Īstenais nelabais ko Bībele saka par velnu



Yüklə 1,63 Mb.
səhifə7/33
tarix25.03.2017
ölçüsü1,63 Mb.
#12649
1   2   3   4   5   6   7   8   9   10   ...   33

Piezīmes

  1. Stephen Mitchell, The Book of Job (New York: Harper Collins, 1992).

  2. John Robinson, In the End God (London: James Clarke, 1950).

  3. Paul Tournier, The Person Reborn (New York: Harper, 1975), p.6.

  4. Elaine Pagels, The Origin of Satan (Harmondsworth: Allen Lane / The Penguin Press, 1996).

  5. Neil Forsyth, The Old Enemy: Satan and the Combat Myth (Princeton: Princeton University Press, 1987), p.107.

  6. P. Day, An Adversary in Heaven: Satan in the Hebrew Bible (Atlanta, GA: Scholar’s Press, 1988), pp.69-106.

  7. C.L. Meyers and E.M. Meyers, The Anchor Bible: Haggai, Zechariah 1-8 (New York: Doubleday, 2004 ed.), p.184.

  8. A.L. Oppenheim, „The Eyes of the Lord”, Journal of the American Oriental Society Vol. 88 (1968), pp.173-180.

  9. In addition to Pagels op cit, see Knut Schaferdick, „Satan in the Post Apostolic Fathers” in Geoffrey W. Bromiley, ed., Theological Dictionary of the New Testament (Grand Rapids: Eerdmans, 1971), Vol.7 pp.163-165 and George F. Moore, Judaism in the First Centuries of the Christian Era (Cambridge, Mass.: Harvard University Press, 1927), Vol.1.

  10. Elaine Pagels, op cit pp.100,111.

  11. Gustave Hoennecke, New Testament Studies (Leipzig: Heinrichs, 1912), p.208.

  12. Raymond Brown, The Gospel according to John (Garden City, NY: Anchor, 1966), pp.364-376.

  13. J. Garrison, The Darkness of God: Theology after Hiroshima (London: S.C.M., 1982), especially pp.8,173,174.

  14. P. Dumitriu, To an Unknown God (New York: The Seabury Press, 2005), p.59.

  15. Flannery O’Connor, The Violent Bear it Away (New York: Farrar, Straus and Giroux, 2007).



Otrā nodaļa
Dažas Bībeles pamata mācības
2-1 Eņģeļi
Bībeles mācība atklāj, ka Eņģeļi ir:

  • reālas būtnes

  • kas nes Dieva vārdu

  • būtnes, kurās darbojas Dieva gars, lai darītu Viņa gribu

  • saskaņā ar Viņa raksturu un mērķi

  • tādējādi izpaužot Viņu

Viens no visparastākajiem ebreju valodas vārdiem, kuru tulko kā ‘Dievs’, ir ‘Elohim’, kas burtiski nozīmē ‘varenie’. Šis vārds bieži tiek lietots attiecībā uz eņģeļiem, kas, būdami Dieva ‘varenie’, nes Viņa vārdu un kurus var tā saukt, jo tie patiesi pārstāv Dievu. Pasaules radīšanas pierakstos 1.Mozus grāmatā lasām, ka Dievs izteica noteiktas pavēles un viss „tapa”. Šo pavēļu izpildītāji bija eņģeļi – „eņģeļi…Viņa stiprie sargi, kas Viņa pavēles pilda, klausīdami Viņa vārda balsij” (Ps.103:20).


Tādēļ ir pamats uzskatīt, ka Dieva radīšanas darbs faktiski bija eņģeļu roku darbs. Arī Ījaba 38:4-7 uz to netieši norāda. Cilvēks tika radīts sestajā dienā. „Tad Dievs sacīja: „Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības” (1.Moz.1:26). Šobrīd mēs vēršam uzmanību uz to, ka Dievs šeit neuzrunā Pats Sevi – „Darīsim” norāda uz to, ka Viņš uzrunā vairākas personas. Ebreju vārds, kuru tulko kā ‘Dievs’ šeit ir ‘Elohim’, kas nozīmē ‘Varenie’ un attiecas uz eņģeļiem. Tie ir reālas personas, kurām ir Dieva daba.
Bībelē ir runa par divu veidu ‘dabu’; šī vārda nozīme pēc definīcijas nepieļauj, lai kādam būtu vienlaicīgi abas dabas.
Dieva daba (‘Dievišķā daba’)

  • Viņš nevar grēkot (pilnīgs) (Rom.9:14; 6:23 salīdz. ar Ps.90:2; Mt.5:48; Jēkaba 1:13)

  • Viņš nevar nomirt, ir nemirstīgs (1.Tim.6:16)

  • Viņš ir spēka un enerģijas pilns (Jes.40:28)

Šī ir Dieva un eņģeļu daba, kas tika dota Jēzum pēc Viņa augšāmcelšanās (Ap.d.13:34; Atkl.1:18; Ebr.1:3). Tā ir daba, kas ir mums apsolīta (Lk.20:35,36; 2.Pēt.1:4; Jes.40:28 salīdz. ar 31.pantu).
Cilvēka daba

  • Mēs tiekam kārdināti grēkot (Jēkaba 1:13-15) mūsu grēcīgā prāta dēļ (Jer.17:9; Mk.7:21-23)

  • Mēs esam lemti nāvei, esam mirstīgi (Rom.5:12,17; 1.Kor.15:22)

  • Mūsu spējas, kā fiziskās (Jes.40:30), tā arī garīgās (Jer.10:23), ir ierobežotas

Tā ir daba, kas piemīt visiem cilvēkiem, kā labiem, tā arī ļauniem. Šīs dabas beigas ir nāve (Rom.6:23). Tā bija Jēzus daba Viņa mirstīgās dzīves laikā (Ebr.2:14-18; Rom.8:3; Jņ.2:25; Mk.10:18).


