Īstenais nelabais ko Bībele saka par velnu



Yüklə 1,63 Mb.
səhifə14/33
tarix25.03.2017
ölçüsü1,63 Mb.
#12649
1   ...   10   11   12   13   14   15   16   17   ...   33

Dievs: visas varas avots

Dievs ir visas varas avots: „Es esmu Tas Kungs, un cita nav neviena; bez Manis neviena Dieva nav (ebreju vārda ‘dievs’ nozīme būtībā ir ‘vara’)” (Jes.45:5);

„Vai ir bez Manis vēl cits Dievs? Nē, nav nevienas citas klints, Es nezinu nevienas!”, Dievs saka (Jes.44:8);

„Tas Kungs ir Dievs, cita nav, vienīgi Viņš” (5.Moz.4:35).

Tādi panti Bībelē sastopami atkal un atkal. Jo Dievs ir visas varas avots un vienīgais Dievs. Tādēļ Viņš ir dusmīgs Dievs, ko Viņš mēdz mums atgādināt (piem., 2.Moz.20:5; 5.Moz.4:24).
Dievs kļūst dusmīgs, kad Viņa tauta sāk ticēt citiem dieviem, kad viņi saka Viņam, ‘Tu esi varens Dievs, liels Dievs, bet es ticu, ka ir arī citi dievi bez Tevis, pat ja viņi nav tik vareni kā Tu’. Tādēļ mēs nevaram ticēt ļauno garu vai Velna pastāvēšanai līdz ar mūsu patieso Dievu. Tā ir vienkārši Izraēla pielaistā kļūda. Liela daļa Vecās Derības pantu parāda, kā Izraēls sadusmoja Dievu ar ticību citiem dieviem līdz ar Viņu. No Bībeles mēs varam izdarīt secinājumu, ka „ļaunie gari”, kuriem ļaudis tic šodien, ir tie paši viltus dievi, kuriem ticēja Izraēls.

Uz Bībeli balstītā kristietība atšķiras no pārējām reliģijām ar to, ka tā nepiedāvā kādu ļauno garu mācību. Daudzi neiedvestie reliģiskie raksti sīki apraksta, kādi ir viņu reliģijas uzskati par ļaunajiem gariem un eņģeļiem, ka pastāv labo un slikto garu hierarhija un tml. Bībele par to zīmīgi klusē. Ja šie tradicionālie uzskati nāktu no Bībeles, kāpēc tad tur tāda mācība nav atrodama? Kāpēc Bībelē nav neviena panta, kas pateiktu, kas tie gari tādi ir? Bībelē nav arī neviena acu liecinieka, kas būtu saticis ļaunos garus. Uz to ir norādījuši neskaitāmi autori (1). Bībele atsaucas uz gariem tāpat kā tā atsaucas uz tajā laikā izplatītajiem uzskatiem par, piemēram, Baalu; bet tāda atsauce pati par sevi nepierāda, ka Bībele atbalstītu šos tajā laikā pastāvošos uzskatus. Kā tajā laikā, tā arī šodien ir liels daudzums ļauno garu teoloģiju, tāpat kā ir bagātīgs klāsts kultūru un reliģiju: atliek tikai izvēlēties, kuru mēs uzskatām par pareizo.


Pastāv uzskats, ka ļauno garu jēdziena izcelsme saistāma ar to, ka Tuvo austrumu tautas laikā ap pirmo gadsimtu nespēja pieļaut domu, ka dievi varētu nepastarpināti iespaidot cilvēku dzīves – tos uztvēra kā pārāk augstus esam, lai tie nodarbotos ar cilvēku ikdienas lietām. Šis uzskats caurstrāvoja Plutarha darbus par ļaunajiem gariem (2). Tiek atzīmēts arī, ka „doma, ka ļaunie gari ir vainojami visās morāla un fiziska rakstura ļaunestībās, dziļi iespiedās jūdu reliģiskajā domāšanā laikā, kas sekoja Bābeles gūstam, kas liecina par irāņu domāšanas veida iespaidu uz jūdaismu 5.un 4.gadsimtos pirms Kristus” (3). Visa šī premise ir krasā pretrunā ar vienu patieso Dievu, kā Viņš mums atklājas Bībelē – kas redz ne tikai tuvumā, bet arī tālumā (Jer.23:23), ir allaž aktīvs visos cilvēku ikdienas dzīves sīkumos. Plutarha uzskati par ļaunajiem gariem acīmredzot pamatojās Platona maldīgajos uzskatos par ‘nemirstīgajām dvēselēm’ – par gariem tika uzskatīta kāda šo nemirstīgo dvēseļu forma. Šeit redzam garu problēmas nopietnību – jo būtiska ir Bībeles mācība par cilvēces mirstīgumu un it īpaši par „dvēseles” mirstīgumu. Bībeles cerība ir vērsta uz ķermeņa augšāmcelšanos Mesijas galīgajā atnākšanā godībā, lai nodibinātu Dieva Valstību virs zemes. Viena maldīga ideja tik viegli noved pie otras. Pirms Bībeles liecību izskatīšanas mūsu secinājumu īss kopsavilkums: Kungs Jēzus izšķīra šo jautājumu taktiski un izveicīgi, tāpat kā Vecās Derības pravieši rīkojās ar maldīgajiem uzskatiem par drakoniem un monstriem kas it kā esot pazemē, jūrā, gaisā un tml. Kunga nostāja bija rādīt, ka vienīgā reālā vara virs zemes ir Dievs un nav neviena un nekā cita. Un pat ja tauta gribēja turēties pie savas kultūras māņticībām par gariem, tai bija jāatzīst, ka Dieva vara ir nesalīdzināmi lielāka… ka cilvēku dzīvē šiem māņu tēliem nav praktiskas varas un nozīmes. Mūsu dzīves līdz pēdējam sīkumam ir Dieva, „uzticīgā Radītāja” (1.Pēt.4:19), un neviena cita, rokās.
Piezīmes

