem apsolīto iespēju pakļaut sev visu Ābrahāmam apsolīto zemi. Un tā, 4.Moz.26 un 5.Moz.28 lasām par sodu, kam bija jānāk pār Izraēla zemei [Ēdenei / Izraēlam] par nepaklausību, tāpat kā tas notika ar Ādamu un Ievu; un beigu beigās tie, protams, tika padzīti no zemes tāpat kā Izraēla paši pirmie vecāki. Tā kā eretz / zeme bija sākumā „neiztaisīta un tukša”, tāpat tā tiek aprakstīta arī pēc tautas padzīšanas no tās (Jer.4:23). Tāpat kā ērkšķus un dadžus zeme deva [un šie augi nav zināmi citās planētas vietās], tā tas notika arī pēc Izraēla padzīšanas no zemes (1.Moz.3:18; Hoz.10:8). Tāpat kā Ādams pārvērtās pīšļos pēc nosodījuma, tā arī Izraēls pārvērtīsies pīšļos (5.Moz.28:24).
Yüklə 1,63 Mb.

Dostları ilə paylaş:
1   ...   4   5   6   7   8   9   10   11   ...   33




Verilənlər bazası müəlliflik hüququ ilə müdafiə olunur ©azkurs.org 2022
rəhbərliyinə müraciət

    Ana səhifə