Vārdu ‘daba’ lieto arī citā nozīmē. Piemēram, var teikt ‘Džons ir dāsnas dabas cilvēks – skopoties nav viņa dabā; bet viņš ļoti lepojas ar savu mašīnu, un tas ir cilvēka dabā, vai ne?’ Šajā darbā mēs nelietosim vārdu ‘daba’ tādā nozīmē.
Eņģeļu parādīšanās

Eņģeļi, kuriem piemīt Dieva daba, ir bez grēka un nemirstīgi – jo grēka alga ir nāve (Rom.6:23). Kad eņģeļi parādījās virs zemes, tiem bieži bija parastu cilvēku izskats.




  • Eņģeļi atnāca pie Ābrahāma, lai nodotu Dieva vārdus viņam; pierakstā teikts „trīs vīri”, pret kuriem Ābrahāms no sākuma izturējās kā pret cilvēkiem, jo tā viņi izskatījās. „Es likšu atnest drusku ūdens, ko nomazgāt kājas, tad apmetieties zem šī koka” (1.Moz.18:4).

  • Divi no šiem eņģeļiem tad devās pie Lata uz Sodomas pilsētu. Un atkal tos uzskatīja tikai par cilvēkiem, kā Lats, tā arī Sodomas iedzīvotāji. „Divi eņģeļi nonāca vakarā Sodomā”, kurus Lats aicināja nakšņot viņa mājā. Bet Sodomas vīri aplenca namu un draudīgi vaicāja: Kur ir tie vīri, kas pie tevis iegriezās naktī?” Lats lūdza: „Tiem vīriem nedariet nekā!” Iedvestie pieraksti arī sauc tos par ‘vīriem’. „Tie vīri (eņģeļi) izstiepa savas rokas” un izglāba Latu; „Un vīri sacīja Latam… Tas Kungs mūs ir sūtījis to (Sodomu) izpostīt” (1.Moz.19:1,5,8,10, 12,13).

  • Jaunās Derības pieraksti komentē šos notikumus, apstiprinot, ka eņģeļi parādās cilvēku izskatā: „Neaizmirstiet viesmīlību! Jo daži ar to, pašiem nezinot, savos namos ir uzņēmuši eņģeļus!” (Ebr.13:2)

  • Jēkabs visu nakti cīnījās ar kādu (1.Moz.32:25), un tikai vēlāk mēs uzzinām, ka tas bija eņģelis (Hoz.12:4).

  • Divi vīri spīdošās drēbēs bija klāt pie Jēzus augšāmcelšanās (Lk.24:4) un pacelšanās debesīs (Ap.d.1:10). Tie, bez šaubām, bija eņģeļi.

  • Pārdomājiet arī šo vārdu nozīmi: „pēc cilvēku mēra, kas ir eņģeļa mērs” (Atkl.21:17).


Eņģeļi negrēko

Tā kā eņģeļiem ir Dieva daba, tie ir nemirstīgi. Nāve nāk par grēku, tātad tie negrēko. Grieķu un ebreju vārdi, kurus tulko ‘eņģelis’ nozīmē ‘vēstnesis’; eņģeļi ir Dieva kalpi un vēstneši, paklausīgi Viņam, tātad nevar būt ne domas par viņu grēcīgumu. Grieķu valodas vārds aggelos, kuru tulko kā ‘eņģeļi’ , tulko arī kā ‘vēstneši’, kad runa ir par cilvēkiem – piemēram, Jānis Kristītājs (Mt.11:10) un viņa vēstneši (Lk.7:24); Jēzus vēstneši (Lk.9:52) un vīri, kas bija izlūki Jērikā (Jēkaba 2:25). Protams, ja vārds ‘eņģeļi’ attiecas uz cilvēkiem - vēstnešiem, tie var grēkot.


Sekojošie fragmenti skaidri parāda, ka visi eņģeļi (ne tikai daži no tiem!) ir pēc dabas Dievam paklausīgi un tādēļ nevar grēkot:

„Tas Kungs ir debesīs uzcēlis Savu troni, un Viņa ķēniņa valstība valda pār visu (proti, debesīs nevar būt nekādas sacelšanās pret Dievu). Teiciet To Kungu, Viņa eņģeļi, jūs, Viņa stiprie sargi, kas Viņa pavēles pilda, klausīdami Viņa vārda balsi! Teiciet To Kungu, visi Viņa darbi visās Viņa valstības malās!” (Ps.103:19-21),

„Teiciet Viņu, visi Viņa eņģeļi, teiciet Viņu, visi Viņa karapulki!” (Ps.148:2).