  1. Andrew Perry, Demons, Magic and Medicine (Sutton, UK: Willow, 1999); H.C. Kee, Medicine, Miracle and Magic (Cambridge: C.U.P., 1986).

  2. See the Introduction to Plutarch: Selected Essays and Dialogues ed. D. Russell (Oxford: O.U.P., 1993); and J. Black and A. Green, eds., Gods, Demons and Symbols of Ancient Mesopotamia (London: The British Museum Press, 1992).

  3. Geza Vermes, Jesus the Jew (London: S.C.M., 1993), p.61.


4-2 Ļaunie gari un elki
Ļaunie gari attiecas uz elkiem

Pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils skaidro, kāpēc kristiešiem nav jāpielūdz elki un nav jātic tādām lietām. Bībeles laikos cilvēki uzskatīja ļaunos garus par maziem dieviem, kurus var pielūgt, lai tie neļautu nelaimēm ienākt cilvēka dzīvē. Tādēļ tie veidoja ļauno garu tēlus, kas bija tie paši elki, un pielūdza tos. Tas izskaidro to, kāpēc Pāvila vēstulē „ļaunie gari” un „elki” lietoti kā savstarpēji aizstājami vārdi.


„Bet, ko tie upurē, tie upurē ļauniem gariem un ne Dievam. Bet es negribu, ka jums būtu kopība ar ļauniem gariem… ja kas jums saka: tā ir upuru gaļa, - tad neēdiet, viņa dēļ, kas jums to teicis…” (1.Kor.10:20,28). Tādējādi ļaunie gari un elki ir viens un tas pats. Ievērojiet, ka Pāvils teica, ka tie upurē „ļauniem gariem (elkiem) un ne Dievam” – ļaunie gari nav dievi un tā kā „nav cita Dieva kā viens vienīgs”, tas nozīmē, ka ļaunajiem gariem nav nekādas reālas varas, tie nav dievi. Tas skaidri teikts 1.Kor.8:4.
„Attiecībā uz elku upuru gaļas ēšanu mēs zinām, ka nav neviena elka (ļaunā gara) pasaulē un ka nav cita Dieva kā viens vienīgs”. Elku vai ļauno garu vienkārši nav. Ir tikai viens patiess Dievs, vai viena vara pasaulē. Un Pāvils turpina (5.un 6.pp.): „Lai gan ir tā saucamie dievi vai debesīs vai zemes virsū – jo dievu un kungu ir daudz, [tāpat kā cilvēki tic, ka ir dažādi gari – viens, kas liek tev zaudēt darbu, otrs, kas liek tavai sievai tevi atstāt un tml.] bet mums ir tik viens Dievs, Tēvs, no kura visas lietas (kā sliktas, tā labas, kā mēs jau agrāk uz to atsaucāmies)”. Gal.4:8,9 teikts tieši tas pats, ja to pareizi pārtulko. Pāvils izaicina galatiešus: „toreiz jūs, Dievu nepazīdami, kalpojāt tiem, kas pēc būtības nav dievi… Kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un tiem atkal no jauna gribat kalpot?” (Gal.4:8,9). Šeit gari tiek pielīdzināti tiem, kas „pēc būtības nav dievi”. Ievērojiet, kā Pāvils saka [Dieva iedvesmā] – „lai gan ir tā saucamie dievi…bet mums ir tik viens Dievs”, kuru mēs bijājam un kuru pielūdzam. Līdzīga ir arī psalmu rakstītāju attieksme. Laiku pa laikam pagānu tautu dievi tiek uzrunāti it kā tie pastāvētu, bet tiem jāzemojas Tā Kunga, Izraēla Dieva priekšā (Ps.95:3; 97:7; 29:1,2,10). Viņu pastāvēšana vai nepastāvēšana nav no svara tādēļ, ka viena patiesā Dieva priekšā tie ir bezspēcīgi un mums ir jāizjūt bijība Viņa priekšā, kurš vienīgais valda pār mūsu dzīvēm mūsu pašu labā.
Vēl viens pierādījums tam, ka Jaunās Derības laikos ļaudis ticēja, ka gari ir elki vai ‘dievi’ ir Apustuļu darbos 17:16-18; kas apraksta Pāvila sludināšanas darbu Atēnās, pilsētā, kas „pilna elku”, kur tauta pielūdza dažnedažādos dievus. Kad tie dzirdēja Pāvilu sludinām evaņģēliju, tie teica: „ ‘šis šķiet esam svešu (proti, jaunu) dievu (garu) sludinātājs.’ Jo viņš sludināja Jēzu un augšāmcelšanos”. Un atēnieši domāja, ka Jēzus un augšāmcelšanās ir jauni gari vai elki, par kuriem tiem tiek stāstīts. Ja mēs lasām šo nodaļu tālāk, mēs redzam, kā Pāvils māca viņiem patiesību un 22.pantā saka: „Jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi (burtiski: nododaties elku pielūgsmei), un viņš skaidro, ka Dieva nav viņu garos vai elkos. Atceraties, ka Dievs ir vienīgais varas avots. Ja Viņa nav garos, tad gariem nav nekādas varas, jo šai visumā nav citas varas avota, proti, tie vienkārši nepastāv.
Vecās Derības ļaunie gari bija elki

Atgriežoties pie Vecās Derības rakstiem, mēs atrodam citus pierādījumus tam, ka ‘ļaunie gari’ ir tie paši elki. 5.Moz.28:14-28, 59-61 pareģo, ka vājprātība būs viena no slimībām, kas nāks pār tiem, kas pielūgs citus dievus / garus. „Tie upurēja ļauniem gariem, bet ne Dievam…” (5.Moz.32:17, salīdz. ar Ps.106:37). Tas izskaidro ļauno garu saistību ar psihiskajām slimībām Jaunajā Derībā. Taču jāatzīmē, ka garu valoda asociējas ar slimību, nevis ar grēku. Mēs nelasām, ka Kristus izdzītu skaudības vai slepkavības vai tml. garus. Jāatzīmē arī, ka Bībelē rakstīts, ka cilvēkiem ir garu slimība, nevis ka ļaunie gari to izraisījuši. Zīmīgi, ka grieķu Vecās Derības tulkojumā (Septuagintā) elks ir daimonion; un Jaunajā Derībā šo vārdu tulko kā ‘ļaunais gars’. Ps.106:36-39 apraksta Izraēla apgrēcības un pielīdzina kānaāniešu elkus ļaunajiem gariem. „Elki” no Ps.96:5 Septuagintā ir „ļaunie gari”; un Septuagintā tas pats vārds lietots, aprakstot Gadu, sīriešu laimes dievu / elku Jes.65:11: „Viņi (Izraēls) kalpoja viņu elkiem, un tie kļuva viņiem par slazda valgu. Savus dēlus un savas meitas viņi upurēja ļauniem gariem un izlēja nenoziedzīgas asinis – savu dēlu un savu meitu asinis, ko viņi upurēja Kānaānas elkiem: tā tapa zeme negodā likta ar asins grēkiem. Tā viņi kļuva nešķīsti ar saviem darbiem”.


Tātad ļaunie gari un elki ir viens un tas pats. Par Izraēla ļauno garu pielūgsmi Dievs saka, ka tie „pielūguši savu roku darinājumus”, jo viņu ticība ļaunajiem gariem bija viņu iztēles rezultāts; tie elki, kurus viņi pielūdza bija viņu „roku darinājums”. Tātad tie, kas šodien tic ļaunajiem gariem, tic tam, ko paši cilvēki ir izdomājuši, nevis tam, ko Dievs mums ir mācījis. Vārda ‘elks’ burtiskā nozīme ir ‘nekas’, proti runa ir par kaut ko, kā nemaz nav reālajā pasaulē, tas pastāv tikai to cilvēku iztēlē, kas tiem tic.
5.Moz.32:15-24 apraksta, cik dusmīgu Dievu dara Viņa tautas aizgriešanās no Viņa un pievēršanās ticībai ļaunajiem gariem: Izraēls „atstāja Dievu, savu radītāju, un nicināja savas pestīšanas klinti. Tie Viņu dusmoja ar svešiem dieviem, ar savām negantībām tie Viņu kaitināja. Tie upurēja ļauniem gariem, bet ne Dievam, tiem dieviem, ko tie nepazina… ko jūsu tēvi nav bijušies… un Viņš (Dievs) teica: Es paslēpšu Savu vaigu no viņiem… jo tā ir netikla tauta, bērni bez ticības. Tie mani dzeldināja ar saviem nedieviem, tie Mani dusmoja ar saviem nīcīgajiem dieviem… Es krāšu ļaunumu pār viņiem…”. Jes.65:2 tikpat skaidri lasām par „stūrgalvīgu tautu, kas seko pati savām domām pa nelabu ceļu”. Par citu tautu dievībām 1.Sam.12:21 teikts: „Neatkāpieties no Tā Kunga… sekodami blēņu dievībām, kas nedz palīdz, nedz arī izglābj, jo tie ir nieki”.
Tātad Dievs apraksta ļaunos garus kā blēņu dievības, „pašizdomātus savas sirds maldus” (Jer.14:4), kuriem ir muļķīgi ticēt, jo to vienkārši nav. Ticība ļaunajiem gariem pierāda neticību Dievam. Nav viegli ticēt tam, ka no Dieva nāk viss šai dzīvē, kā labais, tā arī sliktais. Vieglāk ir ticēt tam, ka sliktās lietas nāk no kāda cita, jo, ja mēs sakām, ka tās nāk no Dieva, tad mums ir jātic, ka galu galā tās nāks mums par labu, vai Dievs tās novērsīs no mums.
Teoloģiskāk par to izsakās Pāvils Mārtiņsons, komentējot 1.Kor.10:19-21: „Es uzskatu, ka ‘ļaunie gari’ ir funkcionāls, nevis substantīvs [proti, attiecināms uz reālām būtnēm] termins. Galu galā Pāvils jau noliedza elkus kā nepastāvošus („Jeb ka elks ir kas?”)” (1). Vienkāršak izsakoties: ja ļaunie gari ir tas pats, kas elki un elki nav nekas, tie reāli nepastāv, tie ir tikai koka vai metāla darinājumi – tad nepastāv arī ļaunie gari.