„Vai tie (eņģeļi) visi nav kalpotāji gari, izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāmanto pestīšana?” (Ebr.1:13,14).


Vārda „visi” atkārtojums rāda, ka eņģeļi nedalās divās grupās, viena laba, otra – grēcīga. Ir svarīgi skaidri izprast eņģeļu dabu, jo ticīgo balva ir kļūt līdzīgiem eņģeļiem pēc dabas: „kas tiks atrasti par cienīgiem… ne tie precēs… un arī mirt tie vairs nevar, jo viņi ir līdzīgi eņģeļiem” (Lk.20:35,36). Ir svarīgi to saprast. Eņģeļi nevar mirt: „Nāve… jau nepieņem eņģeļus” (Ebr.2:16). Ja eņģeļi varētu grēkot, tad tie, kas tiktu atrasti par cienīgiem saņemt balvu Kristus atnākšanas laikā, arī vēl varēs grēkot. Un ja grēka alga ir nāve (Rom.6:23), tad tiem nebūs mūžīga dzīve; ja mēs varam grēkot, mēs esam pakļauti nāvei. Tātad, sakot, ka eņģeļi var grēkot, mēs padarām Dieva mūžīgās dzīves apsolījumu par tukšu skaņu, ja jau mūsu balva ir kļūt līdzīgiem eņģeļiem. Atsauce uz „eņģeļiem” (Lk.20:35,36) parāda, ka nepastāv eņģeļu iedalījuma labos vai grēcīgos; ir tikai viena veida eņģeļi. Dan.12:3 teikts, ka ticīgie mirdzēs kā zvaigznes; un zvaigznes asociējas ar eņģeļiem (Ījaba 38:7). Mēs kļūsim līdzīgi eņģeļiem; mums tiks dota mūžīga, bezgrēcīga daba. Tādēļ, eņģeļi nevar grēkot. Mūsu cerība ir ieiet dabas brīnišķīgajā brīvībā, kura tagad ir „Dieva bērniem”, proti, eņģeļiem (Rom.8:19).
Ja eņģeļi varētu grēkot, tad Dievs nebūtu spējīgs darboties mūsu dzīvē un pasaules lietās, jo Viņš ir teicis, ka darbojas caur Saviem eņģeļiem (Ps.103:19-21). Dievs paveic visu Sava gara spēkā, darbojoties caur eņģeļiem (Ps.104:4). Nevar būt ne domas par to, ka eņģeļi būtu Viņam nepaklausīgi. Kristiešiem ir katru dienu jālūdz Dievs, lai nāktu Viņa valstība, lai notiktu Viņa prāts kā debesīs, tā arī virs zemes (Mt.6:10). Ja Dievam paklausīgajiem eņģeļiem būtu bijis jācīnās ar grēcīgiem eņģeļiem debesīs, tad Viņa prāts nevarētu tur notikt pilnībā, un tad tāda situācija būtu arī Dieva nākamajā valstībā. Mūžīga dzīve pasaulē, kas ir grēka un paklausības cīņas lauks, nav necik pievilcīga perspektīva, bet tāda varbūtība vienkārši nepastāv. Jāatzīmē, ka doma par grēcīgajiem eņģeļiem faktiski nāk no pagānu ticējumiem – persiešu mītiem par labu dievu un sliktu dievu, kas ietvēra sevī arī domu par kritušajiem eņģeļiem; kā arī no seno indiešu Vēdām ap 1000.gadu pirms Kristus.
Eņģeļi un ticīgie

Ir pilnīgs pamats uzskatīt, ka katram īsteni ticīgajam ir eņģeļi – iespējams viens īpašs – kas palīdz tiem dzīvot.




  • „Tā Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj” (Ps.34:7).

  • „Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem (proti, vājiem mācekļiem)… kas Man tic… nenicināt, jo…viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz Mana Debesu Tēva vaigu” (Mt.18:6,10).

  • Agrīnie kristieši stingri ticēja, ka Pēterim ir savs sargeņģelis (Ap.d.12:14,15).

  • Izraēla tauta izgāja cauri Sarkanajai jūrai un eņģelis veda tos pa tuksnesi uz apsolīto zemi. Iešana caur Sarkano jūru apakš padebeša ir mūsu kristību simbols (1.Kor 10:1), tātad ir pamats domāt, ka arī pēc tam eņģelis mūs ved un palīdz mūsu gaitās pa dzīves tuksnesi pretim apsolītajai Dieva Valstībai.

Ja eņģeļi būtu ļauni, tas ir grēcīgi, tad viņu loma mūsu dzīvē nenāktu kā svētība, bet gan kā lāsts.


Tātad mēs redzam, ka eņģeļi ir būtnes…

  • ar Dieva mūžīgo dabu

  • kas negrēko

  • kas vienmēr pilda Dieva pavēles

  • caur kuriem Dieva gars darbojas spēkā (Ps.104:4).


Bet…?