Piezīmes

  1. Paul Martinson, „People other than Christians pray”, in Paul Sponheim, ed., A Primer on Prayer (Philadelphia: Fortress, 1988).


4-3 Ļaunie gari un slimība
Taču Jaunajā Derībā mēs lasām par ļauno garu izdzīšanu, par to, ka ļaunie gari izraisa slimību – Jaunā Derība it kā atzīst par pareizu vispārpieņemto domu par ļaunajiem gariem. Šis paradokss ir atrisināms, ja mēs saprotam, kā Dievs lieto valodu Bībeles izklāstā. Džordžs Lamza raksta Bībeles komentāros, ka aramiešu valodā „izdzīt” nozīmē atgriezt pie saprašanas (1). Augstāk dotie piemēri pārliecinoši pierāda, ka ļauno garu nav. Ja Jaunajā Derībā ir runa par ļauno garu pastāvēšanu, un Bībele pati sev pretī nerunā, tātad atbildei ir jābūt tajā, kā Dievs Sevi izklāsta caur Savu vārdu.
Vienam ir jābūt pilnīgi skaidram; Bībele nevar runāt pati sev pretī, tā ir Visuvarenā Dieva Vārds. Ja mums ir nepārprotami izklāstīts, ka Dievs ir mūsu problēmu radītājs un ka Viņš ir visas varas avots, tad Bībele nevar mums stāstīt, ka ļaunie gari – mazie dievi, kas izaicina Visuvareno – būtu tie, kas rada mums problēmas. Šķiet zīmīgi, ka „ļaunie gari” Vecajā Derībā ir sastopami tikai četras reizes un vienmēr sakarā ar elkdievību, taču tie ir daudzkārt minēti evaņģēliju pierakstos. Pēc mūsu domām, tas ir izskaidrojams ar to, ka evaņģēliju pieraksta laikā jebkuru slimību, kurai nebija atrasts izskaidrojums, uztvēra kā ļauno garu izraisītu. Ja ļaunie gari izraisītu mūsu slimības un problēmas, tad mēs par tiem būtu daudz vairāk lasījuši Vecajā Derībā. Taču tādā kontekstā Vecajā Derībā par tiem nav ne vārda.
Ļaunie gari un psihiskas slimības

Izdzīt ļaunos garus nozīmēja izārstēt no psihiskas slimības vai no slimības, kura tolaik nebija izskaidrojama. Pirmā gadsimta ļaudīm bija tendence vainot visā, kas tiem nebija saprotams, iedomātas būtnes, kuras tie sauca par ‘ļaunajiem gariem’. Tā laika medicīnas zinātne nebija pietiekami attīstīta, lai varētu izskaidrot cilvēku psihiskās slimības un par tiem mēdza runāt kā par ļauno garu apsēstiem. Vecās Derības laikos ļauni vai nešķīsti gari attiecās uz ļaunprātību (Soģu 9:23; 1.Sam.16:14; 18:10); un ikvienā Vecās Derības atsaucē uz ļaunajiem gariem, tie bija Dieva nevis tradicionālā ‘velna’ sūtīti. Jaunās Derības laikos apsēstība ar ļaunajiem gariem bija sākusi nozīmēt psihisku slimību. Saistība starp ļaunajiem gariem un slimību ir redzama sekojošajā: „tie atveda pie Viņa (Jēzus) daudzus velna apsēstus, un Viņš (ļaunos) garus izdzina ar vārdu… ka piepildītos Jesajas (Vecajā Derībā) vārdi, kas saka: Viņš uzņēmās mūsu vājības un nesa mūsu sērgas” (Mt.8:16-17). Tātad cilvēku vājības un sērgas ir aprakstītas kā apsēstība ar ‘velnu’ un ‘ļaunajiem gariem’.

Kad Ap.d.8:7 mēs lasām, ka nešķīstie gari iziet laukā, stiprā balsī brēkdami, aramiešu tekstā lasāms: „Daudzi vājprātīgie stiprā balsī brēca”. Tas ir tāpēc, ka, kā to skaidro Džordžs Lamza, „’nešķīstie gari’ aramiešu valodā ir vājprātīgie” (2). Jāatzīmē, ka Lamzas dzimtā valoda ir aramiešu valoda un viņš to ļoti labi pārzina. Viņš uzauga attālā Kurdistanas provincē, kurā aramiešu valoda bija saglabājusies gandrīz neskarta kopš Jēzus laikiem. Zīmīgi ir tas, ka Lamzas neskaitāmie darbi pierāda, ka viņš Jēzus un Pāvila mācībā nekur neredzēja kādu atbalstu vispārpieņemtajam jēdzienam par velnu un ļaunajiem gariem – viņš stingri iestājās par to, ka semītu un aramiešu vārdi, kas tos apzīmēja, ir rietumu lasītāju pārprasti, lai atbalstītu savus uzskatus par velnu un nešķīstajiem gariem.
Aleksandrijas Filona un citu rakstnieku liecībās lasām, kā velna apsēstos apsmēja un izsmēja, sevišķi jau bērni, - kas norāda uz to, ka ‘velna apsēstība’ attiecas uz psihiski, nevis fiziski slimajiem. Kad Leģionu izārstēja no „ļaunajiem gariem”, mēs lasām, ka to ierauga „sēžam apģērbtu un pilnā prātā” (Mk.5:15). Un cilvēks „ar nešķīstu garu” Mk.1:23 sēž sinagogā un pēkšņi sāk brēkt kā vājprātīgie to dara. Cilvēki domāja, ka Jēzus „ir prātu zaudējis”, ka „viņā ir velns” (Jņ.10:20; 7:19,20; 8:52). Tātad viņi ticēja, ka nešķīstie gari izraisa vājprātību.
Slimo dziedināšana

Pēc slimo dziedināšanas šie „nešķīsto garu apsēstie” atgriežas pie pilna prāta (Mk.5:15; Lk.8:35). No tā izriet, ka izteiciens „velna apsēsts” nozīmē psihiski nevesels – proti, nav pie pilna prāta. Mēs lasām arī, ka pie Viņa atnesa „velna apsēstus” un Jēzus tos „dziedināja” (Mt.4:24; 12:22; 17:18), kas arī norāda uz to, ka velna apsēstība ir slimības nosaukuma veids. Lk.10:9 Jēzus izsūtīja citus septiņdesmit apustuļus iet un „dziedināt slimniekus”, ko tie arī darīja. Viņi pārnāca un teica 17.pantā: „pat ļaunie gari mums padodas Tavā Vārdā!” – atkal ļaunie gari tiek pielīdzināti slimībai. Dažkārt apustuļi dziedināja ļaudis Jēzus Vārdā un šeit mums ir tas piemērs (skat arī Ap.d.3:6; 9:34). Kristus apsauca ne tikai nešķīstos garus, bet arī vēju un viļņus (Mt.8:26) un drudzi (Lk.4:39) – kas nav dzīvas būtnes. Kad Jēzus ieraudzīja sievu, kuru, pēc ļaužu ieskatiem, „sātans turējis saistītu astoņpadsmit gadus”, Viņš vienkārši teica: „Sieva, topi svabada no savas slimības” (Lk.13:16). Jēzus neielaižas nekādā kosmiskā konfliktā ar ‘Sātanu’, lai atbrīvotu šo sievu. Viņš neapgāž vispārpieņemtos uzskatus par ļaudīm nesaprotamām parādībām ar skaidrojumu palīdzību, Viņš uzskatāmi parāda, ka Viņš un Viņa vara ir tik spēcīga, ka visas tamlīdzīgas lietas vienkārši nav ņemamas vērā Viņa tautas dzīvēs.