Daudzas baznīcas pieļauj domu, ka eņģeļi var grēkot un ka ir grēcīgi eņģeļi, caur kuriem virs zemes ir grēks un problēmas. Piektajā nodaļā mēs sīkāk apskatīsim dažus no Bībeles pantiem, kuri tiek sagrozīti, lai pierādītu šo domu. Šobrīd apstāsimies pie sekojošiem punktiem.




  • Ir izskanējusi doma, ka pirms mūsu pasaules radīšanas, kas aprakstīta 1.Mozus grāmatā, ir bijusi vēl viena. Iespējams, ka tagadējie eņģeļi ir nākuši pie atziņas par „labu un ļaunu” (1.Moz.3:5), pārdzīvojot situāciju līdzīgu mūsējai šajā dzīvē. Nevar izslēgt to, ka būtnes, kas tajā laikā varēja būt dzīvojušas, grēkoja, taču tie visi ir tikai prātojumi, kuriem cilvēki labprāt nododas. Bībele par to neko nesaka, taču skaidri saka to, kas mums jāzina tagadējā situācijā, proti, ka nav grēcīgu eņģeļu; visi eņģeļi ir Dievam pilnībā paklausīgi.

  • Debesīs nevar būt grēcīgas būtnes, tā kā Dieva „acis ir pārāk šķīstas, lai…varētu skatīt ļaunumu” (Hab.1:13). Līdzīgi arī Ps.5:5,6 skaidro: „Kas ļaunu dara, lai netuvojas Tev… Tu ienīsti visus ļauna darītājus”. Doma par dumpīgu eņģeļu sacelšanos pret Dievu debesīs ir pilnīgi nepieņemama, jo tā ir pretrunā ar domu, kas pausta šajos pantos.

  • Grieķu vārds, kuru tulko kā „eņģelis” nozīmē „vēstnesis” un var attiekties arī uz cilvēkiem, kā mēs jau agrāk atzīmējām. Cilvēku kārtas „vēstneši”, protams, grēko.

  • Ļaunu, sātanisku būtņu pastāvēšana, uz kurām var novelt visus dzīves negatīvos aspektus, ir visizplatītākais no pagānu ticējumiem. Tieši tādā pat veidā, kā Ziemassvētki ir asimilējušies tā saucamajā ‘kristiešu’ ticībā, tā arī šie pagānu jēdzieni.

  • Ir tikai daži Bībeles panti, kurus var pārprast, lai pabalstītu grēcīgo eņģeļu jēdzienu, kas šobrīd pastāv. Tos mēs apskatīsim 5.nodaļā. Tie neatspēko tikko iztirzāto Bībeles mācības kopumu, kas tos pilnībā noliedz.


Pirmā atkāpe: Jūdas vēstule un Ēnoha grāmata
Daudz izvērstāks, taču ļoti spēcīgs arguments, kas pierāda, ka eņģeļi negrēko, ir rodams tajos pantos 2.Pēt.2 un Jūdas vēstulē, kurus daži citē, lai pierādītu pretējo, ka eņģeļi grēko. Šeit ir rodamas vairākas atsauces, kā nereti Svētajos rakstos, uz tā laika neiedvestu, populāru literāru sacerējumu, lai parādītu, ka tas faktiski ir maldīgs. Mūslaiku lasītājs to var viegli palaist garām, jo pārāk liela ir laika atkāpe no oriģinālā konteksta. Tiek atzīmēts, ka ir „pāri par trīsdesmit” atsaucēm uz pirmajā gadsimtā pirms Kristus populāro ‘Ēnoha grāmatu’ 2.Pētera un Jūdas vēstulēs (1). Grāmatā apgalvots, ka 200 eņģeļi tika izraidīti no Debesīm un tie ņēma sev par sievām skaistas cilvēku meitas. Pēteris un Jūda atsaucas uz to, lai parādītu, cik tas ir aplami. Lūk dažas no šīm atsaucēm:



Jūdas vēstule

Ēnoha grāmata

„Ēnohs, septītais pēc Ādama, ir sludinājis” Jūdas 14

Ēnoha 60:8

„bezūdens mākoņi” Jūdas 12

Ēnoha 18:5, 41:4-5, 100:11-12

„kam lemta mūžīgā galējā tumsa” Jūdas 13

Ēnoha 21:3 „tumsa būs to miteklis”, Ēnoha 46:6

„koki, kas rudenī bez augļiem” Jūdas 12

Ēnoha 80:3

„trakojošas jūras bangas” Jūdas 12

Ēnoha 101:3-5

„Redzi, Tas Kungs nāk ar daudz tūkstošiem Savu svēto tiesāt visus un sodīt visus bezdievjus viņu bezdievīgo darbu dēļ” Jūdas 14-15

„Redzi, Tas Kungs nāk ar daudz tūkstošiem Savu svēto tiesāt visus un sodīt visus bezdievjus viņu bezdievīgo darbu dēļ” (Ēnoha 1:9)

„ieslēgtus tumsā lielās dienas tiesai” (Jūdas 6)