Ir vairākas paralēles valodas lietošanā par ļauno garu ‘izdzīšanu’ un ‘dziedināšanu’. Jēzus ar vārdiem ‘apdraudēja’ nešķīsto garu Mk.9:25 un Viņš ‘apsauca’ drudzi (Lk.4:39) un vēju (Mt8:26). Par ļaunajiem gariem runā, ka tie ‘izgāja’ no viņa (Mt.17:18), un mēs lasām arī ka spitālība ‘nogāja’ no tā (Mk.1:42) un slimība tos ‘atstāj’ (Ap.d.19:12). Es uzdrošinos apgalvot, ka katrs, par ko toreiz runāja kā par ļauno garu apsēstu, bija vienkārši kādas no šodien zināmo slimību upuriem, piemēram, epilepsijas vai šizofrēnijas.
Katram, kurš tic ļauno garu pastāvēšanai, ir jāuzdod sev jautājums: „Kad es saslimstu, vai tas ir ļauno garu darbs?” Ja jūs domājat, ka Jaunās Derības atsauces uz ļaunajiem gariem attiecas uz maziem ļauniem dieviem, kas klīst apkārt, darīdami savus ļaunos darbus, tad jums ir jāatbild apstiprinoši. Tādā gadījumā kā jūs paskaidrosiet to, ka daudzas slimības, vainu par kurām kādreiz uzvēla ļaunajiem gariem, tagad ir ārstējamas ar zāļu palīdzību? Malārija ir tam klasisks piemērs. Daudzi afrikāņi līdz nesenam laikam uzskatīja, ka malāriju izsauc nešķīstie gari, bet tagad mēs zinām, ka to ārstē ar hinīnu un citām zālēm. Vai tad lai mēs ticam, ka ļaunie gari, redzot mūs norijam dzeltenās tabletes, izbīstas un aizlido? Dažas no Jēzus izdziedinātajām slimībām ir identificētas kā tetāns vai epilepsija – tās abas padodas ārstēšanai ar zālēm.
Viens no maniem draugiem nāk no ciemata, kas atrodas netālu no Kampalas Ugandā. Viņš man reiz pastāstīja, kā ciemata ļaudis, kas ticēja, ka malārija ir ļauno garu darbs, redzot zāļu iedarbību uz slimību, pārstāja tajā vainot garus. Taču kad kādam gadījās saslimt ar cerebrālo malāriju (kas izraisa nopietnu psihisku slimību), tie tomēr tajā vainoja nešķīstos garus. Ārsts no tuvējās pilsētas piedāvāja tiem spēcīgu pret-malārijas medikamentu, taču tie atteicās to pieņemt, sakot, ka tiem ir vajadzīgs līdzeklis cīņai pret ļaunajiem gariem, ne pret malāriju. Nākamreiz ieradies, ārsts teica: „Man ir zāles, kas aizdzīs ļaunos garus”; slimais uzreiz pieņēma zāles un viņam kļuva labāk. Tās bija tās pašas zāles, kuras ārsts bija piedāvājis pirmo reiz. Ārsts neticēja ļaunajiem gariem, taču viņš runāja ar slimnieku viņam ierastajā valodā, lai to pārliecinātu – tieši tāpat kā to darīja „Lielais Dziednieks”, Kungs Jēzus pirms divām tūkstošgadēm.

Un es nebūt neesmu vienīgais šādā šīs problēmas izpratnē. Reimonds Brauns apkopo to, ko mēs tikko izklāstījām: „Daži no pacientiem, kas aprakstīti sinoptiskajos evaņģēlijos kā ļauno garu apsēsti, šķiet dabisku slimību atsevišķi piemēri. Marka 9:17,18 aprakstītie simptomi atgādina epilepsijas simptomus, un Marka 5:4 liek domāt par bīstamu vājprāta gadījumu. Gribot negribot rodas iespaids, ka attiecībā uz ļauno garu apsēstību kā evaņģēlisti, tā arī Jēzus atspoguļo tam laikam raksturīgo neprecīzo medicīniski-reliģiozo izpratni” (3).


Piezīmes

  1. George Lamsa, Gospel Light (Philadelphia: A.J. Holman, 1939), p.64.

  2. George Lamsa, New Testament Commentary (Philadelphia: A.J. Holman, 1945), pp.57,58.

  3. Raymond Brown, An Introduction to New Testament Christology (London: Geoffrey Chapman, 1994), p.41.



4-4 Tā laika valoda
Tā mēs redzam, ka psihiski slimos vai tos, kurus piemeklējusi kāda neizprotama slimība tā laika valodā apraksta kā ļauna gara apsēstus un Jaunā Derība lieto tā laika cilvēkiem saprotamu valodu (1). To laiku romiešu un grieķu kultūrās valdīja uzskats, ka ļaunie gari ir cilvēku psihisko slimību izraisītāji. Tie kristieši, kas tic ļauno garu pastāvēšanai, praktiski atzīst, ka to laiku pagānu uzskati šajā ziņā bija pilnīgi pareizi (2). Pirmā gadsimta ebreji patiesi ticēja, ka ‘ļaunie gari’ ir ‘nemirstīgas dvēseles’ (3). Bet Bībelei nekas nav zināms par ‘nemirstīgām dvēselēm’. Tādēļ mums ir jāsecina, ka Bībelē ir runa par tā laika uzskatiem, kas nesaskan ar Bībeles mācību, taču bez šo ideju maldīguma izgaismošanas.
Maldīgums netiek precīzi formulēts

Jēzus darītie brīnumi atklāja vietējo uzskatu maldīgumu, piemēram, ļauno garu sakarā, netērējot vārdus to izskaidrošanai. Tā, Lk.5:21 ebreji izteica divus maldīgus apgalvojumus: ka Jēzus ir zaimotājs un ka tikai Dievs var piedot grēkus. Jēzus netērēja vārdus, Viņš darīja brīnumu, lai apgāztu šos apgalvojumus. Jēzus turējās pie pārliecības, ka darbi runā skaļāk par vārdiem. Viņš reti kad tieši nosodīja maldīgās idejas, tā piemēram, Viņš neteica, ka Mozus bauslība nav spējīga piedāvāt pestīšanu, bet parādīja taisnību ar darbiem, piemēram, dziedinot sabatā. Kad Viņu nepamatoti nosauca par samarieti, Jēzus to nenoliedza (Jņ.8:48,49 salīdz. ar 4:7-9), neskatoties uz to, ka Viņa piederība jūdiem, kā Ābrahāma sēklai, bija noteicoša Dieva pestīšanas nodomā (Jņ.4:22). Pat tad, kad jūdi (ar nodomu) izdarīja nepareizus secinājumus, ka Jēzus ‘pielīdzina Sevi Dievam’ (Jņ.5:18), Jēzus to ar vārdiem nenoliedza, tā vietā sakot, ka Viņš dara tikai to, ko redz Dievu darām, bet pats no Sevis neko nevar darīt, jo Viņš NAV līdzīgs Dievam. Tāpat arī Jēzus darītie brīnumi paši par sevi parādīja, ka ticība ļaunajiem gariem ir maldīga. Kad Jēzus darīja veselu slimnieku pie Betzatas dīķa, tas līdz ar to pierādīja arī jūdu mīta maldīgumu par to, ka Pashas laikā eņģelis sakustinot dīķa ūdeni, piešķirot tam dziednieciskas īpašības. Tieši netiek norādīts uz šī mīta maldīgumu; Kristus brīnuma pieraksts atklāj tā maldīgumu (Jņ.5:4).