„saistītus līdz asaru dienai” Ēnoha 45:2

Ēnoha grāmatā tiek apgalvots, ka taisnais eņģelis Miķelis apsūdz 200 šķietami dumpīgos eņģeļus, bet Pēteris apzināti noliedz to, pasvītrojot, ka „eņģeļi… nenosoda viņus, tos zaimodami Tā Kunga priekšā”, un Jūda vēl tiešāk saka, ka tas attiecas arī uz virseņģeli Miķeli (Jūdas 9). Pēc Ēnoha grāmatas, cilvēks Ēnohs nosoda grēcīgos eņģeļus, bet 2.Pēt.3 brīdina, ka Kristus ar eņģeļiem nāks sodīt cilvēkus. Tagad ir saprotams, kāpēc Pēteris apgalvo, ka „pārdroši pārgalvji (viltus mācītāji)… nebīstas no godības eņģeļiem, bet zaimo tos” (2.Pēt.2:10). Ēnoha grāmata zaimoja eņģeļus, apgalvojot, ka 200 eņģeļi ir grēcīgi. Kā teikts Jūdas 8, viltus mācītāji „nicina augsto valdnieku, zaimo debess varu”. Tādēļ doma par to, ka 200 eņģeļi pārgulēja ar valdzinošām sievietēm, ir neslavas celšana. Mums ir nopietni jāpārdomā, kādi secinājumi no tā izdarāmi, jo kā Pēteris, tā arī Jūda uzskata eņģeļu apvainošanu grēkos par zaimošanu. Šie agrīnie kristieši atgriezās pie kādreizējiem jūdu un pagānu ticējumiem, kas, pēc 2.Pēt.2:22, ir tas pats kā „sunim atgriezties pie sava vēmekļa”. Tik nopietna ir šī problēma.


Jāatzīmē, ka Apokalipse (Jāņa atklāsmes grāmata) bieži atsaucas uz Ēnoha grāmatu un citiem līdzīgiem darbiem – atkal, lai tos noliegtu un parādītu pirmā gadsimta lasītājiem patieso to terminu nozīmi, kurus lietoja tā laika neiedvestās literatūras autori. Tā Atkl.1:15-17 Kunga Jēzus aprakstā ir atsauce uz Ēnoha 47:3-7 doto dievišķā Cilvēka Dēla aprakstu (2).
Piezīmes

  1. Steven Cox, The Angels that Sinned (Hyderabad: Printland, 2000).

  2. Šī un daudzas citas līdzīgas atsauces ir atrodamas Hugh Schonfield tabulās grāmatā The Original New Testament: Revelation (London: Firethorn Press, 1985).


2-2 Ļaunuma un grēka izcelsme
Daudzi kristieši, līdz ar daudzām citām reliģijām, tic, ka ir tāds monstrs, kuru sauc par Velnu vai Sātanu, kas radījis visas problēmas pasaulē un mūsu dzīvēs, kurš ir atbildīgs arī par mūsu pastrādātajiem grēkiem. Bībele nepārprotami māca, ka Dievs ir visuvarens. Mēs redzējām nodarbībā 2-1, ka eņģeļi negrēko. Ja mēs patiesi ticam šīm lietām, tad nevaram ticēt tam, ka ir kāda pārcilvēciska, Visuvarenajam Dievam pretstatīta būtne šai visumā. Ja mēs tomēr ticam, ka tāda būtne eksistē, tad mēs līdz ar to apšaubam Visuvarenā Dieva pārākumu. Šis jautājums ir tik svarīgs, ka pareiza Velna un Sātana būtības izpratne ir jāuzskata par būtiski nozīmīgu mācību. Ebr.2:14 teikts, ka Jēzus ar Savu nāvi iznīcinājis velnu; tādēļ, ja mums nav pareizas izpratnes par velnu, mēs droši vien neizprotam arī Jēzus darbu un dabu.
Pasaulē vispār, un it īpaši kristiešu pasaulē, ir izplatīta doma, ka labās lietas dzīvē nāk no Dieva un sliktās no Velna vai Sātana. Šī nav jauna doma; senie babilonieši, piemēram, ticēja, ka ir divi dievi, visa labā un gaismas dievs (Ahura Mazda), un visa sliktā un tumsas dievs (Ahrimans), un šie divi ir saslēgti nāvējošā cīņā (1). Tam ticēja Kīrs, varenais persiešu ķēniņš, tādēļ Dievs viņam teica: „Es esmu Tas Kungs, un cita nav neviena; bez Manis neviena Dieva nav… Es… radu gaismu un veidoju arī tumsību, kas dod svētību, bet arī ļaunu; Es esmu Tas Kungs, kas visu to dara!” (Jes.45:5-7,22). Dievs rada mieru un Viņš rada ļaunumu vai postu. Šajā ziņā pastāv starpība starp ļaunumu un grēku, kas nāk no cilvēka; grēks ienāca pasaulē ne Dieva, bet cilvēka vainas dēļ (Rom.5:12).
Dievs teica Kīram un babiloniešu tautai: „Bez Manis neviena (cita) Dieva nav”. Ebreju vārds ‘el’, ko tulko kā ‘Dievs’ pamatā nozīmē ‘spēks, enerģijas avots’. Dievs teica, ka nav itin nekāda cita spēka avota kā vien Viņš Pats. Šī iemesla pēc patiesi dievticīgajam nav pieņemama doma par Velna vai nešķīsto garu pastāvēšanu.
Dievs: nelaimes radītājs

Bībele dod neskaitāmi daudz piemēru, kas rāda, ka Dievs nes nelaimi cilvēku dzīvēs un šai pasaulē. Am.3:6 teikts, ka pilsētā nevar gadīties kāda nelaime, kam Dievs nebūtu licis notikt. Ja, piemēram, pilsētā notiek zemestrīce, visizplatītākais uzskats ir, ka tas ir Sātana roku darbs, kas atnesis nelaimi pilsētai. Bet patiesi ticīgajam jāsaprot, ka Dievs ir par to atbildīgs. Tā, pravieša Mihas grāmatā 1:12 teikts: „uzbrukušās briesmas nāca no Tā Kunga un ir aizsniegušās līdz Jeruzālemes vārtiem”, un tās nāca, izpildot Dieva pareģojumu: „Es sūtīšu nelaimi pār šo tautu” (Jer.6:19). Arī slimība nāk no Dieva, nevis no Sātana. „Tas Kungs negaidīti sūtīs pār tevi un taviem pēcnācējiem sērgas… un slimības (5.Moz.28:59); „un viņam (Saulam) uzbruka ļauns gars, kas bija Tā Kunga sūtīts (1.Sam.16:14). „Kas cilvēkam muti devis? Un kas dara mēmu vai kurlu, vai redzīgu, vai aklu? Vai ne Es, Tas Kungs?” (2.Moz.4:11). Ījaba grāmatā mēs lasām, kā Ījabs, taisns cilvēks, zaudēja visu, kas viņam dzīvē bija. Šī grāmata māca, ka „ļaunuma” pieredze cilvēka dzīvē nav tieši proporcionāla cilvēku paklausībai vai nepaklausībai Dievam. Ījabs atzina: „Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis” (Ījaba 1:21). Viņš nesaka: ‘Tas Kungs bija devis, Sātans ir ņēmis’. Sievai viņš sacīja: „Ja mēs esam no Dieva labu saņēmuši, kā tad lai mēs arī nesaņemam ļaunu?” (Ījaba 2:10). Grāmatas beigās Ījaba draugi izteica viņam līdzjūtību un viņu iepriecināja „visās tais nelaimēs, kādām Tas Kungs bija licis nākt pār viņu” (Ījaba 42:11 salīdz. ar 19:21; 8:4).


Tādējādi, Dievs, kura varā viss atrodas, izmanto ļaunus cilvēkus, lai sodītu Savu tautu. „Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca… Pacietiet pārmācību… katra pārmācība… tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli” (Ebr.12:6-11). Tas mums rāda, ka bēdas, kuras Dievs mums sūta, beigu beigās palīdz mūsu garīgajai izaugsmei. Tādēļ tas ir pretēji Dieva vārdam apgalvot, ka Sātans ir tas, kurš liek mums grēkot un būt netaisniem, kamēr tajā pat laikā viņš šķietami ienes mūsu dzīvē problēmas, kas beigās „dod taisnības miera augli”. Pie tik nopietnām problēmām noved tradicionālā Sātana izpratne. Īpaši zīmīgi šai sakarā ir panti, kas runā par cilvēka nodošanu sātanam, „lai gars tiktu glābts” vai „lai viņi pārmācīti vairs nezaimotu Dievu” (1.Kor.5:5; 1.Tim.1:20). Ja jau Sātans ir tā būtne, kas liek cilvēkiem grēkot un negatīvi ietekmē cilvēku garīgumu, kāpēc tad šie panti runā par ‘Sātanu’ pozitīvā gaismā? Atbilde ir vienkārši tajā, ka pretinieks, „Sātans” vai dzīves grūtības var ļoti bieži izraisīt pozitīvu garīgo izaugsmi ticīgā dzīvē.
Ja mēs pieņemam, ka ļaunums nāk no Dieva, tad mēs varam lūgt Dievu darīt kaut ko šo problēmu sakarā, piemēram, atrisināt tās. Ja Viņš to nedara, tad mēs zinām, ka Dievs tās sūta mūsu garīgās izaugsmes labad. Taču, ja mēs ticam, ka ir kāda ļauna vara, Velns vai Sātans, kas šīs problēmas rada, tad tām nav risinājuma. Invaliditāte, slimība, pēkšņa nāve vai katastrofa ir jāpieņem vienkārši kā neveiksme. Ja Sātans ir kāds varens grēcīgs eņģelis, tad viņš ir daudz spēcīgāks par mums, un mums nekas cits neatliek kā ciest viņa pārestības. Turpretī Dieva varā esošiem, „tiem, kas mīl Dievu, visas lietas (dzīvē) nāk par labu” (Rom.8:28). Tādēļ ticīgā dzīvē nevar būt ne runas par vienkāršu ‘veiksmi’.
Ja mēs stingri un nelokāmi tiecamies izdibināt šīs pasaules ļaunuma saknes un pieņemam Bībeli kā galīgo patiesības smelšanās avotu un Dieva atklāsmi mums, tad mums jāpaliek pie nepārprotamā secinājuma, ka viss nāk no Dieva. Daudziem to ir tik grūti pieņemt un pirmajā nodaļā mēs redzējām, kā pagāni, tā arī tradicionālie kristieši ir centušies kaut kā izlocīties no tā. Vasīlijs (tā sauktais Lielais) pat uzrakstījis grāmatu ar virsrakstu „Tas Dievs nav Ļaunuma Avots (2). Tik stūrgalvīga ir atteikšanās pieņemt Bībeles liecību pat starp tā saucamajiem visplašākās kristiešu baznīcas tēviem.
Grēka avots