Tas, ka Jēzus neizskaidro uzskatu par ļauno garu maldīgumu, ir saskaņā ar citiem kliedzošu kļūdu gadījumiem, kuras arī netiek skaidri un gaiši izlabotas. Jēzus neņemas skaidrot, ka ebreju uzskati par „Ābrahāma klēpi” būtu maldīgi, bet Viņa stāstītā līdzība (Lk.16:19-31) ir ironijas caurausta. Izteiciens, ka Jēkabs „nomira un tika piepulcināts savai tautai” (1.Moz.49:33) lietots, neskatoties uz to, ka daudzi Bībeles lasītāji var pārprast to kā piebiedrošanos kādai bezmiesīgai pastāvēšanai. Valodas izteiciens tiek lietots, nelabojot to. Dievs nedarbojas tik primitīvi, lai censtos ik brīdi izskaidrot, ko Viņš domā, tā teikdams, un kāpēc Viņš izvēlas tādu vai citādu izteiksmes veidu. Viņš runā ar mums tai valodā, kuru mēs saprotam, un dažādos vēstures posmos sarunājas ar cilvēkiem tieši to laiku cilvēku valodā. Tieši tāpat kā cilvēki, vēlot ķēniņam ‘dzīvot mūžīgi’, lieto valodas izteiksmes līdzekļus, skaidri apzinoties, ka reāli tas nav iespējams (Neh.2:3; Dan.2:4; 3:9). Tāpat kā mēs lasām, ka cilvēki spēja mest „akmeņus ar lingu uz mata, ka tie negāja garām” (Soģu 20:16) – vēl viens izteiciens, kuram nevar piedēvēt burtisku realitāti.
Kad cilvēki sauca: „Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, Tā Kunga Vārdā!” (Lk.19:38), viņi domāja ka apsolītā Valstība ir klāt. Un Kungs neapgriezās, lai tos izlabotu, lai teiktu, ka tie nepareizi iztulko Rakstus. Viņš neko neteica un ļāva pūlim noskatīties Viņa nāvē, lai tie mācītos saprast, kas ir nepieciešams Valstības atnākšanai. Un tāda pat attieksme no Viņa puses ir vērojama arī ļauno garu sakarā. Vecākais dēls līdzībā liekulīgi apgalvo tēvam, ka viņš nekad nav pārkāpis viņa bausli, bet kaut arī tā ir acīmredzama nepatiesība, tēvs (kas pārstāv Dievu) nesaka par to ne vārda (Lk.15:29-31). Sīrietis Naamans pieņēma Izraēla Dieva ticību; pēc savas ‘pievēršanās’ viņš lūdz atļauju ņemt līdzi uz Sīriju dažas kravas Izraēlas zemes (2.Ķēn.5:17). Tas norāda, ka apkārtējās māņticības iespaidā, viņš arī ticēja, ka citas valsts Dievu viņš var pielūgt tikai atrodoties uz tās valsts zemes. Un Elīsa, neielaižoties nekādos skaidrojumos, tam atbild: „Ej ar mieru!” Citiem vārdiem sakot, Elīsa vārdi nozīmē, ka miers, kuru Naamans pieredzēja savā ikdienas dzīvē ir tik brīnumains, ka tā pietiks arī bez nepieciešamības pielūgt Dievu uz Izraēla zemes. 1.Moz.29:31 teikts, ka Dievs „atvēra tās klēpi”, ne vārda nesakot par olvadiem. Nebija tādas nepieciešamības radīt zinātniski nevainojamu dokumentu, lai agrīnās paaudzes nespētu tikt ar to galā. Patiesībā Dieva atklāsmju skaistums ir tieši tajā, ka Viņš runā uz ļaudīm tādiem, kādi viņi ir, un kur viņi ir, un vada tos uz augstākām patiesībām, nenoslogojot to prātus ar zinātniski pareizām teorijām, kurām tie vēl nemaz nav gatavi.
Leģions domāja, ka viņā ir 100 ļaunu garu un viņš gribēja, lai tos sūtītu cūku pulkā; bet cūku pulks, kurš no krasta iegāzās jūrā, bija ap divi tūkstoši liels. Kungs nesāka viņam stāstīt, ka viņš nesaprot lietu būtību, taču vēlāk Leģions droši vien saprata, ka viņa 100 ļaunajiem gariem būtu pieticis 100 cūku, nevis 2 000. Viņš saprata, ka tas bija Kunga brīnumdarbs un nosodījums tiem, kas nelikumīgi turēja nešķīstus dzīvniekus – nevis ļauno garu darbs, kas, pēc viņa domām, bija mājojuši viņā. Doma par to, ka slimība var pāriet no viena cilvēka uz otru, bija plaši izplatīta semītu tautu starpā, un Dievs izmantoja šo domu. Izmantodams šos ļaužu priekšstatus par slimību pāriešanu, Dievs Rakstos arī runā par ļaunajiem gariem [jo tā viņi tolaik izprata slimības dabu], kas pāriet no viena otrā. Līdzīgi arī Naamana spitālība pielipa Gehazim (2.Ķēn.5:27). Dievs draudēja, ka Viņš uzsūtīs Kānaāna un ēģiptiešu sērgas Izraēlam un tās tam pielips, ja tie neklausīs Tā Kunga balsij (5.Moz.28:21,60). Arī šeit Dievs izmanto to laiku priekšstatus par slimību pāriešanu no viena uz otru, kas bija izplatīti tautā. Starp citu, pierakstu salīdzinājums liecina par to, ka cilvēka balss tiek pielīdzināta ‘ļauno garu’ balsij – cilvēks sevi nosauca par Leģionu, jo viņš ticēja un runāja tā it kā viņš patiesi būtu simtiem ‘nešķīsto garu’ apsēsts:

„Lūdzu, nemoki mani” (Mk.5:7) = „Vai tu esi nācis priekšlaikus mūs mocīt?” (Mt.8:29).

„Un tas [vienskaitlī] Viņu ļoti lūdza” (Mk.5:9) = „un tie [ļaunie gari] viņu lūdza” (Mk.5:12). Cilvēka vārdi liek spriest par viņa priekšstatiem: „Vārds man leģions, jo mūsu ir daudz” (Mk.5:9). Tā ir šizofrēniķiem raksturīga uzvešanās un valoda. Tā, Lk.8:30 skaidro, ka Leģions tā izteicās jo [viņš domāja], ka daudz ļaunu garu viņā ir iegājuši.
Padomājiet arī par sekojošiem piemēriem, kur kļūdas cilvēku izpratnē netiek atklāti izskaidrotas:


    • Hananju, viltus pravieti, sauc par pravieti (Jer.28:5,10)

    • Sieviete domāja, ka eņģeļi zina itin visu, kas uz zemes notiek un tādēļ salīdzināja Dāvidu ar eņģeļiem (2.Sam.14:20). Eņģeļi nezina visu. Taču sievietes nepareizais uzskats netiek apgāzts.

    • Par neīstajiem dieviem runā tā it kā tie būtu dzīvi un spējīgi ‘ēst’ upurus: Dievs saka, ka Viņš izskaudīs [ebr. val.- nomērdēs] pagānu elkus (Cef.2:11). Tā kā Vecajā Derībā ‘ļaunie gari’ attiecas uz neīstajiem dieviem, nav brīnums, ka Bībelē runā par ļaunajiem gariem tā it kā tie būtu reāli, kad patiesībā to vienkārši nav, tāpat kā neīsto dievu.


Yüklə 1,63 Mb.

Dostları ilə paylaş:
1   ...   10   11   12   13   14   15   16   17   ...   33




Verilənlər bazası müəlliflik hüququ ilə müdafiə olunur ©azkurs.org 2022
rəhbərliyinə müraciət

    Ana səhifə