Ir jāuzsver, ka grēks nāk no mums pašiem. Mēs esam vainīgi pie grēka. Protams, ka būtu patīkamāk ticēt, ka mēs neesam vainīgi pie tā, ka grēkojam. Mēs varētu mierīgi grēkot un attaisnot sevi, uzveļot šo grēku Sātanam, pierakstot vainu viņam. Nemaz nav neparasti, ka ārkārtīgi ļaunas uzvedības gadījumā vaininieks lūdz viņu apžēlot, aizbildinādamies ar to, ka viņš tai brīdī neesot valdījis pār sevi, atrazdamies Sātana varā. Taču tāda aizbildināšanās (pilnīgi taisnīgi) netiek ņemta par pilnu un vainīgajam ir jāatbild par savu nodarījumu.


Mums ir jāatceras, ka „grēka alga ir nāve” (Rom.6:23), grēks ved pie nāves. Ja mēs neesam vainīgi pie mūsu grēka, bet gan Sātans, tad taisnīgajam Dievam būtu jāsoda Sātans, nevis mūs. Bet tas, ka mūs soda par mūsu grēkiem, parāda arī, ka mēs paši esam par tiem atbildīgi. Doma par Sātanu kā atsevišķu no mums personu, nevis grēcīgumu mūsos, ir mēģinājums novirzīt atbildību par grēkiem uz kādu citu. Un tas ir vēl viens piemērs tam, ka cilvēce atsakās samierināties ar Bībeles mācību par mūsu pašu dabu.
„Nekas cilvēku nevar apgānīt, kas no ārienes tanī ieiet, bet, kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku… Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, nešķīstība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana, mantkārība, blēdība, viltība, ienaidība, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība. Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un apgāna cilvēku” (Mk.7:15-23).
Doma, ka grēcīgums pastāv ārpus mums, ka tas ienāk mūsos un liek mums grēkot, nav savienojama ar šeit doto nepārprotamo Jēzus mācību. No mums pašiem, no cilvēka sirds nāk visas šīs ļaunās lietas. Tādēļ jau uzreiz pēc plūdiem mēs lasām Dieva vārdus 1.Moz.8:21: „Cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas no mazām dienām”. Jēkaba 1:14 lasām: „Katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama”. Mūs kārdina mūsu ļaunās tieksmes, nevis kaut kas ārpus mums. „No kurienes kari, no kurienes cīņas jūsu starpā?” vaicā Jēkabs, „Vai ne no turienes, no kārībām, kas cīnās jūsu locekļos?” (Jēkaba 4:1). Katram no mums ir savas īpašas, personīgas kārības. Būdamas personīgas, tās nāk no mūsu pašu ļaunajām iegribām. Patiesi, mēs paši esam visļaunākie sevis ienaidnieki. Ps.4:5 saka, ka grēka pārvarēšanas atslēga ir cilvēka sirdī: „Dusmojiet, bet negrēkojiet! Pārdomājiet klusībā savās sirdīs”. Jēkabs savā vēstulē izmanto ģimenes tēla līdzību – cilvēks savā kārībā „dzemdē grēku, bet grēks padarīts dzemdē nāvi” (1:13-15). Vai tad nav dīvaini, ka Jēkabs nepiemin kādu Sātanu vai nešķīsteni, kam būtu kāda loma šai procesā?
Vēstule romiešiem galvenokārt veltīta grēka, tā izcelsmes un pārvarēšanas tēmai. Zīmīgi, ka Vēstulē ne reizi nav pieminēts kāds velns vai sātans; runājot par grēka izcelsmi Pāvils nemin ne velnu, nedz sātanu. Otrā atkāpe paskaidro, ka Vēstulē romiešiem Pāvils faktiski sagrauj populārās Sātana koncepcijas. Sātans, kā jēdziens, parādās tikai Jaunajā Derībā. Ja būtu kāda būtne ārpus mums, kas liktu mums grēkot, tā noteikti būtu pieminēta Vecajā Derībā. Bet Vecā Derība absolūti un daiļrunīgi klusē. Soģu laikā un tuksneša ceļojuma laikā Raksti stāsta par Izraēla grēka darbiem, kuru netrūka. Taču Dievs tos nebrīdina par kādas varenas pārcilvēciskas būtnes pastāvēšanu, kas varētu tajos iemiesoties un likt tiem grēkot. Tā vietā Viņš tos mudināja pievērsties Viņa vārdam, pildīt Viņa pavēles un bauslību, lai neatkristu atkal pašu miesas kārību varā (piem., 5.Moz.27:9,10; Jozuas 22:5). Salamana mācītāja grāmata runā par dzīves netaisnību un katra cilvēka, kā bagāta, tā arī nabaga, ciešanām, bet arī tajā nav ne vārda par Sātanu, Velnu, kritušajiem eņģeļiem, Luciferu un tml., neviena vārda!
Pāvils žēlojas: „Manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne… Bet, ja es daru, ko negribu, tad darītājs neesmu vairs es, bet manī mītošais grēks” (Rom.7:18-21). Viņš nenoveļ vainu uz kādu ārēju būtni, vārdā Sātans. Patieso grēka avotu viņš saredz savā grēcīgajā dabā: darītājs ir manī mītošais grēks, „tad nu šādu bauslību es atrodu, ka, gribot darīt labu, man iznāk ļaunais”. Tādējādi, viņš saka, ka pretošanās garīgajam nāk no kaut kā, ko viņš sauc par „manī mītošo grēku”. Arī Jes.57:17 lasām par Dieva dusmām, kad tauta „gāja savu pašizraudzīto atkritējas ceļu”. Katrs garīgi domājošs cilvēks nonāks pie līdzīgas pašatklāsmes. Jāatzīmē, ka pat tik pārāks kristietis kā Pāvils neizjuta nekādas fiziskas pārmaiņas sevī pēc pievēršanās, tā pati cilvēka daba palika viņā arī pēc kristībām. Daži piecdesmitnieku kustības locekļi apgalvo, ka viņu stāvoklis pēc kristībām mainoties un tie nevarot grēkot un negrēko, un šo Pāvila izteikumu dēļ Rom.7:15-21 viņi ierindo Pāvilu „neglābjamo” skaitā. Šie panti nekādā ziņā nesaskan ar viņu apgalvojumiem.
Bībele neatstāj nekādas ilūzijas, izsakoties par cilvēces būtībā ļauno dabu. Ja mēs to izprotam, tad nav nekādas vajadzības izgudrot kādu iedomātu, ārpus cilvēka pastāvošu būtni, kas būtu atbildīga par mūsu grēkiem. Jer.17:9 saka, ka sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir tik viltīga, ka mēs pat nevaram aptvert tās grēcīguma apjomu. Vai to var vēl skaidrāk pateikt, nekā teikts Sal.māc.9:3: „Cilvēku bērnu sirdis ir pilnas ļaunuma”. Efez.4:18 skaidro, ka cilvēks atsvešinās no Dieva „savas nezināšanas dēļ un sirds apcietinātības dēļ”. Tieši mūsu garīgi aklās un neizglītotās sirdis, mūsu domāšanas veids, kas ir mūsos, attālina mūs no Dieva. Saskaņā ar to Gal.5:19 nosauc mūsu grēkus par „miesas darbiem”; tā ir mūsu pašu miesa (negarīgā daba), kas vilina mūs uz grēku. Neviens no šiem pantiem neizskaidro grēka izcelsmi nākam no Sātana; grēcīgas dziņas dzīvo mūsos kopš dzimšanas; tās ir cilvēka būtības neatņemama sastāvdaļa.
Taču neskatoties uz to, ka sirds patiešām ir ļaunuma avots, mums ir jācenšas to savaldīt. Mēs nedrīkstam mūsu morālajos pārkāpumos vainot mūsu dabu. „Sirds, kas staigā apkārt ar ļaunu viltu sevī” ir tas, ko Dievs neieredz cilvēkā (Sal.pam.6:18). Dievu noliegušais Izraēls atbild Dievam: „Velti nepūlies! Mēs sekosim paši savām domām un saviem ieskatiem un rīkosimies ikviens pēc savas ļaunās un stūrgalvīgās sirds!” (Jer.18:12). Konteksts mums atkal atgādina, ka sirds ir ļaunprātīga (Jer.17:9). Grēks ir pieņēmumā, ka tādēļ mums arī nav nepieciešamības censties valdīt pār sevi, ka mūsu sirds vājība attaisnos mūsu pastrādātos grēkus. Mums ir jāatzīst un pat jāanalizē mūsu dabas vājības [kā mēs to cenšamies darīt šajā nodaļā] un uz šo zināšanu pamata censties tās kaut kā ierobežot. „Pāri visam, kas jāsargā, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība!” (Sal.pam.4:23). Ananija varēja arī neļaut „sātanam” piepildīt viņa sirdi, un viņš tika sodīts par to, ka to nedarīja (Ap.d.5:3). Ja mēs uzskatām, ka kāda būtne, vārdā Sātans, neatvairāmi iespaido mūs grēka darbiem, piepildot mūs ar vēlēšanos grēkot pretēji mūsu gribai, tad mēs pieļaujam to pašu kļūdu, kuru pieļāva Izraēls un Ananija.
Yüklə 1,63 Mb.

Dostları ilə paylaş:
1   2   3   4   5   6   7   8   9   10   ...   33




Verilənlər bazası müəlliflik hüququ ilə müdafiə olunur ©azkurs.org 2022
rəhbərliyinə müraciət

    Ana səhifə